Kurzemes Vārds

22:59 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Ceļojumi

Decembris. Gaisa temperatūra +28 grādi, ūdens temperatūra okeānā +22 grādi

Andžils Remess

Decembra pašā vidū man bija iespēja pabūt vienā no septiņām Kanāriju salām - Grankanārijā, kas ir trešā pēc lieluma šajā arhipelāgā, tās apkārtmērs pa krasta līniju ir 235 km, bet no viena stūra līdz otram ir tikpat, cik no Liepājas līdz Aizputei. Būtu naivi stāstīt par Kanāriju salu vēsturi, politisko stāvokli, ekonomiku, floru vai faunu tagad, kad televīzija, prese un atvērtās robežas mums pietuvinājušas zemes, par kurām savulaik pat lāgā dzirdējuši nebijām. Taču, ja jūs neinteresē tīri subjektīvi iespaidi, no ziemas nokļūstot vasarā, varat tālāk nelasīt.

Brokastis Liepājā un vakariņas pie Āfrikas krastiem

Jā, arvien tālākā aizmirstībā grimst tie laiki, kad mums Kanāriju salas šķita noslēpumainas un teiksmainas, kaut kur uz citas planētas esam, un tikai tāljūras zvejotāji iestūrēja Santakrusas vai Laspalmasas ostās, lai pēc atgriešanās mājās stāstītu brīnumu lietas un rādītu pirkumus, kādi mūsu veikalos tolaik pat sapņos nerādījās.

Tagad nokļūt šajā paradīzes stūrītī zemes virsū, kur vasara (mūsu izpratnē) ilgst divpadsmit mēnešu gadā, var nedaudz vairāk nekā pusē diennakts. No rīta vienā mierā pabrokasto Liepājā, pusdienas ieēd Rīgā, launagu ieturi Stokholmā, bet vakariņas, tiesa, pavēlas, baudi jau Atlantijas okeāna salās, kuras piespiedušās Āfrikas rietumu krastam un no kurām līdz Rietumsahāras tuksnešiem ir tikai viens pūtiens, ne tālāk kā no mums līdz Gotlandei.

Ja man vienā teikumā būtu jāatbild uz jautājumu par visspilgtāko iespaidu Kanāriju salās decembra vidū, tad es nešauboties nosauktu nokļūšanu dažu stundu laikā no ziemas vasarā. Nē, ne jau gluži no sniega un sala - Āfrikas svelmē, un tomēr no nemīlīga drēgnuma vietā, kur septiņu dienu laikā nevienu brīdi pie debesīm neparādījās neviens mākonītis un termometra dzīvsudraba stabiņš dienas vidū nekrita zemāk par 28 grādiem.

Spāniski runājošajiem un Spānijai piederošajiem kanārijiešiem, kā viņi sevi dēvē atšķirībā no Spānijas kontinenta daļā dzīvojošajiem šās valsts pilsoņiem, pašreiz skaitās ziema. Kalnu ciematos vīriem galvās platmales un mugurā džemperi, jaunieši uzvilkuši kājās apavus ar biezām zolēm, bet uz jautājumu, cik grādu varētu būt ūdenim okeānā, vietējie parausta plecus: nezinām, nepeldamies, ziema taču. Nē, viņi nesaka, ka ūdens auksts, bet vienkārši liek saprast, ka peldēties ziemā nav pieņemts, tam taču domāta vasara.

Var just, ka viņi īsti neizprot mūsu stāstīto, redz, ka mēs par šādu laiku tikai sapņojam un pie mums tāds mēdz būt ja nu vienīgi vasarai stāvot savā virsotnē. Tāpat viņi neizprot stāstīto, no kurienes mēs esam. Jā, interese kanārijiešiem ir, kad viņi tik ierasto angļu, skandināvu vai vācu valodu vidū pēkšņi izdzird citu izrunu, un gan taksometra šoferis, gan bārmenis, gan mazo veikaliņu pārdevēji ziņkārīgi noprasa: no kurienes? Bet atbildēt īstas nozīmes nav tāpēc, ka Latvijas vārds vietējiem neko neizsaka. Tāpat kā Baltijas valstis, un tikai pāris vietās jautātāji, izdzirduši vārdu - Lettonie, priecīgi par savām zināšanām izsaucās: Estonie, Lithuanie!

Bet labāk jau par vasaru. Tā ir grūti izstāstāma nerealitātes izjūta, kad avīžu stendos uzmet acis laikrakstiem, lai uzzinātu, kāds datums, un ieraugi - decembris. Kāds decembris? - gribas iesaukties, kad jūti no visām pusēm gāžamies virsū vasaru ar ziedošām puķēm, ļaužu pārpilnām pludmalēm un ūdeni okeānā, kāds mums labākajā gadījumā jūrā mēdz būt augusta vidū.

Kad nākamajā rītā pēc ielidošanas salās pamodos un izgāju uz terases, saule jau stāvēja virs kalnu grēdas, un pirmajā brīdī man šķita, ka laikam kaut ko filmē un ieslēgti starmeši. Vai nu to darīja balto ēku kaskādes, kas pielipušas kalniem no pakājes līdz pat korēm un vietām balansē uz kraujas pašas malas, varbūt tas bija peldbaseinu dzidrais ūdens, saules stāvoklis vai pie mums ilgi neredzētais šis debesu ķermenis, taču rīta gaisma salās šķiet nedaudz kā no citas planētas šurp nākusi.

Māju izjūta pie Atlantijas okeāna ūdeņiem

Varbūt tas ir sentimentāli, varbūt nostaļģiski, taču, esot citās zemēs, ir brīži, kad pārņem māju izjūta, un tas notiek, pamanot kaut ko arī mūspusei raksturīgu vai pazīstamu, ar ko esi saskāries diendienā, un tādās reizēs tu vismaz uz mirkli atkal esi mājās.

Vēlāk pastāstīšu par dažām epizodēm sakarā ar Ziemassvētkiem, taču pirmie šādi ceļojumi laikā un telpā bija saistīti ar Atlantijas okeānu, kas raugās pretī gandrīz vai no katras vietas salā, tikai no katras vietas atviz citā krāsu salikumā, te iezaigojoties debess zilumā, te iekrāsojoties zāles zaļumā.

Ja tu, cilvēks, esi nokļuvis pie ūdeņiem, kuri sasiluši līdz vairāk nekā 20 grādiem, kā tu laidīsi garām iespēju tos neizmēģināt! Un tā katru rītu, piķa melnai tumsai vēl klājot Puertoriko pilsētiņu, devos uz okeāna krastu.

Pēc nakts uzdzīves vēl dusēja bāri, restorāni un kafejnīcas, kas dzelžainā tvērienā apskauj pludmali cits pie cita, cits virs cita un cits zem cita, - "Oscar 's Pab", "La Palma", "The Rum Runner", "El Greco", "Fat Cats", "Charlies Bar", "Golden Beach", "Pappa Antonio", "Bahia Playa", "Sailor's Corner", "Don Quijot", "El Pirata" un tā bez gala. Jaunekļi ar šļūtenēm izsūca no peldbaseiniem, šķiet, katru naktī iekļuvušu puteklīti. Ietvju akmens plātnes vēl glabāja iepriekšējās dienas siltumu. Uz dažām no pludmales simtu simtām sauļošanās gultām vēl saldi šņāca vientulīgi ceļotāji, kas pirms aizmigšanas labprātāk skatījās zvaigžņotās debesīs nekā istabas griestos, un var arī tā, jo temperatūras starpības nebija faktiski nekādas. Taču jaunai dienai jau modās sarkanie Ziemassvētku zvaigžņu krūmi, oranžās un zili violetās strelīcijas, hibiski, tulpju koki, rododendri un ziedošie mandeļkoki, pāri ūdeņiem varbūt no Marokas vai Alžīrijas atskrējušais rīta vējš iešalcās eikaliptos, gumijkokos un palmās, tas sapurināja banānus, papaijas, mandarīnus un apelsīnus, kas dārzu vai plantāciju kokos izskatījās gluži kā rotājumi Ziemassvētku eglītēs.

Bet okeāns vēl slinki snauda, pēc pusnakts paisuma atkal atkāpies par pārdesmit metriem. Un, nepievēršot uzmanību visam tam, tikai raugoties uz vientuļajām uguntiņām tālu ūdeņos, tikai ieklausoties kuģu nopūtās un ļaujoties laiskajiem vilnīšiem, pārņem izjūta, ka ir ļoti vēls vasaras vakars Liepājas jūrmalā, un tas pats mūspuses mēness vien jau tas arī bija, kas lūkojās lejup.

Otro reizi tas notika, soļojot gar okeāna krastu no greznās Play del Ingles jeb angļu pludmales uz Maspalomasu. Ja uz piecu kilometru garumā izstiepušos tuksnesi neskatās no augšas, tad ainava no malas atgādina Liepājas jūrmalas kāpas, bet viss cits jau šķiet labi pazīstams - tā pati samtainā smilts, ja nu tikai mazliet tumšāka, tas pats atsvaidzinošais vējiņš, tie paši viļņu šļaksti pret krastu, tās pašas ļaužu straumes divos virzienos gar ūdeņu malu, un vai tad tās nebija "Kursas" ēkas un bāka, kas vīdēja pretī tālumā?

Māju izjūta pagaisa tikai netālu no Maspalomasas, kad te smiltīs, te ūdenī, te pretī nākot arvien biežāk varēja pamanīt cilvēkus, gluži kā no mātes miesām nākušus. Un tajā brīdī atcerējos savulaik apkārt klīstošo nostāstu par padomju tūristu grupu, kas tādā situācijā laidusies, ko kājas nes, jo bijusi pārliecība, ka tā ir provokācija?

Es neteiktu, ka raudzīties uz izblīdušām vai arī izkāmējušām miesām būtu liels estētisks baudījums, taču nūdisti nelikās traucēti, un arī garāmstaigātāji tiem nepievērsa nekādu uzmanību, sak, tā ir katra paša lieta, kā ģērbties un vai vispār ģērbties.

Šī nepiespiestība, personas brīvības izjūta sākumā arī bija viens no neierastākā salās - redzēt kūrortpilsētu ielās, veikalos, bāros, autobusos cilvēkus sauļošanās tērpos, bet drīz vien pats par sevi saprotams šķita, ka sievietes pludmalē vai pie peldbaseiniem izmanto tikai vienu daļu no šī sauļošanās tērpa. Bet ja viņām tā ērtāk, kāpēc gan ne?

Laspalmasā mani pazina?

Es nezinu, kā tas ir Tenerifē, Palmā, Lansarotē vai citās Kanāriju salās, taču Grankanārijas pirmiedzīvotājiem bijusi spilgta iztēle, izvēloties nosaukumus vietām, kurās toreiz tikai viļņi sitās gar līčus un līcīšus ieskaujošajiem vientulīgajiem kalniem, bet tagad no pat ūdensmalas augšup gar nogāzēm rāpjas sniegbaltie atpūtas kompleksu korpusi. Ieklausieties - Bagātā osta. Laimīgais līcis. Zušu ciemats. Ēzeļu pludmale. Nez kāpēc - Sniega osta. Vai arī - Govs kāja, ko tulkojumā nozīmē simpātiskā pilsētiņa Patalavaka, kuras bāra "Don Pablo" saimnieks ir stāvā sajūsmā, izdzirdot vārdu - Latvija, jo, redz, pavasarī viens jauns cilvēks no Latvijas, it kā Edgars vārdā, viņa krodziņā nedēļas garumā kā pirmais atnācis katru rītu, tā pēdējais vakarā aizgājis, un kanārijietis paceļ augšup īkšķi, sak, tas tik bija viesis!

Iekšārāvēji restorānos, kafejnīcās, bāros nav tik uzmācīgi kā Soho rajonā Londonā vai Pigala laukumā Parīzē, katrā ziņā, nevienu aiz rokas neķer, solot dāmām visu par brīvu, jo pietiks ar kungu atstāto naudu, ja izdosies viņus iedabūt iekšā. Taču konkurences cīņa jūtama, un vakaros nav viegli izlauzties cauri aicinātājiem, kuri, savā starpā sacenzdamies laipnībā, vilina ar itāliešu nakti, ar vīna vakaru, ar eksotisku zivju mielastu, ar Polu Torpu dziedam Elvisa Preslija balsī, ar šoviem "Atceries Holivudu" un "Atceries jaunību", taču no jaunības atcerēšanās nav nekas vairāk kā senie labie gabali, kas jau tā dārdina pāri visai naksnīgajai pludmalei, - "Marina", "Džambulaja", "Arivederči, Roma!", "Bonasera, senjorina!" un tā tālāk, vēl tikai "Zilie lini" pietrūkst.

Cik nenopietni būtu uzklausīt pirmo aicinājumu un mesties iekšā uzdzīves virpulī, tikpat nenopietni mazajos veikaliņos vai ielu stendos kaut ko pirkt par pārdevēju pirmo nosaukto vai arī izlikto cenu.

Ielu tirgoņi vienmēr ir starta pozīcijā, un līdzko garāmgājējs uz brīdi piestāj pie izliktajām precēm, tā pārdevējs drāžas laukā no sava veikaliņa pustumsas vai arī šaujas šurp no ielas pretējās malas, kur bija aizgājis cigaretes garumā papļāpāt ar kaimiņu. Jau pa gabalu viņš nolaiž cenu precei, kam tu esi pievēris uzmanību, un, ja būsi pacietīgs, iegūsi noskatīto pat par divarpus reizēm lētāk.

Taču acīmredzot ir ārēji nemanāma, bet tikai izjūtama robeža, kuru pircējs nedrīkst pārkāpt, un es šo robežu pārkāpu, Laspalmasā no kāda arāba gribot nopirkt jostu. Kad pārdevējs jau trešo reizi bija nolaidis cenu, taču es savā negausībā turpināju kaulēties, vīrs vienā mirklī no laipnības kalngala pārtapa vulkāna izvirdumā, un, pirms mesties iekšā savā veikaliņā un aizcirst durvis, nobēra garu un niknu tirādi, kuras beigas izskanēja ļoti nicinoši, kā spļaut izspļautas, - komunist!

Iespējams, pārdevējam tas bija visniknākais apzīmējums tādam gnīdam, kas neprotas goda, taču es varēju lielīties, ka esmu pazīts tādā tālā zemes malā, ja reiz arābs zināja nosaukt avīzi, kurā man bija nācies strādāt vairāku desmitu gadu garumā?

Ja iekšārāvēji krogos nav uzmācīgi un pārdevēji paši labprāt patīksminās ar savu tirgošanās māku, tad ir dažas kategorijas, no kurām jāuzmanās.

Viena - dzīvokļu pārdevēji, kuri pret tevi izturēsies kā pret labāko jaunības draugu, ko satikuši pēc gadu desmitiem, un pirms pārdodamā dzīvokļa rādīšanas upuri cienās ar visu labāko, tikai beigās izrādīsies, ka par divdesmit tūkstošiem latu esi nopircis jauku dzīvokli ar palmām pie loga un skatu uz okeānu, bet to izmantot tev ir tiesības labākajā gadījumā tikai vienu nedēļu gadā.

Protams, tā var iekrist tikai tie, kuriem ir šie tūkstoši, taču parastam ielas gājējam visvienkāršāk uzķerties uz afrikānietēm, kuras, sastājušās bariņā palmu alejā un noslēpumaini tērpušās, piedāvā talismanu. Pietiek tikai palēnināt soli, lai tūlīt tev ap roku būtu apsiets diedziņš it kā pret visām nelaimēm, un visa šī spēlīte izkārtota tā, ka tev nekas cits neatliek kā maksāt.

Tikai nevajag domāt, ka kanārijieši bez ieceres nopelnīt never vaļā mutes. Neesiet pārsteigts, ja peldbaseina tīrītājs, pamanījis jūs rīta agrumā iznākam uz sava atpūtas kompleksa dzīvokļa lodžijas, sveicinās - buenos dias! Bet, ja atgriezīsities no rīta peldes okeānā un tukšā ielā vientuļš pretimnācējs jūs sveicinās, nesāciet piepūlēt atmiņu, lai mēģinātu atcerēties, kur esat iepazinušies - vai tas bijis, makšķerējot tunčus un tinteszivis no kuģīša klāja, vai pie "Portonovo" bāra letes. Cilvēks vienkārši gribēja jums novēlēt labu dienu - buenos dias!, un viss.

Nedēļas laikā vairākas dienas iznāca braukāt pa kalniem, kas jau pārsimts metru no okeāna krasta sāk vīt savu serpentīnu, un arvien biežāk parādās uzraksti, brīdinot par lejup ripojošiem un krītošiem akmeņiem.

Es negribu stāstīt ne par zaļajām ielejām, kas paveras aiz pagriezieniem, ne neparasto skatu, kad, iebraucot Tarasito, pāri okeāna viļņiem dūmakā kā spoku kuģis iznirst kaimiņsalas Tenerifes krasts ar izdzisušā vulkāna siluetu, ne par kalnu ciematiem, kuros pavisam cits dzīves ritms un veids nekā lejā, piekrastē, un pēc atpūtnieku drūzmas un raibā pūļa kalnos pārņem tāds kā liels miers un reizē bijība pret dabas varenumu.

Taču šoreiz ne par to, bet par redzēto tikai labi ja stundas braucienā riņķu riņķiem cauri kalniem.

Kad padzirdēju par ciematu, kurā cilvēki dzīvojot alās, sākumā uztvēru to par joku vai tikai tūristiem domātu izrādi. Taču tā arī nav, ka zvērādās tērpušies ļaudis mitinātos uz klinšaina klona un ugunskurā ceptu medījumu, tikko nomedītu ar bultu.

Pirmajā brīdī pat nepateiksi, ka tas ir alu ciemats, kas izveidojies kalna nogāzē divu augstu grēdu ieskautajā šaurajā ielejā. Mazās verandiņas šķiet pielipušas pie stāvās, akmeņainās kraujas, cita desmit, cita pārdesmit metru augstumā, un uz mītnēm ved tikai šauras taciņas garām kazu un aitu aplokam, un tad jau nāk pretī saimnieks, klusinādams savus sešpadsmit suņus, kuri katrs savā aliņā sacēluši pamatīgu jezgu.

Bet verandiņa ir tikai ieeja īstajā mītnē, tikai tāda kā priekštelpa, un tu pat nepamani, kad esi jau īstajā alā - omulīgā divistabu dzīvoklī, protams, bez logiem, bet ar dīvāniem, galdiem, gleznām pie sienām un televizoru, kas tobrīd rāda Spānijas futbola meistarsacīkšu spēli.

Es neteiktu, ka būtu pārāk omulīgi, zinot virs tevis esošo vairāku simtu metru augsto akmeņu grēdu, bet vēlāk pamanot milzīgo bluķi, kas pārkāries pāri visai šai saimniecībai. Bet saimnieks tikai nosmaida, sak, ja jau manam tēvam un vectēvam viņu dzīvošanas laikā te nekas nav uzkritis uz galvas, vai tad nu man uzkritīs, un vedina uz baznīcu, kas tāpat iebūvēta alā. Ej nu sazini, kas tas ir - tradīcijas vai dīvainības, bet varbūt vienkārši cilvēkiem tā patīk labāk, un kāpēc gan nē?

"Klusa nakts" palmu ēnā

Es neteiktu, ka tādos gadījumos varētu palikt kā zemē iemiets, taču pārsteigt tas pārsteidz gan. Tu, cilvēks, savā nodabā soļo pa trīs kilometrus garo Laskanterasas pludmali Laspalmasā, zem kājām gurkst sāļaino ūdeņu noblietētās smiltis, tu skaties uz okeāna viļņiem, kas vispirms saslejas stāvus virs rifiem un rāda baltus zobus, lai tad uz brīdi savā skrējienā atvilktu elpu un gāztos ar jaunu spēku pret krastu, izsvaidot peldēties gribētājus kā skaidiņas. Tu laipo starp saules nojumēm un saulesgultām, kurās ļaudis neslēpj šim debesu spīdeklim to, ko parasti mēdz slēpt citu acīm, vējā čaukst palmu lapas, nočiepst un gaisā uzspurdz kāds krāsains putns. Ar vārdu sakot, ap tevi ir vasara, un tu izbaudi šo vasaru ar visu savu būtību, kad pēkšņi savā priekšā ieraugi Ziemassvētku egli slejamies gandrīz no pludmales smiltīm metru desmit augstumā, it kā baltām pārslām apsnigušu un eņģeli galotnē lai, spārnus izpletušu, lai tūlīt paceltos augstam lidojumam.

Un tajā mirklī tu esi Rožu laukumā Liepājā, pie mūsu egles, kad gribas ciešāk savilkt mēteļa apkakli, tūlīt aiz Pedagoģijas akadēmijas ēkas stūra taču negantais jūras vējš klups virsū, un, kad nu rokas ķeras pie mēteļa apkakles, tad attopies, ka tev nekas vairāk par peldbiksēm mugurā nav.

Vai arī. Tu plunčājies zilganzaļganajā peldbaseina ūdenī vienā no atpūtas kompleksa "Ipanema park" terasēm astoņstāvu mājas augstumā virs zemes, gar baltajām ēku sienām augšup tiecas sarkanās, dzeltenās un oranžās bugenvilejas, pāri kalna korei pārkārušās zili violetās papagaiļpuķes, aiz terases apmales galvas snaiksta durstīgie kaktusi, un šajā brīdī, kad tu esi saplūdis ar sauli, ūdeni un vasaru, izdzirdi no niedru jumta klātas kafejnīciņas atskanam džinglbellu. Kad nu zvaniņš noskanējis un Ziemassvētki atbraukuši, kad arī bērniņi ar priecīgu prātu atnākuši, svinīgi iesākas "Klusa nakts, svēta nakts", un uz brīdi tu esi svētās Trīsvienības vai Annas baznīcās Liepājā, tūlīt beigsies Ziemassvētku vakara dievkalpojums un varēs iet mājās skatīt, vai Ziemassvētku vecītis jau bijis ciemos un ko tad palicis zem eglītes.

Es uzsveru - tas ir mirklis, īss uzzibsnījums, kas liek atgriezties mājās, un tomēr tādos brīžos pasaule šķiet pavisam šaura un saspiedusies esam.

Spāņi vai šajā gadījumā kanārijieši nav īsti Ziemassvētku svinētāji, pat brīvas dienas tam nav atvēlētas, un svētku noskaņa tiek radīta galvenokārt tūristu interesēs.

Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem šķita, ka šogad Grankanārijas salā tūristi būs piemirsti, jo vienīgais Ziemassvētku atribūts, ko izdevās pamanīt, bija tāds kā mazliet uzpūtīgs Ziemassvētku vecītis pie visai nožēlojamas no aukliņām darinātas egles Puertoriko pilsētiņas iepirkšanās centrā. Varbūt tāpēc arī vecītis šķita uzpūtīgs, ka tobrīd vienīgais saistījās ar Ziemassvētkiem, un, ja iemesls bija tas, tad drīz vien viņam būtu pienācies sejas izteiksmi mainīt.

Dažu dienu laikā sala okeānā iemirdzējās Ziemassvētku gaidās. Jā, tieši iemirdzējās, jo šo svētku tuvošanos varēja saskatīt uzreiz pēc tam, kad tūlīt pēc pulksten sešiem vakarā saule strauji iegāzās okeānā un piķa melnajā tumsā iečirkstējās cikādes. Satiksmes autobusi zibināja ar uzrakstiem, novēlot priecīgus Ziemassvētkus, uz lielveikalu sienām metru simts vai vairāk garumā iedegās eglīšu, zvaigznīšu, Ziemassvētku vecīšu kontūras, bet visamizantākie šķita attēlotie sniegavīri šajā zemes stūrītī, kas sniegu nekad nav redzējis.

Saulei norietot, iemirdzējās Ziemassvētku ugunis Patalavakas, Aguinjaguinjas, Portodemogano, Santabrigidas, Santalučijas un citu lielāku vai mazāku pilsētiņu galvenajās ielās, un brīžam šķita, ka tu brauc zem zvaigžņotas debesu velves, kas nolaidusies virs pilsētām un pilsētiņām. Un tomēr viselegantāk izskatījās svētku tērpos ieģērbtās palmas - stumbri apvīti mirdzošām lentēm, lapotnes piebārstītas spuldzītēm, un, raugoties lejup, piemēram, uz Puertoriko centru no kalniem, šķita, ka ielās un laukumos vietvietām saputinātas sniega kupenas.

Palmas arī šķita visdabiskākais Ziemassvētku koka risinājums salā, kur egļu kā tādu nav, augstāk kalnos it kā no mājām sveicina tikai pa retai priedei, un galu galā kāpēc lipināt mākslīgu egli, kā to redzēju vīrus rūpīgi darām greznajā veikalu ielā Laspalmasā, ja var izmantot to koku, kas aug uz katra soļa.

Kā nokļūt mūžīgajā vasarā

Ja nu jūs gadījumā esat nolēmuši upurēt materiālas vajadzības un tā vietā varbūt vienīgo reizi mūžā izbaudīt vienmēr zaļās, vienmēr ziedošās un vienmēr saulainās salas jaukumus, tad es ieteiktu izmantot Stokholmā dzīvojošā Māra Jūrmalas pakalpojumus.

Māris ir trīsdesmitajos gados slavenās Liepājas sportistes, daudzkārtējās Latvijas čempiones Alises Smiltnieces-Jūrmalas dēls, dzimis Otrā pasaules kara beigās mūsu pilsētā un sava mūža lielāko daļu pavadījis Baltijas jūras viņā krastā. Sākoties Latvijas virzībai uz neatkarību, viņš palīdzēja zviedru uzņēmējiem rast kontaktus ar Latviju, kā arī Latvijas un vispirms savas dzimtās pilsētas pārstāvjiem sadarboties ar Zviedriju.

Kāpēc es ieteiktu izmantot Māra Jūrmalas pakalpojumus?

Pirmkārt, Māris visu mūžu strādājis un joprojām sadarbojas ar vienu no Zviedrijas tūrisma firmām, tāpēc viņam ir iespējas izkombinēt jums pēc iespējas ērtāku un arī lētāku braucienu.

Otrkārt, Māris savulaik vadījis šās firmas nodaļu Spānijā un Kanāriju salās, tāpēc viņam ir divas lielas priekšrocības: Kanāriju salas Māris pārzina kā savas dzīvesvietas apkārtni Stokholmā, bet spāņu valodā runā tikpat brīvi cik angļu, latviešu un zviedru.

Treškārt, un galvenokārt, Māris dodas līdzi uz salām arī pāris ceļotājiem, un to var tikai uz vietas saprast, ko nozīmē valodu, vidi un apstākļus pārzinošs cilvēks, kuru varētu dēvēt arī par jūsu ģimenes vai draugu pulciņa speciālo gidu.

Kanāriju salas katru gadu apmeklē ap septiņiem miljoniem tūristu, un tūlīt pēc angļiem un vāciešiem šo vietu visvairāk iecienījuši zviedri. Zviedrijas ceļojumu firmas salās īrē atpūtas kompleksus, un katras nedēļas beigās no Stokholmas, Gēteborgas, Malmes gaisā paceļas ap divdesmit boingu, lai pēc sešu stundu lidojuma pa diagonāli pāri visai Eiropai, no 11 km augstuma kā uz melna samta izbārstītas pērļu rotas ļaujot aplūkot Amsterdamas, Roterdamas, Briseles, Parīzes un Madrides ugunis, nosēstos Laspalmasā. Ceļā dodas veci cilvēki, dodas iemīlējušies pārīši, dodas nesen nodibinātas ģimenes, bērns padusē, soma plecā, un aiziet. Citi jau Stokholmas lidostā ierodas, vasarīgi tērpti, bet vairums ziemā atgriežas krekliņos ar īsām piedurknēm un šortos, lai tūlīt ielēktu savā automašīnā un brauktu no lidostas mājās. Varēja manīt arī tādu, kas, lidmašīnā sacienājies, uzsaucot tostus visiem pēc kārtas un virs Atlantijas okeāna atzīstoties mīlestībā stjuartēm, diez vai tik ātri saprata, kur ieradies un kāpēc ieradies.

Zviedru skolotājiem vai medicīnas māsām divu nedēļu atpūta Kanāriju salās izmaksā apmēram mēneša algu, pensionāriem ziemā lētāk iznākot dzīvot salās nekā Zviedrijā, un tā vien šķiet, ka zviedriem izrauties pasauļoties un papeldēties Atlantijas okeānā ir tas pats, kas mums aizbraukt līdz Rietavas tirgum leišu zemē.

Jebkurā no septiņām salām jūsu rīcībā atpūtas kompleksā būs divistabu dzīvoklis ar vannasistabu. Guļamistaba gan nav pārāk liela, toties ēdamistabā ir arī elektriskā plīts ar četriem riņķiem, ledusskapis, trauki un visi galda piederumi, lai brokastis vai vakariņas varētu pagatavot paši, ja vēlaties. Protams, tāpat rīkoties varat arī pusdienu reizē, jo tā būs stipri lētāk, taču diez vai jūs varēsit atturēties no vilinājuma nobaudīt eksotiskos ēdienus.

Lai salās pienācīgi paēstu, vienam cilvēkam dienā pietiek ar septiņiem, astoņiem latiem. Ja pie pusdienām vēlaties kaut ko, kā mēdz teikt, apetītes uzlabošanai, tad nesteidzieties tūlīt pasūtīt to. Melonu liķiera, sangrijas vai kāda cita salai raksturīga dzēriena glāzīti jums atnesīs par velti, tikai pateicībā par to, ka pusdienošanai (vai citām ēdienu reizēm) esat izvēlējušies tieši šo krodziņu.

Optimālākais laiks atpūtai salās ir nedēļa, bet varat tur pavadīt arī divas, ja reiz tik tālu esat braukuši, jo daudz dārgāk tas nemaksās. Ņemiet vērā, ka Rietumeiropā ceļošana ir samērā lētāka nekā pie mums, acīmredzot konkurences dēļ, un lidojums no Stokholmas līdz Laspalmasai un atpakaļ līdz Stokholmai, kā arī nedēļu ilga uzturēšanās un ēšana salās maksā tikai divas reizes dārgāk nekā lidojums no Rīgas uz Zviedrijas galvaspilsētu un atpakaļ. Ja līdz Stokholmai izmantosit prāmi, tad nekādas milzu summas nebūs jāizdod.

Tikai būtu labi, ja kāds no jums prastu vadīt automašīnu. Protams, var dienām gozēties saulē uz atpūtas kompleksu terasēm, pie peldbaseiniem vai arī cepināties smiltīs okeāna krastā, var izmantot tūristu autobusus, kuru dažos maršrutos braukšana vispār par brīvu, taču pavisam cita lieta, ja jūsu rīcībā ir vieglā automašīna. Ja to īrē, teiksim, četri cilvēki uz piecām dienām, tad kopā ar degvielu un apdrošināšanu tas maksā katram no šiem cilvēkiem apmēram piecus latus dienā.

Nevajag bīties no ātrgaitas šosejām gar okeāna krastu, pa kurām automašīnu straumes drāžas cauru diennakti, tāpat arī no kalnu ceļa serpentīna. Nav jābūt nekādam profesionālam braucējam, lai nākamajā dienā jau rullētu kā pa Liepājas novadu, un vismaz man nedēļas laikā negadījās redzēt nevienu satiksmes negadījumu. Jo Kanāriju salās braucēji ievēro ne tikai satiksmes noteikumus, bet arī pieklājību.

Ja nu jums par Kanāriju salām radusies kāda interese, tad zvaniet uz Stokholmu Mārim Jūrmalam pa telefonu 004687200187 un vienojieties par laiku. Zvaniet arī tad, ja jums kaut kas kārtojams Stokholmā un jūs neesat pārliecināts par savām svešvalodu zināšanām, un Māris par samaksu pēc vienošanās būs jūsu rīcībā. Bet attiecībā uz salām pie Āfrikas krastiem domājiet tagad, kad pie mums ir ziema, bet tur tūlīt, tūlīt sāksies pavasaris, kad salas uzziedēs visā savā krāšņumā.