Kurzemes Vārds

08:52 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Priekšvēlēšanu 4 raunds

Kā salikt kultūras un sporta puzli

Edgars Lūsēns, Sarmīte Pelcmane

Kultūras joma neapšaubāmi ir viena no tām, kur darītājiem allaž ir ļoti daudz padomdevēju. Jo daudz ir ne tikai ļaužu, kas uzskata, ka viņi zina, kas jādara, lai kultūras mozaīka kļūtu krāsaināka, bet arī tādu, kas ir pārliecināti, ka tieši viņu variants būtu vispareizākais, ja vien būtu lemts šās koncepcijas īstenot. Tāpēc mūs neizbrīnīja, ka par kultūru un sportu diskutētgribētāju bija vairāk nekā iepriekšējos raundos.

Uz "Kurzemes Vārda" aicinājumu paust savu viedokli par kultūras un sporta attīstības tendencēm Liepājā atsaucās Latvijas Demokrātiskās partijas un Latvijas Zemnieku savienības pārstāvji - Mūzikas koledžas direktore Zira Karlsone un Tenisa sporta skolas direktors Imants Andersons, saraksta "Liepājas attīstībai" pārstāvji - Pilsētas domes deputāts Āris Ozoliņš un izpilddirektora vietnieks izglītības, kultūras un sporta jautājumos Valdis Skujiņš, "Liepājas apvienotā saraksta" kandidāts, Liepājas teātra mākslinieciskās daļas vadītājs Juris Bartkevičs, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvji - Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Uļjana Gintnere un Pilsētas domes deputāts, SIA "Krasts Invests" direktors Māris Mertens, saraksta "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" pārstāvji - SIA "Artis JP" pārvaldnieks Verners Kalnītis un Lietišķās mākslas koledžas direktors Jānis Slaidiņš, Nacionālās progresa partijas kandidāts Mārcis Grīnbarts un "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK pārstāvis, Kapsētu pārvaldes kapsētu pārzinis Voldis Prancāns, bet jau trešo reizi ko teikt saviem vēlētājiem nebija Krievu partijas pārstāvjiem.

- Kādu jūs redzat kopējo kultūras ainu Liepājā un, pats galvenais, ko par prioritātēm izvirzīs jūsu saraksts un no kā savukārt atteiksies, lai īstenotu šīs prioritātes?

Juris Bartkevičs: - Kā jau akcentējis mūsu saraksta līderis Uldis Sesks, ja iepriekšējā sasaukumā apvienotais saraksts orientējās uz ekonomiska rakstura prioritātēm, tad šoreiz vienās no dominējošajām pozīcijām būs tieši kultūra, par ko liecina kaut vai Rešņa un Bartkeviča iekļaušana šajā vēlēšanu sarakstā. Mēs apzināmies, ka spējam ieviest pozitīvas tendences kultūras jomā, un kā prioritātes mūsu saraksts izvirzījis Liepājas Latviešu biedrības nama rekonstrukciju, koncertestrādes "Pūt, vējiņi!" sakārtošanu, kā arī projektu par jaunas koncertzāles celtniecību mūsu profesionālās kultūras lepnumam - Simfoniskajam orķestrim. Protams, tajā pašā laikā jāsakārto lietas ar vadības modeļiem, kaut vai tajā pašā biedrības namā un daudzas citas būtiskas, bet šajā gadījumā tomēr pakārtotas lietas.

Jānis Slaidiņš: - Domāju, ka kultūrā pretstatā šim šausmīgajam biznesam nebūs būtiskas atšķirības starp sarakstiem, jo mēs šeit visi taču esam domubiedri, nevis ienaidnieki, un tāpēc diskutējamas varētu būt tikai nianses. Es, piemēram, gribētu uzsvērt, ka Liepāja ir tāda jocīga pilsēta, kurā dzīvo visi Latvijas pilsoņi, nevis tikai latvieši, un šajā sakarībā mūsu saraksta rosinājums būtu pašvaldībai padomāt par kopīgu centru vai sarīkojumu visām šīm tautībām. Piemērs redzams kaut vai Rīgā, kur bieži notiek pasākumi ebrejiem vai krieviem. Tas ir kā Latviešu dziesmu svētkos, kad kopā sanāk ļaudis no visiem Latvijas novadiem. Arī Liepājā nepieciešams kopīgos kultūras projektos vienoties visu tautību pārstāvjiem. Vēl vēlētos akcentēt uzmanību uz koncertdārzu "Pūt, vējiņi!", kas it kā visu laiku sagādā zaudējumus, bet tajā pašā laikā jaunatnei nav kur pulcēties. Es zinu, ka dažādi interesanti projekti savulaik bijuši Mākslas koledžas audzēkņiem, bet tie visi izčākstējuši, kas nozīmē, ka pašvaldībai acīmredzot par tiem nav bijusi interese. Domāju, ka jāstrādā šajā jaunatnes virzienā.

Zita Karlsone: - Manuprāt, kultūras dzīve Liepājā ir sadalāma divās daļās. Tā pirmā ir kultūrizglītojošā, bet otrā - izklaides industrija. Vienmēr lepojos ar kultūras tradīcijām, kas Liepājai nodrošina plašāku kultūras spektru par visām citām Latvijas pilsētām, atskaitot varbūt vienīgi Rīgu. Mums ir Simfoniskais orķestris, Zinātniskā bibliotēka un muzejs. Tās visas ir kultūras iestādes, kas guvušas augstu novērtējumu valstī. Bet uzskatu, ka pilsētai vairāk līdzekļu jāiegulda tieši jaunu profesionālu kadru piesaistē un veco darbinieku profesionālās meistarības paaugstināšanā. Tieši šajā jomā palīdzību varētu sniegt pašvaldība. Tas nudien neizmaksās pārāk dārgi, bet tas ir būtiski, jo nākotne gan izglītībā, gan kultūrā būs saistīta tikai ar kvalitāti. Izklaides jomā, manuprāt, attīstība panākama, ja būtu cilvēki, kas veic savus pienākumus tā, kā tie jāveic. Tad kaut vai tas pats biedrības nams neatrastos tādā situācijā, kā tagad. Mums trūkst personību, autoritāšu jauniešu vidū, kas spētu kaut ko jaunu un oriģinālu radīt un piedāvāt, jo ar vienu "Pablo" taču ir par maz. Kadru piesaistei jābūt vienai no galvenajām prioritātēm.

Uļa Gintnere: - Sociāldemokrātu programmā, manuprāt, ir viens ļoti būtisks teikums: kultūra nav un nevar būt pelnītāja, jo tā ir cilvēka garīgā veidola radītāja. To arī gribu akcentēt. Tāpat būtu vēlams, lai pašvaldība atbrīvotu kultūras darbiniekus no pārmetumiem, ka viņi nepelna. Protams, atsevišķa ir saruna par izklaidi, kurai vajadzētu pelnīt, un šos nopelnītos līdzekļus būtu nepieciešams ieguldīt kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā un jaunu kultūras vērtību radīšanā. Ne mazāk svarīga ir pilsētas kultūras iestāžu ēku saglabāšana un tajās esošās materiālās bāzes nostiprināšana. Piekrītu Zitai, ka ļoti daudz ko izsaka cilvēki, kas strādā kultūras jomā, bet es gribu vaicāt, vai mēs reāli varam cerēt uz šiem jaunajiem kadriem, ja visi šeit klātesošie labi zinām, par cik niecīgu algu gadu desmitiem kvalitatīvi strādā daudzi tagadējie kultūras darbinieki. Nākamajai domei būs jāizdomā, kā nodrošināt atbilstošu atalgojumu cilvēkiem, kas kopj kultūras lauku.

Mārcis Grīnbarts: - Daudzu slavētajā un peltajā Latviešu biedrības namā man savulaik bija gods par direktoru strādāt deviņus mēnešus, un tas man lika pārvērtēt daudzas vērtības un cilvēkus Liepājas kultūras dzīvē. Tas man lika saprast, ka noteikti ir atdalāma profesionālā māksla no neprofesionālās, bet tajā pašā laikā profesionālo mākslu bieži vien papildina tie no tās neprofesionālās. Un šeit es gribu runāt par to, kas dažkārt apiet preses slejas, un tā ir pašvaldības attieksme. Tieši attieksme, jo ne jau vienmēr visu var izmērīt ar naudu. Jo dome it kā dod 45 latus deju kolektīva vadītāja algai un lepojas, ka tā vareni atbalsta amatierus, bet izliekas neredzam, cik bēdīgā stāvoklī ir šo dejotāju tērpi, un tad iznāk, ka šie dejotāji var krāšņi dejot, bet ļoti nekrāšņi izskatās. Neviens cits bez pašvaldības vai tās piesaistītiem mecenātiem neradīs šos līdzekļus. Es domāju, ka pilsētai ir pašai jātiek skaidrībā, vai tai vajag šo amatieru mākslu, vai ne. Bet noteikti nevar būt tā, ka mēs sevi dēvējam par kultūras metropoli, bet šo tēlu stutējam uz vienu pašu simfonisko orķestri vai teātri. Pilsētas ekonomikai ir jāatbalsta kultūra un nevis otrādi.

V.Skujiņš: - Vēlētos uzsvērt trīs lietas. Pirmkārt, nākamai pašvaldībai visās kultūras iestādēs, definīcijās runājot, māja ir jāatdala no cilvēkiem. Māju jeb telpu kultūrai lai sakārto celtnieki, kas ir viņu darbs, turklāt cienījams darbs. Kad māja sakārtota, tajā iet kultūras menedžeris un producē kultūras sarīkojumus. Tikai šādā veidā iespējama attīstība. Otrkārt, mums ir jārēķinās, ka budžeta pīrāgs ir tik liels, cik tas ir. Ja tas kļūs lielāks, vairāk tiks arī kultūrai. Cita ceļa nav. Treškārt, pilsētai jārada ticība, ka iniciatīvas bagātā jaunatnes daļa var saņemt atbalstu pašvaldībā. Tās var būt gan nevalstiskās, gan sabiedriskās organizācijas, tie var būt privātie klubi. Lai kurš arī nāktu pie varas, es, kolēģi, ļoti lūdzu - negrausim iestrādāto sistēmu ar projektu finansējumu un līdzfinansējumu. Ceturtkārt, Liepājā nepieciešama sarīkojumu koordinācija lielāku svētku laikā, lai nebūtu tā, ka viena iestāde rauj otrai nost publiku, bet pēc tam pilsētā mēnesi ir klusums.

- Pēc "Kurzemes Vārda" vērojumiem, cilvēku atvaļinājumu laikā vasarā būtu jauki šādu koordināciju panākt visas Kurzemes mērogā, jo citādi Kuldīga rauj nost publiku, piemēram, Liepājai, un otrādi.

V.Skujiņš: - Protams, tas būtu ideāls variants!

V.Prancāns: - Kas vispār ir kultūra? Profesionālā un amatieru māksla noteikti ir kultūra. Tautas tradīciju izkopšana arī ir kultūra. Savukārt izklaides pasākumi bez kultūras ir nožēlojami, piemēram, striptīza bārs. Vispirms tātad jāprecizē šis jēdziens. Bet "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK aicina vairāk uzmanības pievērst etniskajai un nacionālpatriotiskajai kultūrai. Citām tautībām ir viņu etniskās dzimtenes, kur viņu kultūra tiks attīstīta daudz straujāk un veiksmīgāk nekā šeit. Latviešiem savukārt šī ir vienīgā iespēja. Mēs nedrīkstam pazaudēt savu identitāti, bez tās mums nebūs nekādas vērtības. Es negribētu par to strikto ēkas atdalīšanu no cilvēkiem. No vienas puses, protams, būtu jau labi atbrīvot no rūpēm šos vadītājus, no otras puses, dvēsele taču nosaka ķermeni, un tas nav tik vienkārši, kā to zīmē Skujiņš.

- Mūsu šās dienas diskusijā mēģināsim apvienot kultūru ar sportu. Tāpēc nākamais jautājums skars sporta jomu. Pašreizējās domes budžeta sadalījums rāda, ka Liepājas sportam ir izvirzitas prioritātes. Vai piekrītat, ka tieši hokejs, futbols, basketbols, šahs un autosports ir tie veidi, kas jāatbalsta? Kādu jūs redzat domes lomu profesionālā sporta attīstībā? Vai pašvaldības uzdevums vispār būtu atbalstīt šo jomu?

V.Kalnītis: - Mūsu saraksts uzskata, ka vairāk uzmanības jāpievērš bērnu un jauniešu brīvā laika aizpildīšanai un nevis profesionālajam sportam. Mēs nevaram tērēt līdzekļus tikai hokejam vai basketbolam un nelikties zinis par pārējiem veidiem, atvēlot tiem pārdesmit latu. Sadalei jābūt taisnīgākai, un, manuprāt, jāprasa cilvēkiem pašiem, ko viņi vēlas, un pēc šiem liepājnieku izteiktajiem ierosinājumiem mēs arī varētu skatīties, ko vairāk attīstīt. Tāpat ir jādomā, kā sportam un fiziskai kultūrai piesaistīt vecākus ļaudis.

I.Andresons: - Visā pasaulē profesionālo sportu uztur un stutē privātā iniciatīva, un tā arī pelna naudu ar to. Vismaz hokejā un futbolā. Par basketbolu ir cita runa, bet par hokeju mums, ledushalli ceļot, stāstīja, ka tā ir privātā iniciatīva, bet tagad šim sporta veidam vajadzīgi 30 000. Lai izveidotu pakāpeniski visas 12 klases, ir nepieciešami 150 tūkstošu. Vai pilsēta to spēs pacelt? Šķiet, visi saraksti programmās ierakstījuši, ka rūpēsies par bērniem un cīnīsies pret narkotikām. Vai labāk nebūtu nevis cīnīties un cīnoties uzturēt nepilngadīgo kolonijas un cietumus, bet vairāk naudas atvēlēt tam, lai šie bērni neblandītos pa ielām. 2000.gada sākumā no valsts tika finansēti 194 pedagogi jaunatnes sporta un interešu izglītībā. No šā gada 1.septembra finansējumu saņems vairs tikai 103. Tātad skaits ir samazināts uz pusi. Mūsu saraksta aicinājums būtu profesionālam sportam veltīto finansējumu atvēlēt šo valsts atlaisto pedagogu finansēšanai.

Nākamais Liepājā sāpīgais jautājums ir sporta bāzes. Un šeit es šaubos, vai ies cauri Skujiņa kunga variants par celtniekiem un tiem, kas tālāk šajās bāzēs rosīsies. Saimniekam ir jābūt vienam, jo pretējā gadījumā uzbūvēts būs viens, bet sportistam būs vajadzīgi pavisam citi apstākļi. Un visbeidzot par kadriem. Cik Sporta pedagoģijas akadēmija sagatavo kadrus un cik no tiem ir atnākuši pēdējo gadu laikā strādāt uz Liepāju? Es varu atbildēt: neviens!

M.Mertens: - Es domāju, ka sporta attīstība ir jāskata kompleksā un Liepājā nevar visu uzmanību veltīt tikai bērnu un jauniešu sporta veicināšanai, pārējam atmetot ar roku. Liepāja taču ir liela pilsēta, un mēs nevaram ignorēt profesionālo sportu - savu basketbolu, futbolu, hokeju. Ja šeit par profesionāļiem izaugušie sportisti negūs atbalstu, viņi brauks spēlēt citur, un mēs vaimanāsim, ka nav kas ceļ Liepājas prestižu sportā. Liepāja taču attīstās kā pilsēta, un arī sportam jāattīstās, tā ir normāla evolūcija. Cita lieta, ka Liepājā desmit gadu laikā būtībā ir uzbūvēts tikai viens objekts, un ar pārējām bāzēm mēs vienkārši lāpām savu bēdīgo situāciju. Andersonam sāpīgs jautājums ir laukumu apjumtā konstrukcija, bet īstenībā jau arī tā ir lāpīšanās. Daudz labāk būtu, ja mēs varētu uzcelt normālu halli, ko nepieciešamības gadījumā varētu transformēt par koncertzāli, un tā tālāk. Bet, lai kaut ko tamlīdzīgu celtu, jābūt profesionāliem sporta menedžeriem. Šobrīd Liepājā tādu nav, nu, tāpēc tāda halle nebūtu rentabla. Tajā pašā laikā, protams, bez jaunatnes sporta nav iespējama profesionālā sporta attīstība. To jau mēs redzam: ne basketbola, ne hokeja komandā nav neviena liepājnieka, un tūlīt nebūs arī futbolā, jo šī komanda labāk pērk spēlētājus no Krievijas, nekā izmanto savas sporta skolas sagatavotos audzēkņus.

Ā.Ozoliņš: - Es kā šās pašvaldības deputāts tomēr gribu aizstāvēt to domes pozīciju, kas attiecas uz tādu atsevišķu profesionālā sporta projektu atbalstu. Es pats organizēju šaha turnīru, citi cilvēki vairāk uzmanības velta rallijam. Ja pašvaldība tos neatbalstīs, šie sarīkojumi, kas piesaista publikas interesi, nenotiks. Nu gluži tāpat kā kultūrā, piemēram, ir ar "Liepājas dzintaru". Tad nu parēķināsim, vai mums nav vajadzīga liepājnieku un pilsētas ciemiņu interese par šiem pasākumiem, vai mums nav nepieciešami tie līdzekļi, ko cilvēki tērē šajos pasākumos. Un ar ko tad galu galā Liepāja būs interesanta ciemiņiem un tai pašai jaunatnei, kuru mēs šeit gaidām atgriežamies, ja šādu pasākumu nebūs? Par basketbolu. Tas atšķirībā no hokeja un futbola nekad nepelnīs. Liepājai pašai jāizšķiras, vai tai ar savām izcilajām basketbola tradīcijām ir vai nav nepieciešama komanda valsts čempionātā. Man tomēr šķiet, ka basketbolu novārtā atstāt nedrīkst. Savukārt futbols naudu no pašvaldības būtībā nesaņem. Tie 12 tūkstoši, kas ir iedoti, ir atvēlēti kā līdzfinansējums "Daugavas" stadiona uzturēšanai un labiekārtošanai. Tātad šī nauda veltīta visiem liepājniekiem. Ja runājam par hokeju, tad tas nav iekļauts sporta skolu sistēmā, tāpēc arī šāds finansējums. Aplami būtu uzskatīt, ka hokejisti dzīvo, cepuri kuldami, jo tur bērnu vecāki tērē vēl lielākus līdzekļus nekā tenisā.

V.Prancāns: - Manuprāt, tādi dārgie sporta veidi kā hokejs ir riskanti, jo, ieguldot lielu naudu, mēs taču nevaram zināt, vai tai būs atdeve. Vai sportists sasniegs to rezultātu, kas ļaus pilsētai ar viņu lepoties? Tāpēc šādu lielu summu tērēšana dziļi aizkar vēlētāju sirdis.

Ā.Ozoliņš: - Bet hokejā nauda jau nav profesionālam sportam - tā ir bērniem.

V.Prancāns: - Bet to vajadzētu skaidrāk nodalīt. Un pašvaldības galvenajai prioritātei būtu jābūt veselīga dzīves veida veicināšanai jaunatnes vidū.

- Jūsu saraksts taču tagad publiski var to izvirzīt par savu galveno uzdevumu!

V.Prancāns: - Jā, bērnu piesaistīšanu vispusīgai fiziskai attīstībai mēs patiešām varētu apņemties.

J.Bartkevičs: - Man šķiet, mēs patlaban grābstāmies mazliet pa gaisu un runājam nedaudz atrauti no zemes. Jāspriež konstruktīvāk, kā mēs veidosim šo sporta vai kultūras struktūru, nevis jālidinās mākoņos, ko un kā mēs darītu, ja mums būtu neierobežotas iespējas.

Ā.Ozoliņš: - Tieši gribēju bilst, ka šobrīd šī struktūra pašvaldībā, kad sociālā sfēra un izglītība ir atrautas no kultūras un sporta, ir būtībā nepareiza.

- Atvainojiet, Ozoliņa kungs, bet jūs taču esat šās pašvaldības deputāts!

Ā.Ozoliņš: - Jā, protams, bet es arī iebildu pret to, taču vairākums domāja savādāk. Tāpat esmu pret to garo birokrātijas rindu, ka idejas jeb iniciatīvas autoram jāiet caur visādām komitejām un komisijām. Tā ir birokrātija, ja cilvēkam divus mēnešus jāgaida tie pārdesmit latu. Jaunajiem deputātiem to vajadzētu mainīt, un es pats esmu gatavs to darīt.

- Atgriezīsimies pie kultūras. Šķiet, šajā jomā lielākais sāpju bērns ir Latviešu biedrības nams. Kā jūs domājat, kāpēc šai pašvaldībai četru gadu laikā nav izdevies šo namu sakārtot, lai gan visu laiku top dažādas koncepcijas, ir arī mainīti direktori? Vai tas būtu kadru jautājums, vai varbūt tomēr pašvaldība nezina, ko īsti grib redzēt šajā namā? Kādu jūs redzat šā nama modeli, kurp tas būtu virzāms?

V.Skujiņš: - Viss pareizi. Gribētu no tāda nedaudz ezotēriska viedokļa. Tur visu laiku kāds par kaut ko nelabi domā. Un es gribu teikt, ka tie, kas no turienes aizgāja, no okupācijas laikiem, viņi noteikti atstājuši tik smagu auru, ka varam sev pārmest to, ka tajā laikā neievedām šajā namā lāci, lai tas tur izstaigātu, un tāpēc droši vien tur arī tik grūti iet. Paskatieties - jebkurš direktors tiek zināmā mērā pelts. Un atkal nekas nenotiek. No pilsētnieku viedokļa, tikko tam namam pieliks stalažas, tad visi nopūtīsies un teiks: fū, beidzot tur kaut kas notiek! Es domāju, būtībā tā nav, ka tās programmas nav bijušas izstrādātas, bet uz jautājumu, kāpēc tur nekas nenotiek, godīgi sakot, es nevaru atbildēt. Arī man šķiet, ka, tā kā mēs darīsim, teju teju notiks... Man it kā jāpiekrīt viedoklim, ka nav neaizvietojamu cilvēku, tomēr mana pārliecība ir tāda, ka kadri izšķir visu.

M.Grīnbarts: - Es tur reāli strādāju deviņus mēnešus. Arī man sākotnēji bija grūti iedomāties, un, lieku galvu ķīlā, arī Simona nezināja, kur viņa iet iekšā. Bet pēc tam, kad prasīja rezultātu, nāca apjausma, kā tas ir. Ir programma, kolektīvs nostabilizējies, nav domstarpību, bet var teikt godīgi: neatļauj strādāt. Varu apgalvot, ka līdzekļus tomēr var atrast, tikai tas jādara laikus. Nevis visu laiku plātīt rokas: nav, nav! Gribu jautāt, kur tikko radās nauda siltumam un jumtam? Kāpēc šo līdzekļu nebija manā laikā? Kāpēc Simonai Rolavai radās, un arī ne jau uzreiz, bet uz vēlēšanām?

J.Bartkevičs: - Atceros, kad biedrības māja tikko bija pārņemta, tad pirms Saeimas vēlēšanām lielās partijas gatavojās mest miljonus, tā arī toreiz neiemeta, un tā arī ir iznācis, ka periods ir ļoti ieildzis. Dabīgi, ir tur kaut kāds neticības velniņš iekšā. Bet viss sākas no infrastruktūras: kas tā ir par māju, kāda tā izskatās un kas ir tās galvenā vērtība. Labi, šim namam kādreiz bijušas tradīcijas ar kultūras biedrībām, daiļamata meistariem, tautas mākslu utt., bet man kaut kā šķiet, ka galvenā tās vērtība bez visiem šiem atzariem ir pati šī māja - zāle ar lielo halli, zāles mašinērija, skatuve, skatuves tehnika un arī nama izvietojums. Bet tur bez naudas nekas nesanāk. Tas tikai nozīmē, ka mēs šobrīd varam solīt, cik gribam. Un dabīgi, te nav neviens cilvēks, kas neuzskatītu, ka šī māja ir jāliek par prioritāti un jāatrod līdzekļi, lai beidzot šis bieds beigtos.

Z.Karlsone: - Jaunajam sasaukumam noteikti jāizstrādā programma un jānosaka prioritātes. Pēc tam no tām nedrīkst atkāpties. Tās jāpatur prātā un jāgaida, kuru brīdi būs budžeta pārpildījums, un jāmēģina realizēt.

J.Bartkevičs: - Tas jādara kompleksā vai, pareizāk sakot, nams pa posmiem jāsāk taisīt. Tik daudz naudas neviens uzreiz nevar iešļākt iekšā. Nams jāpiepilda ar saturu, kam tur jābūt. Jautājums - kam prasīt? Kam vispār jāizdomā, kāds saturs tur jāpilda iekšā?

V.Prancāns: - Visi, kas tajā mājā strādājuši, ir gājuši pie politiķiem uz pilsētas valdi vai domi jautāt pēc gaišās tāles, un tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. To nedabūs. Es izjūtu morālu atbildību un sāpi par šo māju, jo es biju pirmais, kas ar pistoli pie jostas gāja toreiz runāt ar to Žarikovu. Un pēc tam, kad tur iekšā iegāja kultūras nams ar karogu rokā, tad Latgaļu biedrība jau bija priekšā. Attiecībā uz šo māju, protams, man patīk tā vizuālā bilde, ko jūs zīmējat par kultūras centru. Un man jums jāpiekrīt - zālei ir jābūt skaistai, skatuvei jābūt universālai, bet pārbūve prasīs līdzekļus. Pašlaik netiek darīts nekas - ne tā ir deju zāle, ne koncertzāle, ne teātra zāle. Un visa naudiņa, kas līdz šim zālē ielikta, faktiski ir nelietderīgi izmesta, jo tas ir tāpat kā lāpīt asfalta bedrītes.

Neapšaubāmi, Latviešu biedrības namam kā kultūras centram Liepājā būtu jābūt ar galveno saturu tieši tautas mākslas kolektīviem. Tāpat tai jābūt ēkai, kur notiek pilsētas mēroga pasākumi, kur tiek svinēti valsts un pašvaldības svētki.

U.Gintnere: - Mēs te runājam par lāci, ko vajadzēja vadāt. Bet jāsaka, ka mēs arī šobrīd atļaujamies šo namu ne cienīt, ne godāt. Ja uzlūkojam Latviešu biedrības namu (tā mēs to saucam, bet es nezinu, kur Liepājā ir Latviešu biedrība) kā zināmā mērā mūsu nacionālās atmodas simbolu, tad arī nama saturam vajadzētu paust šīs domas, šo garīgo augsni. Ja pie ieejas ir minēts Kārļa Ulmaņa vārds un ikdienā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, tad tas uzliek zināmus pienākumus, ar ko mēs šo namu piepildām. Jāatzīst, ka šobrīd piepildām ar to, ar ko nepavisam nevajadzētu. Neesmu puritāniete, bet tur nevar rīkot tādas izpriecas, ko rietumos atļaujas tikai slēgtā vidē, kabarē tipa iestādījumos, bet nesen pie mums atļāvās, teiksim, Liepājas turīgākie ļaudis.

- Otrs pragmatiskais jautājums ir par koncertzāles celtniecību. Jo tik tiešām ir dīvaini, ka Liepājā, kas joprojām tiek dēvēta par Latvijas mūzikas galvaspilsētu, joprojām šīs koncertzāles nav.

Z.Karlsone: - Saraksts numur 1 arī izvirzījis kultūras programmā to, ka Liepājai nepieciešama koncertzāle. Te ir divas motivācijas - pirmkārt, mūsu orķestris ir izaudzis, un zāle, kas ir šobrīd, pilsētai nemaz godu nedara - tā ir par mazu, ir tehniski nolietojusies un vispār nav domāta koncertzālei. Tātad orķestrim vajadzīgas vēl papildtelpas. Ar to vien nepietiek, ka tas ieiet biedrības namā. Otra motivācija - Liepājai kā pilsētai ar tādām mūzikas tradīcijām un izaudzinātu publiku nav koncertzāles. Ja atbrauc lieli mākslinieki, nav kur sarīkot koncertu. Trešais - tas ir smags finansiāls jautājums. Te es gribu teikt: skatīsimies uz priekšu, neskatīsimies tikai uz nākamajiem četriem gadiem, bet vēl tālāk. Kādreiz tika uzcelts teātris, biedrības nams, tika izdarīti ieguldījumi kultūrā. Un man šķiet, ir pienācis laiks, ka ir jāveic nākamais ieguldījums perspektīvā, nākamajām paaudzēm.

J.Bartkevičs: - Šobrīd koncertzāles celtniecībā ir parādījušies arī skaitļi, ka dome piedalās tikai ar 20 procentiem finansējuma. Pārējo Imants Resnis kā personība gatavojas piesaistīt no malas. Tā faktiski ir liela uzdrošināšanās, un tas ir ārkārtīgi cienījami. Un droši vien, ja māju pārveidos par koncertzāli, tā nevarēs būt tikai koncertzāle, jo būs svarīgi piesaistīt pelnošas struktūras. Bet to visu var izdarīt.

V.Skujiņš: - Gribu papildināt, esmu par koncertzāli, bet man tikai tīri taktiski šķiet: mēs cienām lielo kultūras namu, bet vispirms mēs sakārtosim biedrības namu, lai tur varētu arī mazos koncertus rīkot, un šis process paātrināsies, pateicoties Imanta Rešņa personībai. Tur telpas pietiek arī mēģinājumiem un visam pārējam... Bet Imanta Rešņa piedalīšanās biedrības nama sakārtošanā dotu lielu artavu kultūras jomā.

V.Kalnītis: - Līdz koncertzāles uzcelšanai mums jāzina, ko mēs darīsim. Nevar tagad visu pamest un gaidīt koncertzāles uzcelšanu. Tāpēc jau biedrības nams arī ir jāsakārto, jo vispirms jāsakārto tur, kur simfoniskais orķestris var strādāt. Pašvaldībai jāpalīdz ar savu daļu. Kāpēc neatbalstīt šādu kredītu?

V.Prancāns: - Mūsu saraksts noteikti atbalstīs koncertzāli, jautājums tikai par naudu. Ja runā par koncertzāli, ko varētu izbūvēt bijušajā kinoteātrī "Liepāja", tad šis jautājums tiek apspriests jau 10 gadu, tas nav nekas jauns, runa ir tikai, kur atrast finanses.

I.Andersons: - Vietējās varas neizlēmība ir novedusi pie tā, ka kinoteātris "Dzintars", ko 90.gadu sākumā gribēja vairāki uzņēmēji, bet tik ilgi gaidīja, kamēr tas vairs nevienam nav vajadzīgs, ir beigts! Tagad mēs atkal, šķiet, tik ilgi gaidīsim, kamēr arī kinoteātris būs jāgrauj nost, jo vairs nebūs jēgas ieguldīt naudu. Vienīgi vieta laba - Jūrmalas parkā.

- Visu laiku dzirdam par Jūrmalas parka attīstības koncepciju, bet patiesībā redzam, ka tur nekas tā īsti nenotiek - ne tāda īsta atpūta, ne tāds īsts parks. Vai tā ir vairāk negribēšana vai nevarēšana? Un kā jūs redzat tā nākotni?

J.Slaidiņš: - Kādreiz bija ļoti jauki laiki, kad par parku bija atbildīga viena biedrība, es gan vairs neatceros, kā to sauca, bet tā atbildēja par kokiem parkā. Tad pie katra koka bija izvietotas šiltītes, kur bija koka nosaukums latīņu valodā. Bet tas pastāvēja tikai apmēram mēnesi, jo tika ātri iznīcināts. Bija arī uzzīmēts projekts, kā parks attīstīsies, par katru koku bija izstrādāta ļoti laba koncepcija. Tagad viss ir zudis. Kādam, varbūt Zaļai partijai, vajadzētu domāt par parku, jo tas ir unikāls. Koki lēnām gāžas, tie jau vairs ilgi nebūs. Parks ir zaudējis savu veidolu. Kā toreiz to būdu nodedzināja, kas arī bija kultūrvēsturisks piemineklis, tā vairs nav atjaunota. Tur arī varētu kāds uzņēmīgs cilvēks, ja viņam atļautu, darboties un atjaunot. Par jūrmalu vispār nerunāsim. Tā ir Eiropas līmeņa jūrmala vai pat pasaules klases jūrmala, bet mēs neapzināmies šo vērtību. Taču tur arī ir jāiegulda nauda, un man šķiet, ka Liepājā biznesmeņi ir tik nabadzīgi, ka viņi pat nav spējīgi māksliniekam samaksāt 10 latu, ja viņš kaut ko uztaisījis, kur nu vēl izdarīt ko vairāk. Tā kā šeit ir kaut kas mazlietiņ trakāks jāizdomā. Jaunajai domei ir jādomā, vai varbūt vajag kādus sasaistes projektus ar ārzemniekiem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Jo, es atvainojos, šī problēma ir ļoti veca. Aizbrauciet uz Bernātiem un izlasiet, kas tur rakstīts, ko teicis jau pirmais Latvijas prezidents.

- Tad laižam tur iekšā izklaides industriju, vai ne? Un kā to darām? Pēdējos desmit gados mums tas nav īsti skaidrs. Kā mēs tur vispār redzam atpūtu?

I.Andersons: - Es apmēram redzu - koncertestrādi paņems "Pablo", un katru vakaru man blakus būs disene!

M.Grīnbarts: - Protams, bez vecā nebūs jaunais, bet, ja visu laiku tikai skandināsim par kultūrvēsturisko un neļausim būvēt, mēs atkal būsim auzās, un nekā jauna arī nebūs. Un vēl - esmu jauns cilvēks, varbūt es šobrīd kaut kā ne tā runāju par vērtībām, bet mēs šobrīd nedzīvojam Juras laikmeta parkā - mēs nesaglabājam dinozaurus. Un, ja tam pūslim tur tenisa laukumos ir jābūt - oranžam, zaļam vai dzeltenam, tad tam tur ir jābūt. Manā skatījumā tas pat jauki skatītos starp zaļajām priedēm. Un "Pablo" tur blakus būtu jāducina disene, nu, ir jāducina, nav cita varianta. Runājot par jauniešu izklaidi, vispār jāsaka, ka uzņēmējiem, kas vēlas aizsākt šo biznesu ar vēl kādu alternatīvu klubu vai kā citādi, ir jādod atlaides, es nezinu kā, neesmu ekonomists, bet ir jādod un jāļauj darboties. Un uzņēmumiem, kas sponsorē, arī jādod atlaides, lai kultūras vai izklaides objektus uzturētu un attīstītu. Lai nebūtu tā, ka koncertdārzs "Pūt, vējiņi!" ir vienīgā brīvdabas estrāde, vienīgā iespēja jauniešiem Liepājā.

Ā.Ozoliņš: - Pilnīgi piekrītu un esmu pārliecināts - maksimāli jāaicina un jārada labvēlīga vide, lai izklaide tur notiktu, lai darbotos visāda veida industrija: gan tenisam tur jābūt, gan diskotēkām, gan arī visam citam. Tad arī radīsies nauda gan estrādei "Pūt, vējiņi!", gan sporta zālei, gan biedrības namam, gan visam pārējam. Jo tā mēs piesaistīsim tūrismu un ar to nopelnīsim. Kamēr nav sakārtota struktūra un nav visa pārējā, uz šejieni neviens nebrauks. Tas nāks atpakaļ, jo, ja tūrists atbrauks un redzēs, ka te var uzspēlēt tenisu un vēl viskautko darīt, tad brauks atkal.

M.Grīnbarts: - Un vēl. Man ir diezgan daudz pazīstamu kafejnīcu īpašnieku, kuri pirms diviem vai trim gadiem, kad vasaras vēl bija diezgan labas, vēlējās ierīkot kafejnīcas parkā. Nezinu kas, varbūt deputāti, varbūt ne deputāti, bet neļāva ierīkot šīs kafejnīcas. Varbūt es tagad kādu apvainošu, varbūt tās ir sievu runas, bet viens no deputātiem un viņa bārmeņi runāja tā: kamēr viņš neatpelnīšot ieguldīto savā jūrmalas parka kafejnīcā, tikmēr nevienam citam neatļaus būvēt. Man ir zināmi uzņēmēji, kuru projekti tāpēc noslāpēti. Runa ir par lobismu...

V.Skujiņš: - Man ir ļoti žēl, ka mēs domē, piemēram, izsludinām labas lietas, teiksim, bērnu laukuma apsaimniekošanu. Atkal konkurss. Tajā ir uzvarētājs, bet pēkšņi nezin kādēļ projekts apstājas, tiek kaut kādā veidā apturēts. Uzņēmējs saka: marts jau ir klāt, jāsāk kaut ko darīt, bet projekts apstājas. Paldies Dievam, tas šobrīd nu ir tiktāl, ka būs publiskā apspriešana, un, ja iedzīvotāji piekritīs, tad tā lieta ies tālāk. Tomēr man šķiet, ka ļoti daudzas labas lietas apstājas tieši birokrātijas dēļ. Varbūt ir kādas citas intereses, es to nemāku teikt, bet ir labas lietas, kuras iesāk un kuras pēkšņi apstājas. Bet mums taču jādomā par iedzīvotājiem, lai viņiem tur būtu labi...

V.Prancāns: - Jebkurā gadījumā nedrīkstētu pieļaut aizdomas par lobismu, par negodīgu konkurenci un tamlīdzīgi. Atgādināšu padomju laikus, kad estrāde "Pūt, vējiņi!" bija pašvaldības uzņēmums - kultūras un atpūtas parks un ar atrakcijām pa vasaru pelnīja, lai varētu uzturēt estrādi. Un, kad pēkšņi atrakcijas nokļuva privātajā sektorā ne bez ieinteresēto rokas palīdzības, tad...

J.Bartkevičs: - Tās atrakcijas tik un tā nevarēja atpelnīt!

V.Prancāns: - Bet svarīgs ir pats princips! Vai tu paņem kredītu un taisi jaunu, dari to kā privātpersona, vai citādi. Uzreiz bija skaidrs - ja šis uzņēmums vairs tālāk neiet, tad to vajadzēja likvidēt uz līdzenas vietas. Kāpēc bija jāmoka un jāstiepj aiz astes? Visu laiku dotē, dotē, un saimniecība brūk un brūk.

V.Skujiņš: - Voldi, tu jau pats atbildēji uz šo jautājumu. Kāpēc tas notiek? Tāpēc, ka neviens neatbild. Ko mēs varam izdarīt ar direktoru - atlaist no darba vai labākajā gadījumā izteikt rājienu. Bet, ja tas ir tā, kā tagad, privātās rokās, tad tu atbildi ar savu māju, mašīnu, ar savu uzvalku, tad tu atbildi par to un esi ieinteresēts pelnīt.

V.Prancāns: - Es pilnīgi piekrītu. Pašvaldības likumā nav paredzētas funkcijas rīkot izklaides.

I.Andersons: - Parkā vajadzīgs tāds rezervuārs, tas ir vajadzīgs aktīvai atpūtai. Dabiski, ka vienā vietā tā būs skaļāk, otrā klusāk. Vienā nāks astoņpadsmitgadnieki, citā pensionāri. Parkā ir jāiegulda milzīga nauda, bet tai jābūt plānveida plānošanai. Es, piemēŗam, uzzinu pēdējais, ka blakus būs tāds ļembasts, ka man jāmūk ārā, ka aiztaisa visu vārtus un ejas ciet, un, kad septiņdesmit gadu veca tante nāk ar raketi rokā, viņu nelaiž iekšā, viņai liek iet apkārt gar "Daugavas" stadionu, jo viņa laikam koncerta apsardzei šķiet bīstama. Tas neder, tas ir koordinācijas trūkums. Un, kā vienmēr, mētājas tas "Liepājas dzintara" datums! Man augustā ir starptautiskas sacensības tenisā, bet tas "Liepājas dzintara" datums ir kaut kas nenotverams...

U.Gintnere: - Es tomēr gribu piebilst pie iepriekš dzirdētā. Mani ļoti uztrauc mieles, kas tika veltītas parka pagātnei, kas, raugi, šodien mums kaut ko traucējot. Māri, jauns jau tu esi, bet tas jau nekas, vēsturi taču atcelt mēs nevaram. Un galu galā par vēstures, kultūras un arī dabas pieminekļu aizsargātību lemj likums, un tas nosaka kārtību, kādā tas jādara. Un to mēs nevar atcelt, ne šā, ne tā bīdot komercintereses vai vēl kādas intereses. Otrām kārtām, ja cilvēks nezinātu, kas tur ir par kokiem, viņam tik tiešām būtu nospļauties, viņš tur iekārtu šūpoles un vēl nez ko. Galu galā viss cilvēks veidojas no zināšanu kopuma, cits jautājums: kāda viņam veidojas attieksme pret to? Un pasakiet man, vai tad mūsu pilsēta ir tik nenormāli devīga un tā nu var lepoties ar kādu arhitektūras pieminekļa saglabāšanu? Un tagad tā nievāties par mūsu parku, kuram tiešām ir liela vēsture un diži cilvēki to darbu ir iesākuši!? Un tagad mēs uzskatīsim, ka tā ir tikai vēsture, zināmā mērā traucēklis, vai tā? Mums ir pārāk atvieglots režīms, runājot par šīm vērtībām.

- Vai tās tomēr nevarētu pastāvēt līdzās?

U.Gintnere: - Droši vien, bet saprotiet arī, ka vēsturi jau nekad neviens neaizsargās, tā faktiski ir neaizsargāta. Ir tikai mūsu attieksme pret to - vai nu sargāt, vai ne.

J.Bartkevičs: - Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp! Kolēģi Kultūras nodaļā šobrīd gatavojas izstrādāt nolikumus vai domas par koncesijām un apsaimniekošanu, kam nodot pašvaldības funkcijas, bet ar apgrūtinājumu - ar nosacījumu, ka tur jābūt tam, tam un tam. Tas nozīmē, ka šie cilvēki uzņemsies milzīgu atbildību, jo viņiem vajadzēs pelnīt... Mēs taču saprotam, kas ir māksla un vispār kultūras pasākumi, lai pelnītu. Tas nozīmē, ka viņi būs spiesti ļoti spirināties un taisīt diskotēkas, nodarbināt un saukt publiku uz estrādi "Pūt, vējiņi!". Neviens cilvēks jau tāpat nevarēs inspicēt katru pasākuma gaumi un kvalitāti. Inspicēšanas laiks arī ir pagājis. Atliek cerēt, ka šie koncesionāri, kuri konkursa veidā tiks atbalstīti un riskēs, būs pietiekami kulturāli un mārketingā saprotoši, pietiekami kustīgi un idejas ģenerējoši, lai aizpildītu laiku vasarā. Mēs tagad varam tikai fantazēt un cerēt, ka tas sakārtosies. Jācer, ka šiem cilvēkiem veiksies, mēs neviens viņiem sliktu nevēlam. Tikai, kur viņi ir, vai kāds ir viņus redzējis?

V.Skujiņš: - Tikko viens paņēma noteikumus. Bet pats galvenais te ir tas, ka estrāde "Pūt, vējiņi!" paliek pašvaldības īpašums, bez tiesībām privatizēt. Tas ir pats svarīgākais, ka mēs gribam, lai tas paliek kā publisks īpašums. Nākamgad jau jāiegulda 150 000 latu, un nevis blakus, bet tieši koncesijas resursos - kafejnīcā, skatuvē utt. Noteikumi ir nežēlīgi, godīgi sakot.

- Vai ir kas palicis nepieminēts, kas jūsu sarakstam šķiet svarīgs?

U.Gintnere: - Tad, šķiet, būtu jārunā Slaidiņa kungam. Mums ir mūzika, teātris, bet kur ir mūsu profesionālā māksla - kur mūsu gleznotāji, mūsu tēlnieki, cik viņu ir? Mēs dzīvojam šodienā, esam kaut ko no pagātnes paņēmuši, mums ir šis mantojums, Liepāja ar savām tradīcijām tēlotājmākslā ir ļoti spēcīga un interesanta. Kas paliks no šī laika, no mūsu paaudzes, kā mēs Liepājas māksliniekiem palīdzēsim nokļūt kaut līdz muzeja krātuvēm, es nemaz nerunāju, ka kaut kur citur? Kā mēs varētu veicināt viņu radošo darbību tīri materiālā ziņā? Kāpēc neviens nemin tādu vārdu kā mecenātisms? Gribētu, lai nākamā dome iestrādātu arī tādu mehānismu. Liepājas māksliniekiem ik rudeni, ik pavasari muzejā notiek izstādes, gribētu, lai, izvērtējot ar ļoti kompetentu žūriju, varbūt par konkrētu naudas summu, bet lai būtu iespēja iegādāties šos darbus muzejam. Jo tas jau ir tas kultūras mantojums, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm, pilsētai. Varbūt arī tas stimulēs piedalīties šajās izstādēs, parādīt sevi, dabūt šo prēmiju, varbūt tai var pat dot kāda izcila mākslinieka vārdu.

V.Skujiņš: - Pilnīga taisnība! Bet es te gribu kā labu piemēru minēt Aivaru Kleinu un viņa plenērus. Tos atbalsta arī pašvaldība, un tie jau ir iegājuši arī starptautiskajā apritē. Un atkal apliecinājums - cilvēks izšķir visu.