Kurzemes Vārds

14:10 Otrdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Veco un jauno saimniekotāju ciešais tandēms Bidiņos

Pēteris Jaunzems

Dzīves diktēts lauku sētas modelis

Aizvadītās nedēļas nogalē ciemojoties Rucavas pagasta Bidiņos un dzerot kafiju kopā ar veco - Birutas un Arvīda, kā arī jauno - Daces un divmetrinieka Ivara Lipartu, ģimenēm atcerējāmies, nesen "Kurzemes Vārdā" par Lietuvas zemniekiem Magdalēnu un Dominiku Stonkiem stāstīto. Šīm divām kaimiņvalstu lauku saimniecībām ir pārsteidzoši liela līdzība. Kā Žemaitijā, tā Lejaskurzemē mūsu lasītājiem tagad pazīstamajiem saimniekiem ir 14 slaucamas govis un prāvs pulciņš ar jaunlopiem. Kā tur, tā šeit piena ražotāji ik gadus apstrādā ap 60 hektāru zemes, kur lielākoties savam patēriņam audzē lopbarības graudus un saknes. Un abās vietās saskanīgā tandēmā, īpaši nesūrojoties par smagajām problēmām, bet pašaizliedzīgi domājot par savas dzimtas pastāvēšanu un nākotni, strādā vecāki un viņu darba turpinātāji - jaunās ģimenes, kopskaitā četri darba spējīgi cilvēki. Interesanti, ka pat bērnu skaits kaimiņvalstu sābriem izrādījies vienāds. Kā Stonkiem, tā Lipartiem to ir trīs.

Ivars domā, ka šāds - pašas dzīves priekšā pateikts - saimniekošanas modelis, kāds izveidojies viņiem, ir aptuveni optimāls, ja grib iztikt bez algota darba spēka. Neko daudz vairāk padarīt, divām ģimenēm kopīgi strādājot, praktiski neesot iespējams. Atšķirība starp saimniecībām ir tikai tāda, ka lietuvieši paralēli trīs traktoriem zemes apstrādei dūšīgi pielieto arī zirgus, turpretī Bidiņos šo kustoņu vispār neesot. Arī lopbarībai kaimiņi vairāk sliekušies izmantot tradicionālo sauso barību, turpretī rucavnieki par kalorijām pārāku atzinuši baltās plēves rulonos satīto un mūsdienās plaši iecienīto skābsienu.

Palēnām izskauž roku darbu

Bet kuram no viņiem šodien paveras lielākas iespējas attīstībai? Lietuvieši teica, ka no kredītiem tie atturoties, kā velns no krusta. Tomēr, neraugoties uz to, katru gadu viņi pašu spēkiem vien uzbūvējot kaut ko no jauna. Kādu klētiņu graudiem, kādu šķūnīti sienam, kādu piebūvīti noliktavai. Bidiņos šāda celtniecība nav notikusi. Te intensīvi izmanto jau esošās un labā kārtībā uzturētās ražošanas platības un, kā teica jaunais saimnieks Ivars, tikai nākamgad plānojot paplašināt 1935.gadā vectēva vēl pirms viņa izsūtīšanas uz Sibīriju uzbūvēto stalli. Tad tur varētu satilpināt 25 slaucamas govis. Vienlaikus ar kūts pārbūvi, viņi gribot sagādāt arī mehānisko slaukšanas iekārtu, jo pagaidām šis darbs jāveic ar rokām. Taču tanī pašā laikā rucavnieki, salīdzinot vairāk nekā lietuviešu brāļi, ir gādājuši par saimniecības tehnisko apbruņojumu.

"Darām to palēnām," teica Ivars. "Uzreiz visu nevar. Cik pašu līdzekļi atļauj. Arī mēs ņemt kredītus neriskējam." Tā pirms diviem gadiem Liparti iegādājušies siena presi, bet pērn - arī rulonu tinēju. Tāpēc problēmu lopbarības sagatavošanā tiem nule vairs neesot. Tagad Bidiņu saimnieki spējot šajā jomā pat izpalīdzēt radiem, paziņām un tuvākajiem kaimiņiem. Visiem ne, jo sezona iznākot par īsu. "Gribētāju jau mums netrūkst, bet, ir jāsaprot, ka viens šo darbu nevar izdarīt, tur ir vajadzīgi palīgi. Un arī pie skābsiena ievākšanas pērn varēja stāties diezgan vēlu. Kad sākas pļauja, tad visiem vajag," paskaidroja Bidiņu vecā saimniece.

Tāpat lopu ganīšana rucavniekiem galvassāpes neradot. Šo pienākumu viņiem perfekti paveicot elektriskais gans. Tāpēc nedz Lindai, nedz Mārai un tāpat pastarītim Arturiņam dzērvju zābaki pavasaros un drēgnajos rudeņos nedraudot. Tomēr neraugoties uz mehanizēto lopu dzirdināšanu, roku darba saimniecībā vēl aizvien esot stipri daudz, un Liparti atzina, ka vasarā visiem viņiem pienākumu pietiekot.

Jaunie grib redzēt tālāk

Izskatās, ka vismaz šobrīd puslīdz atrisināts Bidiņos ir piena realizācijas jautājums. Nupat apritējis gads, kopš Liparti to nodod kooperatīvajai sabiedrībai "Nadziņi", kas slaukumu tālāk nogādā pārstrādei Rīgā. "Viss norit tā, kā tam būtu jābūt," pastāstīja Ivars. Par litru viņiem samaksājot 10 santīmu. Naudu bankā precīzi paredzētajā laikā saņemot divreiz mēnesī. "Tāpēc tagad varam domāt par kaut kādu virzību uz priekšu. Negribas vairs pat atcerēties tās nepatikšanas, ko pārdzīvojām, sadarbojoties ar akciju sabiedrību "Kurzemes piens". Tādēļ esam ļoti pateicīgi Anitai Peludei, ka viņa visu tik labi noorganizēja," teica Biruta Liparte. Protams, lai vestu uz galvaspilsētu, piena kvalitātei ir jābūt augstai. Lai to uzturētu, pērn, kā pastāstīja Ivars, Lipartos viņi, aizstājot ar jaunām, nolikvidējuši sešas govis. Protams, ka bijis to darīt žēl, bet lietas labā tas esot jāpacieš. Taču galvenais, ka tagad redzot jēgu strādāt. Gan Biruta, gan Arvīds ir pārliecināti, ka šobrīd situācija Bidiņos izveidojusies tāda, ka varot justies apmierināti. "Ja tik cilvēks grib strādāt, tad viņš var dzīvot," teica vecā saimniece. Tāpēc tie esot piesardzīgi attieksmē pret Eiropas savienību. "Kam mums tāda vajadzīga? Kas zina, kādas nelaimes sev līdzi atnesīs?" Turpretī jaunie tik apmierināti ar šī brīža apstākļiem vis neesot. Ivars, piemēram, labprāt gribētu zināt, kā mūsu lauksaimniecība attīstīsies turpmākajos piecos gados. Tas esot nepieciešams, lai plānotu, kā strādāt.

Ābols krīt pie ābeles

Lipartu uzvārds Rucavas pagastā tiek skandēts ne jau tikai Bidiņu apsaimniekotāju sakarībā. Arī Laipniekos un Žvaginos diezgan sekmīgi strādā šīs dzimtas turpinātāji. Un tāpat tur esot pievērsušies piena un gaļas lopkopībai. Arvīds Liparts pastāstīja, ka tie esot brāļu dēli Māris un Andris ar savām ģimenēm. Kad brāļi atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā, viņi nekur tālu pasaulē laimi meklēt vairs neesot devušies, bet tepat pa Rucavu vien izklīduši.

Tā nu esot iznācis, ka tagad līdzīgi tēviem rīkojoties viņu bērni. Sak' ābols no ābeles tālu nekrīt! Kaut kam taču šis pagasts ir jāapdzīvo! Laikam jau pat valsts mērogā Rucavas Lipartu dzimta ir tāds mūsu valstī retāk sastopams, netipisks gadījums, jo šonedēļ viņus apciemot esot pieteicies Jānis Dimants no Latvijas televīzijas. Veidošot plašu sižetu "Savai zemītei".

"Mēs turamies. Kaut gan pašreiz cilvēki ļoti atstāj laukus," teica Ivars. "Katru mēnesi kāda ģimene aizbrauc projām arī no Rucavas, jo pagastā nespēj atrast darbu. Bet klāt neviens nenāk." Kamēr bērni esot mazi, vēl kaut kā varot iztikt, bet, kad paaugoties, cilvēkiem, kam nav īpašumā savas zemes, neesot iespējams vairs tos uzturēt. Lipartus satraucot, kas notiks ar vidusskolu. Pēc pāris gadiem jau tur vairs nebūšot, kas mācās pirmajās klasītēs.