Kurzemes Vārds

05:25 Sestdiena, 30. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Roze. No aptiekas

Kristīne Pastore

Vizītkarte

MARTA ROZĀLIJA TETERE

Farmaceite.

SIA "Lapa 1" direktore un Tirgus aptiekas vadītāja.

Vienīgā māsa četru bērnu ģimenē.

Mamma divdesmit četrus gadus vecajai Lienei.

Ļoti izteikts atbildības cilvēks.

Viena no veco farmaceitu cunftes.

Dzīvi uztver no tās gaišākās puses.

Baidās no vientulības.

Liepājas farmaceitu un citu aptiekas darbinieku aprindās Teteres kundzi uzrunā vienkārši par Rozi, ja mīļāk - par Rozīti. Iespējams, kāds no jaunajiem citu aptieku kolēģiem pat nezina pilnu viņas vārdu. Tieši tāpat bija arī man. Un pēc krietni ilga laika, uzzinot, ka šīs vienmēr tik dzirkstošās un asprātīgās kundzes vārds ir Rozālija, iesaucos: cik skaists vārds! Tā nebija liekulība, taču pārsteigums gan, jo šis vārds ir tik maz izmantots (tas gan esot bijis visai populārs viņas dzimtajā Jūrkalnē). Viņa pati smejas, ka jaunībā vārda dēļ ne mazums kuriozu bijis. Tāpat kā ne mazums kuriozu bijis un joprojām gadās, stāvot aptiekā aiz letes. Gadījumi, ko varot nosaukt: no sērijas "Uzmini nu?". Tagad gan pašai stāvēt aiz letes iznākot reti - kā nekā vadītāja. Jau četrpadsmito gadu, bet šajā aptiekā viņa strādā jau 22 gadus.

Rozālija Tetere vēl ir no tā saucamās padomju laiku aptiekāru cunftes - tolaik nebija konkurences, un visi bija draugi. Naidnieki neesot arī tagad, bet konkurence darot savu.

Aptiekā Rozālijas kundze nonākusi tūlīt pēc vidusskolas. Lai gan sapņi bijuši pavisam citādi, dzīve izdarījusi savas korekcijas. Un ne jau tikai darba ziņā. Arī personiskajā dzīvē. Tāpēc tagad viņa ne vienreiz vien jaunām sievietēm atgādinot, lai neesot tik apzinīgas un atrodot laiku arī sev un savu interešu īstenošanai. Tas gan nenozīmē, ka viņa moralizē un sevi afišē kā paraugu, kā nevajag darīt. Galu galā - savu ceļu katrs izvēlas pats.

No suitenes caur Rīgu par liepājnieci

Šobrīd un faktisku jau daudzus gadus Rozālija Tetere sevi sauc par liepājnieci. Lai par to pārliecinātu, viņa bez aizķeršanās sauc gadskaitļus, kad beigusi vienu skolu, kad otru, kad sākusi strādāt Liepājā, kopš kura gada strādā Tirgus aptiekā un kopš kura ir tās vadītāja.

- Jūs tik labi atceraties visus gadskaitļus?

- Visus ne, bet šie man ir labā atmiņā.

- Man kādreiz skolas laikā tieši gadskaitļu iekalšanas dēļ pilnīgi zuda interese par vēsturi.

- Mums savukārt bija matemātikas skolotājs, kas sacīja, ka galva nav skaitļu ābece, ka skaitļi jāizprot. Man arī vēsture nebija mīļākais mācību priekšmets, toties ļoti patika ģeogrāfija, arī matemātika, bet vislabāk fizkultūra. Un tāpēc es nekad nevarēju saprast tās meitenes, kas visiem iespējamiem līdzekļiem izvairījās no fizkultūras stundām. Man kas tāds pat prātā nevarēja ienākt. Savulaik pat domāju, ka varētu mācīties par fizkultūras skolotāju.

- Jūs pēc izcelsmes neesat liepājniece?

- Nē, vidusskolu beidzu Alsungā - tā kā esmu suitene, bet manu vecāku mājas ir Jūrkalnē. Es biju vienīgā māsa četru bērnu ģimenē.

- Par skolotāju, kā gribējāt, nekļuvāt?

- Man tā gribēšana diezgan ātri pārgāja, un, godīgi sakot, pēc vidusskolas vispār nezināju, ko darīt tālāk. Kāda mana skolasbiedrene strādāja Pavilostas aptiekā, un viņa paaicināja mani uz turieni. Divus gadus fasēju zāles. Tur man arī iepatikās aptiekāra darbs, un es izlēmu, ka mācīšos par farmaceiti. Viena no sanitārītēm gan mēģināja atrunāt - farmaceitiem esot tik mazas aldziņas, bet kas tad tajā laikā daudz par algu bēdājās!

- Vecāki nevēlējās, lai paliekat viņiem tuvumā?

- Nē, viņi abi bija kolhoznieki, tāpēc priecājās, ka bērni gribēja mācīties tālāk. Divi brāļi izmācījās par jūrniekiem, trešais - par ķīmiķi.

- Aizgājāt uz Medicīnas institūtu?

- Jā, bet ne jau uzreiz. Man bija ļoti bail no eksāmena fizikā, tāpēc vispirms iestājos Medicīnas skolā farmaceitu specialitātē un, kad to pabeidzu, tikai tad gāju uz augstskolu.

- Septiņus gadus nodzīvojāt Rīgā. Negribējāt tur arī palikt?

- Nē, to nu gan nekad neesmu gribējusi. Ja arī būtu gribētu, tas nemaz nebūtu tik vienkārši. Mani, tāpat kā daudzus citus, atgrūž Rīgas lielā burzma. Un varbūt negribējās palikt arī tāpēc, ka man tā īsti nebija kur dzīvot. Toties ļoti gribēju uz Liepāju. Un ļoti gribēju strādāt laboratorijā. Pat biju pārliecināta, ka tikai laboratorijā un nekur citur. Tomēr šis plāns neīstenojās. Toreizējās Galvenās aptieku pārvaldes priekšniece mani norīkoja par inspektori, mans pienākums bija braukāt pa visām Kurzemes aptiekām. Un tas bija ļoti interesanti! Vispirms jau iepazinu aptieku darbu. Un nebija jābūt tikai vienā vietā - jaunam cilvēkam tas bija ļoti labi.

- Jums bija jāveic arī inventarizācijas?

- Jā, bet tās gan man nepatika, jo ne jau vienmēr visur viss bija kārtībā. Bija arī kļūdas un neveiksmes. Bet nu jau divdesmit divus gadus esmu šajā aptiekā. Man gan nekad nav bijis mērķis būt par vadītāju, jo, godīgi sakot, interesantāk ir stāvēt aiz letes un tikties ar cilvēkiem. Bet radās situācija, kad man šo vietu piedāvāja, pirms tam vadītāja bija tāda jauna meitene, un es nodomāju: ja jau viņa to varēja, tad varēšu arī es. Un tā arī kļuvu par vadītāju.

- Kļūt par ārsti nav bijusi vēlēšanās?

- Nē, par to neesmu domājusi.

Farmaceits nav ārsts

Nenoliedzami, ka aptiekām ir īpatnēja aura un smarža. Dažādie medikamenti veido savdabīgu aromāta buķeti un it kā fascinē ienācēju. Turklāt šobrīd pieejamais medikamentu klāsts ir tik plašs, ka loģisks šķiet jautājums, kā tajā visā orientēties. Par to vienmēr esmu brīnījusies.

- Katrā aptiekā ir sava kārtībā. Pie mums, piemēram, medikamenti izvietoti pēc farmakoloģiskās iedarbības principa. Ir vietas, kur to izvieto alfabēta kārtībā.

- Šobrīd diezgan lielas problēmas cilvēkiem sagādā tas, ka daudzām zālēm prasa receptes. Vai tiešām cilvēki tik bezatbildīgi lietoja zāles, ka vajadzēja ieviest tādu kārtību?

- Tik tiešām zāles lietoja ļoti daudz. Kā jau daudz kur ir teikts, īpaši antibiotikas. Kā kaut kas kaiš, tā dažas dienas padzer antibiotikas un domā, ka paliks labi. Bet ar antibiotikām tā nevar eksperimentēt, tāpēc man šķiet, ka šī kārtība tomēr ir pareiza.

- Pavisam nesen vēl izskanēja aicinājumi aptiekām aktivizēties un sniegt cilvēkiem dažādas konsultācijas un palīdzību, gandrīz vai algot kādu dežūrmediķi.

- Konsultācijas - jā, bet ne jau sākt ārstēt. Mēs varam ieteikt, ko iegādāties galvassāpju mazināšanai un tamlīdzīgi. Piemēram, kā daudzviet, mērām arī asinsspiedienu, bet tas nenozīmē, ka tad, ja tas nav normas robežās, mēs tūlīt izsniedzam vajadzīgās zāles. To gan - pastāstām par pareizu dzīvesveidu, uzturu un tamlīdzīgi, bet vienalga sakām, ja jādodas pie ārsta. Tas ir tikai profilaktiskais darbs, ko mēs veicam.

- Bet cilvēki gribētu, lai jūs viņus ārstētu?

- Protams, ka gribētu, bet farmaceiti to nekad nedarīs. Mēs nevaram un nedrīkstam uzņemties tādu atbildību.

- Vai jaunā kārtība situāciju mainījusi?

- Tā mainās pamazām. Lai gan nupat ir otrā grāvī - daudzi nobijušies, ka neko vairs bez receptes nedod un, pat pērkot citramonu, bailīgi prasa, vai nevajag recepti. Tik traki jau vēl nav.

- Jums patīk šis darbs?

- Patīk, citādi jau es te tik ilgi nestrādātu.

- Kas patīk labāk - būt aiz letes vai sēdēt vadītājas krēslā?

- Protams, aiz letes - tā pavisam cita saskarsme. Un tur esmu arī tuvāk medikamentiem un līdz ar to savai profesijai. Tad jūti, ka strādā aptiekā. Tagad gan tiem, kas stāv aiz letes, nav viegli, jo lielākoties cilvēki uz aptieku nāk grūtā brīdī. Viņiem vajag zāles, bet naudiņas ir ļoti maz. Tad nu ir jādomā un jārēķina, kā palīdzēt, ko iedot lētāku, lai tomēr palīdzētu. Tas nav viegli.

- Aptiekāri paši neapjūk plašajā zāļu piedāvājumā?

- Taisnību sakot, reizēm gadās, jo zāļu ir ļoti, ļoti daudz. Ja nāk jaunas klāt, ņemam rokā grāmatu un pētām, kas tās par zālēm, kādos gadījumos lieto. Un nereti ir problēmas, kad jāatšifrē ārsta rokraksts, lai saprastu, ko viņš īsti savam pacientam izrakstījis. Atceros, kad vēl pati biežāk strādāju aiz letes, nelaiķis dakteris Hermers sūtīja mums savus pacientus. Viņa rokrakstu bija ārkārtīgi grūti izlasīt. Un arī šodien ir tādi ārsti, bet kaut kā jau tiekam galā. Ja nu kas, tad zvanām un prasām - ko citu darīt?

Uzmini nu, kas ir zaļais brīnums?

Kā atzina mana sarunu biedrene, ja ārstu receptes tomēr izdodas atšifrēt, tad ne mazums pat kuriozu situāciju veidojas, kad cilvēki īsti nezina vajadzīgā medikamenta nosaukumu. Kopīgi ar kolēģēm viņa centās atcerēties spilgtākos no dzirdētajiem variantiem un secināja, ka ar tiem varētu piedalīties konkursā "Uzmini nu!".

- Patiesībā jau tur nav par ko smieties, jo cilvēkam zāles ir vajadzīgas, un viņš saka pēc atmiņas, vai atkal gadās, ka cilvēks nevar izteikt īsto nosaukumu. Piemēram, tas ir jau sen, kad kāda veca sieviete prasīja Ļeņina pilienus - bija domāti Zeļeņina pilieni. Tā gadās gandrīz katru dienu. Nu, kaut vai daži: biokongo, kas domāts ginko biloba, ķiršu ziede, kas ir Višņevska ziede. Kolēģi savukārt stāstīja, ka pircējs prasījis ziedi pizatrons a. Ilgi domājuši, kas tā tāda, līdz attapušies, ka tā ir apizatrona ziede. Mums vēl ir prasījuši zaļo brīnumu - briljantzaļo šķīdumu, zobu pastu seksoden - domāta pasta "Sensodyne", prasītas arī sitroena tabletes citramona vietā. Vairumā gadījumu tomēr esam atminējuši īsto vajadzību. Ja galīgi nevaram saprast, prasām, kādai slimībai zāles vajag, un tā tiekam uz pareizā ceļa.

Narkomāni pielāgojas jebkuriem apstākļiem

- Esmu dzirdējusi, ka pēdējā laikā aizvien lielākas problēmas aptiekās strādājošajiem sagādā narkomāni, visdažādākajiem līdzekļiem un paņēmieniem mēģinot izprasīt kāroto. Kā jūs tiekat ar viņiem galā?

- Es neslēpšu, problēmas ir. Mums aptiekā īsto narkotiku gan nav, bet tie, kas nāk, meklē dažādas atkarību izraisošas zāles, un tādas gan aptiekās ir. Parasti gan viņus diezgan ātri atšifrējam. Patiesībā viņi paši sevi nodod gan ar uzvedību, gan daudz ko citu. Piemēram, ja arī ir recepte, tad tajā ir vai nu kādas kļūdas, vai kādas nepilnības, un uzreiz var redzēt - to nav izrakstījis ārsts. Ja sākam prasīt, kādai vajadzībai šīs zāles, tad sāk locīties - kaimiņam, omītei vai vēl kādam. Tomēr ir bijuši arī gadījumi, kad atnāk ar pareizi noformētu recepti un tad mums nav citas izejas, kā dot. Ir gadījies, ka vēlāk zvanām ārstam un prasām, vai viņš ir šo recepti rakstījis, un viņš apstiprina. Ir bijuši gadījumi, kad ārstam receptes nozagtas, un cilvēks pats sev izraksta visu, ko vēlas. Un narkomāni lieliski pārzina zāļu klāstu.

- Varbūt ir palicis atmiņā kāds īpašs gadījums?

- Kāda sieviete regulāri nāca un prasīja visdažādākās šīs atkarību izraisošās zāles. Kā tikai mēs viņu nemānījām: teicām, ka nav, viņa nāca nākamajā dienā, atkal teicām, ka nav, līdz beidzot viņa atnāca ar ārsta recepti. Vēlāk ārsts man atzinās, ka esot gan izrakstījis, jo viņa apsolījusi iet ārstēties. Vēlāk viņa man pateicībā par nedošanu atsūtīja dāvanu. Tagad neesmu viņu sen vairs satikusi.

- Bet viņa varēja iet uz citu aptieku.

- Tās zāles varēja dabūt tikai mūsu vai Centra aptiekā.

- Starp citu, kā šobrīd ir ar aptieku satikšanu - kā nekā kapitālisms. Vai var runāt par kādu aptiekāru cunfti? Jūs cits citam šobrīd esat draugi vai ienaidnieki?

- Kā to lai saka, konkurence pastāv. Ienaidnieki gan, manuprāt, mēs neesam - vismaz vecie aptiekāri joprojām turas kopā. Ja kāds kādus noteikumus pārkāpj, sūdzēties nekur neejam, bet patīkami nav.

- Vismaz vienai Liepājas aptiekāru solidaritātes reizei arī es biju lieciniece, kad pagājušā gada beigās sapulcējās aptieku vadītāji, lai vienotos godīgi ievērot likumu un bez receptēm nepārdot medikamentus. Jūs tā par daudz ko varat vienoties?

- Ja likums pastāv, tad esam spiesti vienoties.

- Vai vajadzīgi sakari starp aptiekām? Varbūt bez tiem var iztikt?

- Varbūt kāds arī var iztikt, bet es domāju, ka tie ir vajadzīgi kaut vai mūs klientu dēļ. Ja stāv aiz letes kāds vecs cilvēks, kuram ir grūti staigāt, un prasa zāles, kuras mums tobrīd nav, tad ir labāk, ja varam sazināties ar kolēģiem citās aptiekās un pateikt cilvēkam, kur vajadzīgo meklēt.

- Vai jūs varat vienoties arī par cenām? Esmu dzirdējusi cilvēkus šķendējamies, ka vienā aptiekā zāles ir ievērojami dārgākas nekā citā.

- Man grūti pateikt, cik liela ir cenu starpība, bet tās ir katras aptiekas pašas ziņā, jo cenas ir izdzīvošana, tāpēc par šo jautājumu daudz nerunājam. Kompensējamiem medikamentiem gan, manuprāt, visās aptiekās ir vienāda cena. Bet cenas lieliski regulē katras aptiekas atrašanās vieta. Piemēram, aptieka pilsētas nomalē nevar uzskrūvēt lielas cenas, jo iedzīvotāji tad zāles brauks pirkt uz centru. Bet katrs taču vēlas, lai nāk pirkt pie viņa, un tas nav nekāds pārkāpums.

Māte un meita

Ikviens jauns cilvēks noteikti sapņo, kā veidos savu dzīvi. Izsapņo arī to, kādu vēlētos savu darbu un karjeru, kā dzīvos, kāds būs dzīvesbiedrs, cik būs bērnu un tamlīdzīgi. Mana sarunu biedrene saka: kur nu bez tā, tomēr dzīve veic savas korekcijas.

- Man ir tāda pusģimene (smejas). Es un meita Liene. Plāni, protams, arī man bija dažādi, bet notika citādi. Es, tāpat kā daudzas sievietes, būtu vēlējusies divus bērnus. Bet dzīve ir dzīve. Manā dzīvē savas korekcijas izdarīja arī mana lielā atbildības izjūta pret vecākiem. Tikko skolā bija brīvlaiks, mudīgi steidzos uz mājām. Augstskolas laikā tāpat, un arī tad, kad jau strādāju. Es biju ļoti atbildīga - vecākiem ir jāpalīdz.

- Brāļiem šī izjūta bija tikpat liela?

- Man tomēr lielākā mērā. Pat pārspīlēti liela.

- Un tas traucēja veidot savu dzīvi?

- Tā varētu teikt. Tāpēc es kādai kolēģei, kurai ir līdzīga situācija, sacīju: skaties, ka tev neiznāk tāpat kā man!

- Es zinu, ka Liene vēlējās kļūt par žurnālisti. Ko viņa šobrīd dara?

- Viņa pat krāja publikācijas, lai iestātos žurnālistos, bet izkrita angļu valodas eksāmenā, iestājās Pedagoģijas akadēmijā un izmācījās par sociālo pedagoģi. Tomēr es jūtu, ka Lienei šī specialitāte tā īsti nav pie sirds. Augustā viņa aizbrauca uz Ameriku. Tagad dzīvo Floridā, auklē kādā ģimenē bērniņu - pavisam vēl zīdainīti.

- Un tas viņai patīk?

- Patiesībā viņa uz turieni brauca, lai iemācītos valodu un redzētu valsti. Ar šo ģimeni Liene noslēdza līgumu jau tad, kad mazulīti vēl tikai gaidīja. Ģimene Lienei apmaksāja auklīšu kursus Amerikā, un tad viņa sāka strādāt. Man šķiet, ir apmierināta. Pirms došanās projām gan daudzi baidīja, lai neiedomājas, ka kāds viņu tur augstu vērtēs - tikai kā lēto darbaspēku. Bet tā nav vis. Kaut gan jāatzīst, ka ģimenes problēmas nav tikai Latvijā vien, bet gan arī citur. Kad tās ģimenes vīra nav mājās, kad viņš dodas komandējumā, jaunā mammīte nemaz tik naski uz mājām nenāk. Pie viņas arī nāk dažādi dīvaini cilvēki. Kad Liene vēl tikai kārtoja dokumentus, man radīja izbrīnu, ka viņas saimniece interesējas, kāda Lienei ir attieksme pret homoseksuāļiem. Izrādās, viņai ir daudz tādu draugu, un arī tie bieži pulcējas viņas mājās. Bet citādi Liene ir apmierināta. Sestdienas un svētdienas ir brīvas. Kad paies līgumā paredzētais gads, iespējams, viņa pagarinās uzturēšanās atļauju un turpinās mācīties.

- Tad Liene varēs aicināt pie sevis arī mammu?

- Jā, par to var padomāt (smejas). Pēc gada man būs pensija, un nekas mani te netur. Mana brāļa dēls arī dzīvo un strādā Amerikā, un viņa mamma aizbrauca pie dēla ciemos. Viņam tur ir ģimene, mazs bērniņš, un viņa palīdzēs mazulīti auklēt.

- Jūs nemēģinājāt kādreiz Lieni novirzīt savās pēdās?

- Es viņu nespiedu, bet neslēpšu, ka būtu gan gribējusi. Tikai viņa pati nevēlējās. Viņai ir cits raksturs, viņai vajag ko straujāku, dzīvīgāku. Varbūt arī nedaudz ir mana vaina. Kad meita bija maziņa, viņa daudz laika pavadīja pie manis darbā un redzēja, cik daudz es strādāju ar papīriem. Tas viņai šķita pilnīgi neinteresanti.

Roze, Rozīte, Rozālija. Kā nu kuram

Vārdu bez mūsu pašu piekrišanas izvēlas vecāki. Patīk mums tas vai ne, jāsadzīvo vien ir, jo, lai to mainītu, ir pārāk liela ķēpa. Rozālijas kundze mazliet saviebjas un saka: nepatīk man tas vārds!

- Patiesībā man ir divi vārdi. Līdz pirmajai klasei es biju Marta. Daudzi pat nezina, ka man ir arī otrs vārds. Mūsu mājas saimniece, uzzinājusi, ka vecāki mani nosaukuši par Rozāliju (saimniece, starp citu, arī pati bija Rozālija), iesaukusies: tādu vārdu! Un tā vecāki izvēlējušies arī otru.

- Kā tomēr Rozālija kļuva par galveno vārdu?

- Kad sāku iet skolā, man atgādināja: neaizmirsti, ka tu esi Rozālija. Tā arī palika. Man gan tas ne sevišķi patīk.

- Šis vārds nav populārs. Droši vien ir bijis arī ne mazums kuriozu.

- Kas ir bijis, tas ir! Tas gan vairāk jaunībā. Atceros, kad es kādam puisim pateicu, ka mani sauc Rozālija, kāda bija viņa reakcija!

- Kāda?

- Neviens tam neticēja. Domāja, es par viņiem smejos, gribu izmuļķot.

- Un ko jūs - centāties pārliecināt, ka tā nav?

- Ja puisis nešķita simpātisks, teicu, ka mani sauc Rozālija, ja patika, tad teicu, ka esmu Roze.

- Tā jūs sauc arī kolēģi - Roze, Rozīte. Kā nu kurš.

- Jā, tā ir.

- Vai jūs kādreiz domājat arī par vecumdienām?

- Padomāju gan. Un saprotu, ka droši vien tad, kad aiziešu pensijā, tomēr strādāšu, jo es baidos no vientulības.