Kurzemes Vārds

04:41 Sestdiena, 30. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Recenzija

"Ar zobiem iecirsties līdz saulei..."

Olafs Gūtmanis

Nesen kā Pedagoģijas akadēmijas izdevniecībā "LiePA" iznāca liepājnieces Dzidras Šmites dzejoļu krājums "Caurvēju mākoņos", ar piebildi apakšvirsrakstā, ka tā ir pirmā grāmata. Mākslinieks - Aldis Kļaviņš, redaktore - Aina Pāvulīte. Par materiālo un morālo atbalstu grāmatas tapšanai tencināti jo daudzi labvēļi, arī "mīļie ienaidnieki". Jau šīs atkāpes no titullapu ierastā iekārtojuma rāda, ka dzejoļu krājums ir ar īpašu ievirzi - gaisotnē, kur valda ģimeniskums, draudzība, garīga tuvība ar jo daudziem pazīstamiem kultūras darbiniekiem un jo sevišķi dzejniekiem. Šo gaisotni spēkā uztur 86 tiešie veltījumi (ir vēl arī netiešie) starp gandrīz 200 krājuma dzejoļiem, kas sakārtoti 8 nodaļās.

Jau ilgus gadus pazīstot Dzidru, zinot viņas tik daudzus aptverošo labvēlību, var saprast vēlmi - paust šīs jūtas arī dzejā, un, kas visneparastāk, ievietot tik daudz veltījumu grāmatā. Un jāsaka uzreiz - kaut arī atsevišķi veltījumi ir augstvērtīgas dzejas līmenī, tomēr tik intīma gaisotne grāmatai par labu nenāk. Tā atšķaida krājuma stipro pusi - dzeju, par kuru Dzidru Šmiti var cildināt. Gan tēlainības ziņā, gan sava rokraksta izveidē, gan svaigas un daudzveidīgas tematikas meklējumos un to mūsdienīgā sakausējumā.

Kā Dzidra pati atbild intervētājai Līvijai Leinei (anotācija uz grāmatas aizmugures vāka) uz jautājumu: kad Tu pati sāki dzejot? - Trīsdesmit sešu gadu vecumā - tas ir jau ļoti ilgi, un pa šo laiku Dzidra ir apguvusi izteiksmes meistarību, viņa ir likusi lietā to savu dzejnieces īpatnību, ar kuru viņa var būt interesanta un ieņemt savu paliekošu vietu starp tik daudziem rakstošajiem ne vien Liepājā, bet, manuprāt, visā latviešu literatūrā. Diemžēl vismaz man tā šķiet, Dzidra brīžiem neapzinās, un arī krājumu kārtojot nav apzinājusies, savu stipro pusi, un tādēļ krājums, kaut arī kopiespaids no tā dod gandarījumu par paveikto, tomēr iznācis nevienmērīgs, te uzšūpojot dzejas virsotnēs, te noplacinot sadzīviskā līmenī.

Tomēr manā skatījumā krājumā poētiski izdevušos pantu, rindu, atsevišķu metaforu un, galvenais, veselu dzejoļu ir tik daudz, ka šo debiju, kas ievilkusies daudzu uz grāmatas izdošanu bezcerīgu gadu garumā, var saukt par veiksmīgu, par notikumu mūsu pilsētas literārajā dzīvē, kas sarosījusies, pateicoties pēdējā laikā izdevniecībā "LiePA" izdotajiem dzejoļu krājumiem, sponsoriem, labvēļiem un varbūt pat mecenātiem, kuri iesaistījušies plāno un lēto (salīdzinot ar Rīgu) grāmatiņu finansēšanā. No vienas puses, tā ir iespēja literātiem dažādās gatavības pakāpēs un talanta iezīmēs pašizteikties, pulcināt ap sevi savu lasītāju - cienītāju loku, gūt ievērību sabiedrībā, no otras puses, tā ir pašdarbība, kas neiekļaujas un nepakļaujas tiem dzejas kritērijiem, kādi pastāv literatūrā un ir vienīgā olekts, ar ko viss saistītā valodā rakstītais mērāms. Tā ir literatūra ārpus mūsu dzejas kritiķu vērtējuma, ārpus konkurences, kāda pastāv dzejas avangardā. Tā bieži vien "samaitā publisko gaumi", iztop tiem, kuru prasības pret vārsmām ir visai pieticīgas.

Uz Dzidras Šmites krājumu "Caurvēju mākoņos" nupat sacīto, manuprāt, lai gan neuzskatu sevi par kritiķi, nekādi nevar attiecināt, jo viņas izietā dzejas skola, sākot ar konsultācijām pie Mirdzas Ķempes, ir veidojusi Dzidru par savdabīgu dzejnieci, ar savu rokrakstu un, kā jau teicu, ar ļoti būtisko apziņu - pasacīt to un , kā var viņa vienīgā. Dzidrai var pārmest neuzņēmību, paviršību, intīmo veltījumu piejaukumu krājumam, taču ne talanta trūkumu. Tikai gribētu, lai viņa to apliecinātu tīrskanīgāk, ar lielāku atlasi. Un šoreiz jau grāmatai ir pat redaktore - Aina Pāvulīte, kurai varbūt vajadzēja būt stingrākai un nepiekāpīgākai pret autori atsevišķos gadījumos, kad krājumā iesprukušas dažas albumu vārsmas.

Lai kaut cik pamatotu savus izteikumus, gribu atzīmēt vismaz daļu no krājuma, manuprāt, labākajiem dzejoļiem: Veltījumu A.Skalbem "Jau ziema manos matos", "Zemes māte" (Jānim Lapiņam), veltījums Baibai K. "Ielas lampu sapnis", trīsrindīte: "apetīte liela kā pasaule, /mute mazītiņa/ kā magones sēkliņa", "Liepājas jūrmalā" (tēvam), "Mūžību iezvanot" (Skaidrītei Elksnītei), veltījums Ludvigam Bertovskim un Ojāram Vācietim (100.lpp.), veltījums Ieviņai "Māte un bērns", "Priecājos" (Austrai Pumpurei), "Kur debess kalni bezgalībā ceļas...", "Ar dievpalīgu" (Raivo Biteniekam), "Zvārdes mežā" (Krūmiņu Ellai). Šo uzskaitījumu varētu arī vēl turpināt, bet negribu "Caurvēju mākoņos" lasītājiem uztiept savu gaumi. Katrs dzejas cienītājs atradīs savus sirdij un dvēselei tuvos motīvus.

Vēl gribu citēt kaut dažus paraugus no Dzidras Šmites rokraksta spilgtās tēlainības: "Māte kā saule stāv pagalma vārtos...", "naktī mute uzzied/ Augstajai dziesmai..., ar acīm degošām/ kā ilgi berzta nauda...", "ak mazā dvēseliski strādājošā tauta!", "... jau atkal skūpstam/ veras akas lūpas tik valdzinoši mīļi...", "Pavasara jaunskungs no laukiem/ zilu vizbulīšu pušķi pogcaurumā..."

Pavīd asa satīra, simpātiska šķiet pašironija - "Šmitene vecā kā meitene joņo...", "un nopērk naktslampiņu Dzidra..."

Tātad, kaut daudz mazākā mērā, varētu norādīt uz neveiklībām izteiksmē, labi sāktiem dzejoļiem, kas nojūk un izplēn, jau pieminēto daļu veltījumu sadzīviski piezemēto līmeni. Tas, protams, bojā kopskaņu (kādēļ pēc 8 lappusēm atkārtojas dzejolis "Karuselī šūpojamies..."?), bet nav izšķirošais Dzidras Šmites pirmās grāmatas novērtējumā. Un - neesmu jau kritiķis, lai tik smalki izķidātu Dzidras veikumu vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgumā. Vienīgi kā kolēģis varu apliecināt, ka "Caurvēju mākoņos", manuprāt, pieder pie tiem dzejoļu krājumiem, kas pelnījuši ievērību arī Kurzemes un Latvijas mērogā.