Kurzemes Vārds

04:20 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Domnieka krēslā

Diriģents, kurš var arī spēlēt orķestrī

Sarmīte Pujēna

Vizītkarte

Imants Jānis Resnis - Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs, profesors, Mūzikas akadēmijas studentu simfoniskā orķestra vadītājs. Dzimis 1949.gadā Rīgā. Beidzis Latvijas Valsts konservatoriju, turklāt divas reizes - kā čellists un kā diriģents. Papildinājis diriģenta iemaņas Maskavas konservatorijā.

Par Liepājas Simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu strādā kopš 1992.gada un šajā amatā ir jau devīto sezonu. Panācis, ka Liepājas Simfoniskā orķestra vārds izskan pasaulē un ka to ciena arī paši liepājnieki (tituls "Gada liepājnieks"). I.J.Rešņa un Simfoniskā orķestra lolojums - Pianisma zvaigžņu festivāls - kļuvis par stabilu tradīciju Liepājas mūzikas dzīvē. Kāds veiksmīgs mūsu pilsētas uzņēmējs par I.Resni saka - es nebrīnīšos, ja viņš dabūs gatavu arī savu ideju par modernu koncertzāli Liepājā...

Precējies, ir divas pieaugušas meitas.

Citāts

(no Liepājas Apvienotā saraksta priekšvēlēšanu izdevuma)

"Deputāta darbs notiek pastāvīgā sabiedrības un preses uzmanības lokā, un ar to ir jārēķinās. Ja sabiedrība uzticējusies cilvēkam un ievēlējusi viņu kādā amatā, tai ir tiesības zināt ļoti daudz, un tā būs liela kļūda, ja deputāts izvairīsies no preses, melos vai negribēs stāstīt par savu darbu."

Imants Resnis vienmēr ir pretimnākošs un atsaucīgs - gatavs runāt ar presi par jebkuru tematu. Ja par domi, tad par domi. Pirms mūsu sarunas, kurai Rešņa kungs izbrīvējis pusstundu mēģinājuma starplaikā, gan vēl jāpārrunā daži organizatoriski jautājumi ar orķestra kontrabasistu priekšnieku Aleksi Streliti-Strēli. Un tad nāk prātā jaunievēlētā domnieka sacītais, ka diriģējot par saviem deputāta pienākumiem viņš noteikti nedomās, bet galvot, ka domes vai komitejas sēdes laikā viņam neienāk prātā muzikālas domas, gan nevarot....

Mūsu saruna gan vairāk ir par ko citu. Lai arī sajūsmā I.Resnis par to nav, taču viņu, šķiet, nemulsina neviens temats. Drīz vien viņš ir tā aizrāvies, ka gandrīz nemaz nav jāmudina uz stāstīšanu. Vienīgi laiku pa laikam tiek izņemta jauna cigarete no baltas "Chesterfield" paciņas vai iemalkota kafija, kurā zinošā kafejnīcas saimniece jau iebērusi trīs karotītes (ar kaudzi!) cukura. Jā, piekrīt I.Resnis, varbūt patiešām esot laiks sākt domāt par smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību. Bet - "man ir bail, ka palikšu resns, ka būs grūti kustēties, mocīs aizdusa..."

Ienācējs

Imants Resnis ir dzimis rīdzinieks - "simtprocentīgs rīdzinieks", kā viņš pats par sevi saka. Liepājā - ienācējs. Tāds ienācējs, kas te atvilcis arī vienu otru citu talantīgu rīdzinieku. Arī mirkli pirms mūsu sarunas tiek apsvērta iespēja uzaicināt uz Liepāju vienu no Mūzikas akadēmijas studentiem. Tā nu tas ir, pieprasījums pēc profesionāliem mūziķiem pašlaik ir lielāks, nekā piedāvājums, un talantīgiem cilvēkiem ir iespēja pat bez konkursa dabūt pieklājīgu darbu.

Lai gan dzimis rīdzinieks, un otrs darbs I.Resnim joprojām ir Rīgā, Mūzikas akadēmijā, kur viņš māca jaunos diriģentus un vada studentu simfonisko orķestri, pašreiz viņš uzskata sevi par "naturalizētu liepājnieku". Arī nodokļus maksājot Liepājā, jo te I.Resnim ir dzīvoklis, te viņš arī pierakstīts. Rešņa kundze dzīvo Rīgā, jo tur viņai ir darbs ("Kādam taču ģimenē arī jāstrādā, nevar visi nodarboties ar mākslu un politiku!") Meitas jau pieaugušas, dzīvo atsevišķi.

Iejusties orķestrī - nav problēmu

Mani priekšstati par diriģenta profesiju saistās ar Fellīni filmu "Orķestra mēģinājums", tur diriģents ir īsts tirāns un despots, iedomāties viņu kā vienu no (simta vai pusotra desmita, tam vairs nav nozīmes) ir pilnīgi neiespējami. Uz manu provokatorisko jautājumu, vai jaunajam domniekam nav grūti pakļauties cita diriģenta rokai, I.Resnis atbild: "Nav grūti. Jo nav tā, ka esmu spējīgs tikai diriģēt. Esmu no orķestra nācis, es zinu, kas ir disciplīna un ko nozīmē pakļauties. Un es protu pakļauties."

Lai gan I.Resnis prot pakļauties, nevienai partijai līdz šim viņš nav pakļāvies. "Nē, nē, nē, nē..." - tāda ir viņa reakcija uz jautājumu, vai deputāts ir arī kādas partijas biedrs. "Ir jau tagad tas populārais teiciens - nekad nesaki nekad, un es arī to nesaku, jo mazums, kas dzīvē atgadās. Bet savā laikā esmu ticis cauri bez visām partijām, un arī turpmāk es domāju un esmu tuvu tam, lai teiktu - esmu pārliecināts, ka arī turpmāk mani nedabūs nevienā partijā iekšā. Protams, lai būtu sarakstā, kādai partijai tevi ir jāizvirza. Mani izvirzīja kristīgie demokrāti, un tas arī bija man vispieņemamākais. Jo pēc būtības arī es savā tiešajā darbā nodarbojos ar dvēseles, ar gara kopšanu. Kristīgo demokrātu uzskati un ētika man ir tuvi un pieņemami, tie saskan ar maniem uzskatiem par dzīvi. Bet droši vien tas nebija tikai kristīgo demokrātu lēmums, ka mana kandidatūra tika akceptēta un pieņemta Apvienotajā sarakstā.

Simts dienas vēl nav pagājušas

Tā ir, deputāti pagaidām vēl nav sasnieguši simts dienu robežu, kuru pārkāpjot tiek izdarīti pirmie secinājumi par jaunās varas struktūras darbaspējām, kompetenci utt. Taču I.Resnim jaunajā statusā tomēr jau ir uzkrāta zināma pieredze. Jauna pieredze. Taču ne par ko deputāts nav ar mieru, ka viņu dēvē skanīgajā politiķa vārdā. "Jā, Liepājas pilsonis, tas gan. Pilsētu domes nav vai, teiksim, tām nevajadzētu būt tik politizētām kā Saeimai. Politiskie lēmumi ir jāpieņem tur. Liepājas dome, manuprāt, ir laimīgs izņēmums citu lielo pilsētu domju vidū, jo tā nav politizēta vai vismaz nav pārpolitizēta. Lai arī tajā ir cilvēki no dažādām partijām, ir bezpartejiskie. Skaidrs, ka pilnīgi no tā norobežoties nevar - pilnīgi neatkarīgs nav nekas. Kaut kādas saites, kaut kādas tendences vienmēr ir. Tas ir neizbēgami, bet tas arī ir normāli. Citādāk nemaz nevar būt. Būtu naivi uzskatīt, ka tā nav."

Šis tas mainījies arī I.Rešņa ikdienas kārtībā. "Neatkarīgi no tā, vai man ir koncerti vai nav, katru trešdienas vakaru es esmu Liepājā, jo ceturtdienas rītā man ir jābūt domē. Tā es esmu savu dzīvi sakārtojis, pakļaujoties šim grafikam. Līdz šim neesmu izlaidis nevienu domes sēdi vai Kultūras un sporta komitejas un Pilsētas saimniecības un attīstības komitejas sēdi." Zināmā mērā, atzīst deputāts, tas ir mainījis arī viņa privāto dzīvi. Kaut gan principiāli attiecības ar sievu jaunie pienākumi nav mainījuši. Rešņa kundze lielākos uztraukumus jau pārcietusi - pirms deviņiem gadiem, kad vīrs atnāca uz Liepāju strādāt.

Vai deputāts Resnis mīlēs visas mākslas?

Tas, ka jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deputāta kandidāts lika milzīgu akcentu uz koncertzāles nepieciešamību Liepājā, radīja zināmas aizdomas, kas arī ne reti tika izteiktas skaļi, ka ticis deputātos, I.Resnis lobēs tikai mūziķu intereses. "Tā gluži nav. Liepājā esmu deviņus gadus nodzīvojis un strādājis, un esmu pietiekami dziļi iegājis Liepājas dzīvē iekšā. Mani interesē arī pārējais, kas te notiek. Iespēju robežās esmu sekojis visām problēmām līdzi. Mani kā jebkuru normālu pilsoni interesē vide, kurā es dzīvoju." Bet, par to, ka Liepājai ir vajadzīga koncertzāle, I.Resnim "nav ne mazāko šaubu. Gan tāpēc, ka Liepājas orķestris šobrīd ir ļoti labs orķestris, kas pirmā kārtām jau fiziski pāraudzis visas Liepājas skatuves. Bez tam arī Liepāja ir pelnījusi ļoti labu koncertzāli, kas reizē būtu plašs kultūras centrs. To es vienmēr esmu uzsvēris, ka negribētu, lai tā ir koncertzāle, kas tikai vienu vai divas reizes nedēļā ir atvērta un pārējā laikā pilsētai ir slēgta.

Es vienmēr pēc savas dziļas pārliecības esmu bijis Latvijas valsts patriots. Vienmēr. Arī pirms vairākiem gadu desmitiem. Tikai tad vēl tā valsts neeksistēja." Te seko pagarš ekskurss vēsturē. Taču - lai būtu. Galu galā mums savi deputāti jāpazīst pēc iespējas labāk.

Par baļķa nešanu

"Man nav nekādi medālīši piekārti par baļķa nešanu vai ko tamlīdzīgu, un es nemaz negribu teikt, ka es arī piedalījos baļķa nešanā. Savā laikā es aktīvi nepiedalījos Tautas frontē. Man druscītiņ ir alerģija pret visādiem pulciņiem, bet iespējams, es būtu kļuvis aktīvs līdzdarbonis, taču bija lietas, atsevišķas personālijas, kas man nepatika, un tas mani atturēja. Vēlākais laiks, starp citu, arī pierādīja, ka man intuitīvi bija taisnība. Jā, kopumā tas bija vajadzīgs, nopelni, gods un slava tiem, kas bija tur iekšā. Taču man jau nekas netraucēja savā tiešajā un netiešajā darbā dzīvot un darboties līdzi, arī neesot Tautas frontē. Tie ir tādi sīkumiņi, un cik nu tur mans nopelns, bet galu galā 1988.gadā, kad pie varas vēl bija mīļotā kompartija un Nacionālajā teātrī pirmo reizi notika 18.novembra svinības, es biju tas, kas pirmo reizi diriģēja Latvijas himnas atskaņojumu. To nevar aizmirst, tā bija fantastiska sajūta, milzīgs pārdzīvojums. Finālā, kad visa zāle stāvēja kājās, skatuve bija cilvēku pilna, un priekšplānā - es kā šodien atceros - stāvēja Kārlis Sebris. Man diriģējot bija migla acīm priekšā, un tagad es nevaru pateikt, kas vēl tur stāvēja, jo vienīgais, ko es atceros, ir Sebra monumentālais stāvs skatuves vidū. Kad himna beidzās, visapkārt bija nāves klusums. Neviens nezināja, ko darīt. Pārdzīvojums arī liels. Klusums, klusums, klusums, klusums. Beidzot, ārā ejot, kad biju ticis apmēram līdz zāles vidum, teicu - nu, nav taču jāklusē, neviens nav miris. Apkārtējie, kas šo manu repliku dzirdēja, it kā atdzīvojās, un tad sākās kustība, atskanēja aplausi. Tolaik es arī aktīvi rīkoju latviešu mūzikas koncertus. Tās mūzikas, kas mums tik tikko bija zināma - Tālivalža Ķeniņa utt.

Tā es to baļķi nesu."

Nav maizes bez garozas

"Ar to es tikai gribu teikt, ka esmu savas zemes, savas valsts patriots. Liepāja ir viena daļa no manas valsts. Un, ja reiz es te dzīvoju, tad es gribu un, iespējams, arī varu piepalīdzēt. Vai arī, ja vajag, patraucēt."

I.Resnis nenoliedz, ka deputātiem bieži vien nākas tērēt laiku arī formāliem jautājumiem - likums prasa, un tā lieta ir jāsakārto, pašplūsmai to nevar atstāt. Vai nav žēl zaudētā laika? "Neviena maizīte nav bez garoziņas...Tā ir tā garoziņa." Formālo jautājumu risināšana notiek bez liekas vilkšanas garumā un matu skaldīšanas. Sarežģītāk ir ar principiālajiem, stratēģiskajiem jautājumiem. Tie prasa pamatīgu iedziļināšanos. Kaut vai jautājums, ko darīt ar lidostu. "It kā tam nav tieša sakara ar orķestra mākslinieciskā vadītāja darbu, bet kā Liepājas pilsonis es esmu ieinteresēts, un galu galā arī sava tiešā darba robežās esmu ieinteresēts, lai šis jautājums būtu atrisināts. Jo kāpēc gan katru gadu izmest 50 000 latu lidostas dotēšanai, ja to naudu var izmantot daudz labāk. Tātad kaut kas ir jādara. Varbūt tur vajag ielikt vēl liekus 100 000 tūkstošus, lai lidostu atdzīvinātu, un pēc tam nebūs katru gadu jāmaksā tie piecdesmit tūkstoši? Dzīva lidosta tas, manuprāt, ir sava veida kapitāls, arī prestižs. Pilsēta, uz kuru var atlidot, kurai ir sava lidosta, tas skan. Turklāt tas uzreiz veicina visu pārējo attīstību. Tāpēc - lai arī tā nav simfoniskā mūzika, tas tik un tā ir svarīgi!"

Turpinājums sekos

Nezinu, cik ilgi mēs tā runātu, ja orķestra mākslinieciskā vadītāja kabinetā, mīļi smaidot, neielauztos direktore Vija Feldmane ar mūziķiem vien saprotamām problēmām, kas pēkšņi sabrukušas pār orķestrantu galvām. Esmu spiesta atkāpties.