Kurzemes Vārds

20:00 Trešdiena, 13. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gaišs starojums pusgadsimta garumā

Pēteris Peičs

GROBIŅA. Sestdien, 26.maijā, Pilsētas svētku ietvaros Grobiņas vidusskola atzīmēs savu piecdesmit gadu jubileju. Pusgadsimta laikā šo mācību iestādi absolvējuši 1512 jaunieši. Tāpēc uz tradicionālo salidojumu skola gaida kuplā skaitā gan tuvus, gan tālus ciemiņus.

Atmiņu birzi pārstaigājot

Mainās laiki un cilvēki tiem līdzi. Šo patiesību izjutu, cenšoties atrast skolotājus, kuri stāvējuši pie Grobiņas vidusskolas dzimšanas šūpuļa, kā arī audzēkņus - pirmos šīs mācību iestādes gatavības apliecības saņēmējus. Izrādās, ka no toreizējās pedagogu saimes Grobiņā dzīvo tikai divi - Dzidra Raņķe un Aivars Vitenbergs. Viņi tolaik mācījuši jaunāko klašu skolēnus. Lielākā daļa Raņķes un Vitenberga toreizējo darba kolēģu aizklīduši kur kurais - no Liepājas līdz Rīgai, daudzi jau ir tālajā viņsaulē.

Tomēr laimējās tepat Liepājā atrast fizkultūrieti Karinu Riekumu. Grobiņā viņa ieradusies 1954.gada rudenī un toreizējos vienpadsmitos atceras pavisam labi. "Skolotāju trūkuma dēļ regulāras fiziskās audzināšanas stundas šeit ilgāku laiku vispār nebija notikušas. Nebija gandrīz nekāda sporta inventāra. Daudzas elementāras lietas vajadzēja sākt no pašiem pamatiem." Riekuma zina nosaukt arī izlaiduma klases aktīvākos sportistus. "Ļoti labs organizators bija Aivars Bērziņš. Viņš labi spēlēja arī volejbolu un basketbolu. Tāpat krietns volejbolists bija Harijs Venskevičs. Žēl, ka abu dūšīgo puišu vairs nav mūsu vidū. Toties riteņbraucējs Jānis Šalms ilgus gadus piedalījās Aizputes sporta dzīvē un tur darbojas vēl tagad."

Vienu no pirmajām absolventēm Zigrīdu Šteinu satiku tepat Grobiņā. Pēc vidusskolas beigšanas viņa apguvusi farmaceites profesiju un vairāk nekā četrdesmit gadu strādā šejienes aptiekā. "Grobiņas vidusskola kļuvusi par mūsu ģimenes skolu. Te mācījos es, tepat arī mana meita Gunila, tagad skolojas mazbērni Anna un Eižens," ar lepnumu stāsta Šteinas kundze. "Mēs, pirmais izlaidums, bijām draudzīgs kolektīvs. 1951.gadā vidusskolā mācības uzsākām 26 skolēni, bet līdz nobeigumam izturējām 18. Toties gandrīz pusei atestātā bija tikai labas un teicamas atzīmes. Uz ballēm un kino gan varējām iet tikai ar atļaujām. Tāpēc sarīkojumus centāmies organizēt paši gan skolā, gan Kultūras namā. Arī obligātās rudens talkas kolhozos nemaz nelikās briesmīgas, kaut dažreiz uz lauka izmirkām un nosalām."

"Arī skolotāji bija labi," turpina stāstītāja. "Direktors Jānis Jēkabsons skolas prasību izpildi prata panākt ar savu autoritāti, bez uzkliegšanas. Viņa dzīvesbiedre Lonija mūs audzināja no 7.klases. Pie viņas varējām pieiet kā pie mātes." Tagad Jēkabsonu pāris jau krietnu laiku atpūšas Iļģu kapos. Zigrīda saskaita vēl sešus savus skolotājus, kuri aizgājuši veļu pasaulē. Tiem piepulcējušies arī četri pirmā izlaiduma absolventi. Neko darīt - atmiņu birzi pārstaigājot, dažreiz uzvējo arī sērīga noskaņa.

Klasesbiedrs ar stingru mugurkaulu

Šteinas kundze zina vairāk vai mazāk pastāstīt par ikvienu savu kādreizējo klasesbiedru. "Trīs mūsējie izvēlējās pedagoga profesiju. Ojārs Šneiders un Jānis Rusulis tai palikuši uzticīgi visu darba mūžu. Arnolds Bēts un Imants Grosgalis kļuva virsnieki. Līgsma Liepa izstudēja par veterinārārsti un tagad ir pensionāre tepat Grobiņas pagastā. Vistālāk laikam ticis Daniels Mihalovičs."

Pie šī pēdējā uzvārda gribas pakavēties ilgāk. Personīgi nebūdams pazīstams, par viņu diezgan daudz esmu dzirdējis no vecākās paaudzes grobiņniekiem. Šopavasar apmainījāmies arī ar vēstulēm. Atceros grobiņnieces Irēnas Bediķes teikto: "Daniela tēvs Leo Mihalovičs bija iecienīts pilsētas aptiekārs. Vācu okupācijas laika sākumā viņš kā naidīgas rases piederīgais tika noslepkavots Iļģu mežā. Tāds pats liktenis draudēja Danim. Riskējot ar dzīvību, sešgadīgā puisēna māte Johanna, pēc tautības vāciete, savu auklējumu pēdējā brīdī izglāba no nāves. Par savu otrreizējo piedzimšanu Daniels māmuļai bija pateicīgs visu mūžu. Komunistu laikā nebaidījās to pavadīt uz baznīcu un citādi izrādīt dēla cieņu, ko viņa vienaudži parasti kautrējās."

Klasesbiedrene Zigrīda Danielu raksturo kā atsaucīgu, pieklājīgu un reti apdāvinātu jaunieti. "Mācību ceturkšņus viņš parasti beidza tikai ar teicamām atzīmēm. Agrāk par citiem Danim izveidojās savs pasaules uzskats un pārliecība, ko viņš vairs nemainīja. Mūs pierunāja stāties komjaunatnē, teicamnieku Dani - ne." Šī Daniela konsekventā pārliecība sagādājusi jaunietim rūgtu pilienu, arī vidusskolu beidzot. Pelnītās zelta medaļas vietā rajona skolu vadītāji panākuši, ka uz atestāta izliekams viens četrinieks un nekomjaunietis Mihalovičs saņem tikai sudrabu.

Par tālākajām gaitām Daniels raksta savā vēstulē: "Es iestājos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, ko beidzu 1960.gadā. Tad sāku strādāt Rīgas Pusvadītāju rūpnīcā par inženieri, vēlāk laboratorijas vadītāju. Aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju. Tagad esmu pensionārs, turpinu strādāt tajā pašā amatā un rūpnīcā, esmu inženierzinātņu doktors."

Un vēl kāds gaišs atspīdums. Jau skolas gados nebijis nekāds noslēpums, ka klasesbiedrene Ausma Bružēvica ir Daniela mīlestība. Kad vēstulē apjautājos, ko viņš par Ausmu zina šobrīd, viss kļuva skaidrs no rīdzinieka atbildes: "Nu jau gandrīz 43 gadus viņas uzvārds ir Mihaloviča." Tātad pēc 7 gadiem zelta kāzas! Arī mīlestībā jābūt ar stipru mugurkaulu.

Jaunais ieņem savu vietu

Šteinas kundzes mazbērniem līdz atestātu saņemšanai vajadzēs pacīnīties vēl krietnu gadu skaitu. Cita lieta tiem 10 zēniem un 28 meitenēm, kuri jau pēc mēneša kā 46.izlaidums gatavojas skolai teikt ardievas. Nelielā saruna ar pāris nākošajiem absolventiem vēlreiz parāda lielās pārmaiņas, kuras vidusskolā ienākušas pusgadsimta laikā.

Naurim Jūrmalim iemīļotākais mācību priekšmets ir matemātika. Tās apgūšana nav traucējusi viņam aktīvi iesaistīties skolas sabiedriskajos pasākumos, piemēram, interešu klubā "Haoss". Trīs reizes Nauris bijis Norvēģijā - pieredzes apmaiņā. Studēt viņš noteikti grib ekonomiku, tāpat kā skolēnu domes prezidente Ieva Lāce. Citādas intereses nākošajai absolventei Līgai Blumfeldei: "Jau no 7.klases mani saista tieslietas. Vēl neesmu izšķīrusies - juristi Latvijas Universitātē vai Policijas akadēmijā."

Grobiņas vidusskolas direktore Vizma Vītoliņa, šodienu ar vakardienu salīdzinot, īpaši akcentē skolas izaugsmi skaitliskā izteiksmē. Pašreiz izglītību te apgūst 730 audzēkņu (vidusskolas klasēs 126) no 22 pašvaldībām. Strādā 60 pedagogu, no kuriem 12 ir šīs skolas kādreizējie absolventi. "Par direktori šeit strādāju kopš 1985.gada. Mums ir saliedēts un darbīgs kolektīvs, tāpēc svētku reizē grūti izcelt kādu atsevišķu personu. Jūtu, ka skola kļuvusi par kultūrizglītības centru plašai apkaimei," spriež V.Vītoliņa. "Taču pamati tam ielikti jau pirms 50 gadiem un vēl agrāk, kad šeit bija pamatskola. Esam tikai iesāktā turpinātāji."