Kurzemes Vārds

09:46 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ekonomika

Pasažieris ar mazo biļetīti

Kirils Bobrovs

Grūti atspēkot iesīkstējušo priekšstatu par to, ka vairumā uzņēmumu ekonomiskā ziņā sokas ne visai veiksmīgi. Taču zināms arī tas, ka daudzi funkcionē diezgan stabili. Kā pozitīvu piemēru var minēt kaut vai mūsu Autobusu parku. Par tā kolektīva pašreizējām galvenajām rūpēm stāsta direktors Rūdolfs Embutnieks.

- Vispirms gribu pateikt dažus vārdus par pagājušo gadu. Strādājām normāli. Par jūtamu peļņu runāt nevar, bet labi jau tas vien, ka, neskatoties uz visādām grūtībām, esam spējuši izvairīties no zaudējumiem. Skaidrs, kas nevirzīsies uz priekšu, tas neizbēgami atpaliks. Ar to es domāju mūsu uzņēmuma turpmākās nepārtrauktās attīstības nepieciešamību.

- Kas, protams, saistīta ar līdzekļu nepietiekamību?

- Jā. Te es gribētu uzsvērt nepareizu vai grūti izprotamu valsts politiku pasažieru transporta sfērā kopumā. Augšā uzskata: kaut ko viņi tur pārvadā, lai tad arī turpina. Pirmām kārtām par to liecina dotāciju samazināšana rajonam. Pagājušajā gadā mūsu Autobusu parks tāpēc nesaņēma 100 000 latu. Vienlaikus kļuva dārgāka arī degviela. 1999.gadā tās iegādei uzņēmums iztērēja 547 000 latu, bet 2000.gadā - jau 666 000. Tātad jaunu autobusu iegādei gandrīz nekas nepaliek. Un tomēr pagājušajā gadā mēs nopirkām trīs autobusus starppilsētu un divus autobusus pilsētas līnijām.

Atcerēsimies deviņdesmito gadu vidu. Toreiz mūs bija pārņēmusi krīze. Vajadzēja milzīgu piepūli, lai neļautu uzņēmumam pilnīgi sabrukt. Te būtu vietā salīdzinājums ar dzelzceļu. Tur nereti atsakās no pasažieru pārvadājumiem, palielinot kravu pārvadājumu apjomus. Mums šādas alternatīvas gluži vienkārši nav. Nesāksim taču veidot pašizgāzēju vai refrežiratoru bāzi!

- Tad nu ņemiet sev visu, kas paliek pāri dzelzceļam.

- Jā, praktiski viss jau paņemts. Vilciens Liepāja - Rīga pēdējā laikā nepārvadā vairāk pasažieru kā viens mūsu autobuss! Taču jābūt gataviem jebkurām izmaiņām. Tādēļ esam iegādājušies vienu daudz ietilpīgāku autobusu - 64 pasažieriem, salīdzinot ar standarta autobusu 49 vietām. To sākām izmantot pēdējās dienās reisos, kuros ir vislielākais pasažieru pieplūdums: pulksten 7 no rīta - uz Rīgu, bet pulksten 17 - atpakaļ uz Liepāju. Savu kādreizējo nozīmi vilciens zaudēja ne jau uzreiz. Autobusu reisu daudzums un ātrums palielinājās pakāpeniski. Tieši tas šobrīd uzskatāms par priekšrocību. Var izvēlēties optimālo autobusa izbraukšanas laiku. Daudziem ir svarīgāk ietaupīt vienu vai divas stundas nekā 20 vai 30 santīmus. Jo uz Rīgu lielākoties brauc lietišķu darījumu kārtošanai. Starp citu, mēs šo jautājumu nopietni pētījām, eksperimentējām.

- Jūs nesen apmeklējāt Zviedriju...

- Jā, turp mēs devāmies kopā ar tehnisko direktoru. Tur daudz interesanta tehnoloģijas, tehnikas kvalitātes, kā arī prasību jomā dažādiem mērķiem paredzētajam transportam. Arī šajā ziņā mēs virzāmies uz priekšu. Piemēram, šodien mēs vairs nevaram pieļaut, lai starppilsētu maršrutā kursētu autobuss bez kondicionētāja, īpaši vasarā. Pie kaimiņiem mēs redzējām, ka laukumā stāv 1992.gada izlaiduma 40 pilsētas tipa autobusi. Un tie vairs nevienam nav vajadzīgi. Stāv un rūsē. Tādēļ, ka tajos ir aukstas grīdas! Vārdu sakot, zviedriem tā ir novecojusi tehnika. Bet mūs tā pilnīgi apmierinātu, un man šķiet, jo vairāk šādus autobusus pirksim, jo lētāki tie mums kļūs. Bet pasažieris ar savu mazo biļetīti, tāpat kā visā pasaulē, situāciju neglābs. Taču naudas vienalga nav. Jāpiesaista pašvaldības līdzekļi. Mēs jau gatavojam attiecīgos dokumentus. Gribētos, lai turpmāk to darītu tā, kā Ventspilī vai Rīgā. Vai arī būs jāņem kredīts. Lai vēlāk nepaliktu pie sasistas siles.

- Kā varētu kopumā raksturot autobusus, kas šodien apkalpo pilsētu?

- Pašlaik kursējošie pilsētas autobusi pie mums parādījās pirms četriem, pieciem gadiem. Taču tie nebija jauni. Tūlīt tiem jau būs 20 gadu. Tas nozīmē, ka to ekspluatācijas termiņš tuvojas beigām, un izmaksas to uzturēšanai ar katru gadu arvien palielinās. Bet drošība izmantošanas procesā arvien pazeminās. Tiesa, mēs esam ieguldījuši lielu darbu, lai tos uzturētu, kā mēdz teikt, pienācīgā līmenī. Bet mūsu galvenais uzdevums vienalga ir parka pēc iespējas ātrāka atjaunošana. Šī procesa tempus, salīdzinot ar pašreizējiem, vajadzētu vismaz trīskāršot, lai ik gadu nomainītu ne mazāk par sešiem, septiņiem autobusiem. Lūk, tā ir galvenā problēma. To mēs nevaram atļauties darīt, bet ilgāk par trim gadiem, manuprāt, nespēsim noturēties.

- Vai nav bijušas izmaiņas darba vietu skaita ziņā?

- Jūtamu izmaiņu nebija, tās skāra ja nu vienīgi dažus cilvēkus, jo jauni maršruti it kā nav vajadzīgi. Pēdējās izmaiņas notikušas 7.maršrutā Karostā un 11.maršrutā, kuru pagarinājām dienvidu virzienā līdz Klaipēdas un Tukuma ielas krustojumam. Tā vēlējās iedzīvotāji. Darbinieku skaits pie mums turas ap 310 cilvēku.

- Kāda pārbūve notiek pārvaldes ēkas pirmajā stāvā?

- Remonta un celtniecības darbi saistīti ar dažu dienestu pārcelšanu uz citām telpām. Bet tas, savukārt, - ar to iepriekšējo telpu, piemēram, dispečerpunkta izīrēšanu. Un galvenais šajā lietā ir nevis cenšanās gūt līdzekļus no nomas maksām, bet gan atbalsta sniegšana mūsu partnerfirmām to filiāļu attīstībai Liepājā. Tas attiecas uz riepām, rezerves daļām un tā tālāk. Lai attiecīgās noliktavas būtu tiešā tuvumā un pēc katra sīkuma nebūtu jādodas uz Rīgu. Tātad arī šeit izpaužas tīri ekonomiski apsvērumi. Bet mūsu iznomājamās telpas nomnieki remontē par saviem līdzekļiem. Tas arī viss.