Kurzemes Vārds

14:20 Sestdiena, 30. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Un viss - viens vienīgs kapu lauks?

Līvija Leine

Tā manas bērnības pusē bija viena no mīklainākajām, satraucošākajām un baisākajām vietām. Tie, kas brauca ar pajūgu (automašīnu tolaik vēl visai daudz nebija), tai vietai tuvojoties, uzšāva zirgam ar pātagu, velosipēdisti sāka ašāk mīt pedāļus, motociklisti samiedza acis, lai nebūtu jāskatās sāņus. Tur vietā, kur lielceļš ielocījās mežā, vienā no lielajiem kokiem bija iegriezts krusts. Un visi - no liela līdz pat bērnam - zināja stāstu, ka tajā vietā kāds laupītājs ceļiniekam laupījis ne tikai mantu, bet arī dzīvību.

Šis bērnības redzējums nu par sevi atgādina vai ik dienas. Krustu mūsu ceļmalās sarodas arvien vairāk. Un ne tikai ceļmalās. Palēnām tie sāk iekarot arī tās Liepājas ielas, kur notikušas autoavārijas: Brīvības ielu, Raiņa, Dzintara, Zemnieku...

Jebkuram, kurš brauc garām, uz tiem jāskatās, gribi vai negribi.

Kam tie domāti? Pašiem bojā gājušā tuviniekiem, lai viņi neaizmirstu to vietu, kur viņš gājis bojā? Bojā gājušā piemiņas godināšanai? Svešiem garāmgājējiem, lai parādītu, cik ļoti viņi šo cilvēku dzīves laikā mīlējuši? Bet vai svešam cilvēkam, kas bojā gājušo nav pazinis, nav arī vienalga, kas tur noticis? Vai varbūt, lai brīdinātu citus šoferus vai motociklu vadītājus, ka šajā vietā var notikt nelaime?

Autobraucēja ar milzu pieredzi un jauno šoferu skolotāja Ildze Blumbaha saka, ka krusts, kas atrodas ceļmalā, varbūt arī brīdina kādu autovadītāju un viņš uzliek stingrāk kāju uz bremzes pedāļa. Viņai pašai gan, tos redzot, rodoties visai baisas izjūtas: it kā šī vieta būtu nolādēta. Vienam otram ar vājākiem nerviem tāds redzējums varot pat radīt papildu stresu.

Pilsētas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs uzskata, ka šis jautājums ir ļoti delikāts, jo nevar nerespektēt to cilvēku izjūtas, ko skārusi nelaime. Taču tajā pašā laikā viņš jautā: "Kāda izskatītos kādas slimnīcas palāta, ja tajā savu piemiņas zīmi gribētu atstāt katrs, kam tur nomiris tuvinieks? Kāds izskatītos tāds operāciju galds?" Bet, viņaprāt, būtu arī aplami cīnīties pret šo tradīciju, kā arī prasīt, lai ar kādu oficiālu amatpersonu saskaņotu, kur un kādu krustu vai piemiņas zīmi likt. Viņaprāt, sabiedrība ir līdzatbildīga, ka pieļāvusi šādas tradīcijas ieviešanos. Viņš arī nav gatavs administratīvā kārtā prasīt, lai jau uzliktos krustus noņemtu, jo tas izsauktu nevēlamu pretreakciju. Taču viņš kā cilvēks neatbalsta to, ka šādas piemiņas zīmes parādās pilsētā.

Romas katoļu Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis izteica šaubas, vai kaut kur citur būtu tāda tradīcija, ka autoavārijas vietās liek piemiņas zīmes bojā gājušajiem. Viņaprāt, tas būtu attaisnojami, ja tajā vietā noticis kaut kas ārkārtējs vai gājusi bojā kāda ievērojama persona. Viņš arī sacīja, ka izprot tuvinieku vēlmi pieminēt savu mīļo cilvēku, taču šo parādību kopumā neatbalsta. Viņaprāt, ja jau būvējot un krāsojot mājas, viss jāsaskaņo ar galveno mākslinieku un arhitektu, tad arī šajā gadījumā tomēr vajadzētu izstrādāt kādus atbilstošus noteikumus. Pilsētā dzīvo dažādi cilvēki. Vai visiem vajadzētu uzspiest sadzīvot ar svešu bēdu? Tāpēc jau mums ir kapsētas, sacīja bīskaps, lai būtu kur pasēdēt pie tuvinieku atdusas vietas, pabūt ar viņu kopā un lūgt Dievu par viņa dvēseli.

Arī Pilsētas domes Kultūras nodaļas vadītāja Iveta Ļesina par piemērotāku savu mirušo vai bojā gājušo tuvinieku piemiņas vietu uzskata kapus.

Domes preses sekretārs Aigars Štāls saka, ka viņam pret ceļmalas vai ielu malu krustiem aizspriedumu nav. Taču, viņaprāt, tā nav arī Latvijai raksturīga tradīcija. Tādas piemiņas zīmes ir patiešām vajadzīgas vietās, kur tās var brīdināt citus par iespējamiem nelaimes gadījumiem. Viņš tādas redzējis Āzijā, kalnos, turklāt katrai simboliskajai piemiņas zīmei klāt bijusi arī informācija, kas tur noticis, kādā veidā cilvēks gājis bojā: uzgāzusies lavīna, uzkritis akmens, iekritis aizā... Un, ja nav bijuši kalnā kāpšanai piemēroti laika apstākļi, tas licis padomāt par savu drošību un pagaidīt, kad varēs ceļu turpināt.

Citi cilvēki jautā: kā lai šādā kapu noskaņas ielenkumā jūtas bērni? Vai viņi šo krusta zīmi mācās uztvert ar bijāšanu? Vai tieši otrādi - tā viņiem asociējas nevis ar vietu, kur jāizrāda pietāte dzīvībai un mūžībai, bet ir vienkārši viens no daudzajiem pilsētas stabiem, kam var vienaldzīgi paiet garām?

Jūnija sākumā Liepājā paredzēta koncertakcija "Situ dūri uz galda". To organizē firma "Show empire", un tā veltīta mūsu pilsētā dzimušā dzejnieka Aivara Neibarta piemiņai. Dzejnieks aizgāja mūžībā 11.februārī. Viņam par godu "Līvi", "Credo", "Marana", Ieva Akurātere un "Zaļā vārna" dziedās tās dziesmas, kam vārdus savulaik sacerējis Aivars Neibarts. Koncerta laikā paredzēts vākt ziedojumus dzejnieka krūšutēlam, ko iecerēts novietot Āgenskalnā pie Māras dīķa. Viss būtu skaisti, jo dzejnieks tādu pasākumu ir pelnījis. Tie, kuriem laimējies tikties ar Aivara Neibarta dzeju, zina, ka tās neaptverami plašā fantāzija un paradoksālums spēj dvēselē gan ieburt varavīksni, gan sāpīgi dzelt. Taču vēstulē, ko Ieva Akurātere atsūtījusi uz Pilsētas domes Kultūras nodaļu, izteikts arī kāds cits priekšlikums: proti, izpildīt Aivara Neibarta pēdējo vēlēšanos un viņa pelnus izkaisīt Rožu laukumā. Pilsētas domes Kultūras un sporta komiteja šo priekšlikumu noraidījusi. Taču ir neoficiālas ziņas, ka tas, kaut pa nakts melnumu, tomēr notiks. Kas pateiks, kam īsti ir taisnība?

Citi saka, ka mēs jau īstenībā nezinām, pa ko staigājam, kas atrodas tai vietā, ko min mūsu pēdas. Ka visa zeme dziļākajā būtībā ir viens vienīgs kapulauks.

Bet apkārt taču IR pavasaris...