Kurzemes Vārds

22:57 Otrdiena, 7. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Par čaklumu vien šodien naudu nemaksā

Pēteris Jaunzems

Toreiz, kad strādāšana rentējās

Medzes pagasta "Gravas" ir zemnieku saimniecība, kas dibināta divdesmito gadu sākumā. Tādēļ to saimnieks Alfrēds Vigulis var apgalvot, ka dzīvē esot pieredzējis visādus laikus. Vislabprātāk omulīgais vīrs atceras pirmskara periodu. Kārļa Ulmaņa laikos, lai ko par valsts prezidentu šodien arī sakot, lauksaimniekiem bijušas visas iespējas attīstīties. Kaut gan arī toreiz bez darba nevienam nekas neesot dots, taču galvenais, ka strādāšana atmaksājusies. Tēvs, gluži tāpat kā viņš tagad, apsaimniekojis 17 hektārus. Turējis govis un audzējis kviešus. Par tonnu graudu Liepājā esot maksāti 240 lati! "Tā toreiz bija varen branga nauda," vērtē Alfrēds.

Viņam tad bijuši 15 gadi un tāpēc varējis jau tēvam daudz palīdzēt. Par nopelnītajiem līdzekļiem "Gravu" saimnieks kopīgi ar dēlu dažos gados sabūvējis visas nepieciešamās saimniecības ēkas un sapircis lauksaimniecības tehniku, kurai priekšā jūdzis paša izaudzētos zirgus. Ja lietas nepārtrauktu karš, viņi būtu ļoti daudz sasnieguši. Tad nenāktos kā tagad knapināties gar primitīvām lecektīm un nepietrūktu arīdzan krāsas, lai līdz galam nokrāsotu ārsienas dzīvojamai mājai. Sieva Ināra to visvairāk pārdzīvojot. Kauns viņai esot, ja kāds ciemiņš atbrauc. Bet vai tad iemītnieki par to vainojami? Tas ir trūkums, kas lauku ļaudīm neļauj saimniecības sakārtot. Par čaklumu vien mūsu laikos naudu nemaksājot.

Naudas kā nav, tā nav

Atmiņu salīdzinājums ar šodienas realitāti gauži sarūgtina nosirmojušo Alfrēdu. Pats nekāds lielais strādātājs viņš šogad vairs neesot. Pērn pārcietis smagu slimību. Arī sieva Ināra ar veselību lepoties nevarot, taču vecāki redzot, kā šodien plēšas viņu dēls Ilgvars un vedekliņa Maija. "Ja cilvēks strādātu un par to kaut ko arī rezultātā saņemtu, tad sūdzēties būtu lieki, taču sāpīgi ir apzināties, ka par smagu darbu pretī atsviež tikai grašus," sprieda "Gravu" īpašnieks. Viņam bijušas septiņas govis. Taču redzot, ka par pienu var nopelnīt vien dažus santīmus, aizvedis brūnaļas uz kautuvi. Tagad kūtī esot tikai divas gotiņas, lai pašiem būtu iztika.

Tas esot bijis viņš, kurš dēlu no pilsētas ataicinājis uz Medzi turpināt saimniekošanu šeit. Teicis, ja jau celtnieks Liepājā darbu vairs nevarot atrast, lai nākot abi ar vedekliņu uz "Gravām" darboties. Trīs mazbērni taču jāizaudzina un jāizskolo. Tikai ceturtais jau ticis uz savām kājām un atradis darbu Jūras spēku orķestrī. Par visiem kopā vecajiem un jaunajiem Viguļiem šeit sanākot 30 hektāri. Varot sēt gan labību, gan kartupeļus.

Maija ar Ilgvaru tā arī rīkojoties. Viņi nepieder pie slinkotājiem. Vasaras paejot nemitīgā solī. No saules līdz saulei. Pērn noslēguši līgumu ar SIA "Pūres cehs" par gurķu audzēšanu. Šogad to atjaunojuši. Arī zemenes un avenes iestādījuši. Šovasar tās, iespējams, došot pirmo ražu. Taču naudas kā neesot, tā neesot. Pūres pārstrādātāji ar direktoru Aivaru Žimantu priekšgalā līdz šim brīdim daudziem rajona zemniekiem nav nokārtojuši. Tas pats, kas pie Andra Saldovera. "Ja man par aizkavēto naudu maksātu kaut kādus procentus, tad es vēl samierinātos," sacīja Maija. Esot taču jāsaprot, ka arī viņi bez līdzekļiem nav spējīgi noslēgto vienošanos izpildīt. Dārgas sēklas ir jāpērk. Degviela - tāpat. Ar kailām rokām taču neko paveikt nav iespējams. Labi, ka SIA "Vārpa" vadītāja Dzintra Kārkliņa esot pretimnākoša zemniekiem. Atvēlējusi jaunajiem Viguļiem uz kredīta agroplēvi un minerālo mēslojumu. Citādi viņi nezinātu, ko tagad iesākt. Gurķi jāstādot uz lauka, laiks negaida, bet saistības nav iespējams īstenot.

Saimniecībai atdotais mūžs

Tas ir pilnīgs absurds. Visapkārt, solot bagātu ražu, zied ābeles un bumbieres. Pat neliels kociņš tērpies ziedu rotā. Arī zirņu tīrums ir sazaļojis un pēc nedēļām četrām sāks briedēt pākstiņas. Govis stāv pieneņu pļavā pilniem tesmeņiem, un vagās asnus dzen kartupeļi. Bet zemniekam nav naudas, ar ko samaksāt bērniem par skološanos. Nav līdzekļu, lai pabeigtu krāsot māju un iegādātos degvielu. "Es tomēr šaubos, vai mūsu bērni, kad paaugsies, šeit nāks mocīties," prognozēja Maija. Absurds!

Pēc kara "Gravās" risinājusies baiga traģēdija. Bijis 1946.gads. Alfrēds ar tuviniekiem sēdējis virtuvē pie pusdienu galda, kad no degošās lodes aizdedzies dzīvojamās mājas jumts. "Lodi no tuvējās pļavas tīšām raidīja kāds istrebiteļš, kurš saviem vienaudžiem salielījies, ka trāpīšot jumtā. Toreiz jau visiem komjauniešiem bija ieroči," atcerējās Alfrēds. Tā dažu stundu laikā toreiz "Gravas" pilnīgi nodegušas. Nācies tās uzcelt pilnīgi no jauna. Un Alfrēds ar Ināru, saticīgi dzīvojot, to paveikuši. Tāpēc jau viņiem tagad pietrūcis veselības, ka mūžā smagi strādājuši. Ne ar ko citu, kā tikai ar padomu, viņi ar sievu jaunajiem šodien palīdzēt neesot spējīgi.