Kurzemes Vārds

08:06 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Barikāžu laika policists

Gundars Matīss

Pašvaldības policijas 1.iecirkņa priekšnieks Gints Krēsla ir viens no ilggadējiem pārvaldes darbiniekiem, kurš pirms desmit gadiem sāka strādāt par kārtībnieku, bet tagad komandē vairāk nekā 40 cilvēku, atskurbtuves personālu ieskaitot. Viņš pieredzējis sešu policijas priekšnieku nomaiņu un arī pats strādājis visdažādākajos amatos - dežūrdaļā, operatīvajā darbā, bet pirms pārnākšanas uz Lielās ielas 3.nama kabinetu ieņēma 2.iecirkņa priekšnieka vietnieka posteni. Iespējams, varētu sarakstīt bestselleru par 10 gadu laikā pieredzēto, ja, protams, būtu pietiekami daudz brīva laika.

Pašvaldības policijas priekšnieks Normunds Dīķis saka, ka policijas virsnieks labi tiek galā ar saviem pienākumiem, spēj uzņemties atbildību ekstremālās situācijās, vadīt kolektīvu, reizē norādot, ka Gintam Krēslam vēl ir lielas izaugsmes iespējas. Normunda Dīķa vietnieks Uldis Novickis piebilst, ka Krēsla esot liels sportotājs, kas rādot priekšzīmi saviem padotajiem. Dažkārt esot nedaudz spurains, bet ar savu mugurkaulu. Ja dota pavēle, to izpilda, tomēr, ja tai nepiekrīt, parasti pajautā, kāpēc jādara tā nevis citādi, jo redz jēgu motivētai rīcībai. Pret padotajiem parasti esot objektīvs un par sīkumiem klāt nekasoties. Uz policiju Gintu atveda barikāžu laiks, taču viņš pats saka, ka pēc dienesta padomju armijā, kas bijusi pamatīga dzīves skola, tuvinieki teikuši: puisim smadzenes saskalojuši. Gribējies pievērsties militārām lietām. Iespējams, policija bija īstā vieta, kur šo sapni realizēt. Izlasot intervijas gatavo variantu, Krēsla pasmējās, ka tāda briesmīgi kārtīga un pareiza policista tēls esot iznācis, sakot, ka kaut ko sliktu arī vajagot pielikt klāt. Tomēr nelāgās lietas kolēģi vai nu noklusēja, vai arī tiešām par kārtības sargu ir grūti kaut ko kompromitējošu atrast.

Jāpiebilst, ka iestādi, kur strādā intervējamais, saukuši gan par Kārtības policiju, gan Municipālo, gan Pašvaldības policiju. Tagad tā ir Pašvaldības policijas pārvalde, tāpēc, lai nejauktu lasītājiem galvu, tekstā sauksim to vienkārši par Pašvaldības policiju.

- Cik zinu, jūsu profesijas izvēli daļēji noteica barikāžu laiks?

- Pēc dienesta padomju armijā sāku strādāt "Liepājas metalurgā". Barikāžu laikā Tautas fronte organizēja autobusus brīvprātīgo braukšanai uz Rīgu. Tā arī stihiski sāka veidoties Tautas frontes brīvprātīgo kārtības sargu vienības. Liepājas nodaļai vajadzēja apsargāt Augstāko padomi. Ne jau pašā ēkā, bet ārpusē. Tolaik spontāni radās arī līderi, kas uzņēmās vadību. Mūs komandēja Gaidis Ošenieks, kurš pēc tam kļuva par Pašvaldības policijas priekšnieku. Tagad viņš ir Zemessardzes 4.Kurzemes brigādes komandieris.

- Uz Rīgu braucāt patriotisku jūtu iedvesmots?

- Tagad jau grūti pateikt. Lielākā daļa draugu brauca, un palikt malā negribējās. Tā bija kaut kāda iekšējā balss, kas teica, ka man arī tur jābūt, kaut arī nezināju, kas mūs Rīgā sagaida. Cik zinu, tad daudziem bija līdzīgas izjūtas, jo ar varu jau nevienu uz barikādēm nevilka.

- Atgriezāties mājās, un piezvanīja Ošenieks?

- Viņš zvanīja man uz mājām un piedāvāja, vai negribu nākt uz Pašvaldības policiju. To sāka veidot 1990.gadā, un es šeit sāku strādāt 1991.gada pavasarī. Nebiju pašu pirmo kārtībnieku skaitā, bet ja tā var teikt - otrajā vilnī. Tolaik Pašvaldības policijas kodolu veidoja vīri, ar kuriem kopā biju Rīgā uz barikādēm. Tāpēc arī veidojās laba komanda. Lielāko daļu jauno darbabiedru jau labi pazinu. Vienkārši sanāca vīri, kas negribēja stāvēt malā un vēlējās turpināt darbu, kas bija iesākts barikāžu laikā Rīgā, un sakārtot lietas arī Liepājā. Arī darba ritms man bija pieņemams, jo "Liepājas metalurgā" bija pierasts strādāt maiņās, arī naktīs. Gaidis mani pārliecināja, ka policijā vajadzīgi Latvijas valstij lojāli noskaņoti cilvēki, kas grib strādāt. Tāpat kā barikāžu laikā atkal ierunājās tā pati iekšējā balss. Negribējās palikt malā un noskatīties, kā viss notiek bez manis. Laikam tāds raksturs. Visticamāk, pēc tam sev būtu pārmetis, ja būtu palicis tādā kā nogaidošā pozīcijā. Gribējās būt iekšā visā šajā procesā. Ja man tagad jautātu, vai vēlreiz nāktu šeit strādāt, visticamāk atbildētu: jā. Es nenožēloju.

- Var teikt, ka Pašvaldības policiju izveidoja entuziasti, kuriem tolaik par topošās iestādes darba principiem bija visai miglains priekšstats.

- Neviens nevar piedzimt par policistu. Var mācīties un iegūt ārsta diplomu, bet par policistu var kļūt tikai ilgākā laika periodā, pildot savus tiešos pienākumus un mācoties no savas pieredzes un kļūdām. Arī mēs daudz mācījāmies no savām kļūdām. Pildījām savus pienākumus, kā pašiem tolaik likās vispareizāk. Un nedrīkst piemirst, ka tolaik mēs veidojāmies kā zināms alternatīvs spēks tā laika valsts milicijai. Visi jau atceras, kādas jukas un domstarpības bija milicijas iekšienē. Ne jau visi bija lojāli noskaņoti pret jaunizveidoto valsti.

- Sākumā gan tā bija vairāk morāla rakstura alternatīva?

- Sākumā patiešām mums nebija ieroču, nebija pat formastērpu. Vēl tagad atceros, kā sākām patrulēt ielās. Staigājām privātās drēbēs, ap roku apsiets sarkans apsējs ar Liepājas ģerboni, pie krūtīm nozīmīte, bet kabatā - apliecības veida lapiņa. Bet bija optimisms un atbalsts no Pilsētas valdes locekļiem, kas saprata, ka šāds alternatīvs spēks ir nepieciešams. Tikai vēlāk bija pirmie formastērpi un svinīgais zvērests. Laika gaitā radās labs kontakts ar valsts policiju, un man šķiet, ka viņi pat bija priecīgi, ka izveidota šāda jauna kārtību sargājošā struktūra, kas atvieglos valsts policijas darbu. Un tā jau arī ir patiesība, ka valsts un Pašvaldības policijas viena otrai darbu nevar atņemt. Pat kopējiem spēkiem nespējam pilnīgi ar visiem pienākumiem tikt galā. Vismaz tuvākajā laikā mūsu iestādēm bezdarbs nedraud. Drīzāk otrādi - slodze ar katru gadu pieaug.

- Savu pirmo uzdevumu vēl atceraties?

- Bija jāpārņem tā dēvētā kompartijas māja Graudu ielā 50, un mūs norīkoja diennakti sargāt tur palikušos arhīvus un citas mantas. Runāja, ka tur ielikta kaut kāda bumba, taču par to nedomājām. Policijā pavēles neapspriež, tās izpilda. Tāpat kā tas bija barikāžu laikā.

- Domāju, ka šo desmit gadu laikā jums vajadzējis izpildīt ne vienu vien pavēli, kuru, komandieris būdams, pats neizdotu. Pakļauties militārai disciplīnai dažkārt nav īpaši viegli?

- Ja būtu grūti pakļauties disciplīnai, tad es laikam te nesēdētu. Protams, māksliniekam, kas pieradis pie brīvas dzīves un bohēmas, tiešām būtu grūti strādāt mūsu iestādē. Tieši disciplīnas un vājās fiziskās sagatavotības dēļ rodas problēmas ar kadru atlasi. Daļa puišu nav bijuši obligātajā militārajā dienestā, citiem nav vidējās izglītības. Ja pretendents atbilst izvirzītajām prasībām, pieņemam uz pārbaudes laiku. Skatāmies, kā viņš saprotas ar kolēģiem, kā pilda pienākumus. Mums ir kolektīvs darbs, un gandrīz nekas nenotiek individuāli. Šeit ir jāprot strādāt komandā. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai kļūtu par labu policistu. Un vēl jāņem vērā, ka mums ir nenormēts darba laiks. Kā paši sakām, policists 24 stundas diennaktī ir darbā. Situācija var mainīties jebkurā laikā. Var piezvanīt naktī un izsaukt, ja noticis kaut kas ārkārtējs.

- Vismaz pa naktīm iecirkņa priekšniekam vairs nav jāpatrulē?

- Ja es ieņemu kaut kādu noteiktu amatu, tad ir jāatbild par tiem cilvēkiem, kas man ir pakļauti. Strādāt tikai no 8.30 līdz 17 nevaru atļauties. Patrulējot uz ielas vai strādājot dežūrdaļā, iespējams, bija mazliet vieglāk, jo tur es pats atbildēju par visu, ko daru, bet tagad, strādājot vairāk administratīvu darbu, jāatbild ne tikai par saviem lēmumiem, bet arī par cilvēkiem, kas man ir pakļauti, organizēt viņu darbu. 1.iecirknī strādā 41 cilvēks, un tas nav maz. Viens pats es to nevarētu pavilkt, jo, kā jau teicu, policijā jāstrādā vienotā komandā. Mani lielākie palīgi ir vietnieks un Administratīvās un Operatīvās grupas komandieri. Var mēģināt visu vienpersoniski kontrolēt, bet no tā nekas nesanāks, nebūs gaidītā rezultāta. Domāju, ka esmu komandas cilvēks. Protams, ir brīži, kad kāds lēmums jāpieņem vienpersoniski.

- Mājās pret šādu darba ritmu neiebilst?

- Varētu teikt tā: to izprot, tāds darbs, un tur neko īpaši nevar mainīt. Ja mani nesaprastu, tad tiešām būtu grūti. Protams, papukst jau dažreiz gan sieva, gan mazais, taču saprot.

- Šādā trauksmainā dzīves ritmā laikam arī piedzīvojumu nav trūcis. Daudz kas ir pieredzēts, gan patrulējot ielās, gan tagad kabinetā, pieņemot apmeklētājus?

- Dažkārt pasmejos, ka drīz sākšu rakstīt memuārus. Tagad jau visu ir grūti atcerēties, taču bijis ļoti interesanti. Kolēģi, daudz nedomājot, ir lēkuši kanālā glābt slīkstošu sievieti, gājuši pretī nažiem un cirvjiem, tajā brīdī pat neapzinoties, ka pašiem draud briesmas. Tikai vēlāk, visu ar vēsu prātu apdomājot, paliek nedaudz jocīgi. Kritiskā brīdī galvenais bija izglābt cilvēkus. Man pašam arī gadījušās reizes, kad ar cirvi gribējuši uzbrukt. Ālējušies vīri, kam sācies alkohola izraisīts delīrijs.

- Ar lodi jau ātrāk var trāpīt nekā ar cirvi.

- Ir tāds teiciens: ja ieroci izvelk, tad tas noteikti arī izšaus. Par laimi man visu šo gadu laikā pistoli vajadzējis lietot tikai šautuvē. Bet ja runājam par vīriem ar cirvjiem, jānogaida īstais brīdis, kad uzbrucējs novērš uzmanību, uz tevi neskatās un kaut kā jānogāž pie zemes. Vai arī jāsāk ar cilvēku runāt. Pirms 10 gadiem mums nebija nekādu priekšzināšanu psiholoģijā. Tagad daudzi darbinieki ir piedalījušies semināros un kursos. Tas ir vesels mācību komplekss, kurā iekļauta psiholoģija, taktikas mācības, pirmās neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana un citi jautājumi. Valsts policijai šajā ziņā ir vieglāk, jo viņu darbinieki Kauguros mācās speciālos sagatavošanas kursos. Pats esmu tur bijis un varu teikt, ka lekcijas lasa tiešām labi sagatavoti pasniedzēji un iespējams uzzināt daudz noderīgu lietu.

- Laikam jau bez cilvēku psiholoģijas izpratnes svarīgi ir saglabāt arī vēsu prātu un ticēt savai intuīcijai?

- Vēl tagad atceros, kā uz mani bija notēmēts bises stobrs. Mūs nosūtīja noregulēt ģimenes konfliktu Toma ielā. Aizbraucām uz norādīto privātmāju, bet sētā bija pavisam tumšs. Tikām līdz namam, atvērām ārdurvis, dzirdam - augšā tiešām kaut kas klaigā un kaut ko nevar sadalīt. Te pēkšņi no sētas puses mums nāk virsū drukns vīrs ar medību bisi rokā. Kopā ar mani bija vēl viens policists, un nevarētu teikt, ka jutāmies ļoti omulīgi. Nezinājām, vai bruņotais cilvēks ir no tās pašas skaļās kompānijas, vai arī kāds svešinieks iemaldījies. Lēnām virzīju roku uz ieroča pusi un reizē skatījos, kur paslēpties. Beigās sākām runāt, paskaidroju, ka esam no policijas, bet bruņotais vīrs izrādījās mājas īpašnieks, kas nācis skatīties, kas mājas otrā stāvā trokšņo. Vēlāk atklājās, ka bise viņam bijusi pielādēta. Brīdis nebija īpaši patīkams, un aukstas skudriņas pāri mugurai pārskrēja.

- Ticu, ka kāds cits jūsu vietā tomēr būtu izšāvis, lai paspētu pirmais. Un nav jau noslēpums, ka dažkārt cilvēkus visvairāk kaitina un tracina dažu policistu pārāk lielā pašapziņa un varaskāre. Tā teikt, man ir ierocis, apliecība, formastērps, tāpēc tev mani ir jāklausa. Laikam jau primārais tomēr ir palīdzēt tiem, kas nokļuvuši nelaimē, nevis baidīt un izrādīt savu pārākumu?

- Protams, taču tas atkarīgs no katra policista domāšanas veida, kā viņš izprot savu pienākumu būtību. Es domāju, ka šo pārbaudi ar varu esmu izturējis. Bijuši cilvēki, no kuriem mums nācies atvadīties. Tāpat kā no tiem darbiniekiem, kuriem kāds lats ieslīdējis kabatā. Arī šajā ziņā esmu tīrs. Kaut gan pēc pieredzes zinu, ka jebkuru policistu var apmelot, bet pēc tam jāiet, jāmazgājas tīram un jāpierāda, ka neesi kamielis. Ir izveidojusies interesanta situācija. Ārzemēs tic vienam policistam nevis desmit apmelotājiem. Pie mums tic vienam apmelotājam nevis desmit policistiem - lieciniekiem.

- Varbūt, ka visagresīvāk noskaņotie un apmelot gatavie ir tie cilvēki, no kuriem jūs pieprasāt dažādus naudassodus?

- Kad pirms 10 gadiem sākām strādāt, daudzi mūs nesaprata. Nesaprata, kāpēc grants kaudzi, kuru mājas saimnieks nobēris uz ielas pie sava žoga, vajag pārvietot uz pagalmu. Sākumā bija ļoti liela cilvēku pretestība, jo, piemēram, tā pati grants kaudze vai dzelzsbetona bloki pie žoga bija stāvējuši gadiem ilgi un nevienam nebija pretenziju. Te pēkšņi atnākam mēs un kaut ko pieprasām.

Taču galvenais mērķis bija nosprausts - sakārtot pienācīgā kārtībā saimniecību, ko sauc par Liepāju. Lai ielas būtu tīras, lai būvmateriāli nestāvētu, kur pagadās, lai katrs cilvēks ar lāpstu neizdomātu rakt bedri, kur ienāk prātā. Pirms mums par to it kā vajadzēja rūpēties milicijas iecirkņa inspektoriem, taču, zinot viņu darba specifiku, tam nebija laika. Dažreiz jau saka, ka mēs darām sētnieka darbu.

- Iespējams, ka daudzi neatšķir naudassoda iekasēšanu no rūpēm par pilsētas sakoptību un uzskata, ka jums ir noteikts plāns, kas jāizpilda. Piemēram, mēnesī jāsoda 100 iedzīvotāji, un tas liecinās, ka esat labi pastrādājuši?

- Jā, daļa cilvēku joprojām uzskata, ka tā ir naudas vākšana. Otra daļa pret mūsu aktivitātēm izturas ar sapratni. Galvenais jau nav soda kvīts, bet tas, lai cilvēks tiešām apjēgtu, ka tai grants kaudzei nav jāstāv uz ielas. Ja to nesaprot, tad cits nekas neatliek, kā ķerties pie materiālas iespaidošanas līdzekļiem.

- Nevarētu teikt, ka jūsu darbs būtu ļoti pateicīgs, jo biežāk jāsaskaras ar dažādām nejēdzībām un likumpārkāpumiem nekā ar brīžiem, kad kāds pasaka paldies?

- Tā nevar teikt, ka visi cilvēki uz policiju nāk tikai ar sūdzībām. Bieži atnāk vai piezvana iedzīvotāji, kuriem esam palīdzējuši, kuri saka paldies tam vai citam mūsu darbiniekam. Par to arī gandarījums. Nevajag domāt, ka policija ir vieta, kur gaisā virmo tikai drūmas domas un šajās telpās Lielā ielā nokļūst tikai piespiedu kārtā. Neesam nekāda pārmācības iestāde. Ne jau tāpēc radīja Pašvaldības policiju, lai kādu ar varu pāraudzinātu.

Galvenais, ka mums ir pastāvīgs kontakts ar iedzīvotājiem. Tepat jau visi kopā dzīvojam, un mums ir vienas un tās pašas problēmas. Ja es pēc darba izeju no šīm telpām, tas nenozīmē, ka vairs neesmu policists un mani vairs neuztrauc tas, kas nodarbina citu cilvēku prātus. Nereti man kāds piezvana uz mājām un lūdz palīdzību. Saprotu, ka cilvēkam radusies problēma, kuru viņš grib atrisināt tūlīt un uzreiz. Un īpaši pēdējā laikā nācies secināt, ka cilvēki ir maz informēti par juridiska rakstura jautājumiem un niansēm. Daudziem rodas problēmas tikai tāpēc, ka nav pareizi sakārtoti un noformēti dokumenti. Piemēram, ja runājam par mantojuma tiesībām. Tad jāskaidro, ka viņa lietā nav administratīva pārkāpuma satura, bet taisnība jāmeklē ar tiesas starpniecību. Ja pēc šķiršanās nav sadalīta manta vai radušies citi sarežģījumi.

- Jūs komandējat iecirkni ar vislielāko darbinieku skaitu, kuram, šķiet, ir arī vislielākais darba apjoms?

- 1.iecirknis ir lielākais iedzīvotāju daudzuma, teritorijas un cilvēku pieplūduma ziņā. Tāpēc arī mūsu iecirknī ir vislielākais darbinieku skaits. Sabiedriskās kārtības nodrošināšana lielāko masu pasākumu laikā "Pūt, vējiņi!" un citās vietās pilsētas centrā ir mūsu ziņā. Negribu teikt, ka tāpēc Karostā Pašvaldības policijai būtu mazāk darba. Kopš tiek realizēts Beberliņu projekts, arī uz Karostu sāk braukt arvien vairāk cilvēku. Laikam jau lēnām beidzas tas periods, kad tā bija nevēlama nomale un visu, kas nevajadzīgs, sūtīja uz turieni. Mani pašu pilsētā priecē katra pārmaiņa uz labo pusi, kad mazinās tā saucamo sāpīgo objektu skaits.

Nevar jau lielīties, ka mums tagad ir ideāla kārtība, iespējams, tāda nekad arī nebūs, taču panāktas daudzas pozitīvas izmaiņas. Tas nācis ar lielu darbu un pūlēm. Visgrūtāk ir strādāt ar tiem namīpašniekiem, kas dzīvo ārpus Latvijas teritorijas. Sākas sarakste, un bieži tā ieilgst. Tikmēr viens garāmgājējs neapsaimniekotajā teritorijā nomet papīru, otrs vēl vienu, un beigās situācija kļūst nekontrolējama. Veidojas jaunas vietēja mēroga izgāztuves. Bet pēc tam kādam tas viss ir jānovāc. Tas pats attiecas uz pamestām mājām un graustiem, kas bojā pilsētas izskatu. Taču kopumā ar katru gadu situācija uzlabojas. Un galvenais, ka paši iedzīvotāji bez pamudināšanas cenšas sakopt vidi, kurā viņi dzīvo. Tas jau ir pozitīvi.

- Sāpīgs un daudziem sen apnicis jautājums, taču laikam saruna ar Pašvaldības policijas darbinieku nebūs pilnīga, ja neskarsim suņu tēmu?

- Manuprāt, tā ir ļoti nopietna problēma, jo es nezinu, kas notiks tālāk. Bija izveidota sistēma, kas strādāja. Var strīdēties, kādi tai bija plusi un mīnusi, taču tā nodrošināja zināmu kārtību un klaiņojošo dzīvnieku izķeršanu, lai tie neapdraudētu cilvēku drošību. Speciāli iegādājāmies īpašu ieroci, lai suni varētu iemidzināt un pēc tam nogādātu noteiktā vietā. Taču pēc jezgas ap "Hoetica" viss ir apstājies. Ja suns ir kādu sakodis vai apdraud, vairs nevaram palīdzēt. Pavisam ekstremālā situācijā varam vienīgi balstīties uz likumu, kas atļauj dzīvnieku likvidēt, ja viņš rada draudus apkārtējo dzīvībai un veselībai. Bet vēlreiz saku: ekstremālā situācijā.

Pašlaik nav organizācijas, kas uzņemtos atbildību par to, lai pa ielām neskraidītu klaiņojoši suņi. Troksni uztaisīja lielu, taču risinājuma nav līdz pat šim brīdim. Var tikai iedomāties, kas notiks nākotnē. Ja klaiņojošos suņus laikus neizķers un viņi sāks nekontrolējami vairoties, kādam tomēr vajadzēs cīnīties ar sekām.

- Kārtībniekiem vajadzēs skriet pakaļ dzīvniekiem ar tīklu. Bet, ja runā nopietni, izskatās, ka Pašvaldības policijas darbinieki tiešām ir labi fiziski sagatavoti dažādiem uzdevumiem?

- Katrs darbinieks individuāli noteiktās darba dienas stundās var trenēties sporta klubā "Jaunība". Tur galvenokārt ir iespēja pacilāt svarus. Bet jau ilgāku laiku divas reizes nedēļā mēs 8.vidusskolā pie Sergeja Kalmikova trenējamies tuvcīņā. Katram pašam jādomā, kā būt labā fiziskā formā, jo ir izstrādāti noteikti testi, kas ir jāizpilda. Ja normatīvos nevar iekļauties, tiek dots papildu laiks, taču, ja arī pēc tam rezultāti nav apmierinoši, lemjam par atbilstību ieņemamajam amatam. Kādreiz regulāri apmeklēju svarcelšanas zāli, taču tagad darba apjoms ir tā pieaudzis, ka galvenokārt pievēršos tuvcīņai.

- Paralēli vēl mācības. Tagad ļoti daudzi cilvēki, kas ieņem atbildīgus amatus, pēkšņi sākuši mācīties augstskolās. Jums tas ir pilnīgi brīvprātīgi vai dzīves diktēta nepieciešamība, lai varētu virzīties tālāk pa karjeras kāpnēm?

- Ir labi, ja iegūsti jaunas zināšanas. Ja ir iespēja, vienmēr cenšos aizbraukt un kursiem un semināriem. Svaigas atziņas, strādājot ar cilvēkiem, vienmēr noder un palīdz darbā.

- Arī darbā ar padotajiem, kuri izmeta, ka jūs parasti ne uz vienu ilgi nedusmojaties un priekšnieku ir pat grūti nokaitināt?

- Nokaitināt ir iespējams. Jebkuru cilvēku var izvest no pacietības. Visvairāk kaitina bezatbildība. Ja cilvēkam bijuši kaut kādi pienākumi, bet viņš uzskatījis, ka tos var nepildīt.

- Arī pret dēlu esat tikpat stingrs?

- Neesmu pārāk stingrs, jo daudz neesmu mājās, taču viņš klausa. Ja dažkārt jādara lietas, kas viņam nepatīk, sakož zobus un paveic.

- Kaut arī esat aizņemts, kaut kādi brīvi brīži sestdienās, svētdienās tomēr ir?

- Strādājot policijā, par brīvo laiku var runāt nosacīti. Taču mums ir izveidojies draugu pulciņš, ar kuriem kopā katru svētdienu cenšamies aizbraukt uz lauku pirtiņu. Ne jau vienmēr sanāk, taču tas jau kļuvis par savdabīgu tradīciju. Pirts dod tonusu visai nākošajai nedēļai. Sākumā it kā liekas, ka esi noguris, bet pēc tam atgriežas enerģija. Ja ir labs laiks, ar ģimeni izbraucam kaut kur ārpus pilsētas. Dēls Reinis neļauj par sevi aizmirst. Viņš mums mājās ir enerģijas avots, kas atrodas pastāvīgā kustībā.

- Un, noslēdzot šo sarunu jūsu kabinetā, gribu jautāt, vai, strādājot pie rakstāmgalda ar papīru kalniem, policistam nerodas zināma rutīna un kaut kas nevelk atpakaļ pie operatīvā darba?

- Rutīnas šeit nekad nebūs. Katru dienu ir kaut kas jauns un interesants. Iesūnot nav iespējams.

Andra Gertsona foto un foto no Ginta Krēslas personīgā arhīva.

Vizītkarte

Gints Krēsla

Policijas vecākais inspektors, Pašvaldības policijas pārvaldes 1.iecirkņa priekšnieks.

Dzimis 1969.gada 21.augustā Liepājā.

Mācījies 10.vidusskolā, absolvējis 31.arodvidusskolu. Pašlaik mācās Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas Mācību zinātniskā kompleksa 2.kursā.

Policijā strādā kopš 1991.gada pavasara.

Precējies. Sieva Sandra strādā abonēšanas centrā "Diena", dēls Reinis mācās 1.klasē.