Kurzemes Vārds

09:49 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Andžils remess

Baltijas kārts kļūst aizvien nozīmīgāka

Šajā nedēļā, kas pavasara pēdējo mēnesi savieno ar vasaras pirmo mēnesi, politiskās kaislības pašu mājās būs pieklusušas, jo Rīgas domē, kaut arī ar lielām pūlēm un kaut arī bez pārliecības par stabilitāti, tomēr izdevās izveidot koalīciju. Tāpēc arī lielāku uzmanību piesaistīs gan arvien vairāk briestošais jautājums par Latvijas virzību uz NATO, gan notiekošais citur pasaulē, kur joprojām būs nemierīgi.

Mūsu būt vai nebūt izšķir citā līmenī

Nu jau var droši teikt, ka no mūsu valsts militārajām spējām nebūs atkarīgs, vai Latvijai piedāvās vai nepiedāvās iestāties NATO, un diez vai kāda nozīme būs arī mūsu diplomātiskajām aktivitātēm šajā virzienā. Jautājums par Latvijas (tāpat arī Lietuvas un Igaunijas) iekļaušanu Ziemeļatlantijas aliansē tiek izšķirts pavisam citā līmenī, lielvalstīm cīnoties par ietekmi pasaulē.

Cita lieta, ka Baltijas kārts kļūst aizvien nozīmīgāka šajā lielajā politiskajā spēlē un uzsvaru uz to liek kā Rietumi, tā Austrumi. Krievijas Valsts domes pieņemtais lēmums par pretpasākumiem NATO paplašināšanās gadījumā uz austrumiem nav rīcības programma valdībai un prezidentam Vladimiram Putinam, bet gan domāts, tā teikt, ārējai lietošanai, un tas ir signāls Rietumiem par Maskavas nostāju. Tāpat kā aicinājums Krievijas delegācijai nepiedalīties NATO parlamentārajā asamblejā Viļņā, uz kuru tā bija aicināta.

Savukārt ASV vienpadsmit senatoru vizītes mērķis Latvijā tik daudz nav iepazīties ar mūsu valsts bruņoto spēku atbilstību NATO prasībām, bet gan vairāk domāts Krievijas zināšanai, ka Vašingtona atbalsta Baltijas valstu centienus nokļūt NATO paspārnē. Un arī NATO asamblejā Viļņā šonedēļ runātais vairāk būs paredzēts ausīm Maskavā, tāpēc nebūtu pamata eiforijai, ja gadījumā Viļņā izskan mums cerīgi vārdi un solījumi.

Nozīmīgāk šķita Vācijas bundestāga prezidenta Volfganga Tīrzes mēģinājums Latviju atrunāt no tiekšanās uz NATO, jo tas neveicināšot drošību reģionā, bet gan tikai sakaitināšot Krieviju. Var jau teikt, ka neviena cita valsts nav parādījusi tik lielu bijību pret Krieviju, var pārmest Vācijai, ka tā NATO dalībvalsts statusā vairāk rūpējas par savām ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju, taču liekas, ka Volfgangs Tīrze reālāk iezīmēja notikumu attīstību nākotnē.

Ir skaidrs, ka Vācija vēlas kļūt par toņa noteicēju Eiropā, labi saprotot, ka to būs grūti izdarīt bez Krievijas palīdzības, un lāgā negribas ticēt runām, ka Vācijas kanclers Gerhards Šrēders būtu vienojies ar ASV prezidentu Džordžu Bušu apturēt finansu palīdzību Krievijai. Drīzāk liekas, ka pēdējā laikā Maskavas un Vašingtonas attiecības vairs nav tik vēsas, ka pārvarēti Džordža Buša valdīšanas sākumā radušies sarežģījumi un gaidāma abu valstu savstarpēji izdevīga sadarbība, kurai pagaidām ir divi šķēršļi - ASV nodoms ieviest pretraķešu aizsardzības sistēmu un NATO paplašināšanās austrumu virzienā. Un, ja Savienotām Valstīm izdevīgāks būs pirmais, tad pilnīgi iespējams, ka otrajā tās piekāpsies uz pirmā rēķina.

Ja tā, tad tas Latvijai pavērtu drošāku ceļu uz Eiropas savienību, kas būtu kompensācija par neuzaicināšanu Ziemeļatlantijas aliansē, un Eiropas savienības vadītāji jau izteikušies, ka šai savienībai drīz būs atbilstošas desmit valstis un tās uzņems nākamo trīs gadu laikā. Lai kompensācija būtu vēl pārliecinošāka un NATO paplašināšanu varētu nolikt sāņus uz ilgāku laiku un neuzaicinātajām valstīm mazāk sāpīgi, iespējams, ka Eiropas savienības paspārnē izveidos ātrās reaģēšanas spēkus, kuros arī iekļaus Latvijas un citu NATO tīkotāju pārstāvjus. Tā teikt, skata pēc, lai vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva.

Katrā ziņā lielāka skaidrība radīsies jūnija vidū, kad ASV un Krievijas prezidenti tiksies neitrālā laukumā Slovēnijā.

Cīņa par ietekmi Rīgā turpinās

Ja pašvaldību vēlēšanu iznākumu politiskajā barometrā - Rīgā - uzskatītu nevis par vēlētāju politiskās orientācijas maiņu, bet gan par protestu pret varas partijām, tad jāsecina, ka šo labēji orientēto politisko spēku ideoloģisko krīzi veicinājušas partijas pašas. Un tagad tās cenšas saglābt stāvokli, Tautas partijai savā kongresā meklējot ceļus otrās elpas atgūšanai, bet "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK iesaistoties Rīgas pārvaldīšanā, tādējādi cenšoties pabīdīt sāņus kreisos spēkus un mazināt viņu ietekmi.

Tēvzemiešu un sociāldemokrātu sadošanos rokās Rīgā kreisie sauc par labējo spēku apvērsumu un uzskata par mēģinājumu sašūpot valdību, taču jāšaubās, vai tuvākajā laikā tas izdotos. Jo vēl nav skaidra jaunās koalīcijas dzīvotspēja, kam pirmā pārbaude būs jāiztur šonedēļ, balsojot par tēvzemiešu izvirzīto kandidātu Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka postenim. Ja šī pārbaude arī tiks izturēta, tad liekas, ka tēvzemieši vispirms centīsies nostiprināt savas pozīcijas Rīgas pašvaldībā un darīs to ne tikai uz "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", bet arī uz savu sabiedroto sociāldemokrātu rēķina, vājinot Rīgas mēra Gundara Bojāra tā jau ne visai pārliecinošo lomu un paši tīkojot pēc šī posteņa.

Katrā ziņā konstruktīvu darbu Rīgas pārvaldīšanā sarežģīs cīņa par varu, kas turpināsies, un arī jaunās koalīcijas izveidošana īstu skaidrību nav radījusi. Tā arī nav saprotama "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" vieta - it kā opozīcija, it kā ne, jo vadošie amati saglabāti, bet iespējas kaut ko būtisku lemt nav. Nav šaubu, ka kreisie paši negribēs samierināties ar šādu nenoteiktu stāvokli, kad iespējamo panākumu gadījumā viņu loma netiks ņemta vērā, bet iespējamo neveiksmju gadījumos gan viņus uzskatīs par līdzvainīgiem. Bet izlauzties pie varas saviem spēkiem viņiem trūkst politiskās meistarības.

Citur pamiers sākas, citur beidzas

Acīmredzot situācijai jāatrodas uz kritiskas robežas un jātuvojas stāvoklim, no kura atpakaļceļa vairs nav, lai tikai tad atjēgtos. Tā notika Tuvējos Austrumos, kur Izraēla pirmo reizi izdarīja triecienu pret civiliem objektiem palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Izraēlas iedzīvotāji bija pārliecināti, ka strauji tuvojas karš, jo palestīniešu terora akti nerimās, un arī ar līdzīgiem uzbrukumiem draudēja ekstrēmistu grupējumi no Dienvidlibānas, kuru Izraēlas militārā aviācija biedēja ar psiholoģiskiem manevriem.

Tikai tad, kad pasaule izteica arvien lielāku neapmierinātību ar Izraēlas pārmērīgo spēka lietošanu un pat Izraēlā atskanēja pārmetumi premjerministram Arielam Šaronam par neizpildītajiem solījumiem noregulēt konfliktu un panākt drošību savas valsts iedzīvotājiem, jā, tikai tad Izraēlas vadītāji izsludināja pamieru.

Tikai - palestīnieši netic, uzskatot to par mēģinājumu pieklusināt pasaules pārmetumus, neko vairāk, un arī pamiera noteikumos Izraēla atstāj sev brīvas rokas uzbrukumiem. Tāpēc arī palestīniešu līderis Jasirs Arafats pieprasa starptautisku iejaukšanos, pret ko savukārt iebilst Izraēla, baidoties, ka starptautiskā aizsegā palestīnieši var pasludināt savu neatkarīgu valsti.

Ja Tuvējos Austrumos vismaz formāli ir pamiers, tad otrajā pulvera mucā - Balkānos, gluži pretēji, pamiers pārtraukts un atkal runā ieroči. Tā kā albāņu nemiernieki nepakļāvās Maķedonijas valdības ultimātam, karaspēks atjaunoja uzbrukumus, un situāciju sarežģīja tas, ka izrādījās - albāņu partiju pārstāvji parlamentā bija kontaktējušies ar nemierniekiem.

Tāpat kā Tuvējos Austrumos, arī Balkānos pasaule baidās no karadarbības plešanās plašumā, no tā, ka karā var ievilkt arī Dienvidslāviju, Bulgāriju, Turciju. Tāpēc arī NATO pieļāva buferzonā starp Serbiju un Kosovu ieiet Dienvidslāvijas armijai un nemierniekiem pieprasīts nolikt ieročus līdz šās nedēļas vidum. Bailes ir arī no albāņu mērķa izveidot Balkānos Lielalbāniju, kas varētu būt kareivīga musulmaņu valsts, bet tāda Eiropā var radīt tikai nemieru.

Tāpēc arī pasaules sabiedrība piever acis uz upuriem civiliedzīvotāju vidū Maķedonijas karaspēka uzbrukumos, uz bēgļu straumēm no šīs valsts uz Serbiju un tāpēc NATO ļauj Dienvidslāvijas karaspēkam ieiet teritorijā, no kuras savulaik to piespieda aiziet ar spēku.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Rīgā ierodas ASV senatoru delegācija, lai atbalstītu Latvijas virzību uz NATO.

Paraksta koalīcijas līgumu Rīgas domē, kas mazina kreiso spēku ietekmi.

Ap 2000 cietumnieku piesaka streiku.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Komponists Imants Kalniņš atskatās uz 60 mūža gadiem.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Izraēla nosaka pamieru konfliktā ar palestīniešiem.

Maķedonijas karaspēks sāk izšķirošo triecienu pret albāņu nemierniekiem.

Plūdos Sibīrijā sagrūst ap 6000 dzīvojamo māju un jāevakuē 45 tūkstošus cilvēku.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Itāļu režisors un aktieris Nanni Moreti saņem "Zelta palmas zaru" Kannu finofestivālā.