Kurzemes Vārds

11:00 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Par zemi un "Silmačiem", kur skroderdienas vēl priekšā

Pēteris Jaunzems

Ernests Gūtmanis ir nevaļīgs, taču vienlaikus organizēts un precīzs vīrs. Straujo dzīves ritmu diktē šī cilvēka sabiedriskā aktivitāte. Savā dzimtajā pusē Aizputes pagastā viņš labi pazīstams ne tikai kā zemnieku saimniecības "Silmači" īpašnieks, bet arī kā zinošs, savulaik, vietējā kolhozā strādājot, pieredzi uzkrājis agronoms un rosīgs pašvaldības deputāts, kuram nav vienaldzīgas zemes izmantošanas lietas. Kad sarunas pieskaras šim mūsu valstī joprojām tik ļoti sāpīgajam un nepamatoti mazcilātajam tematam, Ernests neklusē un izsaka visu, kas ikdienā uzkrājies uz sirds.

Viņš iebilst pret to, ka lauksaimniecībā izmantojamās platības par smiekla naudu iegādājas skandināvi, viņš esot sašutis, ka tīrumi, kas nonākuši klaida tautiešu īpašumā, aizaug ar krūmājiem, un nespējot vienaldzīgi noskatīties, ka tie, kuriem šobrīd zeme pieder, to nevīžo apsaimniekot, bet strādātgribētāji nespēj izpausties, jo savas zemes tiem nav.

Kopš Atmodas gadu sākuma, enerģiski risinādams zemes lietas pagastā, Ernests Gūtmanis tapis ievērots un izvirzīts darbā par Valsts zemes dienesta Dienvidkurzemes reģionālās nodaļas Kadastra pārvaldes vadītāju. Darbodamies šajā postenī, viņš aicina lauku cilvēkus nekavēties, bet iegādāties zemi, kamēr, kā mēdz sacīt, šis vilciens nav aizgājis un to vēl iespējams izdarīt par sertifikātiem.

Vizītkarte

Ernests Gūtmanis. Agronoms.

Beidzis Neklātienes lauksaimniecības tehnikumu. Divus gadus studējis zemkopību augstskolā Jelgavā.

No tēva un vectēva mantotās zemnieku saimniecības "Silmači" īpašnieks.

Aizputes Pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Valsts zemes dienesta Dienvidkurzemes reģionālās nodaļas Kadastra pārvaldes vadītājs.

- Jūs, Ernest, esat visai aizņemts cilvēks. Tādēļ, sarunu uzsākot, uz mēles niezēt niez jautājums, kā jums izdodas apvienot pienākumus valsts iestādē, pašvaldībā un privātajā saimniecībā?

- Īpaši sarežģīti tas nav. Iespējams, tāpēc, ka šajā sistēmā darbojos jau sen. Kad zemes reforma sākās, strādāju par zemes ierīkotāju pagastā. Jau toreiz oficiāli skaitījos zemes dienesta darbinieks, un vēlāk, kad notika centralizācija, mani uzaicināja pārnākt strādāt uz Liepāju. Pagastos toreiz vēl kādus gadus darbojās pašvaldību zemes komisijas...

- Ko vēlāk likvidēja.

- Nē. Tās nelikvidēja. 1997.gadā Saeima pieņēma likumu par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos. Komisiju funkcijas pārņēma Valsts zemes dienests. Kaut gan nav nekāds noslēpums, ka pēc diviem gadiem valdība savā lēmumā izdarīja papildinājumu, ka Pagasta padome iedzīvotājiem atkal var zemi piešķirt. 1999.gada augustā sākās mūsu dienesta sistēmas reorganizācija, izveidoja lielu Dienvidkurzemes reģionu, kurā apvienoja Liepājas, Kuldīgas un Saldus nodaļas.

- Līdzīgi kā rīkojās ar Lauksaimniecības pārvaldēm?

- Jā. Tikai viņiem par centru izvēlējās Saldu, bet mums to izveidoja Liepājā. Laikam uzskatīja, ka vienai pilsētai ar diviem lieliem kantoriem ir par daudz. Ar to brīdi mani iecēla par Kadastra pārvaldes vadītāju.

- Ko tas nozīmē?

- Mūsu kolektīva uzdevums ir sakārtot visus datus par nekustamo īpašumu, proti, zemi un būvēm Saldus, Kuldīgas un Liepājas rajonos.

- Vai ar to jāsaprot, ka strādājat uz riteņiem?

- Braukt, darba pienākumus pildot, tiešām vajag daudz. Taču man ir tā priekšrocība, ka dzīvoju Aizputē, kas atrodas Dienvidkurzemes reģiona centrā. Līdz ar to attālumi, kas man jāpārvar, iznāk uz pusi īsāki nekā būtu tad, ja es mitinātos Liepājā.

- Jāpiekrīt, ka tas tiešām ir parocīgi. Līdz ar to ietaupās laiks, ko varat ziedot deputāta darbam un savai saimniecībai "Silmačos".

- Skaidrības labad gribu piebilst, ka Dienvidkurzemes reģionālajā nodaļā ietilpst divas struktūras apakšvienības. Jau pieminētā Kadastra pārvalde un Pasūtījuma izpildes pārvalde, kas, kā jau liecina nosaukums, nodarbojas ar zemes uzmērīšanu un plānu izgatavošanu privātpersonām un juridiskajām personām, proti, valstij, pašvaldībām jeb, īsāk sakot, visiem, kas vēlas iegūt īpašumā zemi. Kad kolēģi savus pienākumus ir veikuši, iesaistāmies mēs, lai sagatavotu dokumentus ierakstīšanai zemesgrāmatā.

- Un kādas problēmas jūs šobrīd nodarbina visvairāk?

- Bažas vieš tas, ka sertifikātu izmantošanas termiņš kārtējo reizi tuvojas beigām, bet daudzi vēl nav tos paguvuši pilnībā izmantot.

- Cilvēki, jādomā, cer, ka parlamentārieši atkal būs pretimnākoši un pagarinās sertifikātu izmantošanas laiku.

- Es arī nojaušu, ka viņi tā cer, tomēr šaubos, vai tas šoreiz piepildīsies. Un, ja sertifikātu derīgums beigsies, daudzi būs sarūgtināti, jo maksāt 28 latus divu latu vietā, manuprāt, ir liela starpība.

- Vai daudziem laukos vēl nav līdz galam nokārtoti zemes jautājumi?

- Dienvidkurzemē 55 procenti no visas zemes kopplatības pieder fiziskajām personām un apmēram četrām piektdaļām no šīs platības līdz šim ir paveikta uzmērīšana un reģistrācija kadastrā, taču viena piektdaļa vēl palikusi neskarta un termiņš, lai to reģistrētu, ir ļoti īss.

- Pusgads vēl ir palicis.

- Taču ir jāņem vērā, ka viena īpašuma noformēšanai, tā sacīt, no A līdz Z ir nepieciešami vismaz 4 mēneši. Tas ir optimālais laiks. Taču gadās, ka paiet arī viss pusgads.

- Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jāpasteidzas un pat ļoti?

- Es pat teiktu, ka ir pēdējais laiks to darīt. Mūsu pārvalžu darbības jauda ir ierobežota gan speciālistu, gan instrumentu resursu ziņā. Mērnieks ir lietpratējs, tādu darbam no ielas paņemt nevar.

- Bet kā, jūsuprāt, notiks zemes nodošana īpašumā pēc tam, kad sertifikātu derīgums beigsies?

- Nezinu sacīt. Nav izslēgts, ka valdība izdomās un apstiprinās vēl kādu citu vērtspapīru. Katrā ziņā par šo lietu vajadzēs palauzīt galvas. Jo diezgan daudz ir tādu zemes gabalu, kas vēl savu saimnieku nav sagaidījuši.

- Vai tos sameklēt nav tiešs pašvaldību pienākums? Kā šos jautājumus risināt Aizputes pagastā?

- Aizputē, iespējams, ir labāka situācija, nekā citos pagastos. Pie mums uz abu roku pirkstiem iespējams saskaitīt juridisko un fizisko personu īpašumus, kas vēl nav uzmērīti. Manā skatījumā to izdarīt līdz gada beigām izdosies vēl kādiem pieciem, jo pārējiem šādam mērķim trūkst līdzekļu. Tā zinu teikt, jo vairākkārt esam veikuši aptaujas.

- Kas notiks ar neuzmērītajiem zemes gabaliem?

- Nekas nenotiks. Cilvēkiem zeme ir nodota lietošanā, taču tā nekļūs par to īpašumu. Pagaidām uz jūsu jautājumu ir visai grūti atbildēt, jo likums šo kārtību nereglamentē. Tāpēc nav skaidrības par to, kā būs. Arī patlaban ačgārnību ir diezgan. 1991.gadā pirmie zemi pieprasīt varēja pirmās kārtas mantinieki un bijušie īpašnieki. Kad viņu prasības bija apmierinātas, rakstīja iesniegumus visi vietējie iedzīvotāji, kuri vēlējās strādāt. Entuziasms bija liels, un tagad redzam, kas no tā ir iznācis. Daudzi zemi saņēmušie, to neapsaimnieko un nemaksā arī nodokļus. Savukārt tie, kuri palika tukšā, bet gribētu strādāt, ir spiesti visādi mocīties. Un tas pats sliktākais, ka daži īpašnieki dzīvo kaut kur ārzemēs. Pēc zemes atgūšanas viņi šeit vairs nav ne reizi pat rādījušies. Savas platības tie it kā esot uzticējuši uzraudzīt kaut kādām firmām vai privātpersonām, taču arīdzan ar tām vairs kontaktus neuztur. Arī manā praksē ir vairāki šādi piemēri. Nesen par budžeta līdzekļiem uzmērījām kāda ārzemēs dzīvojoša tautieša zemi, kā pienākas izgatavojām viņam plāniņus, taču, kad sākām meklēt, kurš uz tiem atnāks parakstīsies, noskaidrojās, ka īpašnieks jau divus gadus sadarbību ar advokātu firmu ir pārtraucis, dzīvo kaut kur Polijā, nodokļus nemaksā. Atrast viņu bez Interpola starpniecības nav iespējams, bet zeme viņam ir piešķirta un to atsavināt nekādi nav iespējams.

- Vai tiešām likumā nav paredzēts atpakaļsolis?

- Nav. Likums neparedz atsavināt zemi cilvēkiem, kam tā ir atzīta kā īpašums. Ir tikai piebilde par to, ka zemi var atsavināt no tiem, kas to divus gadus neapsaimnieko un nav maksājuši nodokli.

- Tādu arī pagastos netrūkst.

- Aizputes Pagasta padomes sēdē mēs šādus gadījumus aizvadītajā nedēļā sākām izskatīt. Šos cilvēkus jau agrāk bijām brīdinājuši, tagad ķersimies pie radikālākiem paņēmieniem. Ir jārīkojas. Tāpēc ka vienam otram no viņiem parādi ir ļoti lieli un sasniedz pat 1000 latu. Es uzskatu, ka tas ir liels robs pašvaldības budžetā, kura kopējais apjoms nepārsniedz 60 tūkstošus. Un vēl viņš nāk un lūdz, lai pagasts sniedz atbalstu. Kā tas iespējams! Lai kādam varētu palīdzēt, vispirms ir jānodrošina ieņēmumi. Nevienam nekas no gaisa nekrīt. Vienlaikus vērojama arīdzan otra galējība.

- Proti?

- Tie ir īpašnieki, kas zemi neapstrādā, bet arī atteikties no tās nevēlas. Esmu runājis ar tautiešiem, kas dzīvo Austrālijā. Viņi ir gatavi maksāt ne tikai nodokli, bet arī naudassodu, jo uzskata, ka cena Latvijas zemei drīzumā celsies. Kaut ko līdzīgu šie cilvēki savā dzīvē jau esot piedzīvojuši. Kad no ASV tie 1957.gadā pārcēlušies uz dzīvi Austrālijā, arī tur zeme esot bijusi smieklīgi lēta. Bet pagājuši tikai daži desmiti gadu, un aina būtiski izmainījusies. Viņi uzskata, ka tiklīdz Latvija iekļausies Eiropas savienībā, arī šeit cenas zemei varētu palielināties pat desmit reizes!

- Jūs kā zemes ierīcības lietpratējs droši vien spējat nosacīt, cik reāls pamats ir tādām cerībām?

- Es tomēr atturēšos no šādas prognozēšanas. Kaut gan visādi var notikt. Ja tā turpināsies, kā šobrīd Kuldīgas rajona Gudenieku pagastā, kur dāņi sparīgi iepērk zemi par 100 dolāriem hektārā, tad nav izslēgts, ka mēs paši savā zemītē drīz vien nonāksim kalpu kārtā. Es vēl saprotu, ka zemi var iznomāt, ja pats to nespēj apstrādāt. Taču pārdot no tēvu tēviem saņemto mantojumu, nudien, tas nav prāta darbs. Ja vēl saņemtu normālu naudu! Manuprāt, mums, latviešiem, tā rīkoties nevajadzētu, ka par pussviestmaizi, kā tagad mēdz sacīt, atdodam svešiniekiem savu lielāko un pat asinīm slacīto bagātību.

- Zinu vienu gadījumu, kad ir noticis otrādi. Gaviezes zemnieks nopircis zemi no Austrālijas pilsoņa. Tomēr tā viņam pārdota tikai tāpēc, ka bijušais īpašnieks pārliecinājies, ka gavieznieks prot strādāt perspektīvi.

- Jā. Reizumis atgadās arī tā. Rudbāržu pagastā kāds ārzemnieks uzdāvinājis zemi pašvaldībai. Tas ir labs rezultāts. Taču biežāk nākas pārliecināties par slikto. Gudēnos dāņi iepērk platības tik strauji, ka pat nespēj tās apstrādāt. Tiem pagaidām pietrūkstot jaudu. Tādēļ viņi tikai negausīgi pērk.

- Pie jums Aizputē tas tomēr nav vērojams?

- Pagaidām - nē. Es domāju, ka pie mums šobrīd situācija ir puslīdz normāla.

- Kur, jūsuprāt, meklējams cēlonis, ka tā var notikt? Kāpēc īpašnieki tik vienkārši atsakās no auglīgas zemes?

- Te vainojams nenoregulētais lauksaimniecības produkcijas iepirkšanas tirgus. Praktiski jau tāda vispār mūsu valstī nav. Tāpat kā nav lauksaimniecībai valdības atbalsta. Tā ir ļoti sāpīga problēma, par kuru, manuprāt, ir vairāk jāraksta avīzē. Pērn iegādājos jaunu traktoru. Es to spēju izdarīt par saviem līdzekļiem, jo ne tikai strādāju algotu darbu, bet man palīdz arī bērni, kas ir nostājušies uz savām kājām un pelna. Uzzinājis, ka par tehnikas modernizēšanu maksā arī subsīdijas, uzrakstīju savu iesniegumu. Taču saņēmu atraidījumu. Man tās nepienākoties, jo neesmu, lūk, izmantojis bankas kredītu, bet pircis par savu godīgi nopelnīto naudu.

- Jā, tāda kārtība esot spēkā...

- Ja būtu iedziļinājies šajās lietās, arī es taču varēju to naudu izlaist caur banku. Nākošajā dienā pēc subsīdiju saņemšanas būtu aizgājis turp un parādu atdotu. Man tos procentus nemaz nevajadzētu maksāt. Bet vai tas ir taisnīgi? Kāpēc cilvēkiem neļauj strādāt solīdi? Tas pats ir sakāms par hektāra subsīdijām. Valsts maksā 12 latus par apsēto hektāru. Bet kam pienākas tā nauda? Vai mums ir kāds, kas to pārbauda?

- Šogad laukus braukšot pārbaudīt vizuāli. Tādu norādījumu nupat saņēma lauksaimniecības konsultanti.

- Vizuāli... Subsīdijas pienāktos maksāt tad, ja tajās platībās tiešām kaut kas arī izaugtu. Un saskaņā ar to, cik tur to graudu būs. Ja nekas neizaug, tad nauda nav jāmaksā. Taču, kā redzu, pie mums nevienu tas neinteresē. Tas nav pareizi. Tāda nostāja nesekmē attīstību. Ja tērē kaut kam naudu, tad jābūt programmai, lai zin, kāpēc tas tiek darīts. Manuprāt, šīs ainas tikai atklāj patiesību, ka mūsu valdība ir ieinteresēta uzturēt bankas, nevis zemniekus. Bankām, lūk, nepietiek, tām vajag vēl un vēl. Bet zemnieki lai iztiek, kā redz. Vai tad tāda nostāja var sekmēt lauksaimniecības attīstību? Tādēļ nav brīnums, ka esam tur, kur esam. Līdzīgi notika arī ar zemnieku saimniecības "Nadziņi" īpašnieku Juri Peludi, kuram tāpat atteica maksāt subsīdijas par nopirkto tehniku. Tāpēc, ka viņam piederot divi veikali. Jājautā, bet kas tad tur tik slikts? Tātad tam, kurš cenšas, nekas netiek dots. Naudu var saņemt tikai tie, kas ņēmuši aizdevumu bankā. Es par šo gadījumu zinu, jo mēs uzturam labus kontaktus. Strādājam taču gandrīz kaimiņos.

- Klausos sacītajā un pie sevis domāju: te nu jūsos jau runā "Silmaču" saimnieks. Tas ir pat ļoti interesanti, ka vienā personā esat gan valsts ierēdnis, gan ievēlēta pašvaldības amatpersona, gan zemnieks. Līdz ar to jums ir atšķirīgāka domāšana.

- Tas nu tā. Es uzskatu, ka arī pašvaldībām klājas visai grūti. Trūkst speciālistu, kam strādāt. Tāpēc es ziedoju savas sestdienas, lai tiktos ar iedzīvotājiem. Man kā priekšsēdētāja vietniekam jau par darbu neviens nemaksā, jo vienlaikus esmu arī ierēdnis.

- Bet lauku saimniecībā šinī laikā darbi kavējas?

- Lai tas nenotiktu, jāalgo kāds palīgs. Taču tādus sameklēt arī tagad vairs nav viegli. Man ir vieglāk tanī ziņā, ka spēj palīdzēt bērni.

- Cik daudz "Silmačos" ir zemes?

- Mēs apstrādājam 60 hektāru. No tiem 18 es iznomāju.

- Un kas tur aug?

- Dažādas kultūras. Vasarāji. Zālāji sēklai. Arī papuvi es turu. Tur sēju tikai ziemājus.

- Vai, jūsuprāt, 60 hektāru liela saimniecība ir ekonomiski spējīga pastāvēt?

- Domāju, ka jā. Taču tikai ar tādu nosacījumu, ja valdība paredzētu ilgtermiņa aizdevumus tehnikas iegādei. Lauksaimniecībai 40 gadus nemaz nevajadzētu, pietiktu ar 10. Uzskatu, ka naudu zemniekiem nevajag arī dāvināt, kā tas, piemēram, notika Breša laikos.Tad cilvēkiem nav lielas intereses strādāt. Lauksaimniekiem vajadzētu paredzēt reāli atmaksājamus procentus, ko iespējams nokārtot. Taču, aizdevumus piešķirot, ir jāņem vērā, ka nekas no ražošanai nepieciešamā zemniekam šobrīd nav lēts. Līdz šim par to nav domāts. Es to zinu, jo arīdzan esmu ņēmis aizdevumus. Banka 50 latu no "Silmačiem" paprasīja tikai par to, ka trīs cilvēki sanāca kopā un uzdeva man divus jautājumus.

- Katrs pelna, kā māk.

- Jā. Pie mums kapitālisms nav bijis. Pusgadsimtu valdīja sociālisms, un to joprojām var izjust. Tāpat man gauži nepatika, ka Andris Šķēle pārmeta lauksaimniekiem, ka tie slinki esot bijuši, jo nav ņēmuši mantu no kolhoziem, ko likvidēja, no paju sabiedrībām. Cik tad tur bija, ko ņemt? Viens to izdarīja, otrs, trešais, bet pieciem tur vairs nebija ko dalīt. Aizputē mēs rīkojāmies nedaudz citādi. Tur par pamatu ņēmām lopu novietni un tai attiecīgi piesaistījām tehniku. Saprotot, ka lopkopību bez tā nav iespējams saglabāt. Govīm barība ir jāpļauj, ir jāsagādā un jāpieved. Tomēr arī šis variants būtībā izgāzās. No tā laika saimniekotājiem vairs palicis tikai viens.

- Kāpēc tā? Kur tas suns aprakts, kā jūs domājat?

- Es sacīšu, ka lielā mērā ir vainojams slinkums. Un arī skopums. Pie mums valda uzskats, ka strādniekam par darbu var arī nesamaksāt. Negribu par to pārmest ne valdībai, ne politiķiem, bet uzskatu, ka šis jautājums mūsu valstī nav pietiekami apsvērts. Kā cilvēkiem var nemaksāt? Kā viņiem naudu drīkst pasniegt aploksnītēs?

- Un maksāt cilvēkam pazemojoši maz, kā tas notiek šur tur Liepājas ostā.

- Jā, jā! Jo vajadzētu nosacīt ar likumu kaut kādu minimālo algu, kura ir jāmaksā, lai tur lūst vai plīst. Valsts ieņēmumu dienests tos zemnieciņus visu laiku tur savā redzeslokā. Tanī pašā laikā ir visādas firmas, kurām ierēdņi iet garām. Lai ieviestu kārtību, manuprāt, nepieciešams radīt kaut ko līdzīgu darba inspekcijai. Tās darbinieki tiktos ar strādātājiem un noskaidrotu, kā viņu darba apmaksa firmā ir noformēta, kā to realizē.

- Nu kā tad! Elementāri! To vajadzēja ieviest no pirmās valsts neatkarības dienas.

- Protams. Arodbiedrības līderi apgalvo, ka, palielinot minimālo algu, viena trešā daļa no summas nodokļu veidā atgrieztos budžetā. Šo summu tūdaļ varētu likt lietā.

- Vēl pastāstiet, lūdzu, par mežiem. Dzirdēju, ka Aizputes pagastā pašvaldībai piederošo īpašumu esat sadalījuši zemniekiem.

- Jā, 1996.gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu, kas atļāva pagastiem paturēt ap 200 hektāru meža. Lēmums bija spēkā tikai sešus mēnešus. Reta pašvaldība to paguva izmantot. Es tagad paslavēšu mūsu pagasta priekšsēdētāju Aivaru Šili. Viņš ir domājošs vadītājs. Tāpēc izpunktierēja, ka prātīgāk būs, ja mežus atdos īpašumā zemniekiem. Ikvienai saimniecībai kaut neliels pleķītis meža nāk tikai par labu. Kaut arī nekādi kokmateriāli tur neiznāk, bet tikai malka. Pagasts no saviem mežiem tik un tā cieta vienus vienīgus zaudējumus. Tāpēc pieņēmām padomes lēmumu un sadalījām mežus zemniekiem. Līdz gada beigām par sertifikātiem tos privatizēsim.

- Dzirdēju, ka arī Gramzdā esot rīkojušies analogi.

- Es visiem pagastiem iesaku tā darīt. Uzskatu, ka arī valsts mežus agrāk vai vēlāk nodos privatizācijā. Jo priekš kā gan cita, ja ne privatizācijai, ir radīta valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži"?

- Un cilvēki ar jūsu rīcību ir apmierināti?

- Jā. Ļoti. Un tas ir galvenais, jo saimniecības varēs efektīvāk darboties.

- Un kādā veidā Aizputē jums izdevās atbrīvoties no nodokļu nemaksātājiem?

- Pilnībā jau vēl tas nav noticis. Taču nevar noliegt, ka viņu skaitu esam samazinājuši. Kas tiesa, tas tiesa. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, teikšu, ka mūsu cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki. Rēķinus līdz šim nav nokārtojuši kādi pieci vai seši parādnieki, kas iekrājuši lielas summas.

- Vai tie tiešām ir trūcīgi ļaudis?

- Tagad man ir jājautā, ko uzskatīt par trūcīgu. Vācijā katram bezdarbniekam piederot savs auto. Arī Aizputes nodokļu nemaksātājiem ir savas mašīnas. Bet es domāju, ka mēs viņiem liksim ievērot savus pienākumus. Paslavēšu šoreiz valdību. Pirmo reizi pēc Atmodas tā ir nākusi pretī pašvaldībām, pieņemot lēmumu par to, ka nodokļu nemaksātāji nevar pretendēt uz subsīdijām. Jau teicu, ka atbalstu zemes atsavināšanu. Ja cilvēks nenokārto savas saistības, zeme viņam nepienākas. Ir ļoti daudz lauku cilvēku, kas grib strādāt, taču brīvas platības nespēj atrast. Iznomāt zemi arī iznāk ļoti dārgi. Tāpēc jārīkojas. Nav ko gaidīt! Ja mēs pagastā to izdarīsim, būsim pionieri zemes atsavināšanā. Un tad lai īpašnieki apstrīd mūsu rīcību tiesas ceļā.

- Vai viņi to darīs?

- Droši vien. Tāpēc, ka jau tagad var pamanīt, ka zemes vērtība Latvijā sāk pieaugt. Šo procesu gan pagaidām kavē nesakārtotais tirgus. Tādēļ visa attīstība notiek viļņveidīgi, bet tas ir tikai laika jautājums. Ja, piemēram, būtu sākusi darboties bioetanola rūpnīca, pēc pāris gadiem neviens stūrītis Latvijā nebūtu neapsēts. Jau šobrīd graudiem ir pieprasījums, pagaidām vēl tiem trūkst tikai cenas. Izpostīta ir pirmapstrāde. Taču tas mainīsies. Tie zemnieki, kas pagastos sekmīgi strādā, sāk noteikt toni.

- Tas nozīmē, ka "Silmačus" skroderdienas, ar ko es saprotu bezrūpīgākus dzīves brīžus, tomēr kādreiz vēl piemeklēs?

- Gribu cerēt, ka tās nekur nepaliks.