Kurzemes Vārds

06:49 Otrdiena, 10. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vēl jau laukos ir arī jaunieši

Anda Pūce

Tā sagadījās, ka maijā vairākkārt dažādos saietos ar cilvēkiem runājām par lauku pašvaldību nākotni un biežāk par to vajadzēja aizdomāties. Vispirms Eiropas nedēļas ietvaros notikušajā konferencē piedalījos lauku inteliģences darba grupā, tad noklausījos rajona pašvaldību deputātu tikšanos ar administratīvi teritoriālās reformas autoriem un visbeidzot tikos ar rajona muzeju darbiniekiem.

Svarīga tēma, ko diskusijās apspriedām, bija par jauniešiem laukos. Kāds no pašvaldību vadītājiem uzsvēra, ka ir gatavs daudz ko zaudēt, pat savu valodu un neatkarību, ja vien viņa bērni varēs dzīvot labāk. Cits teica, ka Eiropas savienības dēļ redzēsim jauniešus aizvien straujāk pametam laukus, lai dzīvotu, strādātu un mācītos pat ne vairs Rīgā, bet citās Eiropas galvaspilsētās. Kāds oponents gan iebilda, ka jau tagad, kad vēl nebūt neesam Eiropas savienības biedri, lauki palikuši gandrīz tukši un iemesli nav tālu jāmeklē - nabadzība, kuras dēļ lauku jauniešiem ir arī grūtāk konkurēt ar saviem vienaudžiem no pilsētām, liek jau pusaudžu vecumā pakāpeniski pamest savu dzimto pagastu. Kāda vairs var būt runa par mazo lauku skoliņu saglabāšanu? Daži muzejnieki, piemēram, uztraucās, ka pēc desmit gadiem viņu darbs vairs nevienam nebūs vajadzīgs, bet, no otras puses, izteica cerību, ka varbūt tad kādam informācija par mazo senču pagastu būs zelta vērtē, jo tādas ziņas taču internetā nevarēs atrast.

Iebildu, ka laucinieki paši savus bērnus mudina mācīties valodas, studēt un strādāt Rīgā, ja ne gluži ārzemēs. Nevienu par sava pagasta patriotu taču tagad neaudzina, un ir moderni būt pasaules pilsonim, kas vienlīdz labi jūtas gan Berlīnē, gan Vašingtonā un Rīgā. Pat zemnieki, kas smagi strādā, mēnešiem dzīvo bez lata kabatā, atzīstas, ka galvenokārt visus pazemojumus pacieš bērnu dēļ - lai viņiem būtu iespēja mācīties un vēlāk strādāt labi atalgotā darbā. Un kāds lepnums dzirdams veca vīra balsī, kurš stāsta, ka dēls studē Rīgā un sācis strādāt starptautiskā firmā. Bet sirds dziļumos droši vien iezogas skumjas par to, ka beigās lauki, saimniecība un lopi kļūs nevienam nevajadzīgi.

Paradoksāli, bet paši lauku jaunieši nav tik pesimistiski noskaņoti. Viņi reālāk skatās uz iespējām laukus padarīt vienlīdzīgus ar pilsētām. Piemēram, iekārtot labas atpūtas vietas, nodrošināt satiksmi, ieviest modernās tehnoloģijas, radīt jaunas darba vietas un kvalitatīvākus dzīvošanas apstākļus. Neesmu dzirdējusi, ka kāds atklāti teiktu - dodos studēt uz Franciju un negribu savu dzimto pagastu vairs ne acu galā redzēt. Protams, jaunieši vēlas strādāt labi atalgotā, interesantā darbā, tomēr viņi cer, ka arī Liepāja, kas tepat tuvumā, Eiropā nebūs gluži ciemats. Ja tā augs un attīstīsies, arī te būs vajadzīgi jauni un spējīgi cilvēki. Turklāt ārzemnieki nereti uz darbu brauc daudz garāku ceļu, nekā, piemēram, no Liepājas līdz Vaiņodei.

Tie jaunieši, kas šobrīd dzīvo laukos, nejūtas ne kā autsaideri, ne nosodītie. Viņi ir sapratuši, ka daudz kas ir atkarīgs no pašiem. Jauniešu līdzpārvaldes rajonu pagastos izaugušas kā sēnes pēc lietus. Un tie nav tikai formāli jauniešu klubiņi, bet organizācijas, kas reāli strādā - organizē sarīkojumus, ietekmē pašvaldību lēmumus un paši maina vidi sev apkārt. Tādēļ man liekas, ka lauciniekiem nevajag sevi vērtēt par zemu, jo bažas par jauniešu aizceļošanu no laukiem būs reālas tikai tad, ja paši uzskatīsim, ka šeit palikt nav vērts.