Kurzemes Vārds

11:10 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Medicīna

Māsiņ! Nē, puisi!

Kristīne Pastore

Esot slimnīcā vai poliklīnikā un izrunājot vārdu māsiņ, mēs skaidri zinām, ka atsteigsies smaidoša būtne baltā halātiņā. Skaidrs, ka tā būs sieviete. Nu, protams, jo šī ir viena no visfeminizētākajām profesijām. Dažādu iemeslu dēļ. Lielākoties tradīciju. Un ne jau tikai pie mums. Bet, kā jūs justos, ja pēkšņi uz aicinājumu - māsiņ, palātas durvīs stāvētu jauns un smaidīgs puisis, jautājot, kā viņš var jums palīdzēt? Un darītu visu, ko dara medicīnas māsiņas. Tas nemaz nav neiespējami, jo izrādās, ka ir arī puiši, kas apgūst šo profesiju. Arī Liepājā. "Kurzemes Vārds" tikās ar četriem no viņiem.

Puiši Medicīnas skolā ir retums

Protams, ka Medicīnas skolā lielākā daļa studentu ir meitenes. Bet gandrīz ik gadus viņu vidū ir arī pa kādam puisim, kas izvēlējušies apgūt šo žēlsirdības profesiju. Ar četriem no viņiem tad arī runājām par to, kāpēc šāda izvēle, un galvenais - ko viņi domā darīt pēc skolas beigšanas. Vai strādāt par māsiņām (lai arī viņi ir puiši, profesijas nosaukums tomēr būs tieši tāds)? Bet vispirms iepazīsimies.

Vasilijs Ponomarjovs. Viņš ir vienīgais no četriem maniem sarunas biedriem, kurš jau reāli strādā savā profesijā Centrālajā slimnīcā, Reanimācijas nodaļā. Vasilijam ir 26 gadi. Pirms iestāšanās Medicīnas skolā viņš ir beidzis vidusskolu un iestājies Jūrskolā, kas bijis arī kā dienests armijā. Vasilijs sacīja: iespējams, būtu palicis uz kuģiem un turpinājis izglītību šajā virzienā, taču šķērslis bijusi viņa sliktā redze. Otra interese bijusi medicīna. Vasilijs stāstīja: vecāmamma, kas dzīvoja Krievijā, bijusi ārste un arī vairāki citi radinieki bijuši mediķi. Tā Vasilijs izvēlējies šo specialitāti. Jau mācību laikā viņš sapratis, ka medicīna patiešām ir interesanta specialitāte. Pēc skolas beigšanas Vasilijs devies uz Maskavu pie radiniekiem un iestājies darbā kādā no turienes slimnīcām. Darbs bijis intensīvajā terapijā. Maskavā Vasilijs izmācījies par masieri un kādu laiku strādājis arī šajā specialitātē, bet pēc atgriešanās Liepājā nu jau trīs gadus strādā Centrālajā slimnīcā. Sākumā par intensīvās terapijas māsu, tad pabeidzis anestezioloģijas un reanimatoloģijas kursus un šobrīd ir māsa anestēzists. Paralēli darbam Vasilijs mācās arī Pedagoģijas akadēmijas Vides pārvaldes fakultātē 2.kursā. Un cītīgi mācās arī norvēģu valodu, jo vasaras beigās gatavojas doties strādāt uz Norvēģiju.

Pārējie trīs mani sarunas biedri ir vēl studenti - viņi mācās Medicīnas skolas pēdējā, 3.kursā un šobrīd ir noslēguma praksē slimnīcā, viņi strādā Ķirurģijas un Kardioloģijas nodaļās.

Arkādijs Lipovičs. Arkādijam ir 22 gadi, un viņš Medicīnas skolā iestājās pēc 12.vidusskolas beigšanas. Doma par to, ka varētu turpināt izglītību medicīnas jomā, esot jau kopš devītās klases. Labprāt būtu jau gājis mācīties toreiz, taču tas ir iespējams tikai pēc vidusskolas beigšanas. Arkādijam gan neviens radinieks mediķis neesot, tomēr pašam citu domu par specialitātes izvēli neesot bijis. Domājot par to, ko darīt tālāk, Arkādijs sacīja: gribētu pabeigt masieru kursus un, iespējams, jau rudenī turpināt mācības Medicīnas akadēmijā.

Andris Bērziņš. Andris ir 21 gadu vecs 15.vidusskolas absolvents. Viņš sacīja: Medicīnas skolā nonācis nejauši. Domājis turpināt izglītību Medicīnas akadēmijā, bet nokavējis iestājeksāmenus. Neko darīt, braucis atpakaļ uz Liepāju un stājies Medicīnas skolā. Jau pēc pirmā kursa sapratis, ka tur ir interesanti. Arī Andris šogad skolu beigs. Ko tālāk? Noteikti iešot studēt uz Medicīnas akadēmiju. Par ārstu vai citā specialitātē - to gan vēl neesot izlēmis.

Mūsu sarunai pievienojās arī Lilijas kundze - slimniece no Aizputes, kas ārstējusies nodaļā, kurā šobrīd Andris strādā. Mūsu sarunas dienā viņa devās mājās un bija atnākusi pateikties puisim par darbu. Nošmakstinot sirsnīgu buču uz Andra vaiga, Lilijas kundze saviļņota sacīja: Andrim noteikti ir jāmācās par ārstu, viņam esot tik daudz labu īpašību un iejūtība pret slimniekiem, ka to nedrīkst laist vējā, viņa turēšot īkšķi, lai puisim viss izdodas.

Mārtiņš Pikšis. Arī Mārtiņam, tāpat kā Vasilijam, ir jau 26 gadi. Un viņš uz savu mērķi iet visapzinīgāk - mācības Medicīnas skolā viņam esot tikai starpposms ceļā uz citu mērķi. Pēc pamatskolas beigšanas Mārtiņš RTU Mācību zinātniski tehniskajā kompleksā izmācījies par tehniķi mehāniķi un pēc tam četrus gadus strādājis savā specialitātē uzņēmumā "Liepājas metalurgs". Šo gadu laikā arī izlēmis, ka vēlas specializēties medicīniskās aparatūras apkalpošanā. Taču, lai šo specialitāti apgūtu, ir nepieciešama medicīniskā izglītība, tāpēc arī Mārtiņš mācās. Šogad beigs un turpinās mācības RTU, lai iegūtu augstāko izglītību medicīnas inženierzinātnē un pēc tam strādātu izvēlētajā specialitātē, apkalpojot veselības aprūpes iestādēs medicīnisko aparatūru. Mārtiņam darba netrūks, jo, kā jau agrāk rakstīja "Kurzemes Vārds", arī mūsu pašu slimnīcā šādi speciālisti ir ļoti nepieciešami, jo jaunās un modernās aparatūras ir ļoti specifiskas.

Draugi pasmaidīja, vecāki neatturēja

Kā sacīja Medicīnas skolas direktore Gunvalda Pacunska, skolā puiši ir ļoti gaidīti, tomēr vairāk par diviem, augstākais - trim, viņu pagaidām vienā kursā nav. Kā paši puiši jūtas skolā? Labi, atzina mani sarunas biedri. Protams, meiteņu ir vairākums, tāpēc viņi turoties kopā, taču nekādu kompleksu neesot. Paziņas un draugi sākumā viņu izvēli uztvēruši diezgan jautri, bet nu jau esot pieraduši. Vecāki? Nē, īpaši neesot mēģinājuši atrunāt, turklāt tagad labums no viņu specialitātes esot arī citiem. Nu ir taču labi, ja ģimenē kāds ir zinošāks medicīnā un var citiem palīdzēt, sacīja Andris.

Vasilijs atcerējās, ka sākumā viņa mamma gan tomēr šaubījusies, vai šī ir īstā specialitāte puisim, tomēr šķēršļus nelikusi. Kāpēc šaubījusies? Vasilijs neslēpj - profesijas zemā atalgojuma dēļ. Nu ir taču tā, ka vīrietim ir jādomā, kā uzturēt ģimeni. Jautāju: vai citus šī atalgojuma problēma nav atturējusi no izvēles par labu medicīnai? Viņi ir pārliecināti: mūžīgi nebūs tā kā tagad. Mēs neatlaidīgi un neganti piketēsim un savu panāksim, algas palielinās, viņi smejas.

Māsiņa puisis - priekšrocība vai ne?

Kad runājam par darbu, puiši kļūst nopietni un ir pārliecināti - patiesībā daudz kas no medmāsu darba ir vairāk piemērots vīriešu spēkiem. Vismaz Reanimācijas nodaļā jau nu noteikti, ir pārliecināts Vasilijs, jo tur ir daudz fiziskas piepūles jāliek lietā.

No viņu pieredzes vēlos uzzināt, vai puisim medmāsai ir kādas priekšrocības nekā meitenei. Arkādijs un Mārtiņš domā, ka nav, savukārt Andris ir pārliecināts, ka noteikti esot. Nu kaut vai ir interesanti redzēt, kā to uztver pacienti. Pēkšņi palātā ienāk puisis. Pagaidām gandrīz vai eksotika. Bet Andris atcerējās arī gadījumu, kad vienreiz bijuši praksē un tur kāda slimniece pieprasījusi, lai viņu visu laiku aprūpē puisis. Un beigās atnesusi konfekšu kasti kā pateicību. Protams, meitenes to izēda, atcerējās Andris, bet vienalga patīkami.

Starp citu, kā pacienti uzrunā puisi medmāsiņu? Sākumā saucot - māsiņ! Kad ienāk puisis, vairs nesakot neko, bet nākamreiz sauc - puisi!

Ir pietiekami daudz jauniešu, kas, mācoties vidusskolā, tomēr vēl īsti nezina, kur vēlas izglītību turpināt. Jautāju: varbūt šiem puišiem ir sakāms kaut kas tāds, lai vismaz ierosinātu vidusskolu beidzējiem padomāt, ka varbūt arī viņi var doties uz Medicīnas skolu. Nekādas reklāmas nebūs, viņi atbild, jo pārliecināt nevienu nav iespējams, katram ir jāizvēlas pašam un jāzina, kāpēc viņš to dara, jo nedrīkst būt tā, ka medicīnu izvēlas tikai tāpēc, ka neko citu negrib darīt. Mēs varam pateikt vien to, ka paši pa šiem gadiem neesam vīlušies šajā specialitātē.

Jautāju: tādā gadījumā, kas viņus tai piesaista? Tā esot apziņa, ka esi kādam palīdzējis, ka vari to izdarīt. Īpaši to redzot Reanimācijas nodaļā, sacīja Vasilijs. Puiši ir pārliecināti, ka tas ir gadu gaitā izveidojies stereotips, ka medmāsas ir tikai meitenes, viņi pat ir diezgan pārliecināti, ka drīz šī profesija kļūs par modes lietu zēniem.

Ģībšana ir pārejoša problēma

Viena no prakses vadītājām Ausma Blikerte atcerējās, ka ar visiem šiem puišiem bijusi kopā, kad viņi devās pašā pirmajā praksē pirmajā kursā. Viņa sacīja: ir interesanti vērot, kā viņi mācību laikā mainās, no sākuma nedrošiem, tad kļūstot pārliecinātiem par savām spējām. Blikertes kundze neslēpa: ne visi puiši, kas skolā iestājas, to arī pabeidz. Iemesli tam esot vairāki. Viens no tiem - izvēlētā profesija tomēr nav īstā. Un nozīmīgi ir arī tas, ka vēsturiski un tradicionāli šī tomēr ir sieviešu profesija un rūpes par slimajiem, par bērniem, par tiem, kam klājas grūti, ir uz sieviešu pleciem. Tomēr, kā sacīja prakses vadītāja, ja tajā piedalās arī vīrietis, tas ir vērtīgi gan ģimenei, gan arī sabiedrībai kopumā, tāpēc viņa domā, ka puišiem vajadzētu biežāk izvēlēties šo specialitāti.

Jautāju puišiem, vai viņi, redzot asinis, neģībstot, jo esmu dzirdējusi sakām, ka vīrieši šai ziņā esot mazāk izturīgi. Nē, nekādu problēmu nav bijis. Savukārt prakses vadītāja apstiprināja, ka tas tiešām esot aktuāli. Ļoti bieži jaunie puiši neizturot šos skatus, paliekot bāli un krītot gar zemi. Taču vienlaikus viņa arī mierināja, ka pirmās neveiksmes vēl neliecina, ka puisis šim darbam neder. Tam varot tikt pāri.

Pie nāves nepierod arī vīrieši

Diemžēl mediķu profesija ir tā, kurā jāsaskaras arī ar nāves gadījumiem. Arī maniem sarunas biedriem tādi gadījumi ir bijuši. Kādas ir izjūtas? Vislabāk to zina Vasilijs. Esot smagi, viņš neslēpa. Izjūtas ir dažādas: žēlums, bezspēcības sajūta, arī vainas apziņa par to, vai esi izdarījis visu, ko varēji, lai glābtu, un vai esi izdarījis pareizi? Bet atbalsts esot vecākie kolēģi, kas palīdzot tikt tam pāri. Īpaši pašā sākumā, sakot, ka nedrīkst sevi plosīt, nedrīkst sevi vainot - tāda ir medicīna, īpaši intensīvā terapija, reanimācija. Un tad Vasilijs saka: to kompensējot prieks un veiksme, ja izdevies dabūt uz kājām kādu pavisam šķietami bezcerīgu pacientu. Un vēl viņš piebilst: izjūtas, cilvēkam mirstot, pa gadiem nemainās, pie tā nevarot pierast.