Kurzemes Vārds

04:11 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Vecā ostmala - terra incognita pilsētas centrā

Sarmīte Pujēna

"Liepājas ostas pārcēlājs, septiņdesmit gadus vecais Ansis Kāpostiņš, svētdien svinēs 40 darba gadu jubileju. Savu grūto darbu viņš sāk 5 no rīta un turpina līdz 9 vakarā. Bez pārtraukuma.

Dienā viņš pāriras kanālam 400 reizes. Viņu nebiedē nekādi laika apstākļi. Pasažieriem pāri ostai jātiek, un Kāpostiņš tos vizina no Juliānes ielas gala līdz Jaunliepājas krastam vai otrādi. 70 gadus vecais vīrs nekad nav slimojis un ostā nekad nav cietis kādu klizmu. Viņš ir sveiks un vesels, saulē un vējā nodedzis brūns. Atpūtas viņš nepazīst. "Atpūšos dažas dienas ziemā, kad osta ar vakara vēju piedzīta ar ledu. Tas gan gadās reti. Vienīgi 1894.gadā aizsala visa Baltijas jūra un ledū gulēja Liepājas apkārtnē kādi 60 kuģi."

Glābis daudzus pašnāvniekus. 40 gados noairēti ap 621 960 km (15,5 reizes apkārt ekvatoram!). Viņš ir nedzērājs, taupīgs, uzcēlis nelielu mājiņu."

("Kurzemes Vārds", 1937.gada 10.septembrī)

Vēlēšanās redzēt kuģus

Vecās ostmalas detālplānam, ko pērn pilsētas Būvvalde saviem spēkiem izstrādāja un nodeva sabiedriskajai apspriešanai, bija dots kodēts nosaukums "Promenāde". Faktiski tā ir bijusī Okeāna zvejas flotes bāzes teritorija starp Tirdzniecības kanālu, Jūras ielu, K.Ūliha ielu, Roņu ielu un Kūrmājas prospektu, kas liepājniekiem līdz pat šim brīdim ir terra incognita - nepazīstama zeme, slēgtā zona. Gan psiholoģiski (it kā sveša teritorija), gan fiziski, jo te stiepjas Liepājas Berlīnes mūris - kādreizējais OZFLB žogs - un dažādas būves (caurlaides, garāžas utt.), kas vairs netiek lietotas. Visos Liepājas ostas pastāvēšanas laikos Vecā ostmala ir bijusi preču noliktavu un muitas teritorija.

Būvvaldes vadītājs Uģis Kaugurs stāsta, ka līdz idejai par Vecās ostmalas atdzīvināšanu, tās atvēršanu nonācis vienkārši. Jau no paša sākuma, pārceļoties uz dzīvi Liepājā, viņam licies savādi, ka ostas pilsētā ir tik maz iespēju redzēt kuģus, redzēt un pieiet tiem tuvu klāt! Vienlaikus radusies pārliecība, ka agrāk tā noteikti nav bijis: "Tā nevar būt, ka viena pilsētas daļa vārda tiešā nozīmē ir izmesta sētmalē."

Plāna izstrādi U.Kaugurs sācis ar šās pilsētas daļas vēsturisko izpēti un stāvokļa novērtējumu. Vēsturnieki palīdzējuši atrast faktus, kas apliecina, ka šajā pilsētas daļā ir atradies zviedru cietoksnis. Ielu nosaukumi - Zviedru, Kalna - liecināja, ka kaut kāda saistība ar seno cietoksni šai vietai ir. Savietojot kompjūterā 1705.gada plānu ar mūsdienu pilsētas plānu, izdevies identificēt šo vietu. Piecstūra zvaigznes formā tā iezīmēta arī detālplānā. U.Kaugurs uzskata, ka cietokšņa robežas kaut kā ir vērts izmantot arī tagad. Piemēram, no šās vietas paveras lieliska panorāma uz ostu, krastmalu, kuģiem.

Vecās ostmalas aborigēni

Astoņdesmito gadu beigās bija mēģinājums gandrīz vai par velti atdot šā rajona namus privātīpašumā. Diemžēl atsaucība nav bijusi pārāk liela, turklāt tikai daži māju īpašnieki iespējuši kaut ko izdarīt ar saviem īpašumiem. Kā vienīgo pozitīvo piemēru U.Kaugurs zināja nosaukt Stūrmaņu ielu 6. Izrādījās, ka šā nama saimnieki ir mākslinieki Liene un Andris Prigičevi. Tomēr viņi nav vienīgie Vecās ostmalas iemītnieki, kas savu īpašumu uztur kārtībā - arī blakus esošajam Stūrmaņu ielas 10.namam un vēl vienai otrai šā rajona mājai ir kārtīgi saimnieki.

Andris Prigičevs stāsta, ka savu namu Stūrmaņu ielā (starp Vēžu ielu un Dzirnavu ielu) par 830 rubļiem nopircis 1989.gadā. Toreiz tā bijusi divu ledusskapju cena. Nejauši māju noskatījis, ar divriteni garām braucot. Toreizējais pilsētas galvenais arhitekts Agris Padēlis-Līns un Būvvaldes speciāliste Dace Kalvāne vēl pamudinājuši. Bet pirkt riskējuši tikai pēc tam, kad "celtnieks Tālis Vēsmiņš" īpašumu novērtējis un atzinis, ka māja ir laba. Māja bija ļoti liela (tagad - piecas telpas augšstāvā, četras - apakšā), viens mājas gals bija pavisam sabrucis, pagrabi bija pilni gružiem, elektrības nebija, krāšņu nebija, durvju un logu nebija, kanalizācijas un ūdens arī ne, un jau kopš 1969.gada nams bija iekļauts tā saukto avārijas māju sarakstā. Bija dažas sienas un skursteņi. Tas potenciālos pircējus atbaidīja. Bet Prigičevi riskēja. "Man bija labi draugi, kas palīdzēja māju remontēt - Andris Dzērve, Aigars Vējkrīgers. Bija interesanti. Varonīgi. Bijām apņēmušies vismaz vienu māju Liepājai noturēt," atceras Andris Prigičevs. "Izveidojās tāds mākslinieku perēklītis," piebilst Liene.

"Jā, un tad - tā arī rakstiet - es atradu lādi ar zeltu un māju saremontēju..." smaidot saka saimnieks. Princips esot bijis saglabāt pēc iespējas vairāk no tā, kas vēl palicis.

Andris noskaidrojis, ka viņa māja pirmo reizi rakstos minēta 1785.gadā, zināms, ka tā sākumā piederējusi kādam tirgotājam, pēc tam tur dzīvojis kuģa kapteinis. 1990.gadā, kad māju jau bija nopirkuši Prigičevi, kāds kanādietis vēlējies to apskatīt, jo te esot dzīvojuši viņa senči. Savulaik arī kāds amerikānis no Bostonas interesējies par namu, taču bijis pārāk attāls radinieks, un viņam atteiktas īpašuma tiesības.

Mājas sētā ir neliela saimniecības ēka un aka. Agrāk tas viss bijis viens īpašums, bet tagad ēka un līdz ar to arī aka pieder Prigičevu kaimiņam. Latvijas laikos no šīs akas, kas esot ļoti dziļa, ūdeni ņēmuši visi apkārtējie, to izmantojusi arī maza zaptsūdens ražošanas fabriciņa.

Prigičevu dēli Eižens un Ulrihs tā arī uzauguši - mūžīgās celtniecības un remontu atmosfērā. Andris atzīst, ka sākumā daudz kļūdu pieļauts mājas remontā, toties tagad visu darot lēni un pamazām, lai būtu tā, kā pašiem vislabāk patīk. Par Vecās ostmalas atvēršanu Prigičevi nav sajūsmā - tad šī kvartāla miers un klusums, noslēgtais dzīvesveids būs pagalam. Liepājai tas noteikti nāks par labu, šejienes iedzīvotājiem - diez vai. Taču Liepājas dēļ Prigičevi ir ar mieru pieciest neērtības.

Šodiena

Šodien liepājnieki uz Veco ostmalu neiet. Jo ko gan lai viņi tur darītu? Ielas, kas ved uz krastmalu un agrāk arī loģiski tur noslēdzās, tagad mākslīgi apraujas. Pagaidām sienas nojaukšanu traucē tas, ka nav nekādu noteikumu, nav noteikts, ka šeit, lūk, jāturpinās ielai, ka šeit ir brīvs apbūves gabals, bet šeit vieta zivju tirgum, skvēriņam, veikaliņam vai krodziņam. Šajā pilsētas daļā ir arī ļoti daudz privātīpašumu - gan nami, gan zeme. Tas, protams, ierobežo pašvaldības rīcības spējas, taču lieta nav arī bezcerīga, uzskata U.Kaugurs.

Pašvaldībai, protams, nav un nevar būt pietiekami līdzekļu, lai īsā laikā sakārtotu šo pilsētas daļu. Taču pašvaldībai ir jārada iespēja. Tad būs uzņēmēji, investīcijas un privātā iniciatīva - tā U.Kaugurs. Detālplāns jeb, gudri runājot, īpašumu un robežu attiecību funkcionālās izmaiņas, zonējums, apbūves noteikumi, transporta shēma, ir izstrādāts. Nākošais solis būtu šās pilsētas daļas labiekārtojums. Kopumā tas varētu maksāt apmēram miljonu. Taču ir iespēja sākt ar nelielu daļu, un tas jau izmaksātu tikai 150 - 200 tūkstošus.

Nākotnes vīzijas

Uģis Kaugurs savus ciemiņus jau ved pastaigā uz šo balto plankumu Liepājas kartē. Viņš ir pārliecināts, ka nākotnē šim rajonam ir jāatdzīvojas, jākļūst tikpat aktīvam, kāds tas bijis pagājušajā gadsimtā. Arī bijušais deputāts un ostas kapteinis Eduards Raits reiz izteicās, ka viņam jau astoņdesmito gadu beigās, kad ostā vēl stāvēja padomju karakuģi, bija radusies ideja, ka šis rajons ir jāatver. Jūrniekam, kas bija redzējis pasaules ostas, bija skaidrs, ka te ir visas iespējas piesaistīt tūristus. To varētu gan ar jahtu centru, gan zivju tirdziņu kā Roterdamā, gan maziem pasažieru kuģīšiem un pat Latvijas Jūras spēku karakuģi ar jūrniekiem baltos cimdos uz klāja. Zviedrijā pašvaldība šādos rajonos piemaksājot nomniekiem, lai viņi labiekārto savus mājokļus un lai tikai paliek tur un dzīvo. Jo tad dzīvos arī rajons. Holandē maksā, lai cilvēki staigātu nacionālajos tērpos, uzturētu zvejas laivas un piestātnes, kaut arī zivju jau sen vairs tur nav. Toties tūristu netrūkst.

"Feina vieta blakus centram, bet šobrīd ļoti nesmuka," par Veco ostmalu saka Uģis Kaugurs. "Savulaik bija gan padomju varas diktētie politiskie ierobežojumi ostas teritorijai, gan saimnieciskā darbība. Zināmā mērā tas attaisnoja sētas eksistenci. Šodien tai vairs nav nekādas jēgas," atzīst galvenais arhitekts, "siena ir jānojauc."

Iespējams (tā gan ir konfidenciāla informācija), ka daļa sienas pazudīs jau šovasar.