Kurzemes Vārds

03:59 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vai mēs spējam, vai gribam viens otram palīdzēt?

Līvija Leine

Nule kā aizritējis liels, mūspusē nebijis pasākums - 40 stundu lūgšana par Liepāju, kurā piedalījās vairāku konfesiju augsti garīdznieki un draudžu pārstāvji. Un varbūt tāpēc, ka tāds te notika pirmoreiz, daļai liepājnieku tas licies arī savāds, un pat... nesaprasts. Vispirms jau tiem, kuri aizgāja uz koncertdārzu "Pūt, vējiņi!", bija pagrūti pierast pie brīvās sludināšanas un Dieva slavēšanas formas. Daži to uztvēra pat ar atklātu skepsi, jautājot, vai tā maz var kaut ko panākt. Acīmredzot pasaules elpa, pasaules metodes ienāk arī vietās, kur lūdz Dievu.

Taču, vai tad nu galvenā ir forma? Vai galvenais nav tas, kāpēc tas tika darīts? Par to, ka pilsētā ir gana narkomānu un alkoholiķu, pārliecinājušies taču esam visi. Arī par to, ka nav gandrīz neviena laikraksta numura, kurā nebūtu kaut kas izlasāms par vardarbību pret citu vai sevi, kurā nebūtu kaut kas par noziedzību. Arī par to, ka jauniešu un bērnu uzvedība nav tāda, kādu mēs to vēlētos. Ka tiek lauzts, ko vien iespējams salauzt un nolauzt: sākot ar ietves malā augošiem ceriņkrūmiem un tulpēm puķu dobēs, beidzot ar smagajiem parka soliņiem.

Ir cilvēki, kas, stingri materiālismā stāvēdami, saka: ir vajadzīgas citas metodes - vispirms ir jāuzlabo tautas dzīves līmenis, jārada iespēja cilvēkiem strādāt, lai viņiem nebūtu jāzog, jāgādā par jauniešu audzināšanu. Tiesa, cilvēka uzvedību nosaka apkārtējā vide, dzīves apstākļi. Un, ja jaunietis redz, ka vecmāmiņa trīcošām rokām septiņreiz skaita un pārskaita katru santīmiņu savā maciņā, dzīvesprieks viņā nevairojas, un cieņa pret valsti, kas spēj viņai dot tikai nabadzības maizi, arī ne. Un, ja vēl ģimenē ir tāda situācija, ka tēvam labāk garšo alkohols, un liela daļa algas aiziet šim netikumam, bet māte ir bezdarbniece, arī labestība nebūs šā jaunieša raksturīgākā dvēseles īpašība. Un nemaz nav tik retas tās reizes, kad tieši šādu jauniešu roka paceļas sitienam. No sākuma tās ir sevī neapjaustas atriebības alkas, vēlāk jau pieradums tā sevi gandarīt, kompensēt savu neapmierinātību.

Kā tam tikt pāri?

Bet mūsu valsts ekonomiskais stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, un mūsu valsts vadītāju prasme organizēt mūsu valsts dzīvi arī ir tāda, kāda tā ir. No šās puses, loģiski domājot, nekādu pārsteigumu (pozitīvā nozīmē) būt nevar. Ekonomika atveseļojas. Bet ne tik ātri, kā mēs gribētu. Un mūsu vēlmes dzīvot skaistu, sakārtotu dzīvi tik ātri droši vien netiks piepildīta.

Kas atliek?

Liepājas domes deputāts Tālivaldis Vēsmiņš uzskata, ka palīdzēt var arī Dieva spēks.

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Grobiņas iecirkņa prāvests Ainars Jaunskalže, ciemojoties "Kurzemes Vārda" redakcijā, visu Liepājai veltīto lūgšanu dalībnieku vārdā sacīja: "Mēs ticam, ka lūgšanām ir liels spēks, ka tās palīdzēs Liepājai."

Visā pasaulē pazīstamā pašaizliedzīgā labdare, mūķene Māte Terēze, savulaik savām māsām mācīja tā: "Ja mēs lūgsim, mēs ticēsim; ja mēs ticēsim, mēs mīlēsim; ja mēs mīlēsim, mēs kalposim."

Vai nevar būt tā, ka cilvēki noraidoši izturas pret lūgšanām citu labā ne tikai tāpēc, ka viņi stāv tālu no kristietības, bet arī tāpēc, ka viņos nav īstas vēlēšanās, nav īstas gribas palīdzēt citiem? Ka mūsu iespējas palīdzēt citiem ierobežo mīlestības trūkums pret līdzcilvēkiem? Māte Terēze savos pierakstos apgalvo, ka šādu mīlestību iespējams sasniegt visiem - ar meditāciju, ar lūgšanām. Un vēl viņa teikusi, ka tur, kur divi vai trīs cilvēki vienojas lūgšanā, tur rodas mīlestības augļi: mierinājums cietējiem, apziņas padziļināšanās, pastiprinātas kopības izjūta, žēlsirdība, piedošana, arvien dziļāka ticība un lielākas cerības.

Vai mēs spējam pieņemt šo viņas izsāpēto un izdzīvoto patiesību bez aizspriedumiem?