Kurzemes Vārds

08:48 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Savstarpējās attiecības

Kirils Bobrovs

Dažiem tās veidojas, bet dažiem - diemžēl ne. Un, protams, par šo tēmu gandrīz jebkurš var filozofēt bez sava gala. Tik tiešām, kāda gan var būt draudzība, ja jūs esat aizdevis 20 latus, bet atdošanas termiņš jau sen pagājis? Starp citu, šo rindiņu autors pārbaudījis pats uz sevis, sak, aizdošu uz neatdošanu, toties turpmāk vairs neuzdrīkstēsies uzplīties. Kas to deva! Nāk un lūdz vēl. Nekauņa? Nē, tādā veidā viņš pārbauda devēju, vai tas ir galīgs āmurgalva. Vārdu sakot, smadzenes strādā. Un tas vēl nav pats sliktākais.

Nemēģināsim formulēt, kas ir draudzība. Tas nebūt nav tik vienkārši. Taču draugi vairumam no mums vienmēr ir līdzās. Lieta tāda, ka, dzīvei ritot, mainās mūsu intereses. Tādēļ mani ne īpaši iepriecina tikšanās ar kādu savu klasesbiedru, kurš man kādreiz bija visai tuvs. Galvenais, kā cilvēks viņš ir uzticams, nekad nav pievīlis, taču saruna par kopēju tēmu mums vairs nesanāk. Interesanta vēl kāda galējība: ir cilvēki, ar kuriem nejauši savedis kopā darbs, bet kuri pametuši mūsu pilsētu, un, lūk, tagad radusies vēlme kaut ko uzrakstīt viņiem, nosūtīt apsveikumu vai viņiem pazīstamā laikraksta izgriezumus. Tieksme pēc cita cilvēka var rasties ne tikai jaunībā.

Katram savs. Viens meklē pudeles brāli. Tā arī ir realitāte. Otram nepieciešama vientulība. Trešais nevar iztikt bez lielas kompānijas. Kāds iedziļinājies darbā, bet kāds cits - gluži otrādi. Reiz kompānijā kāds kopējā darba paziņa tūdaļ pēc pirmā tosta skaļi deklarēja: "Tikai, lūdzu, norunāsim: šodien par darbu - ne vārda." Lieliski! Un ja vien nesākam apspriest tā cilvēka rīcību, kurš nav izdzēris glāzīti, tad vispār paveras plašs lauks kopēju garīgo vērtību meklējumam. Pilnīgi normālas attiecības, neraugoties uz dažādām pozīcijām.

Izvēloties cilvēkus saskarsmei, žurnālistiem droši vien ir vieglāk. Mums ir izstrādājies zināms psiholoģisks vērīgums, un jebkurā pretimnācējā mēs ātri vien atrodam vai nu personību, vai kādus šķēršļus tuvākai saskarsmei. Liela nozīme šeit ir pieredzei, kas gūta, kontaktējoties ar daudziem cilvēkiem. Pirms gada es iepazinos ar kādu ietekmīgu un interesantu biznesmeni. Tūdaļ pat pazibēja doma: vajadzētu uzrakstīt par viņu publikāciju. Taču ar katru tikšanās reizi, pēc katras, pat visīsākās sarunas, šī vēlme plaka. Pārāk šerps bija mans sarunu biedrs, pieradis komandēt, pieradis pie tā, ka viņa vārds daudziem ir kā likums, par kompromisiem nemaz nevar būt ne runas. Bez tam vēl īpaši nevēlas izgaismoties. Fotografēties negrib. Vārdu sakot, redzu, ka raksta nebūs. Pazīstu vēl vienu pilsētā cienījamu sievieti, kas daudz paveikusi kultūras jomā. Par viņu mūsu laikraksts neko nav rakstījis. Taču pat neliela saruna autobusu pieturā pārliecināja mani par to, ka viņa ir visai interesants cilvēks, taču uzrakstīt par viņu nebūs iespējams. Neraugoties uz saviem talantiem, šī sieviete ir burta kalps; ja arī piekritīs runāt, tad gribēs, lai visi izteicieni būtu oficiāli un maksimāli sausi, lai nebūtu nekādas lirikas, nekādu personisko emociju. Un ar to ir jārēķinās.

Iespējams, ne katram ir pazīstama velti zaudētā laika sajūta. Taču par to nācies dzirdēt pat no salīdzinoši jauniem cilvēkiem. Runa ir par to, ka daudziem no mums ir bijis jāsaskaras ar uzmākuļiem, kuri atņem laiku, neko nedodot pretī, atkārtojot jau sacīto. Diemžēl. Viņi arī pa tālruni var runāt bez sava gala, it kā tas būtu bez maksas. Šeit nepieciešama griba, lai laikus un inteliģenti atvairītu no sevis jūsu dārgā laika vampīru.

Nesen "Vecliepājas" direktors Aivars Priedols pastāstīja par savā uzņēmumā veikto speciālistu psiholoģisko pārbaudi. Ar vienu vienīgu mērķi - izveidot komandu. Tas ir, lai varētu labāk un vieglāk strādāt. To derētu ieviest visur. Un vēl labāk būtu, ja tik bieži, kā tas notiek pēdējā laikā, nevajadzētu dzirdēt, ka kaut kur neuzdrošinās pateikt priekšniecībai taisnību, baidoties, ka atlaidīs. Taču, ja abi - gan priekšnieks, gan darbinieks - ir profesionāļi, nekā tamlīdzīga nedrīkst būt. Taču nav pieļaujamas arī nepamatotas ambīcijas, kad cilvēks aizmirst, kas ir darba devējs, un to, ka viņš ir pieņemts ar zināmiem nosacījumiem.

Bieži vien bērēs ienāk prātā rūgta doma par to, ka atkal neesi paguvis par visu izrunāties ar nelaiķi, par daudz ko pavaicāt. Arī tas ir viens no cilvēku savstarpējo attiecību aspektiem, kuras mēs ne vienmēr veidojam pareizi, ļaujot nāvei pielikt savu punktu nelaikā. Un vēl paliek jautājums, kam gan vispār visi šie abstraktie spriedelējumi. Tikai tam, lai biežāk padomātu un būtu uzmanīgāki cits pret citu.