Kurzemes Vārds

02:02 Pirmdiena, 9. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

1941.gada 14.jūnijs - 2001.gada 14.jūnijs

Meitene no pirmās sādžas aiz polārā loka

Līvija Leine

VIJA SMAĻĶE ir viena no tiem cilvēkiem, kuru 1941.gada 14.jūnijā apcietināja un izveda uz Sibīriju. Kopš tā laika viņa dzīvo ar tām atmiņām, kas sapostīja viņas ģimenes dzīvi, kas pārvērta daudzu cilvēku likteņus.

- Es biju viena no pirmajiem, kam bija tas gods dzīvot tālākajā sādžā aiz polārā loka. Tas bija Turuhanskas rajonā, - viņa sāk savu stāstu.

- Jūsu ceļš uz Sibīriju sākās no Liepājas?

- Nē, no Aizputes pamatskolas. Mans tēvs Aleksandrs Hertelis bija šīs skolas pārzinis. Mamma bija mājsaimniece. Netālu no skolas bija neliela saimniecība, un tur viņa kopā ar vienu puisi strādāja.

- Vai jums bija daudz brāļu un māsu?

- Bijām trīs bērni. Izvešanas dienā Ilgvaram bija vienpadsmit gadu, Aivaram - trīs. Es biju vecākā. Man tad bija trīspadsmit.

- Ja jums tagad nav grūti, pastāstiet, kāda bija tā diena, kad jūs apcietināja? Vai tie, kas atnāca pēc jums, jūsu vecākiem, arī paskaidroja, kāpēc jūsu ģimeni apcietina?

- Nē. Nevienam neko neteica. Atceros, ka mēs tikko bijām paēduši brokastis. Pa logu spīdēja saulīte. Toreiz jau mašīnu rūkoņu dzirdēja reti. Te pēkšņi dzirdam, sētā iebrauc mašīna. Un nāca iekšā cilvēki. Man prātā nez kāpēc palicis, ka viņi bija pelēki. Pelēki cilvēki. Tā vīzija man acu priekšā vēl tagad. Kāpēc man tā pelēkā krāsa atmiņā, nezinu, iespējams, ka viņiem mugurā bija pelēki šineļi. Un tad viņi teica: jums jābrauc prom. Viens kaimiņš viņiem arī bija līdzi, Pētersons, tas iekšā nenāca, stāvēja aiz stūra.

Man nez kāpēc uzreiz sagribējās dzert. Krūzītē uz galda bija cukurs. Mēs dzīvojām taupīgi. Mamma mums neļāva ar cukuru bārstīties. Bet es tai brīdī nodomāju: "Nu jau vienalga," izbēru cukuru, laikam pat uz zemes, un pasmēlu no spaiņa ūdeni.

Tēta mājās nebija. Viņš bija aizbraucis uz Rīgu. Toreiz akurāt notika kaut kādi direktoru kursi. Mamma bija ikdienā pieradusi uz tēvu balstīties, viņa bija par to divdesmit gadus jaunāka. Un nu viņa, viena ar mums palikusi, neko citu nespēja, kā tikai raudāt. Aizsteidzās uz stalli, staigāja pa to, laida govis no valgiem vaļā, mums bija četras, lai iet laukā, kur grib, lai stallī badā nenomirst, dzina vistas no perēkļiem laukā. Tad ienāca iekšā, apsēdās un, salikusi rokas, raudāja. Tad tie trīs krievu vīri uzkāpa uz bēniņiem un nonesa maizi, kas tur stāvēja sacepta, žāvētas gaļas gabalus, meta tajā mašīnā, piegāja pie mātes un teica: "Čto siģiš?" Viņa nebija spējīga reaģēt. Tad vīri atrāva skapja durvis, nez kāpēc ņēma no tā laukā tēva drēbes, tēva kažoku, rāva spilvenus un pēļus no gultām un visu svieda mašīnā. Māte bija kā nolēmēta. Ja tie krievi to nebūtu darījuši, mums nebūtu ne ko ēst, ne mugurā vilkt.

- Kas notika tālāk?

- Mūs aizveda uz Kalveni. No turienes sākām braukt. Kad bijām jau Jelgavā, mazais brālis sāka briesmīgi brēkt. Tad nu beidzot mamma it kā pamodās un atjēdzās, ka mums nekā cita nav, kā tikai tas maizes kukulis un gaļa. Un tad, tas bija kā brīnums, viena sveša sieviete iebāza caur restēm nelielu kulīti cukura.

No ceļa es daudz ko neatceros. Atminos to, ka mums bija vieta augšējā lāviņā pie loga, ka ceļā daudz dziedājām. Man dziedāt vienmēr ļoti paticis. Mammas paraudāja, paraudāja un atkal sāka dziedāt. Tā visu ceļu. Kad iebraucām Krievijā, mums sāka dot zupu. Atceros, ka tā bija šausmīgi sarkana. Bija arī kaut kāda biezputra. Drausmīgi negaršīga. No sākuma es to nevarēju ieēst. Pēc nedēļas jau ēdām visi. Pēc gada, kad, absolūtā badā būdama, pa žogmalēm lasīju un ēdu virzu (tām nezālēm ir ļoti pretīga garša!), noteikti būtu bijusi laimīga, ja kaut tāda biezputra būtu bijusi.

- Jūsu tēvam tā arī laimējās izbēgt no izsūtījuma?

- Viņš no sava semināra pārbrauca tikai pēc trim dienām. Atrada tukšu māju. Bet tad drīz sākās karš. Vācu laikā viņš turpināja strādāt par skolas direktoru. Pēc kara kādu laiku mēs ar viņu sarakstījāmies. Viņš arī mazliet naudas mums atsūtīja. Viņu apcietināja 1949.gadā. It kā par pretdarbību padomju varai kara laikā. Ielika cietumā Krievijā. Tur arī aizgāja bojā.

Bet mūsu attiecības ar tēvu kaut kā pajuka. Sagadījās, ka todien, kad brālītis mira no bada, saņēmām no tēva vēstuli. Viņš tad vēl nebija apcietināts. Viņš rakstīja, ka brālīša dzimšanas dienā pacēlis vīna glāzi par viņa veselību. Mammai bija grūti saprast to, kā var dzert vīnu brīdī, kad mēs tur, Sibīrijā, vārda tiešā nozīmē mirstam no bada. Tagad es saprotu, ka tēvs jau nebija vainīgs, ka viņš te palika, ka viņš īsti nezināja, kā mums tur klājas, ka patiesi var būt tik briesmīgs bads. Bet tik un tā pat pēc viņa nāves arī manī tāda kā atsaluma sajūta palikusi.

- Kas kaitēja jūsu brālim, kad viņš mira?

- 1941.gadā mēs vēl kaut kā izdzīvojām. Bet laikam mēs tik ātri nemirām, kā vajadzēja, un mūs 1942.gadā pārveda uz Tālajiem Ziemeļiem. Tur viņš nomira. No bada. Tikai no bada. Ilgvars kopš bērnības vienmēr bija tāds padūšīgs, paapaļš. Laikam tāpēc viņam tas bads bija grūtāk izturams. Es jaunībā biju izkāmējusi, tieva, vāja, varbūt tāpēc arī man mazāk pēc ēdiena prasījās. Tāpat mazajam brālim Aivaram.

- Kā jūs savos trīspadsmit gados uztvērāt to visu, kas ar jums notika?

- Visu to pirmo gadu, kad mūs izveda, dzīvoju tādā kā transā, kā eiforijā. Jā, manī bija lielas bēdas. Es labi sapratu, ka mums ir pāri darīts. Bet tajā pašā laikā mani interesēja viss, kas bija apkārt. Jaunas vietas. Jauni cilvēki. Jauna valoda. Un to pirmo gadu bija vēl dabūjami gan kartupeļi, gan graudi, šad tad tikām pat pie piena. Tas, kur mūs pirmajā gadā izmitināja, bija Manskas rajona Vorošilova vārdā nosauktais kolhozs.

Man bija jāvāc puišeļi, bet mamma gāja strādāt uz lauka. Ravēja usnes no rudziem. Rudenī piedalījās graudu vētīšanā, tad atceros, nesa graudus uz mājām, mēs tos ēdām. Bet trakākais bija tas, ka mums nebija ko vilkt mugurā. Mums līdzi bija ļoti maz drēbju. Bet aukstums bija briesmīgs. Krievi mūs tur uzskatīja par jocīgiem. Zīda kleitas mugurā, dažām dāmām kurpes ar augstiem papēžiem, tādas viņi savu mūžu nebija redzējuši, citiem kājas ar lupatām aptītas.

Es biju ļoti zinātkāra. Bet no tās svešās valodas, kas skanēja apkārt, neko nesapratu. Atceros tādu mirkli: eju pa sādžas ielu, dzirdu: "uže naverno", paeju tālāk, atkal tajā sarunu jūklī dzirdu to pašu. Un mani briesmīgi interesēja, kas tas tāds ir - šis "uže naverno". Kad to uzzināju, no tās svešās valodas izspruka laukā kāds cits vārds, ko atkal saklausīju, un atkal gribējās uzzināt, ko tas nozīmē. Un tā palēnām es to valodu iemācījos. Kad braucu mājās, krieviski runāju pilnīgi brīvi. Mamma gan slikti krieviski runāja.

Pēc gada mūs visus salika kuģos. Tur tie attālumi ir tādi, ka grūti tos apjēgt. Braucām kādas trīs vai četras nedēļas. Mamma zināja teikt, ka uz mūsu kuģa ir arī Ulmaņa brāļa sieva. Pirms tās braukšanas visi domāja, ka mūs vedīs uz mājām. Tāpēc uz kuģa kāpa labprāt. Tās bija pēdējās muļķības. 1942.gadā taču starp mums un mājām bija fronte. Bet mēs bijām tik naivi, tik apstulbuši no savām nelaimēm, ka tam ticējām.

Tagad, no gadu tāluma par to laiku domājot, man liekas, ka mēs, bērni, visu notiekošā smagumu tā īsti nemaz neapjēdzām. Un man tagad daudz jādomā par mūsu mātēm. Kāda viņām bija sajūta, kad redzēja, ka acu priekšā bērns mirst no bada?

- Jums laikam nācies daudz smaguma pieredzēt.

- Daudz. Tik smagi, kā mums tur aiz polārā loka gāja, vēl reti kurā vietā. Mūs izsvieda krastmalā. Tas bija liels apsarmojis kalns. Tad nu arī es beidzot atjēdzos no savas eiforijas. Acu priekšā nekā cita nebija: virs stāvā krasta izcirtums, un tā malā galīgi noplukusi sādža. Trīsdesmit kilometrus uz vienu pusi un trīsdesmit uz otru - mežs, kurā neviens nekad savu kāju nebija spēris. Ne tur bija aptieka, ne zobārsts, ne avīzes. Vietējiem pat lāpstas nebija. Tikai tādi savādi kapļi. Kad mēs ieradāmies, bija pagājuši tikai kādi pieci gadi, kopš tur vietējie bija sākuši stādīt kartupeļus. Tirgus nebija pat paredzēts. Pirkt un pārdot tur neko nevarēja.

Aukstums bija drausmīgs. Māte gāja meža darbos. Viņa no pēļiem sašuva mums tādas kā čības. Tie bija mūsu vienīgie apavi. Es gāju skolā. Jo domāju, ja jau mums tur jādzīvo, vismaz lasīt un rakstīt iemācīšos. Bet, iespējams, ka uz skolu abi ar brāli gājām arī tāpēc, ka tur mums deva 50 gramus maizes un glāzi piena.

- Kā jūs, krievu valodu nezinot, varējāt tur mācīties? Jums nebija grūti?

- No sākuma nesapratu neko. Ļoti labi par to savās atmiņās ir aprakstījis Mednis. Viņš arī gāja mūsu skolā, Atmodas gados tika izdotas viņa atmiņas - "Trīs burtnīcas". To, ko viņš tur raksta, esmu izdzīvojusi arī es. Tikai vienā mums domas dalās. Viņš raksta, ka gājis ubagot. Bet tur taču nebija no kā ubagot! Tur vietējiem pašiem nekā nebija. Visās tajās divdesmit mājiņās, kas uz tās krants stāvēja, arī bija nabadzība. Bet labāk viņi par mums tomēr dzīvoja. Viņiem bija dārziņi. Arī govis. Tikai tos dārzus viņi nemēsloja. Visus mēslus meta uz kranti, un kad nāca pavasara pali, to visu upe aizskaloja.

Starp mums bija tāda Helvigu ģimene: trīs brāļi un mamma. Tādi ziķerīgi puikas bija. Bet ēst viņiem nebija absolūti nekā. Viens no viņiem, Auseklis, bija pat sācis Latvijā iet Lauksaimniecības akadēmijā. Kā viņš palika dzīvs, vēl līdz šai dienai nesaprotu. Kad pārgāja karš, viņš sāka vadīt vietējo lauksaimniecību. Mēs, visi latvieši, tur vēlāk sākām kaut ko vadīt. Arī es pēc kara pie viņa kādu laiku strādāju par posminieci. Auseklis tur izaudzināja tik lielus kartupeļus, kādus neviens tajā malā redzējis nebija.

Pie mums tur bieži brauca vīri, ko sauca upolnomočennije (pilnvarotie). Tie bija dabūjuši zināt, ka Ļebeģevā (tā sauca to sādžu) liek mēslus uz kartupeļiem, tūlīt bija klāt. Tā nedrīkstot. No tiem mēsliem visi saindēšoties un nomiršot. Auseklis lika mammai un vēl vienai sievai, lai tūlīt izvāra kartupeļus. Izvārīja. Tie dzelteni, skaisti, lieli, kairinoši smaržo. Bet pilnvarniekiem jau pašiem arī bija tukši vēderi. Tur nevienam nebija īsti ko ēst. No sākuma viņi tos kartupeļus garšoja palēnām, laikam baidoties, ka tik kas nelabs nenotiek. Tad pēkšņi likās klāt un izēda visu grāpeli. Ne kādam kas kaitēja, nekā.

- Vai izsūtītajiem arī bija iespējams pašiem sev kaut ko izaudzēt?

- Tas jau bija vēlāk, pāris trīs gadus pēc kara. Pirmajā vasarā mums izauga tikai spainis kartupeļu. Tos nu mamma dalīja un pārdalīja, lai pēc iespējas ilgākam laikam pietiktu. Bet tas jau bija otrajā Ļebeģevas ziemā.

Pašā pirmajā ziemā mums nebija nekā. Tad arī aizgāja mūsu brālītis. Palika it kā slims. Kļuva arvien vājāks un vājāks. Tad pavisam bez spēka. Pat līdz skolai pēc tiem 50 gramiem maizes aiziet vairs nevarēja. Tikai gulēja. Mamma raudāja. Ko iedot ēst, nebija nekā. Atceros to nakti, kad mamma teica, ka brālītis šonakt laikam aizies.

Mēs tolaik dzīvojām mājelē, kurā vienā istabā bija salikti divdesmit cilvēki. Mums bija viena lāviņa. Tonakt pie tās dega skaliņš. Citas uguns jau tur nebija. Pēkšņi brālis sāka krievu valodā runāt Ņekrasova dzejoli "Nesžataja polosa" - "Nepļautā druva." Tajā ir par lauku, kas gaidu savu pļāvēju, bet pļāvējs pats ir bez spēka. Vēl tagad to dzejoli atceros vārds vārdā. Brālītis norunāja vienu rindu: "Rudenī vēlu, kad krauķi prom tālē..." Apklusa. Tad nākamo: "Meži stāv kaili un lauki jau bālē"... Atkal apklusa. Tad atkal: "Druva tik viena vēl nepļauta skumst... Bēdīgas domas tā domāt liek mums..." Rinda rindai sekoja ar arvien lielāku atstarpi... Brālīša balss palika arvien klusāka. Kad dzejolis, visas trīsdesmit rindas bija galā, viņš izdzisa... Lieki teikt, kāds tas bija pārdzīvojums. To nakti nemūžam neaizmirsīšu. Arī to, kā naktī, no lāvas kāpdama, paklupu pār viņa zārciņu, patiesībā, mazu koka kastīti, kurā viņš bija ielikts un kas turpat istabā stāvēja.

Tie, kas palikām tajā ziemā dzīvi, sākām pavasarī ēst zāli. Un arī tās bija maz. Pļavā, mežā, tur zāle neauga. Vienīgi gar dārziem varēja kādu balandu dabūt. Bet vietējo dārzos mēs iet nedrīkstējām. Tad no rītiem mēs, uzmetuši uz galvas kādu lupatu, skrējām uz iepriekš noskatītu vietiņu, kur bija zālīte, saplūcām, cik varējām, lai varētu izvārīt kaut ko līdzīgu zupiņai.

Tagad tas liekas neticami. Vakar ar vīru bijām dārzā. Pienenes zied. Izcēlu vienu lielu pienenes sakni. Rādīju vīram: redzi, šito mēs ēdām, bet nevarēja jau dabūt. Maz jau to pieneņu tur bija. Vietējie arī neļāva iet pa ganībām un tās rakt. Bija tāda Zemgaļu ģimene. Māte bija aizlavījusies uz ganībām rakt pienenes. Vietējais priekšnieks to pamanīja un par to viņu tā saspārdīja, ka viņa nomira.

Kaut kādu maizi jau mēs vēlāk dabūjām, mammai kaut ko par darbu maksāja. Bērniem dienā deva 200 gramu, lielajiem 500. Bet tā bija tāda jēla, smaga pika. Un nebija cita nekā klāt. Ne sāls, ne cukura, ne taukuma. Nekā. Kolhozā bija govis, bet pienu mums, izsūtītajiem, nedeva.

Vienreiz paklīda runas, ka amerikāņi izsūtītajiem desas atsūtījuši. Bet mēs tās neredzējām.

Un vēl. Es pārliecinājos, ka cilvēks cilvēkam badā nav brālis. Tas vienkārši nav iespējams, ja bads jācieš mēnešiem, gadiem. Var viens otram palīdzēt kādā ekstremālā brīdī, bet ne diendienā. Mamma mums jau no rīta nodalīja to porciju, ko nu viņa visai dienai bija sadabūjusi, un pašam bija jāizdomā, vai apēst tūlīt, vai atstāt vakaram. Tā bija drausmīga sajūta, redzēt, kā bads vienu otru cilvēku padara gandrīz vai zvēram līdzīgu. Bez līdzjūtības.

- Bet varbūt tas bija viens no mūsu izsūtītāju mērķiem - pazemot cilvēkus tik tālu, ka viņi zaudē cilvēcību? Kā jūs meklējāt izeju no šīs situācijas?

- Sākām pamazām mācīties zagt. Citas izejas nebija. Ja to nebūtu darījuši, mēs visi būtu nomiruši.

Bija tā. Vienu rītu mamma mums abiem ar brāli pačukstēja: mēs vairs nenomirsim! Izrādās, mūsu puiši bija pielāgojuši kolhoza kartupeļu pagraba atslēgas. Un pa naktīm klusām sāka iet pēc tiem kartupeļiem. Pie pagraba durvīm bija uzliktas lāču lamatas. Bet par laimi neviens tajās neiekrita.

Starp mums dzīvoja viens somu puika. Bez mātes un tēva. Arī viņš no tiem kartupeļiem izdzīvoja. Pats gāja pakaļ kopā ar citiem. Vēlāk viņu savāca uz kaut kādu bērnunamu.

Vienreiz atkal. Mamma teica: "Nu, šovakar, bērni, mēs ēdīsim." Brīnījos, ko tad viņa mums var iedot. Bija jau pavasaris. Zāles vēl nebija. Bet viņa laukā kaut ko vārīja. Kad viņa noņēma katliņam vāku, redzēju, ka tajā ir tāda kā bālgana zupiņa, kam pa virsu peld tādas kā dzeltenas krellītes. Un smaržo ar kādu jauku, jau gandrīz aizmirstu aromātu. Garām tieši tobrīd gāja viena krievu sieva un laiku pa laikam iesaucās: "Evakuirovannije sobaku sjeļi!" ("Evakuētie suni apēda!"). Mamma sāka smieties. Prasu: "Kāpēc smejies?" Viņa saka: "Nu mēs jau esam tie, kas to sunīti apēda."

Tagad varu vien brīnīties, ko tik toreiz mātes neizdomāja, lai bērnus no bada paglābtu. Mamma brauca strādāt uz pļavām otrpus Jeņisejai. Tur viņa lasīja un mums sūtīja varžu kājiņas. Viņa lasīja arī ogas. To tur bija ļoti daudz. Melnās upenes un sarkanās jāņogas. Bija daudz sēņu. Bērzlapes. Vietējie tās par sēnēm neatzina. Mēs ēdām. Bet cik tu vari apēst bez sāls. Un trauka arī neviena nebija, kur varētu tās saglabāt.

Ar sēnēm gan citiem izgāja slikti. Bija viena ģimene, kas bija salasījuši daudz pavasara sēņu - murķeļus. Saēdās. Un viņu dēliņš nomira. Pie tam šausmīgās mokās. Un viņa māte topašvasar arī aizgāja bojā. Tur, Jeņisejā, ķēra zivis - tugunus - un sālīja muciņās. Kad zināja, ka nāks kāds kuģis, tad vēla tās mucas lejā no krasta, lai varētu aizvest. Bet vasarās tur bija karsts. Un viena otra muca, krastā stāvēdama, sāka rūgt un pārsprāga. Pa nakti mamma un vēl citas sievietes gāja lejā, lai dabūtu kādu zivi no tām pārsprāgušām mucām. Mēs, bērni, stāvējām augšā uz kraujas un gaidījām viņas atpakaļ. Te pēkšņi atskanēja šāvieni un kliedzieni. Ar sirds drebēšanu gaidījām, kas nu būs. Mūsu māte pārnāca. Nošauta bija tā māte, kuras dēliņš bija nomiris no saindēšanās ar sēnēm. Nošauta par to, ka gribēja citus savus bērnus pabarot ar iepuvušajām, nevienam nevajadzīgajām zivīm. Mūs tur neviens nežēloja.

- Daudz jūsu, latviešu, bija tajā sādžā?

- Rimeiki, Medņi, Helvigi, Kalēji, Āboliņi, Zīrupi, Kukkanens, visus neatceros. Kādas desmit ģimenes bija noteikti. Un visas - ar bērniem. Pirmajā ziemā tajā sādžā nomira ļoti daudzi. Pavasarī tos bērnus, kas bija palikuši bez vecākiem, savāķa uz bērnunamu. Manai draudzenei Dzidrai, ar kuru tur kopā turējāmies, brālis un māsa nomira tāpēc, ka saēdās velnarutkus. Bija meklējuši krastmalā nātres, ieraudzījuši tur izskalotās, skaistās, palielās saknes un apēduši.

Vienu laiku visi metās uz zivju sālījumu. To tur kolhoza sievas lēja laukā. Mūsu sievas atkal savāca, vārīja stundām. Iznāca tāda gaiši brūna masa. Tā bija mūsu sāls. No sākuma cilvēki to priecīgi smērēja uz maizes. No sākuma bija sāta sajūta. Bet tad visi sāka drausmīgi pampt. Nieres tos milzīgos sāls daudzumus nespēja pārstrādāt. Bet dzīvot gribējās. Un mēs to sāli ēdām. Sapampuši, bet pie dzīves turējāmies. Tikai divi no mums - Dzirups un Adelīna izdarīja pašnāvību.

- Bet jūs sacījāt, ka vēlāk jau jums gājis vieglāk.

- Pēc tās pirmās briesmīgās ziemas, tie, kas palika dzīvi, sāka karpīties. Kaut ko vākt, kaut ko audzēt. Kā jau latvieši to vienmēr ir darījuši. Kad pabeidzu četras klases, sāku vest pastu. Ar zirgu. Es par to vienreiz pat "Kurzemes Vārdā" rakstīju. Divas ziemas to darīju. No vienas sādžas līdz otrai. Vienreiz gan tas zirgs ar mani izspēlēja joku. Sēdot ragavās, nosalu, kaut arī tad jau man bija kažoks, tāds kā tagad t-krekli. Gribēju paieties kājām, lai sasildītos. Kažoks traucēja. Nometu to. Pēkšņi zirgs sāka skriet. Es pakaļ. Bet viņš tik skrien. Domāju, esmu pagalam. Bija jau gandrīz nakts. Sals milzīgs, kažoka nav, līdz tuvākajai sādžai 15 kilometru. Neviens neatradīs, nosalšu. Lai ātrāk varētu paskriet, nometu velteņus, pufaiku, paliku katūna brunčos un basām kājām. Citas izejas nebija. Man tas zirgs bija jānoķer. Noķēru. Pabriesmīgas tās situācijas reizēm bija, bet man tā bija iespēja uzzināt ko jaunu, jo sādžās cilvēki tomēr kaut kā sazinājās ar ārpasauli un kaut ko nedzirdētu zināja pastāstīt.

- Grāmatu jums tur nebija?

- Kur nu! Pirmo reiz to paņēmu rokās piecdesmitajos gados, kad pie mums atveda veselu baržu ar vīriem, kuri bija izlaisti no cietumiem, bet uz mājām nelaida, nometināja mūsu sādžā. Starp viņiem bija kādas Maskavas augstskolas rektors, kāds rentgenologs, viens kolhoza priekšsēdētājs, viens sagādnieks. Un tam rentgenologam bija līdzi grāmatas. Viņš man tās deva lasīt. Pirmā grāmata, ko krievu valodā izlasīju, bija Dikensa "Pikvika kluba piedzīvojumi". Visu nakti krāsniņas gaismā lasīju. Sala dēļ tur krāsniņa bija jākurina visu nakti. Daudz ko nesapratu, bet lasītkāre bija liela.

- Cik ilgi jūs Sibīrijā sabijāt?

- Trīspadsmit gadus. Pārbraucu 1954.gadā. Tad man jau bija divdesmit seši gadi.

- Kā jums izdevās pārbraukt ātrāk nekā lielajam vairumam izsūtīto?

- Tā iznāca. Kad beidzās karš, sevī kaut kā iedomājos un uzrakstīju vēstuli uz Kremli, Maļenkovam, tajā jautāju, par kādiem grēkiem esmu izsūtīta un kāpēc man jādzīvo izsūtījumā, kur man nav iespēju izglītoties, ka es trīspadsmit gadu vecumā vēl nevienam neko ļaunu nebiju darījusi. Un pēkšņi par brīnumu visiem atnāca atbilde, ka mani jāatbrīvo no specizsūtījuma un jānosūta uz Liepāju. Kāpēc viņi izdomāja, ka uz Liepāju, nezinu. Te man nekādu radu nebija, tikai krusttēvs ar krustmāti. Un tad notika tas, ko es no sevis nebiju gaidījusi. Es vairs nedomāju ne par mammu, ne par brāli. Paņēmu savu koka čemodāniņu, tādu kašteli, ko man turpat vīri uztaisīja, uzvilku savu brūno svārku un rozā blūzi, un atā!

Mamma ar brāli tika mājās 1956.gadā.

- Jūs turp aizveda par velti. Vai arī atpakaļceļu apmaksāja?

- Kur nu! Man vēl pa ceļam piecus rubļus nozaga. Ak, kā es raudāju. Bet kaut kā līdz Liepājai tiku. Nauda man bija. Pēdējos divus gadus biju strādājusi fermā, pieņēmu pienu, to mašinēju un nesu uz kuģiem pārdot krējumu un biezpienu. Biju tur pati paēdusi un arī kāda kapeika kabatā ieķērās.

Kad atbraucu uz Liepāju, kur palikt nebija. Tante pa tiem gadiem bija jau mirusi. Mani pieņēma māsīca, kura dzīvoja Saldū. Tur dabūju tik smagu darbu, kādu pat Krievijā nebiju strādājusi: no vagoniem elevatorā lāpstoju graudus. Tur nostrādāju tikai gadu, tad pārcēlos uz Liepāju. Krustmāte saslima ar vēzi, vajadzēja braukt šurp viņu kopt. Te sāku strādāt Tuberkulozes dispanserā par reģistratori.

- Jūs tur redzēja daudzus gadus. Tā bija jūsu vienīgā darbavieta?

- Tā iznāca. Tur jutos savā vietā. Arī ar arodbiedrības darbiem pēros. Kad vajadzēja, braucu uz satikšanos ar ministriem, kad vajadzēja ielu pie dispansera noslaucīju. Man nekas nebija par grūtu.

Vēl man bija otrs ļoti interesants darbs. Es sešpadsmit gadus teātrī tiešajā translācijā tulkoju izrādes. Tas ļoti gāja pie sirds. Man ļoti patīk literatūra. Patīk arī rakstīt. Es labprāt rakstu šādus tādus sacerējumiņus. Varbūt, ja dzīve būtu citādi iegrozījusies, es kaut ko darītu šajā laukā.

Jā, kādreiz, kad vēl iznāca "Padomju Latvijas Sieviete", bija izsludināts literāro skiču konkurss par kara pēdējo dienu. Es arī piedalījos, uzrakstīju visu, kā tas bija, kā to redzēju. Aizsūtīju. Bet to, protams, nepublicēja.

- Kādu jūs atceraties kara pēdējo dienu?

- Milzīgas zilas debesis. Spoža saule. Jeņisejā vētra rimusi. Zils, gluds ūdens klajs. Pa to peld ledus bluķi. Arī visa krastmala nosēta ar ledus bluķiem. Cits gandrīz vai mājas lielumā. Kad tādam piesita, tas saira lāstekās. Mēs, meitenes, staigājam gar krastu. Pēkšņi dzirdam, otrpus Jeņisejas pietekai Ļebedjankai kāds kliedz: "Lodku! Lodku!" ("Laivu! Laivu!") Laivinieki brauca kliedzējam pretim. Kad laiva airējās uz mūsu pusi, jau pa gabalu skanēja saucieni: "Karš beidzies! Karš beidzies!" Mēs, izsūtītie, arī bijām priecīgi. Domājām, tiksim uz dzimteni. Tūlīt visi nez kāpēc sāka runāt, kā dzimtenē šajā laikā zied ābeles, par ziedu un ābolu smaržu, par to, ka mājās vairs tik lielus kokus kā te, Sibīrijā, neredzēsim. Eiforija bija milzīga. Diemžēl nekas nemainījās. Pirmajā laikā pēc kara beigām palika vēl briesmīgāk, maizes deva kļuva vēl mazāka. Sibīrijā sākās lielā celtniecība. Par to, ka mēs arī esam cilvēki, padomju vara nedomāja.

- Jūs atmiņas par Sibīrijas gadiem nerakstāt?

- Nē. Es ilgus gadus pat nebiju spējīga kādam par to visu stāstīt. Un izstāstīt, uzrakstīt patiesībā to jau nemaz nevar. Vārdi jau nevar izteikt visu, ko pārdzīvojām, ko pieredzējām. Ausekļa sieva, ar ko mēs šad tad satiekamies, reiz teica: "Nu, zini ko, kad palasa, ko par mums raksta, tad liekas, ka tur nemaz tik traki negāja." To izmisumu, kas tur bija blakām diendienā, lasot vien, tur nebijušam neizjust.

Un katrs jau vienu un to pašu notikumu vai cilvēku redz citādi. Katram izjūtas ir citādas. Mednis raksta, ka skolotāja Ļebeģevā bijusi ļoti laba, devusi pat viņam cepumus. Pret mani viņa gan laba nebija. Kad sāku tur mācīties, valodu lāga nezināju. Visos priekšmetos sākumā dabūju tikai viduvēji. Vienreiz, kad atkal nebiju kaut ko sapratusi un viņai pa prātam izdarījusi, viņa, rokas sānos iespiedusi, nostājās pie tāfeles un kliedza uz mani: "Tu ar viltu skolā iekļuvi un tagad vēl mācīties negribi, ej projām!" Vēlāk, kad jau valodu zināju, visos priekšmetos bija tikai teicami. Bet to skolotājas uzbrēcienu nekad neaizmirsīšu. Tas pret mani bija ārkārtīgi netaisni, jo man taču ļoti, ļoti gribējās mācīties. Bet toties krievu valodu iemācījos perfekti.

Vēlāk, kad jau strādāju teātrī, Pūce neticēja, ka man ir tikai vakarskolas izglītība (to pabeidzu, jau Liepājā strādādama).

- Kā jūsu dzīve veidojās Latvijā? Pati savu ģimeni arī izveidojāt?

- Jā. Man, atzīšos, pēc visām tām šausmām ļoti gribējās bērnus. Gribējās, lai ir ko lolot, mīļot. Tāpēc arī apprecējos. Man ir divi jauki bērni: Egils un Inta. Un mīļas mazmeitas. Egila ģimenē aug Simona, bet Intai ir divas meitiņas - Agnese un Alise.

Ar pirmo vīru gan ilgi nenodzīvoju. Viņš bija dzērājs. Savus bērnus izaudzināju viena pati. Bet nupat, pirms desmit gadiem, es atkal apprecējos. Sadzīvojam lieliski.

Man ir laba pensija. Lielāka nekā citām manām draudzenēm. Reizēm man liekas, ka tas nav pareizi. Bet tad es atkal domāju: bet kas mani žēloja tad, kad es gandrīz badā nomiru, kad salu?

- Tagad, kad ikdienā jāsastopas ar krievu tautības cilvēkiem, jūsos nav aiztures, nav negatīvu emociju?

- Manas draudzenes arī tā saka: mums ir viegli saprast, ka tev ir milzīgs naids pret krieviem. Bet manī tā nav. Manī absolūti nemaz nav naida. Nekāda. Ab-so-lū-ti nekāda. Es ne pārāk sen izlasīju tādu domu: "Es nevaru piedot, jo neesmu Dievs. Bet es arī neesmu tik muļķe, lai visu mūžu staigātu ar kaut kādu briesmīgu aizvainojumu uz kumbra." Es nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja visu mūžu būtu tik to vien domājusi, kā manu jaunību iznīcināja, kā mani tur mocīja. Jā, tā bija. Taču es esmu centusies to negatīvo paturēt tālāk nost.

Jā, Ļebeģevā krievi pret mums izturējās ļoti slikti. Bet es viņus par to nevainoju. Viņi bija tā audzināti. Tajā sādžā taču nebija neviena laikraksta, radio viņi nepazina, no pasaules neko nezināja, pat velosipēdu nekad nebija redzējuši.

Pie mums bieži brauca upolnomočennij - pilnvarotais. Viņam bija brūnas drēbes, un mēs viņu saucām par Brūno. Pirmajā dienā, kad mūs atveda un ielika vietējā klubā, viņš sapulcināja visus vietējos cilvēkus un viņiem teica: "Tie ir tautas ienaidnieki, un tā ir jūsu darīšana, kā ar viņiem tikt galā!" Un viņi tad arī mēģināja tikt galā, kā nu prata.

Atceros, bija viens tāds gadījums. Kolhozā stādījām kartupeļus. Mamma bija man no vecas segas uzšuvusi tādu platu jaku ar kabatām iekšpusē. Es tajās paslepen biju iebāzusi kartupeļus, lai būtu vakarā ko ēst. Bija tāds kā atpūtas brīdis. Es apsēdos zemē turpat laukmalā. Krievu meitenes, manas vienaudzes, satupa uz kāršu žoga, kas bija ap lauku. Pēkšņi viņas pieskrēja man klāt, saukdamas: "Visu, kas dzimtenei pienākas, dzimtenei atdosim!" Izpurināja no manis visus kartupeļus un vēl pamatīgi iekaustīja. Vēlāk viņas visas bija manas draudzenes. Man bija skaļa balss, dziedāt patika, un es kļuvu viņām par priekšdziedātāju. Vēlāk Latvijā arī visu mūžu dziedāju: koros, ansambļos, jubilejās un ballēs. Man patīk dziesmas un jautrība. Citi saka, ja es būtu balsi skolojusi, būtu dziedātāja. Varbūt...

Varbūt raksturs man ir tāds, ka negribas to grūto atcerēties. Es dzīvi uztveru reāli. Veselība, protams, man nekāda labā nav. Bet kam tad tā ir sevišķi laba? Arī tiem, kuri visu mūžu dzīvojuši kā spilvenā, tā dzīve nav diez ko labāka.

Esmu apmierināta, ka man ir silta istaba. Ka bērni dzīvo labi. Pa abiem ar vīru mums ir astoņi mazbērni. Gandrīz katru nedēļu iznāk kādu jubileju svinēt. Ir par ko priecāties.

- Jūs, liekas, esat optimistisks cilvēks...

- Jā, tāds nu ir mans raksturs. Es slikto ilgi sevī neturu. Iespējams, ka esmu arī romantiķe. Man tagad bieži jādomā arī par to brīnišķīgo dabu, kas tur bija. Man liekas, ka tie, kas tik varenu upi kā Jeņiseja nav redzējuši, ir daudz zaudējuši. Tā bija ārkārtīgi skaista gan saulainā laikā, kad bija gluda, spoža, gan vētrā - melna, drūma, zem tumšiem mākoņiem augstu viļņu saplosīta. Un tie milzīgie ciedri! Man liekas, ka viss, kas ar mani noticis, mani ir bagātinājis. Es brīnos, kāpēc aprakstos par izsūtījumu tik maz piemin to skaisto Sibīrijas dabu.

- Jūs neko nestāstāt par savu jaunāko brāli, kurš tomēr atgriezās no Sibīrijas.

- Atgriezās gan.Taču viņš, no trīs gadu vecuma Krievijā dzīvodams, ne tikai labi zināja krievu valodu, bet arī domāšanā bija kļuvis kā krievs. Un, vēlāk, kad nokļuva Krievijā dienestā, apprecējās ar turienieti. Dzīvoja no sākuma pie Melnās jūras, tad aizklejoja uz Habarovsku. Habarovskā viņa vecāko dēlu iesauca armijā, nosūtīja uz Afganistānu, un tur viņš gāja bojā. Bet nu jau gadus divdesmit par Aivaru neko nezinu. Viņa sieva daudz negribēja ar latviešiem pīties. Mamma gan savu dēlu pieminēja līdz savai pēdējai dienai.

- Sapņos jūs vēl redzat Sibīriju?

- Paldies Dievam, ne. Redzu šad tad teātri. It kā man jātulko luga, bet grāmata pazudusi. Bet Sibīriju laikam pašaizsardzības nolūkā esmu no sevis izslēgusi.

Ir taču jādzīvo tālāk...