Kurzemes Vārds

17:22 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ģimenes sakņu sargātāja

Kristīne Pastore

Vizītkarte

MARITA ŠTEINGOLDE

Medicīnas māsa 20 gadus, Centrālās slimnīcas 5.ķirurģijas nodaļas vecākā māsa 15 gadus.

Studē psiholoģiju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas 2.kursā.

Bijusi piesēdētāja tiesā.

Ir precējusies, vīrs Māris strādā "Liepājas metalurga" martencehā.

Meita Simona šogad beigs Rīgas Komercskolu.

Marita - gluži negaidot Maritas dzīvē ienāk brīnums, un tad Marita ir pārsteigta par pasaules jaukumu. Ir laba ģimenes sakņu sargātāja.

Gunārs Treimanis. "Vārdu noslēpumi".

Runājot par Centrālās slimnīcas 5.ķirurģijas nodaļas vecāko māsu MARITU ŠTEINGOLDI, daudzi saka: viņa ir kā tie dziļie ūdeņi - nekad nevar saprast, ko slēpj un ko pasaka atklāti, ja arī runā šķietami atklāti, vienmēr paliek sajūta, ka kaut kas ir noklusēts. Savukārt Marita pati atzīst, ka viņai esot interesanti dažādās situācijās vērot cilvēku reakciju. Starp citu, arī pašai savējo. Varbūt tieši tāpēc viņa tikusi līdz psiholoģijas studijām. Un arī tāpēc, ka viņas dzīvē ir posms, kad vajag kaut ko mainīt. Lai gan iespēju mācīties kaut ko jaunu viņa atrodot vienmēr. Gluži vienkārši bez pārmaiņām nespējot dzīvot. Un tieši tāds ir arī viņas darbs - ik dienas nes ko jaunu, kādas pārmaiņas. Ja ne ko grandiozu, tad vismaz tikšanos ar cilvēkiem.

Tāds nu reiz ir mediķu darbs. Šo teikumu Marita saka nevis ar nožēlu, bet gan ar pārliecību, ka strādā profesijā, kas viņai no sirds patīk. Gatavojoties šai sarunai, viņa sacīja: "Nav manā dzīvē nekā tik interesanta, lai kādu pārsteigtu. Viss ir bijis pa vienam - vienīgais bērns pati saviem vecākiem, viena darbavieta, viens vīrs un viena meita."

- Jūs esat īsta liepājniece jau kopš pirmās mūža dienas. Vai tā ir sagadīšanās, ka esat šeit palikusi, vai arī tas ir apzināts lēmums?

- Tas ir pilnīgi apzināti, es nekad neesmu gribējusi tikt projām no Liepājas. Kad gāju skolā, paralēli mācījos arī mūzikas skolā un gāju uz peldēšanas nodarbībām - tā pildīju gan mammas, gan tēta sapņus, bet par visu svarīgākas man bija mājas, tas, ka tās man ir šeit un ka es vienmēr varu aiziet uz savām mājām. Man vispār vienmēr ir bijušas svarīgas mājas. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc neaizgāju uz Rīgu mācīties, bet paliku tepat Medicīnas skolā.

- Jūs teicāt: pildīju mammas un tēta sapņus. Vai tas nozīmē, ka jūs kā vienīgo bērnu stingri audzināja?

- Viņi manā labā daudz darīja, taču nekad neviens neuzspieda savu gribu un necentās kaut kā virzīt manas domas sev tīkamā virzienā. Tētis jau ir miris, bet visi mūsu radi teic, ka es esot tēva meita. Iespējams, tā arī ir, jo es, tāpat kā viņš, nekad neesmu varējusi palikt mierā, man mūžīgi bijuši vairāki darbi, vienmēr man vajag kādu sabiedrisko pienākumu, visu laiku kaut ko mācos. Kad tētis nomira, viņam bija tikai 59 gadi, un es joprojām glabāju avīzi, kurā darbabiedri atceras viņu kā cilvēku, kuru visi cienīja viņa darba mīlestības un daudzu citu labo īpašību dēļ.

- Ko darīja jūsu mamma?

- Arī viņa bija medicīnas māsa. Arī par mammu man ir prieks. Tagad viņa ir pensijā, un viņai ir cilvēks, kuram mamma ir vajadzīga. Šobrīd viņa ciemojas Vācijā. Runājot par mammu, es atceros, kā mēs reiz abas Kuldīgā manā bērnībā gājām pa pļaviņu, kur ziedēja neaizmirstulītes. Tik ziliem, ziliem ziediņiem! Mamma teica: paskaties, kādas zilas puķītes! Jā, zilas, es atteicu. Paskaties man acīs, mamma atkal sacīja, man acis arī ir tikpat zilas. "Tad tu arī esi neaizmirstulīte?" es jautāju, tolaik man varēja būt kādi pieci gadi. Nē, viņa atbildēja, es esmu tava mamma. Kopš tās dienas man tik ļoti patīk neaizmirstulītes, ka es tās gribēju iestādīt mūsu lauku mājā Jūrmalciemā, bet puķītes neauga un neauga kādus trīs gadus pēc kārtas, bet šogad beidzot uzziedēja.

- Mammas iespaidā kļuvāt par medicīnas māsu?

- Ir bijušas visādas domas, taču jau kopš bērnības es zināju, ka gribu strādāt ar cilvēkiem. Man bija 17 gadu, kad pati aizgāju uz slimnīcu un uz puslikmi iestājos darbā ķirurģijas nodaļā. Tolaik daudzi tā darīja. Un man iepatikās. Šobrīd es pat domāju, ka acīmredzot tā bija mana sūtība - mācīties par māsiņu, jo kopš tā brīža man visur veicās: pabeidzu Medicīnas skolu, apprecējos, piedzima meita. Man patiešām nav par ko žēloties.

- 1.vidusskolas beidzēji, kas izvēlas medicīnu, lielākoties iet studēt par ārstiem. Jums nebija tādas domas?

- Bija gan, bet pie tā, ka to neizdarīju, vainīgs mans vīrs. Mēs bijām iemīlējušies, un viss notika. Bet es sevi mierināju ar domu, ka visi jau nevar būt ārsti, arī māsiņas ir vajadzīgas. Un šobrīd esmu pārliecināta, ka ir noticis pareizi. Turklāt, kā jau minēju, no došanās mācīties uz Rīgu mani atturēja arī tas, ka tur nebūs manu māju. Nevarēju iedomāties, kā es tur dzīvošu kopmītnē.

- Pēc Medicīnas skolas beigšanas devāties atpakaļ uz turieni, kur sākāt?

- Jā, uz to pašu ķirurģijas nodaļu. Un pavisam nesen bija tāds interesants gadījums. Manā kabinetā ienāca viena no topošajām māsiņām un sacīja, ka gribot strādāt mūsu nodaļā. Mēs ar slimnīcas galveno māsu viņai jautājām, kāpēc tieši šeit. Un viņa sacīja: skolā dakteris Grasis tik ļoti interesanti mācot ķirurģiju, ka viņa nekur citur strādāt nevēloties. Viņas vārdi mani skāra kā zibens - pirms 20 gadiem tieši tāpat notika ar mani pašu. Dakteris Grasis bija arī mans skolotājs, un arī es, viņa iespaidota, izvēlējos palikt šajā nodaļā. Vēl kā šodien atceros, kā viņš mums pēc operācijas lika saskaitīt visus žultsakmeņus. Tie bija tik sīki, vēl silti un rokās drupa, bet viņš mums sacīja: "Skaitiet precīzi, jo slimniekam būs svarīgi zināt, cik to ir bijis." Un, atklāti sakot, es nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo nodaļu.

- Ķirurģijas nodaļu pamatoti uzskata par vienu no smagākajām.

- Tieši tas man arī patīk. Tad jūti, ka esi vajadzīga.

- Teicāt, ka par nodaļas vecāko māsu jūs iecēla pilnīgi negaidot.

- Tieši tā arī notika. Vienu brīdi strādāju Uroloģijas nodaļā, un pēc kādas nakts maiņas mani pēkšņi pie sevis izsauca slimnīcas galvenais ārsts. Tajā brīdi pārdomāju visu, ko varētu būt tādu izdarījusi, - uztraukusies biju pamatīgi. Bet viņš man nolika priekšā papīru, ka esmu iecelta par galveno māsu šajā nodaļā.

- Pajautājāt, kāpēc tieši jūs?

- Jā, jo es biju ļoti uztraukusies - tolaik man bija tikai 23 gadi, bet pārējās vecākās māsas bija jau ar krietnu stāžu. Kāpēc tieši es? Vai to varēšu? Viņš atbildēja, ka varēšu. Tā es sāku visu no nulles, jo gāja celtniecība un šo nodaļu vēl tikai veidoja.

- Un varējāt arī?

- Jā, nu jau 15 gadus.

- Kā sapratāties ar citām vecākajām māsām?

- Labi. Biju jaunākā, un viņas man daudz ko lika darīt. Tā es arī daudz ko iemācījos.

- Droši vien bijuši arī dažādi atgadījumi, par kuriem var teikt: tos es neaizmirsīšu.

- Vai, ja sāktu stāstīt, avīzē vietas pietrūktu! Viens no tādiem bija, kad vēl strādāju vecajā slimnīcā. Pie mums atveda sievieti alkohola reibumā ar durtu brūci vēderā. Naktī pēc operācijas viņu ievietoja nodaļā, bet palātai, kurā viņa gulēja, bija durvis uz ielas. Pēc laiciņa gāju slimnieci apraudzīt, bet... gulta tukša. Ak, dieniņ! Tikko pēc operācijas, tikko no narkozes, turklāt laukā ziema un desmit grādu sals. Skatos - jā, lauka durvis vaļā. Ģērbos un gāju viņu meklēt. Stresa situācija, kad ieraugi, ka pazudis nesen operēts slimnieks, nav izstāstāma, es pat domāju - varbūt aizgājusi mājās? Bet viss beidzās labi. Atradu savu slimnieci turpat netālu sētā no sniega kaudzes grābjam glāzē sniegu. Laikam sāka mocīt paģiras un ļoti gribēja dzert. Patiesībā šis gadījums rāda arī to, ar kādu kontingentu mēs savā nodaļā strādājam. Nekas jau nav mainījies. Joprojām pie mums nonāk arī tie - lielākoties bezpajumtnieki, kas atrasti piedzērušies, nosaluši, sastrutojušām brūcēm un tamlīdzīgi. Vienīgais labums, ka nu vairs nevar pēc operācijas pazust. Un vēl atšķirībā no situācijas, kāda bija pirms dažiem gadiem, ir tas, ka tagad mums pēc tam, kad šie cilvēki izārstēti, ir viņus kur likt. Agrāk nebija, tāpēc, no ielas nākuši, viņi uz ielas atkal aizgāja. Tagad vismaz ir Sociālo dzīvokļu māja un nakts patversme.

Pirms dažiem gadiem kāds nodaļas slimnieks bija nolēmis pie mums esot izdarīt pašnāvību, izlecot pa logu. Otrs slimnieks to ieraudzīja, metās glābt, bet pašnāvnieks viņu sadūra un savu lēmumu vienalga īstenoja. Tas tikai rāda, cik neparedzama ir māsas profesija. Neviens nespēj iedomāties, ko pārdzīvo māsa, kad viens slimnieks ir pa logu laukā un otrs guļ sadurts uz grīdas. Vai atkal gadījums, kad dažas dienas pēc operācijas pēkšņi nomira jauns un spēcīgs vīrietis. Devās mazgāt zobus, pakrita un nomira. To mēs visi pārdzīvojām. Un māsa ir pirmā pie slimnieka un pirmā sniedz palīdzību.

- Vai šie gadījumi nenoskaņo pārāk pesimistiski, liekot redzēt tikai slikto un domāt, ka tāda ir visa dzīve?

- Ir arī tā. Bet ir arī daudz prieka. Māsas darbs ir pienākums palīdzēt, un, kad slimnieks aiziet vesels, kad redzi rezultātu, tad ir prieks.

- Nav bijis tā, ka šķiet - iešu labāk meklēt citu darbu, man pietiek visu to skatīties?

- Ir bijis, bet es tomēr saprotu, ka bez medicīnas nevarētu dzīvot. Un kur tad es iešu? Tāpēc vismaz pagaidām nekur negrasos iet, bet, kas būs vēlāk, tad jau redzēs. Kad vēl biju bērns, man bija diezgan zems pašnovērtējums, es vienmēr šaubījos, vai to un to varēšu un tamlīdzīgi. Es varēju ātri sadraudzēties, tomēr šaubījos, vai patikšu arī tad, kad mani tuvāk iepazīs. Vai tad arī ar mani vēl vēlēsies draudzēties. Bet tad es sapratu, ko gribu, ko varu, un līdz ar to šaubas beidzās.

- Kad tas notika?

- Vidusskolā, es jau teicu, man palīdzēja tas, ka sāku strādāt slimnīcā, tur es sevi it kā atradu un apliecināju. Atceros, jau pirmajā dežūrā tikko pēc Medicīnas skolas beigšanas man bija gadījums, kas mani kārtīgi pārbaudīja. Kādai sievietei pēkšņi sāka asiņot kuņģis. Asinis nāca pa visām iespējamām vietām, bet es nedrīkstēju apjukt. Viņa bija vienās asinīs, un es arī, bet bija jārīkojas. Toties kāds prieks bija, kad visu paspējām laikā un viņa izveseļojās.

- Tagad topošajām māsiņām daudz māca arī psiholoģiju. Māca arī to, ka jāprot novilkt robežu un visu nelaist caur sevi, jo tā var ātri sadegt. Cik tas ir iespējams?

- Man šķiet, ka tagad es to protu, bet šī māksla nāk ar gadiem, no tikko strādāt sākuša to nevar prasīt. No sākuma ir ļoti grūti. Strādājot pie daudz kā pierod.

- Beidzot ir pienācis brīdis, kad māsas vairs nav ar mieru strādāt pa vecam un izvirza savas prasības. Ja nevarēs citādi, jūs streikosiet. Vai ir cerība, ka māsu prasības kāds sadzirdēs?

- Es domāju, ka jā, un es ar pilnu atbildību varu teikt, ka māsas vairs neatkāpsies no savām prasībām. Procesu, kas ir iesācies, nevarēs vairs apturēt. Vēl pirms pieciem gadiem mūsu profesija bija tādā kā bērna lomā, bet pa šiem gadiem māsu pašapziņa ir augusi, viņas mācās, viņām ir augsta kvalifikācija, viņas ir sapratušas, ka medicīna nav iedomājama bez viņām. Nē, māsas pratīs sevi aizstāvēt, jo, piemēram, slimnīcā darbs bez viņām gluži vienkārši apstātos.

- Jūs atkal esat studente. Šoreiz augstskolā mācāties psiholoģiju. Kāpēc?

- Pirmkārt, tāpēc, lai pati sevi izprastu vēl dziļāk. Otrkārt, tā man palīdzēs pašreizējā darbā. Un varbūt šīs zināšanas var noderēt arī nākotnē. Kad sapratu, ka gribu mācīties, izpētīju vairāku augstskolu piedāvājumus un secināju, ka studēt tālāk māsu zinības īsti nevēlos, jo daudz ko es jau zinu, gribēju kaut ko mazliet citu, tāpēc paliku pie psiholoģijas. To, ka kādreiz mācīšos tālāk, zināju jau sen, tikai nezināju vēl, kad tas būs. Nemitīgi esmu meklējusi kādus kursus un kaut ko mācījusies - vācu valodu, floristiku, uzņēmējdarbību un citu.

- Teicāt, vīrs vainīgs, ka nekļuvāt par ārsti. Kur iepazināties?

- Mēs kādreiz dzīvojām vienā mājā. Esam precējušies jau 19 gadus, un varu teikt, ka man ir ļoti labs vīrs.

- Viņam pašam esat to teikusi?

- (Smejas.) Esmu, viņš to zina. Manam vīram ir zelta rokas. Kad nopirkām Jūrmalciemā māju, Māris pats ar savām rokām to būvēja un atjaunoja, lai gan daudzi teica, ka nav vērts gar to veco graustu plēsties. Māris stalli pārbūvēja par banketu zāli, un vasaras mums paiet tur.

- Atpūšaties un sauļojaties?

- Nekā nebija, smagi strādājam. Tur ir apstrādāts katrs zemes pleķītis, audzējam zemenes, sīpolus, dilles, gurķus, kāpostus un vēl daudz ko, no agra pavasara braukājam uz turieni, strādājam, lai kaut kas izaugtu un būtu kāds lieks lats naudas. Vai tad ar algu vien var iztikt? Tāpēc arī mēs strādājam un neuztveram to kā apgrūtinājumu, jo tajā visā ir arī savs labums - svaigais gaiss. Katrā ziņā tur nejūtos tik nogurusi kā pēc astoņām stundām slimnīcā. Mani vecvecāki kādreiz teica: ja tu neko nedarīsi, tev nekā arī nebūs! Un viņiem bija taisnība. Es varu pateikt pavisam atklāti, ka tad, kad rudenī lauki ir novākti, esmu tā pārgurusi, ka domāju: viss, nākamgad gan vairs ne. Bet pienāk pavasaris, zeme tur ir, un, kā jūs domājat, ko es daru? Eju uz sēklu veikalu, jo saprotu: ja neiesēšu, rudenī man nebūs. Bet dzīvot gribas, un dzīve ir ļoti skaista.

- Kā to darāt, ko atļaujaties?

- Savu iespēju robežās mēs cenšamies piedalīties visur: ejam uz teātriem, uz koncertiem. Es uzsveru - savu iespēju robežās. Labprāt piedalītos daudz kur vairāk.

- Un ko meita dara?

- Šogad beigs Komercskolu. Man ir ļoti laba meita. Es gan kā pārāk apzinīga mamma esmu viņai nedaudz nodarījusi pāri, par agru aizsūtīdama skolā. Šobrīd Simonas klasesbiedriem ir jau 18 un 19 gadu, bet viņai tikai 17. Simonai viss labi padevās, un viņu tūlīt pārcēla uz otro. Nemūžam tā vairs nedarītu, bet man nav iespējas to labot, tāpēc, ja drīkst, gribu pateikt citiem vecākiem: nelaidiet savus bērnus pāragri skolā, nav tā vērts!

- Savulaik bijāt arī tiesas piesēdētāja. Ko tas ir devis?

- Man tas deva atziņu, cik grūti ir spriest tiesu objektīvi. No tā, kāds būs spriedums, taču atkarīgs cilvēka liktenis. Tā bija liela pieredze. Vissmagākās bija laulību šķiršanas prāvas.

- Vai jūsu vārda skaidrojumā teiktais atbilst pašas izjūtām? Vai brīnums jūsu dzīvē ir ienācis?

- Es domāju un nevaru saprast, kad tas ir noticis? Un tad izdomāju, ka brīnišķa ir Dieva griba, ka es šajā pasaulē esmu un dzīvoju. Tas laikam ir tas brīnums. Tā ir kolosāla grāmata.

- Jums ir ļoti labvēlīga attieksme pret dzīvi.

- Jā, jo es saprotu, ka dzīvē viss ir līdzsvarā - gan labais, gan sliktais. Ir jāapzinās, ka nekad nebūs tikai viens vien.

- Esat optimiste?

- Jā, jo es vienmēr saku: jā! Es to pasaku, un tikai tad sāku domāt, kā to izdarīšu, kā tikšu galā.

- Tas nozīmē, ka nezināmajā metaties iekšā iepriekš daudz nedomājot.

- Protams, jo ir tikai divas iespējas: man var paveikties un var nepaveikties. Cita ceļa nav. Ja paveiksies - ļoti labi, ja ne - būs pieredze, jo no kļūdām mācās.

- Par Maritas vārdu vēl sacīts: ir laba ģimenes sakņu sargātāja. Kā notiek to sakņu sargāšana?

- Ģimenes ugunskuram ik pa laikam jāpiemet pa pagalītei, lai tas nenodziest. Un mūsu ģimenē patiešām nekad nav bijis auksti.

- Kas ir tās pagalītes, ko piemetat?

- Idejas, kaut kas jauns, ko padarīt, lai nebūtu vienmuļi.

- Un otrā puse ļaujas?

- Viņš par to tikai priecājas un reizēm pat brīnās, kur man tās idejas rodas.

- Kas, jūsuprāt, ir veiksmīgas kopdzīvošanas pamats?

- Spēja otru saprast, piedot un arī sarunāties. Nereti taču ir tā, ka viens apvainojas, neko nesaka, otrs pat īsti nesaprot, kas ir noticis, bet neviens nespēj pirmais uzsākt sarunu. Bet laiks iet un iet, un iet. Rodas pauze, naids, dusmas, un runāt kļūst aizvien grūtāk un grūtāk. Ir jārunā, lai nerastos plaisa. Tikai vienam ir jābūt pirmajam, un gan jau tad arī otrs sāks runāt. Bet, protams, ir dažādas situācijas.

- Varbūt jums ir kāda sava veiksmes formula?

- Es atbildes vietā kaut ko tūlīt nolasīšu: "Īstas mīlestības uzplaukšanai ir vajadzīgs laiks. Tā nenāk pēkšņi; pēkšņi uznāk tikai kaisle. Tūlītēja tieksme ir viens, bet īsta mīlestība - pavisam kas cits. Nekas cilvēku nepilda ar tādu svētlaimi kā apziņa, ka viņš kādai dzīvai būtnei ir nepieciešams un neaizstājams, ka kāds viņu no bezgalīgās ļaužu rindas ir izraudzījis kā vienīgo, kuram cilvēks ne tikai ar vārdiem, bet arī ar visu savu dzīvi saka: tu esi man nepieciešama būtne. Tur došanas un ņemšanas robežai zūdot, došana pārvēršas ņemšanā un otrādi, tur viens otram gan dod, gan no otra ņem."

- Kam pieder šie vārdi?

- To ir teicis Arvīds Kalme savā grāmatā "Es pasaulē, pasaule manī", un es šiem vārdiem pilnībā pievienojos. Es ticu, ka katram cilvēkam uz Zemes ir viņa īstā otrā pusīte. Vajag tikai ļoti ticēt, un viņas satiksies. Un vēl es kaut kur esmu lasījusi, ka cilvēkam vajag sapņot, jo sapņi piepildās.