Kurzemes Vārds

05:17 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Viena nakts. Kā mirklis

Līvija Leine

Ir dzīvē tādi mirkļi, kad piemirstas, ka tu esi par vecu vai ka tu esi par jaunu. Kad gribas būt pulkā, kopā ar citiem. Kad gēnos ierunājas sentēvu balss. Un vari to klusināt, rāt, uzmaukt tai iemauktus, lai vestu pareizajā - šodienas nihilisma, visa tautiskā un latviskā nolieguma - steliņģī, vari iesprostot kristietības kanonos. Vienalga. Tā spītīgi celsies no zemzemes, kāps lejā no debesīm un vedīs pie ugunskura, lai kaut klusējot, kaut vairāk par "Sit, Jānīti, vara bungas..." nezinot, izjustu to valdzinājumu, vienreizīgumu, ko var dot tikai viena nakts gadā. Jāņu nakts.

Tagad, kad tālums kļuvis tuvs, kāds teiks: kāds tur latviskums? Jāņus taču ir svinējuši un vietvietām vēl joprojām svin Eiropā un pat Indijā. Bet varbūt mēs varam to izmantot savā labā? Varbūt tā ir viena no iespējām tiem gudrajiem, kuri mūs negrib laist Eiropā, pierādīt, ka mēs jau aizlaikos esam bijuši kopā? Ka mūsu Jānis ir tas pats seno romiešu Janus, indiešu - Devjana, vācu Ianus, etrusku - Ani, slāvu - Jans, grieķu Apolons. Ka arī tur kurināti ugunskuri. Norvēģijā un Zviedrijā saulgriežu naktī to dara vēl joprojām. Vāciešiem gan šīs pagāniskās izdarības pirms pāri simt gadiem pavisam aizliegtas.

Latviešu Jāņi izrādījušies visdzīvotspējīgākie. Varbūt arī tāpēc, ka tos tik bieži nācies svinēt paslepen. Par spīti. Papardes ziedu nakts melnumā plūcot un gavilēšanu seģenē ietinot. Lai svešas acis neredz un nedzird. Gan tajos garajos gadu simteņos, kad mūsu zemītē valdīja vācu iekarotāji, gan tajos piecdesmit gados, kad te bija padomju vara. Pirms dažām dienām šķirstīju 1961.gadā izdotu latviešu tautas dziesmu izlasi. Nevienas tautas dziesmas par Jāņiem. Redaktors - R.Pelše. Vissmagāk nodot var tikai savējie, tie, kuri arī nes tavas tautas vārdu. Tas bija laiks, kad padomju karavīriem tika dots uzdevums nepieļaut šās briesmīgās latviešu nacionālisma izpausmes. Tas, kurš reiz redzējis, kā kareivju zābaki laukmalā izspārda zemnieku (toreiz - kolhoznieku) iedegtu nelielu ugunskuriņu, to neaizmirsīs nekad.

Kas Jāņi ir šodien? Būtu naivi noliegt, ka laika gājums šiem svētkiem nebūtu uzspiedis savu zīmogu. Tagadējā kalendārā Jāņi ir 24.jūnijā. Senie latvieši tos svinēja dienās, kad saulīte stāvēja uz vietas, vēl it kā nevēlēdamās iet uz ziemas pusi. Kad bija visgarākā diena un visīsākā nakts. Šogad tas būtu naktī no 21. uz 22.jūniju.

Folkloristi joprojām nevar samierināties arī ar šodien tik ierasto un mums jau mīļo nosaukumu - Līgo svētki. Izrādās, šīs vārdkopas autors ir bijis komponists Emilis Melngailis, kas to izgudrojis 1900.gadā, lai modīgāk izdotu savu pirmo Jāņu dziesmu apdaru krājumiņu. Pats gan viņš to vēlāk nožēlojis. Taču tauta to nav noraidījusi. Tāpat kā nav noraidījusi Krišjāņa Barona no leišiem palienēto vārdu daina. Nu par Zāļu vakaru runā vairs tikai seno paražu zinātāji.

Taču tas ir nieks, salīdzinot ar tām paražām, kas Jāņus iekarojušas pēdējā laikā. Tautas dziesmu dziedāšana, gavilēšana, lauku un ganāmpulku aplīgošana ieguvusi skatuviska iestudējuma statusu vai pazudusi pavisam. To vietā - labākajā gadījumā Paula "Ziņģes" tiešraide. Parasti magnetofons, kurš arvien biežāk atskaņo hītus svešzemju valodās.

Siera ritulis reti kur ir vientulis vai draudzējas tikai ar pīrāgiem un pašceptiem raušiem. Barbekjū, grili jau diezgan pārliecinoši no aprites izspieduši padomjlaika brāļu - kaukāziešu šašlikus.

Taču pati baigākā tradīcija - pārdzeršanās. Un nav pie vainas vairs alutiņis, vecais brālis. Ne pie viena vien ugunskura tiek cilātas pudeles, kuru nosaukumi kādreiz pie mums bija izlasāmi tikai ārzemju romānos, un dažviet netiek smādēts tas pat ļergucis. Kas būs izvēlēts par galveno svētku noskaņas radītāju, no līgotāju rocības atkarīgs. Tiem līgotājiem brīdi, kad saulīte rotājas, Jāņu dienu sākdama, visai grūti saredzēt. Kaut nu visi, kas izvēlējusies šādu Jāņu svinēšanas taktiku, arī sadzirdētu un saredzētu tās baigi brīdinošās reklāmas, ko šogad pa radio un televīziju raida Iekšlietu ministrija!

Kādreiz teica: dzer no grūtas dzīves. Varbūt pareizāk būtu: no nemācēšanas dzīvot? Varbūt - izprast to, kas pašā salūzis? Varbūt - no nemācēšanas priecāties. No neprasmes saredzēt, kā Jāņu vakarā smilga saposusies un rudzupuķes zieds gavilē, cik rasaskrēsliņš par savu vārdu un uzdevumu lepns. Cik maigi un cēli to savu vienīgo, īso, vienvasaras mūžu izsmaržo kumelītes zieds un ozollapa izdzīvo.

Mums ir dotas daudzas vasaras.

Vai protam to novērtēt?

Bet rītvakar - Jāņu vakars. Un sentēvu gēni mūs sauks no mājām laukā. Pie dabas. Pie ugunskuriem. Pie radiem, paziņām. Un dvēsele pacelsies vasarai pretim. Jo tā mums šajā zemītē ir lemts:

Visa Dieva radībiņa saulītēi līgojāsi:

Rudzu vārpas, puķu ziedi, dižu mežu koku gali,

Veci ļaudis, mazi bērni, jauni puiši, jaunas meitas.