Kurzemes Vārds

13:14 Sestdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kara sākums

Sestā diena. "Der Rote Strasse"

Rihards Rubīns

Vēl nebija dziedājuši gaiļi. Jādomā, fašisti arī gulēja. M.Kļevenskis, lai glābtu dzīvību, pameta komandtiltu. Izmantoja pazīšanos ar tiešo priekšnieku V.Tribucu, formāli saņēma izsaukumu un divās ātrlaivās aiztrauca uz Ventspili. Protams, paņemot līdzi labākos draugus.

No neoficiāliem avotiem zināms, ka pirms aizbraukšanas pirmā ranga kapteinis strīdējies ar politdaļas vadītāju Djačenko. Pēdējais komandierim pārmetis gļēvulību, amorālismu. M.Kļevenskis smīnot klausījies. Otrā plāna aktieri M.Būka un J.Zars vispār laivās netika lūgti.

Savulaik vēstures zinātņu doktors V.Savčenko centās attaisnot biedra Kļevenska rīcību, pat veidot varoņa tēlu. Doties jūrā tobrīd esot bijis bīstami. Patiešām, pie Užavas notika neliela jūras kauja ar vācu kuteriem. Taču nevar salīdzināt nesalīdzināmo: apšaudīšanās jūra - parasta kara epizode; došanās pa Grīzupes ceļu - krusta nešana uz Golgātu.

M.Kļevenskis vēlāk kļuva par kontradmirāli. Ar ordeņiem rotātām krūtīm nodzīvoja vēl 13 gadu.

Pusstundu vēlāk jūrā izgāja "Vienība". Pārpildīta ar bēgļiem. Emocionāls stāsts padomju stilā: "Uz transportkuģa skaidri redzamas Sarkanā Krusta zīmes. Tomēr fašistiem nekas nav svēts. Vētras laikā lidmašīnas uzbruka neaizsargātam kuģim. Šāva pat uz tiem, kas mēģināja peldus glābties. Noslīka daudzi, līdz krastam tika retais?"

Kārļa Siljākova interpretācija: ""Vienība" vētrainā laikā mēģināja izkļūt no ielenktās pilsētas. Neviens neuzbruka - paši uzsēdās uz sēkļa. Kuģis dabūja sūci. Daudzi patiešām noslīka?"

Tie, kas toreiz izglābās, atbalstīja padomju versiju.

Klusītiņām naktī Karostā pulcējās tie, kuriem pēdējā cerība bija izkļūt no aplenkuma pa Grīzupes ceļu: sarkanarmieši, jūrnieki, bruņoti strādnieki, aizmugurē bērni, sievietes un pensionāri.

Saule bija jau gabalā, kad sākās kauja. Izmisumā esošie gāja tik uz priekšu. Lodes tos kapāja no visām pusēm, pat no gaisa. Nāves pļauja visa ceļa garumā.

"Die Front" par šo slaktiņu raksta: "27.jūnijā krievi devās izšķirošā uzbrukumā. Tiem, ļoti varonīgi rīkojoties, izdevās uz brīdi pārraut ielenkuma līniju. Tikai pateicoties mūsu virsnieku gudrībai, pārrāvums ar milzīgām pūlēm tika nosprostots? "Der Rote Strasse" ar līķiem klāta."

Skats tiešām pēc kaujas šaušalīgs. Karsts laiks. Tankos, automašīnās uzpūsti zili krievu karavīri. Grāvmalē strādnieks ar bisi rokā. Rati, kuros iejūgts nošauts zirgs. Šausmu izstāde brīvā dabā.

Cik aizstāvju izkļuva no ielenkuma? Ap 400, tā padomju presē. Vācieši raksta, ka četrreiz mazāk.

Kad karš jau Krievijā lasīja "Melno Mesi", uz Liepāju tika izsaukts Talsu policijas bataljons. Pucieriem vajadzēja satīrīt apkārtni ap Grīzupes ceļu. Veidotas tika nelielas kapu kopiņas, ateistiem uzlikts krusts. Ar to vācu militārā vadība bija nemierā - visam jābūt tīram un gludam. Vēlāk padomju varai bija grūti atrast, kur krita biedri Būka un Zars.

Toties ap Krustojumu sakopti, skaisti kritušo vācu karavīru kapi.

Svētie iesaka likt mierā mirušo pīšļus, bet politika to neļauj darīt. Pēc kara mūsu Centrālkapos aiz vārtiem bija milzīgs lauks ar krustiem, bruņucepure galā. Kritušajiem vāciešiem, leģionāriem. Kādu dienu tas viss pazuda - tapa lauks, kur glabāt mūsējos. Tie, kas to paveica, piemirsa, ka mirušie ķer dzīvos.

Kara laikā ļaunestībā 27.jūnijā piedzērušies miliči "Zilajā brīnumā" nošāva 87 apcietinātos. Necilvēcības kulminācija. Ir tāds nerakstīts likums: ja ienaidnieks ienāk pilsētā, tad zaudētāji atver cietumiem vārtus. Pirmos izlaiž kriminālnoziedzniekus - labākā dāvana uzvarētājiem.

Botanikera vietnieks Knīpše rīkojās sarkanā terora garā. No lodēm izglābās tikai trīs - tirgotājs Matisons, krāsotājs Štegers un kapteinis Kāns. Notēloja nošautos, ilgi gulēja zem līķiem. Kānam nepatika neviena okupācijas vara. Viņš pēc kāda laika sakāvās ar vācu virsnieku. Par to Kānu nošāva Jelgavā uz ielas. Kad hitlerieši ieņēma pilsētu, šāvējus - miličus arestēja, likvidēja bez tiesas.

Vienīgi Knīpše brīdi paglābās, sekoja sava priekšnieka piemēram. Viņu atrada Alsungas pagasta Kuruļos, mierīgi guļam gultā. Nolaida no kātiem turpat pie žoga. Arī mājas saimnieks Zomers saņēma lodi.

1941.gada jūnijā hitleriešu gaidītāji bija sajūsmā. Būs brīva Latvija! Tiem, kas palīdzēs vāciešiem sakaut komunistus, tiks priekšnieku krēsli. Visus sociķus čokā iekšā, lai netraucē sociālo mieru, netīko turīgo ļaužu mantu.

Taču atbrīvotājiem bija citi plāni. Mutvārdu ziņas no leišu malas: "Nacionālisti ar dāvanām gājuši brīvību lūgties. Mantas paņemtas, paši padzīti. Vācu militāristi pamācījuši, lai citreiz nelien, būs slikti."

Arī pie mums Latvijā tā pati aina. Aizliedza zaļās armijas, nacionālo karogu varēja izkārt tikai ar speciālu atļauju. Atkal jauna okupācija, šausmas bez gala. Šaujot nost ebrejus, komunistus, aicināja arī mūsu puišus, lai palīdz fričiem.

Stāsta kuģa "Bārtava" kapteinis Jirgensons, kas pie fašistiem prata būt topā: "Pats galvenais šī kara iemesls - Vācijai trūkst dzīves telpas. Kur to ņemt? Protams, Baltijā, Krievijā, Ukrainā. Kopš Latvijas valdība nekaunīgā veidā atņēma vācu baroniem muižas, pagājuši divdesmit gadi. Baltvācu saimnieki nav miruši, tikai naidā klusēja. Viņu pārstāvis Alfrēds Rozenbergs pie Hitlera lielā godā. Nebūs vairs trīs Baltijas valstu - pietiek sapņot. Būs okupācijas varas pārvaldīta Ostlande. Maizes klēts vācu tautai? Tas katram ir jāsaprot, jāņem vērā. Katrs domā par sevi - Hitlers par visiem."

Vēl 27.jūnija rītā iznāca avīze "Komunists", sludinot nodeldētu domu: "Sarkanarmija un tauta vienota." Avīžkioski aizklapēti, retais dabūja laikrakstu lasīt, eksemplāri mētājās redakcijā uz grīdas. Redaktors Krievs karoja ar fašistiem, žurnālisti pamukuši. Visi gaidīja, kas nu būs, ko ar mums darīs, kas mūs baros. Liepāja grima neziņā.