Kurzemes Vārds

13:59 Svētdiena, 20. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kara sākums

Septītā diena. Epilogs

Rihards Rubīns

Pēc "Die Rote Strasse" traģēdijas aizstāvju skaits sabruka. Izdzīti no Zaļās birzs fortiem, tie ieņēma pozīcijas Raiņa parkā. Lomeijera vīri ienāca Jaunliepājā pa Brīvības ielu. Neslēpjoties, pilnā augumā, automāti uz krūtīm, gatavi jebkuri brīdi atklāt uguni.

Atkal kļūmīga pārskatīšanās. Vāciešiem pretī steidzās divi liepājnieki, Latvijas karavīru formastērpos, sveicienus mājot. Spalga automātu kārta. Abi nokrita iebraucamās vietas "Melnais gailis" pievārtē.

Rāpot atbrīvotāji sāka Raiņa parkā. Tos sagaidīja krievu lodes, ierakumos ložmetēji, aiz katra koka vīrs ar plinti. "Pelēki kā noputējusi zāle, bet bīstami kā pūķis ar daudzām galvām," tā tos raksturoja Miervaldis Birze stāstā "Divi pusmūža cilvēki".

Apšaudīšanās ieilga vairāku stundu garumā. Daudzi tur krita. Kad tagad ejam pa šo Jaunliepājas atpūtas zonu, derētu atcerēties, ka tā ir liela kapsēta. Vācieši, ieņēmuši pilsētu, Raiņa parka ierakumos sameta arī pirmos nobendētos ebrejus.

Pietrūkstot munīcijai, kaujinieki atkāpās uz Vecliepāju. Izvietojās kanālmalā no ezera līdz jūrai. Paši drošsirdīgākie ēkā, ko kādreiz sauca par "Melno bumbu". Skaisto māju apsargāja vecs vīrs Jēkabs Paulēns, ar iesauku Klibais nabags.

Vairums bruņotu strādnieku un komjauniešu par labāku atzina viesnīcu "Olimpija". Trīsstāvu celtne tieši iepretī tiltam. Snaiperi salīda Trīsvienības baznīcas tornī, veltīgi cerot, ka friči uz dievnamu nešaus. Jaunos komandēja smuks cilvēks ar brillēm, proti, Imants Sudmalis. Vecākos strādniekus - Kārlis Birziņš. Cik tad bija to, kas pretojās hitleriešiem pie kanāla? Grūti sacīt, padomju viedoklis - ap 200. Atmiņu pierakstus pārlasot, secinu - nedaudz mazāk.

Fašisti tuvojās kanālam galvenokārt pa Brīvības un Zemnieku ielu. Bruņutransportieri, tanketes, automašīnas, kas vilka lielgabalus. Rīgas un Raiņa ielas krustojumā parādījās īpaša mašīna ar skaļruni. Skaidrā latviešu valodā tika pārraidīts teksts: "Padodieties, pretošanās ir pilnīgi veltīga."

Tur, kur tagad atrodas aizstāvjiem domātais piemineklis, toreiz bija viesnīca "Nord". Ostas strādnieks Alberts Kaģis pārskrēja pa tiltu uz Jaunliepājas pusi un ar rokas granātām iznīcināja vācu automašīnu. Līdzīgi kā Raiņa parkā, arī te cīņas ieilga. Fašisti nespēja forsēt kanālu arī ar laivām. Vairāki viņu virsnieki, kas organizēja pārcelšanos, tika nošauti.

Vācu avīze "Die Front" šo kauju raksturoja tā: "Lai ietiktu pilsētas otrā daļā, jāpārvar bija tilti. Tos sarkanie aizstāvēja visādiem līdzekļiem. No Vecliepājas puses mūsu karaspēku apšaudīja privātās drēbēs tērpušies komunisti - šāva no logiem un jumtiem. Ielu cīņās viņi jutās savā elementā. Nelīdzēja arī skaļruņa aicinājums padoties. Bija jāvērš lielgabali pret pilsētu. Naktī uz sestdienu Liepāja liesmoja kā senā Roma."

Drosmīgāk par karavīriem darbojās vācu kinooperatori, filmējot, kā lielgabali posta Vecliepāju. Šāviens - tiešs trāpījums, grūst māja, raugi, burvīgs kadrs. Fāterlandē ļautiņiem patiks.

Kas tad tika sagrauts? Gandrīz visa Lielā iela. Protams, tas Kungs nosargāja baznīcu. Dzīva, ložu sakapātām sienām palika "Melnā bumba". Tajā daudz līķu, stūrī mētājās Klibā nabaga protēze. Ap Rožu laukumu drupu kaudzes. Dega kinoteātris "Kamergaisma". Beidza rīkojumus dot vēsturiskais valdes nams, ko savulaik uzcēla hercogs Pēteris Bīrons. Liesmoja skaistākā Liepājas bode - Armijas ekonomiskais veikals. Tur pirms kara bija pat slīdošās kāpnes. Arī bodnieki miruši, sadegot pagraba telpās.

Vairums vēsturnieku uzskata, ka Lomeijeram tā nevajadzēja rīkoties. Aizstāvjiem trūka munīcijas, viņu skaits bija niecīgs, ieņemt pilsētu varēja bez liela grautiņa. Var saprast arī pulkvedi - steiga un naids viņam lika rīkoties nežēlīgi.

Kur palika pēdējie kaujinieki? Kad savu darbu paveica hitleriešu lielgabali, kaujinieki iesēdās automašīnās un aizbrauca Nīcas virzienā. To, ka mūsu krievi, sprūkot no degošās pilsētas laukā, dosies uz Vācijas pusi, laikam jau paši vācieši nebija ņēmuši vērā. Cīnītāji, sadalījušies sīkās grupās, tika līdz pat Lietuvai. Dažus apcietināja aizsargi pie Priekules. Bet Imants Sudmalis uz dažām stundām ieņēma pat Skodu.

Retais no liepājniekiem panāca sarkanarmiju. Viens otrs kļuva par partizānu. Bet vairums noslēpās klusā vietā, gaidīja labākus laikus.

Spontāni veidojās vācu karaspēka pulcēšanās vieta Annas tirgū. Vecliepājā vēl sprāga un šāva, bet Jaunliepājā pie vairākiem namiem plīvoja nacionālie karogi. Liepājnieki nebija baidījušies tos saglabāt Baigā gada laikā.

Lomeijera štābs iekārtojās Drāšu fabrikā. Tur tapa arī pirmā latviešu pašaizsardzības vienība. Pazīšanās zīme - balta lenta ar dzeltenu kāškrustu uz kreisās rokas. Viņu vadonis - Žanis Sniķeris, bijušais latviešu strēlnieks, kas savulaik taisīja revolūciju Krievijā.

Tika noteikta komandantstunda. No septiņiem vakarā līdz astoņiem rītā visiem bija jāsēž mājās.

Kārļa Siljākova atmiņu skice: "Septiņos biju vēl Annas tirgū. Mājas tuvu, aiziet paspēšu. Tikko vācu automašīna mūsu mēlē pārraidīja: "?liepājnieki, guliet mierīgi, vācu armija sargā jūsu dzīvību un mantu!" Bet kas tad tas?! Friči brūk Matisona veikalā iekšā. Ka zaga krievi, tas bija izsenis zināms, bet, ka vācieši, tas bija uz sliktu."

Cik kautiņā pie Liepājas mirušo? Tas atkal strīdus ābols abām pusēm. Mūsu Centrālkapos aprakti 796 vācu karavīri. Labs bariņš guldīts pie Krustojuma. Bet kritušie virsnieki skaistos zārkos aizvesti uz fāterlandi. Vai ievainotos vispār kāds spēj saskaitīt?

Vēl sliktāk ar padomju pusi. Maz rakstītu datu. Bet tos, kas nebija nevienā pusē, varēja uzskatīt par mirušiem dabīgā nāvē. Kādā zviedru žurnālistu publikācijā sastapu vērā ņemamu vāciešu un krievu kritušo attiecību. 1941.gadā - 1:5, kara viducī - 1:3, tuvu pie beigām - 1:2, ap Berlīni - 1:1.

Vācu preses kopsavilkums: "Aizstāvēšana bija lieliski noorganizēta. Ielu cīņas plosījās 48 stundas. Pretestību iznīcināt izdevās vienīgi ar smagajiem lielgabaliem. Liepājas piemērs rādīja, uz ko īsti spējīgs krievu karavīrs, ja vien tiek prasmīgi vadīts. Pilnīgā pretstatā varonīgai Liepājai bija gļēvā, apjukusī, padoties gatavā Daugavpils."

Kaut ko tādu par savu pretinieku padomju presē sameklēt nespēju. Kaut kad vēlā rudenī "Pravdā" dažas rindiņas. Klusēšana turpinās arī pēc kara. Kamēr Staļins dzīvs, paslavēt latviešus, kur nu vēl vāciešus, bija ļoti bīstami.

Stagnācijas gados Liepājas aizstāvju godināšana ieguva pompozu auru. To darīja visi, kam tik nebija slinkums. Izrādījās, ka simtiem cīnītāju, paši drosmīgākie, palikuši dzīvi. Liepājas partijas komitejā tapa gari jo gari saraksti. Atceros, kāds no bijušajiem kaujiniekiem teica: "Toreiz, līdzīgi kā olimpiskajās spēlēs, nebija svarīgi uzvarēt, bet tikai piedalīties. Gudram būt un palikt dzīvam."