Kurzemes Vārds

09:58 Trešdiena, 18. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Gan jau kaut kā...

Es nezinu, kā to pareizi nosaukt - varbūt par vieglprātību, varbūt par visatļautības sekām, taču ir jānotiek traģēdijām, ir jāiet bojā cilvēkiem vai labākā gadījumā tie jāsakropļo, lai attaptos un sāktu gan ievērot noteikumus, gan vērsties pret tiem pārkāpumiem, kuriem līdz tam bezrūpīgi atmetām ar roku, sak, gan jau kaut kā...

Pirms pāris vasarām Talsos bija jāiet bojā bērniem, lai saprastu, ka tehniskas ierīces drīkst noslogot tik, cik drīkst, un ne vairāk. Bija jāiet bojā skatītājiem autosacīkstēs, lai saprastu, ka trase jānorobežo tā, kā to noteikts norobežot, bet nevis, kā tīk. Bija daudziem cilvēkiem gadumijas naktī jāsaspridzina rokas, lai atjēgtos, ka vismaz jāsāk brīdināt nebliezt gaisā visu, kas ienāk prātā. Pagājušajā gadā Līgo svētkos Latvijā satiksmes negadījumos bija jāiet bojā 26 cilvēkiem, lai saprastu, ka tieši šie svētki ir visriskantākie un braucēji jābrīdina īpaši stingri un jākontrolē īpaši stingri. Par slepkavas upuri bija jākļūst visai augstai amatpersonai, lai saprastu, ka pret nejēdzībām muitas punktos jāsāk vērsties. Nupat Gaujā bija jānoslīkst bērniem, lai attaptos paziņot, ka šajā upē, lūk, jau kopš seniem laikiem drīkstot peldēties tikai vienā vietā.

Protams, nelaime nenāk brēkdama, tā var notikt, kā mēdz teikt, uz līdzenas vietas, arī tad, kad viss ir ievērots līdz pēdējam sīkumam. Taču absurdi ir tas, ja šo nelaimi tuvinām paši ar savu bezrūpību.

Cik cilvēkiem būs jāiet bojā, līdz no autobraucējiem pilsētas ielās nopietni prasīs ievērot braukt tikai tik ātri, cik drīkst, un tikai tur, kur drīkst? Cik cilvēku vēl būs jāsakož suņiem, lai no to īpašniekiem prasītu ievērot to, ko prasa noteikumi? Cik cilvēkiem būs jācieš negadījumos darba vietās, lai no darba devējiem prasītu ievērot darba drošības noteikumus, nevis ļautu viņiem domāt tikai par peļņu? Cik cilvēkiem būs jākļūst par psihiski slimo upuriem, lai veselības aizsardzības instances panāktu, ka šādiem slimniekiem jāatrodas slimnīcās?

Var jau teikt, ka tie ir retoriski jautājumi, tāpēc arī atbildes uz tiem nav ko prasīt. Taču nejēdzīgākais ir tas, ka parasti zina, ko drīkst un ko ne, bet to atceras tikai tad, kad jau par vēlu.

Andžils Remess