Kurzemes Vārds

10:38 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Kūrmājas un tās teritorijas pārmaiņas divu gadsimtu mijā

Indra Imbovica

19.gadsimts Liepājā bija raksturīgs ar progresīvām pārmaiņām, saimnieciskās un kultūras dzīves strauju attīstību. Pilsētai bija laimējies piesaistīt tādu izcilu personību kā Lielās ģildes eltermanis Kārlis Gotlībs Sigismunds Ūlihs. Šī vīra asais prāts, mērķtiecība un neatlaidība vairāk nekā 40 gadu garumā ietekmēja visus svarīgākos saimnieciskos pasākumus pilsētā. Ar Ūliha atbalstu un aktīvu darbību osta ieguva starptautisku nozīmi, tika izbūvēts dzelzceļš, izveidota birža un tās vajadzībām uzcelta ēka utt. 1870.gadā tika iesākti un iesvētīti pirmie pludmales apstādījumi, kas lika pamatus Jūrmalas parkam. Piecus gadus vēlāk atklāja Kūrmāju, un jau 1978.gada sezonā Liepāju apmeklēja 1200 peldviesu. Saimnieciskais uzplaukums stimulēja un attīstīja pilsētas kultūras dzīvi. Katrā ziņā Kūrmāja ar viesnīcu un koncertzāli lika pamatus gan tiem laikiem Liepājai neparasti platajai ielai, ko nodēvēja par prospektu un apstādīja ar kastaņkokiem, gan jau nākamajā - 20.gadsimta otrajā pusē bija atstājusi kultūras aktivitātēm iesildītu vietu, lai dažus simtus metru uz ziemeļiem paceltos jauna būve - zvejnieku klubs.

Kūrmāja top paša pilsētas arhitekta Berči uzraudzībā

Kūrmāja atradās prospekta galā, kur tagad, ielāpiem noklāta asfalta vietā, sākas flokšiem apstādītās garās dobes ceļā uz pieminekli bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem - tautā to sauc par Māti. Naudas trūkums raksturīgs visiem laikiem, tādēļ, lai gan pamatakmeni Kūrmājai ielika 1871.gadā, celtniecības darbi sākās tikai 1874.gadā un tika pabeigti pēc deviņiem mēnešiem - 1875.gada rudenī.

Tā bija grezna koka būve ar viesnīcu, teātra izrāžu un koncertzāli ar 500 sēdvietu, restorānu un deju zāli. Projektu izstrādāja pilsētas galvenais arhitekts Pauls Makss Berči, un viņš pats arī uzraudzījis būvdarbus. Ar Kūrmājas celtniecību saistās arī citi slaveni vārdi, tostarp būvuzņēmēja Vilhelma Rīges, kura pieredzējušie amatnieki paveica visus svarīgākos ēkas astoņu kolonnu fasādes un iekšdarbus. Arī visus krāsošanas, skārdnieku, metāla, podniecības, stiklošanas, tapsēšanas un kokamatnieku darbus paveica Liepājas meistari, bet daža laba smalkāka lieta tika pasūtīta Rīgā un pat ārzemēs.

Jau no pirmā pastāvēšanas gada Kūrmāja kļuva par vienu no iecienītākajām liepājnieku un pilsētas viesu atpūtas vietām. Tās dārzā sevišķi kupli apmeklēti bija vasaras simfoniskie koncerti. Tur kungu pavadībā pulcējās dāmas garās kleitās ar saulessargiem un, sēdot pie mazajiem galdiņiem, baudot atspirdzinošus dzērienus un saldējumu, klausījās muzikālos priekšnesumus. Simfonisko koncertu laikā Kūrmājā valdošo gaisotni spilgti atceras un savās grāmatās fiksējusi mūsu dižā novadniece, rakstniece Zenta Mauriņa. Šos muzikālos pārdzīvojumus toreiz vēl jaunajai meitenei dāvāja viņas mīļais tēvocis un draugs Hanss Hohapfels.

Līdzīgi kā K.Ūlihs pilsētas attīstībai, diriģents, vijolnieks, komponists un mūzikas kritiķis H.Hohapfels Liepājas kultūras, pamatā muzikālās dzīves, attīstībai arī veltījis vairāk nekā 40 dzīves gadu. Viņš ir Baltijā vecākās Liepājas filharmonijas līdzveidotājs un pirmais direktors 1886.gadā, mūzikas skolas dibinātājs un vīru kora vadītājs. Arī 1926.gadā viņš atjaunotās Liepājas filharmonijas pirmajā koncertā pilsētas teātrī diriģēja kori un orķestri. Hanss Hohapfels vēl līdz divdesmito gadu beigām regulāri vadīja Liepājas filharmonijas orķestri iecienītajos Kūrmājas vasaras simfoniskajos koncertos, kad stafeti pārņēma vairāki jaunie talantīgie latviešu mūziķi.

Trīsdesmito gadu sākumā Kūrmāja kā pilsētas kultūras dzīves centrs pamazām savu nozīmi zaudēja, lai gan vēl 1931.gadā informācija laikrakstā "Kurzemes Vārds" liecina, ka Kūrmājas dārzā noticis Lielbritānijas karaflotes orķestra atvadu koncerts, kuru apmeklējuši vairāki tūkstoši klausītāju, bet angļu flotes admirālis atzinīgi novērtējis labo akustiku un bijis pārsteigts, ka Liepājas filharmonija pie tik neliela iedzīvotāju skaita spējusi piesaistīt 350 koncertu abonentu.

Liepājnieki priekšroku sāka dot pilsētas centrā ērti sasniedzamajam greznajam Liepājas teātrim un operai, vēlāk arī jaunajam, modernajam 15.maija jeb Latviešu biedrības namam, kuram 1934.gadā pamata akmeni bija ielicis pats prezidents Kārlis Ulmanis. Trīsdesmito gadu otrajā pusē Kūrmāja bija pamatbāze Liepājas basketbolam, dažkārt tur risinājās arī sacensības boksā, tomēr ziemas mēnešos tā bija tukša un pamesta. 1938.gada otrajās Lieldienās kāds kārtībnieks savas rīta apgaitas laikā ievērojis, ka no Kūrmājas zāles izšaujas liesmas. Izsauktie ugunsdzēsēji neko vairs nepaspēja glābt, jo koka ēka īsā laikā švirkstēdama nodega līdz pamatiem.

Tā pagāja Kūrmājas godība, kas liepājniekiem un pilsētas viesiem vairāk nekā 60 gadu sniedza patīkamas atpūtas iespējas un mūzikas baudījumu. Vēl ilgus gadus pēc tam Liepājā klīda baumas, ka Kūrmāju aiz neuzmanības nodedzinājuši klaidoņi, bet īstas skaidrības tā arī nav līdz šai dienai.

Pa Fenderprospektu uz zvejnieku klubu

Kopš Kūrmājas nodegšanas Latvija piedzīvoja neskaitāmas reizes briesmīgākus notikumus, kas noveda pie valsts neatkarības zaudēšanas un okupācijas varas īstenotām latviešu tautas genocīda akcijām. Dzīvība ir sīksta, un cilvēks dzīvo ar cerībām. Laiks dziedē visas brūces. Sešdesmito gadu otrajā pusē Latvijā bagāti un spēcīgi kļuva daudzi zvejnieku kolhozi, arī "Boļševiks" Liepājā. Jau kopš piecdesmitajiem gadiem tajā plašumā izvērsās mākslinieciskā pašdarbība ar sieviešu kori, sieviešu un vīriešu vokālajiem ansambļiem, tautas deju kolektīvu, dramatisko kopu un stīgu instrumentu ansambli, izveidojās pat bērnu baleta un izšūšanas pulciņi. Zvejnieku kolektīvā saimniecība uzturēja arī futbola un sieviešu basketbola komandu.

Pienāca brīdis, kad vairāk nekā tūkstotim kolhoznieku nebija pat kur rīkot pilnsapulces. "Boļševika" ilggadējais valdes priekšsēdētājs Tālivaldis Frickauss nolēma, ka jāceļ pašiem savs klubs. Protams, ne jau kultūra bija tā, kam deva priekšroku pilsētas vadītāji un atbalstīja Rīgas biedri. Dažus simtus metru no bijušās Kūrmājas uz ziemeļiem un cieši blakus zvejnieku kolhoza teritorijai plikas kāpas galā 1965.gadā tika iedzīti pāļi sporta un administratīvajai ēkai, ko bija paredzēts celt pēc tipveida projekta. Taču "Boļševika" valdei ar kārtīgiem jūras vilkiem piemītošo spītību tas gaužām nepatika. Tika pieaicināts Rīgas arhitekts Juris Skalbergs, kas projektu uzlaboja, līdz ar to klubam radās plašā halle ar nestandarta trepēm, moderni aprīkota lielā zāle un vēl citas izmaiņas.

Lielā zāle ir īpaši izceļama, jo vēl šodien nevienā Liepājas kultūras iestādē nav tik modernas skatuves, kuras mehānismi darbojas arī tagad. Trijdaļīgā skatuve ir nolaižama gan zem grīdas, gan paceļama trijos dažādos līmeņos. Savukārt zāles otrajā galā zem balkona atrodas lūka, kurā var ātri nolaist un novietot visus krēslus. Vienīgā nelaime, ka zālei ir slikta akustika. Turklāt to nodeva kā sporta zāli, jo pretējā gadījumā noteikumi prasīja, ka krēsli ir jāpieskrūvē pie grīdas.

Jaunbūvi ekspluatācijā nodeva 1967.gada nogalē kā administratīvo ēku ar sarkano stūrīti. Lietas nesaukt īstajos vārdos - tas bija viens no padomjlaika idiotismiem, kaut kas tamlīdzīgs notika arī ar Metalurgu kultūras pili, kuras celtniecība dokumentos figurēja kā vecā kluba rekonstrukcija. Zvejnieku kluba grandiozā svinīgā atklāšana ar apmēram 800 viesu notika 1968.gada 16.februārī.

Jau tajā pašā gadā jaunā kluba un administratīvā ēka izturēja bargu pārbaudījumu. Proti, vētru, kas brāzās pāri Liepājai, un, ja jūra savienotos ar ezeru, bez vienas minūtes pilsēta būtu appludināta. Jūrmalas parks zaudēja daudzus no saviem retajiem kokiem un pat veselu priežu audzi. Gan tās zaļā zona, gan visa "Boļševika" teritorija atradās zem ūdens, vienīgi kluba ēka vientuļa stāvēja uz kāpas, kad visapkārt trakoja jūra.

No tā brīža kolhoza un kluba vadītāji rūpējās, lai katru gadu ar vītoliem tiktu nostiprinātas kāpas pludmales pusē un apzaļumota kluba apkārtne. Šodien liepājniekiem grūti pat iedomāties, ka koku, krūmu un puķu ieskautā ēka kādreiz pacēlās tukšā laukumā. 1971.gadā kapteinis Aleksejs Šeļehovs loma vietā izvilka vecu enkuru, kuru notīrīja un novietoja kluba priekšā. Tas kļuva par tā simbolu, pie kura labprāt vēlējās nofotografēties paši liepājnieki un arī pilsētas viesi.

No Kūrmājas prospekta gala uz klubu ved asfaltēts ceļš, ko nosauca par Zvejnieku aleju un apstādīja ar kokiem. Zvejniekiem pēc stipra vārda kabatā nav jāmeklē un to sāka dēvēt par Fenderprospektu, jo padomjlaikā jūras vīri nedrīkstēja pat paša noķertas zivs asaku ģimenei pārnest. Toties zvejnieka sievas to pašu ceļu nodēvēja par Bēdu ieleju, jo vīri, pārnākuši no jūras, nereti pazuda kāpās aiz kluba.

"Boļševika" klubs strauji un pamatīgi ieņēma nozīmīgu vietu Liepājas kultūras dzīvē. Kopš tā dzimšanas te izveidojās estrādes orķestris "Neptūns", kas izaudzināja un apvienoja daudzus pazīstamus mūziķus un solistus. Tā pirmais vadītājs bija Visvaldis Tilibs, bet no 1974.gada - Jēkabs Ozoliņš. No 1969.gada par kluba kultūras darba organizatori un dvēseli vārda vistiešākajā nozīmē uz vairāk nekā 20 gadiem kļuva Maija Tamme. 1971.gadā viņa iedibināja republikānisko zvejnieku kolhozu estrādes dziesmu festivālu "Jūras pērle", kas risinājās ik pēc diviem gadiem un 20 gadu piesaistīja daudzus populārus mūziķus un komponistus ne tikai no Latvijas, bet arī no citurienes, arī no Maskavas un Ļeņingradas.

"Boļševika" klubā aktrises Veras Singajevskas vadībā notika krāšņi vārda došanas svētki pilsētas bērniem, jaunlaulātie savā kāzu dienā kopā ar viesiem devās uz kluba pludmales terasi, lai palūkotos uz jūru, klubā notika tolaik slavenās mednieku un sportistu, kā arī visādu iestāžu jubileju balles, kurās pulcējās sabiedrības krējums. Te notika arī Latvijas televīzijas ieraksti un pat tiešraides.

Kopš 1991.gada kluba aktīvā sabiedriskā dzīve vairs nepastāv, bet par ēku no pašas pirmās pastāvēšanas dienas līdz šim brīdim joprojām rūpējas tās saimnieks Andris Tamme. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas zvejnieku saimniecība "Boļševiks" pārdzīvojusi smagus pārvērtību laikus. Tagad tā ir akciju sabiedrība "Kursa". Tās izpilddirektors Andrejs Bārs stāsta, ka līdz kluba ēkai nesen pievilkts gāzesvads un pašreiz kuru katru brīdi jābūt gatavam arī tā pievienošanas un ēkas apsildīšanas projektam, tikai pēc tam varētu sākt domāt par kluba kultūras dzīves atjaunošanu. Katrā ziņā Bāra kungs ir pārliecināts, ka kluba ēka varētu tikt apsildīta jau līdz ar ziemas iestāšanos.

Vēl viens interesants, pat paradoksāls fakts. Proti, laukumā blakus zvejnieku kluba ēkai sešdesmito gadu vidū tika veidots Jaunlaulāto parks. Tajā jaunie pāri stādīja pa diviem kociņiem reizē. Šodien, pēc vairāk nekā 30 gadiem, te ir izaugušas lielas, kuplas liepas. Dažviet abu kociņu stumbri saauguši kopā, veidojot divas galotnes, citviet viens kociņš nokaltis un kuplo vientuļnieks. Būtu tagad ļoti interesanti satikt un aprunāties ar tiem pāriem, kas piedalījās šajā ceremonijā. Patlaban īsti neviens nevar pateikt, kad šī tradīcija pārtrūka, toties šobrīd bijušais Jaunlaulāto parks ir iežogots, un tas no pašvaldības puses ir oficiāli pārtapis par suņu pastaigu laukumu.

Visu pamestais sievietes tēls kāpas galā

Tajā Liepājas piekrastes daļā starp veco Jūrmalas parku un tagadējo akciju sabiedrību "Kursa", ko 19.gadsimta beigās atdzīvināja Kūrmājas rosīgā kultūras un sabiedriskā dzīve, palicis neapskatīts vēl viens objekts. Tas ir 1977.gadā uzstādītais piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem. Skumjās mūžam gaidošās, sērojošās sievietes tēlu, kas, pacēlusi roku virs acīm un veras tālu apvārsnī, simbolizējot visas mātes, sievas, līgavas, māsas un mīļotās, kuru vīrieši nav atgriezušies un palikuši jūras dzelmē, veidojis tēlnieks Andrejs Terpilovskis kopā ar arhitektu Gunāru Asaru.

20 metru garā bronzā lietā skulptūra uz vairākus metrus augstā postamenta atrodas kāpas galā vairākus desmitus metru aiz kādreizējās Kūrmājas. Šis smilšu valnis laikā no 1937. līdz 1938. gadam tika uzmests no apkārtējo kāpu smiltīm, lai pilsētas daļu aizsargātu no jūras un klejojošām kāpām. Padomju okupācijas laikā līdz pat sešdesmito gadu sākumam tur gar jūru stiepās dzeloņstiepļu žogs, bet pie vaļņa stāvēja vairāki lielgabali.

Piemineklis tika uzcelts par daļējiem zvejnieku kolhoza "Boļševiks" un Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzes līdzekļiem. Tie prasīja, lai šī piemiņas zīme vispirms attiektos uz zvejniekiem, kas šajā krastā gadsimtiem dzīvojuši, zvejojuši un atdevuši savas dzīvības Jūras mātes ziņā. Cīņa notika arī par to, lai uz pieminekļa postamenta piestiprinātu plāksni ar latviešu tautas dziesmu: "Dzied vējiņi, klusi, klusi,/ Nenes viļņus maliņā;/ Guļ jūriņas dzelmītē/ Mani mīļi bālēliņi". 2000.gada 8.aprīlī zem šīs plāksnes parādījās un svinīgi tika atklāta vēl viena - karā bojā gājušajiem un bez vēsts pazudušajiem 10 amerikāņu kara lidotājiem.

Ja gandrīz 25 gadu laikā bronzas skulptūra nav cietusi, tad to nevar sacīt par postamentu, kas rada stipras bažas par tā drošību. Tas ir apšūts ar Sāremas salas dolomīta plāksnēm, kuras, atkāpjoties no sākotnējā projekta, savienotas nevis ar bronzas, bet gan tērauda skavām, kas sāļajos un mitrajos jūras vējos strauji rūsē un irdina dolomītu. Divdesmit gadu par Mātes pieminekli un tās apkārtnes kopšanu rūpējās "Boļševiks", bet tad nāca lielo pārmaiņu laiks, zvejnieku kolhozs pārtapa par akciju sabiedrību "Kursa". Tirgus ekonomikas apstākļos tā vairs nevēlējās vienpusīgi apsaimniekot pieminekli un apmēram 1000 kvadrātmetru platību ap to, un ar sabiedrības valdes 1998.gada janvāra lēmumu atteicās "no īpašuma tiesībām uz tai piederošo objektu - pieminekli", kā arī lūdza "Liepājas pilsētas domi to pārņemt savā īpašumā".

Tobrīd bija priekšlikums kopīgu apsaimniekošanu uzticēt "Kursai", Liepājas ostai, Speciālajai ekonomiskajai zonai, piedaloties arī pašvaldībai. Tagad situācija ir tāda, ka aprūpe uzticēta Liepājas Ceļu pārvaldei, tā ir izstrādājusi pieminekļa postamenta renovācijas projektu un tāmi, kas paredz, ka tas tiks apšūts ar Itālijas granīta plāksnēm. Projekts nodots Pilsētas domes izpilddirektora aparātam finansiālo līdzekļu piesaistīšanai un dokumenta tālākai virzīšanai.