Kurzemes Vārds

12:34 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Riska procents

Gundars Matīss

Šovasar Liepājas puses ūdenstilpēs notikušas vairākas traģēdijas. Šķiet, lielākā uzmanība bija pievērsta Beberliņiem, kur karjerā gāja bojā sešus gadus vecs zēns. Tagad jau par vēlu spriest, kurš bija vainīgs, kam jāuzņemas atbildība par traģiskajiem notikumiem. Tomēr pēc svētdienas vakara visvairāk pārsteidza cilvēku attieksme. Gandrīz visi notikumos iesaistītie noliedza savu vainu, zvanīja un ieradās redakcijā, pieprasīja publicēt atvainošanos, sodīt, viņuprāt, melīgās informācijas izplatītājus. Tomēr neizdevās sadzirdēt svarīgāko: kas jādara, lai līdzīgas nelaimes neatkārtotos. Varbūt jāpalielina glābēju skaits, bērniem jāiekārto speciāla, ar bojām norobežota peldvieta, jāpieņem darbā mediķis vai jāizdara kas cits.

Līdzīga ir situācija ar ugunsgrēkiem. Pēc lielākām ugunsnelaimēm galvenie pārmetumi tiek dzēsējiem, kas kaut ko nav izdarījuši pareizi, nav laikā atbraukuši un degošo ēku ar ūdeni tikai apsmidzinājuši. Kad iekarsušie prāti nedaudz nomierinās, atkal iznāk konstatēt sen zināmu faktu. Ne jau ugunsdzēsēji vainīgi, bet gan vecā ūdensvada sistēma, kurā nav normāla spiediena un daudzi hidranti ir bojāti. Un ieinteresētajām amatpersonām ir zināms, ka var degt atkal un ugunsdzēsēji atkal smidzinās, nevis dzēsīs. Taču potenciālajiem upuriem no tā labāk nepaliek.

Protams, ja kāds tiešām ir vainīgs, ka māja nodegusi, viņš ir jāsoda. Pagājušonedēļ viss bija skaidrs ar ugunsgrēku Kalvenē, kur iereibuša ugunsdzēsēja neizdarības dēļ liesmas aprija saimniecības ēku. Jau nākamajā dienā bija sagatavota pavēle par vainīgā atbrīvošanu no darba. Taču cietušajiem arī šajā gadījumā no tā vieglāk nekļuva.

Bija jānotiek nelaimei, lai pie dzelzceļa pārbrauktuves Kalvenē beidzot uzstādītu vajadzīgās ceļa zīmes un izcirstu krūmus. Bija jāsaduras divām automašīnām, lai atbildīgie darbinieki pamanītu, ka luksofors ir ieaudzis koku zaros. Iespējams, viss tiek nedaudz pārspīlēts, taču pēc notikumiem Beberliņos sajūta tiešām bija dīvaina. Šķita, ka par katru cenu tiek meklēts upuris mediķu, glābēju, vecāku personā, ko pasviest saplosīšanai. Taču ir zināms, ka pēc kaujas dūru vicināšanai nav jēgas.

Grūti bija sagremot kādas amatpersonas izteikumus pēc cita nelaimes gadījuma: "Par laimi tas nenotika manas dežūras laikā un man uzticētajā teritorijā." Nezinu, kas tā par laimi, ja bojā gājis cilvēks. Skaidrs, ka visu nekad nevar paredzēt. Vienmēr var rasties cilvēks, kas ne tādā stāvoklī un ne tajā vietā būs aizgājis peldēties un noslīcis. Tāpat kā jebkura rallija laikā kāds skatītājs viņam vien zināmu iemeslu dēļ var parāpot zem automašīnas riteņiem. Un būtu nesmuki pēc tam vainot drošības dienestu, jo katram uzraugu klāt nepieliksi. Ir jau pierasts, ka Latvijā pīļu medību sezonas atklāšanas laikā iet bojā vismaz viens mednieks, kuru sašāvuši iereibuši kolēģi, un jāšaubās, vai tuvāko gadu laikā situācija mainīsies.

Negribu piesaukt nelaimi, taču arī turpmāk cilvēki slīks, ies bojā autoavārijās, un mājas degs. Svarīgākais, lai pēc kārtējā nepatīkamā incidenta vispirms tiktu izdarīti secinājumi, bet pēc tam sāktu meklēt vainīgo. Tad arī riska procentu izdotos samazināt līdz minimumam un traģēdiju būtu mazāk.