Kurzemes Vārds

04:15 Svētdiena, 18. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Zvejnieka dēls, kas savu dzīvi atdevis sportam

Pauls Kaufmanis

Droši vien maz Liepājā ir tādu ar sporta dzīvi saistītu cilvēku, kas nepazīst "Liepājas metalurga" ledushalles tagadējo direktoru AIVARU SVEILI. Viņš savā dzīvē paspējis gan pats ļoti nopietni nodarboties ar profesionālo sportu, spēlējot futbolu "Zvejnieka" sastāvā PSRS 2.līgas meistarsacīkstēs, gan mācījis citus, būdams sporta skolotājs 10.vidusskolā, gan vadījis visas pilsētas sporta dzīvi, esot Sporta pārvaldes vadītājs, bet tagad visvairāk atpazīts kā ledushalles direktors, kurš ne vienu reizi vien ir spējis noorganizēt starptautiskas sacensības mūsu pilsētā. Sporta cienītājiem, domājams, vēl tagad atmiņā palikuši divi pasaules junioru un sieviešu hokeja čempionāti Liepājas ledushallē, kuru galvenās organizatoriskās rūpes gūlās uz A.Sveiļa pleciem. Nupat aizvadīts arī par godu Rīgas astoņsimtgadei veltītais hokeja turnīrs, kurā liepājniekiem bija iespēja redzēt klātienē ne tikai Latvijas pirmās un otrās izlases hokejistus, bet arī spēcīgus klubus no Krievijas un Šveices. Savos 45 gados A.Sveilis ir centies paveikt iespējami vairāk gan laukumā, gan ārpus tā, un tagad viņš ar prieku atceras šajā laikā piedzīvoto.

- Kā sākās jūsu aizraušanās ar sportu?

- Mācījos trešajā klasē, kad ar draugiem pēc stundām sāku apmeklēt treniņus mūsu skolotāja Hardija Blūma vadībā. Starp citu, viņš man iemācīja pirmo futbola ābeci. Atceros, katru dienu gājām uz stadionu turpat pie skolas, bet, kad jau metās tumšs, nodarbības vajadzēja turpināt sporta zālē. Tā lēnām, pamazām man iepatikās futbols.

- Vai jau skolas laikā spēlējāt kādā komandā?

- Jā, tajā laikā bija pilsētas komanda "Baltija", ar kuru mēs piedalījāmies pilsētas čempionātā, no sākuma pie bērniem, pēc tam pie pieaugušajiem. Arī šai komandai treneris bija Hardijs Blūms.

- Vai jau bērnībā vēlējāties dzīvi saistīt ar profesionālo sportu?

- Patiesībā - jā. Man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka saistība ar sportu būs, tāpēc pievērsu ļoti lielu uzmanību treniņprocesam. Tajā laikā biju arī izlases komandā, ar kuru piedalījāmies skolēnu spartakiādē Alma-Atā. Šie starti nostiprināja pārliecību, ka būšu sportists. Kad mācījos astotajā klasē, bija arī piedāvājums braukt uz Rīgu mācīties, dzīvot internātā un spēlēt futbolu, taču sapratu, ka Rīga ir pārāk liela un man nepieņemama. Lai arī tur ir lielākas iespējas, tomēr nolēmu palikt Liepājā, jo šeit bija mājas un cilvēki, kas par mani rūpējās.

- Kas ir tas, kas jūs piesaista tieši futbolam?

- Futbolu izvēlējos tāpēc, ka tas ir ļoti vispusīgs sporta veids. Futbolā ir vajadzīgs fiziskais spēks, veiklība, ātrums, ir jāmāk novērtēt situāciju, jāanalizē katrs spēles moments: no kurienes nāk bumba, kur ir tavi partneri, kā apspēlēt pretspēlētāju. Kara spēle sastāv no daudzām mazām divcīņām. Galu galā tas ir komandas sports. "Zvejniekā" man jau bija zināms, kā kolēģis rīkosies attiecīgajā situācijā. Ja es izraujos uz priekšu, tad manā vietā stāsies nākamais, un tā tālāk. Tā tas ir visos sporta veidos, piemēram, rallijā arī katrs braucējs zina, kā viņš ieies katrā no līkumiem. Futbolā gan situācijas ir grūtāk paredzēt, bet no daudzām atsevišķi izstrādātām situācijām veidojas visa spēle.

- Kā sākās jūsu gaitas "Zvejnieka" komandā?

- Pēc tam, kad biju beidzis dienēt armijā, treneris Ptičkins man teica: "Dēliņ, nāc patrenēties "Zvejniekā!"." Divus gadus nebiju spēlējis, bet fiziski biju pietiekami labi attīstīts, turklāt tajā laikā tik ļoti gribēju spēlēt šajā komandā, ka kopā ar Jāni Zuntneru vēl bez komandas treniņiem aktīvi darbojāmies arī individuāli. No rītiem mēs skrējām krosiņu, gājām uz palīglaukumu spēlēt futbolu viens pret vienu. Kopā ar Jāni mēs kārtīgi plēsāmies un sitāmies, lai pilnveidotu sevi, jo mūsu mērķis bija tikt komandas sastāvā, un beigu beigās to arī panācām.

- Vai bija arī kāds rituāls, ko veicāt pirms spēlēm?

- Nezinu gan, vai to var saukt par rituālu, bet man patika tā kārtīgi atpūsties. Tas gan, šķiet, nav īsti labi, bet man patika pirms spēlēm izgulēties, nopirkt un apēst kādu šokolādes tāfelīti. Vēl man bija ļoti svarīgi rūpīgi iesildīties - izpildīju dažādus vingrinājumus, lai izstaipītu muskuļus. Es pat izgāju laukumā, kārtīgi izpētīju vietu, kur man būs jāpavada tuvākās deviņdesmit minūtes, aplūkoju zālāju, sajutu laukumu. Vēl ļoti svarīgi bija, par ko arī pārējie smīkņāja, sagatavot savus futbolzābakus. Man bija līdzi divi pāri, un atbilstoši laukuma segumam izvēlējos piemērotākos. Reizēm pat ar vīlīti pirms spēles pieslīpēju šipus, lai varētu kārtīgāk cīnīties.

- Vai pēc izbraukuma spēlēm kopā ar pretiniekiem arī pasēdējāt neoficiālā gaisotnē un apspriedāt aizvadīto spēli?

- Tādas kopāsēdēšanas bija ļoti reti, vienīgi tad, ja kādam pretinieku komandā spēlēja labs draugs vai paziņa. Ļoti labi atceros, ka Baltkrievijā - nezinu gan, vai to varētu saukt par draudzību - mūs ļoti laipni sagaidīja veikalos. Mums bija tāda brigāde, kas pārbaudīja veikalu noliktavas, kurās varēja atrast Baltkrievijā ražotās kurpes, kas tolaik skaitījās ļoti labas. Mums nekad neatteica, jo vienmēr bija līdzi kāds šampanietis, ar ko mīkstināt veikalnieku sirdis. Vienmēr, braucot mājās, līdzi vedām divus vai trīs pārus kurpju sievām, par ko viņas, protams, priecājās, pat gaidīja.

- Vai ir kāds spēles moments, ko atceraties īpaši spilgti?

-Protams! Atceros savus pirmos gūtos vārtus, kad pēc izspēlēta stūra sitiena biju īstajā vietā un bumbu vārtos iesitu ar galvu. Ir arī vairāki nepatīkami brīži. Bija Grodņas komanda ar nosaukumu "Himik", ar kuru spēles mums bija īpaši asas, principiālas un pilnas negatīvisma. Kad ieradāmies viņu stadionā, publika mūs apsaukāja par fašistiem, tas mūs aizskāra. Visas spēles notika uz noteikumu pārkāpšanas robežas. Bieži gadījās, ka tādās spēlēs es arī nebiju mierīgs, ja pāris cilvēku nebiju dabūjis gar zemi.

- Vai ir bijuši arī nopietni pārkāpumi laukumā?

- Reiz man pretinieks tā kārtīgi iegrūda mugurā, tad nu es sadusmojos, un turpinājumā jau varēja redzēt dūru cīņu zālājā, tad, protams, saņēmu sarkano kartīti un atlikusī spēles daļa bija jāpavada laukuma malā. Kādā citā reizē, kad bijām Kaļiņingradā, spēles pārtraukumā nebiju vienisprātis ar trenera teikto. Varbūt tas bija tāpēc, ka pats cītīgi analizēju spēli, atceros vienīgi, ka novilku futbola zābakus un ar šipiem pa priekšu ar visu spēku triecu pret flīzēto grīdu un teicu: "Es nesaprotu, kas te īsti notiek!" Ir bijuši vairāki šādi atgadījumi, kad šīberis aiziet ciet un par kuriem mēs, futbolisti, tagad smejamies.

- Vai pēc diviem gadiem armijā bez futbola nebija grūti atkal iejusties treniņu atmosfērā?

- Nevaru teikt, ka bija īpaši grūti. Biju ieguvis labu fizisko rūdījumu, bet tehniku, kā jau minēju, kopā ar Jāni Zuntneru atguvām galvenokārt individuālajos treniņos. Bet par armijas gadiem es sūdzēties nemaz nevaru - man patika. Pusgadu nodienēju Gvardeiskā, bet pēc tam pusotru gadu Rīgā, kur biju ieguvis jau vecākā seržanta pakāpi. Man piedāvāja palikt virsdienestā, bet es atteicos.

- Vai pastāvēja arī ģedovščina?

Kamēr dienēju sakaru pulkā Rīgā, tas bija no 1974. līdz 1976. gadam, mēs to centāmies izskaust. Aizliedzām pazemot jaunos kareivjus. Laikā, kad bija nakts miers, aizliedzām tīrīt tualetes vai darīt ko citu. Nakts laikā visi bija vienādi, un visiem pienācās savas miega stundas. Reizēm pat pie mums atnāca kareivju vecāki un pateicās par to, ka ar viņu bērniem nekā slikta nav bijis. Tajā laikā vienkārši nesaprata, ka var arī iztikt bez tā. Es nesaprotu, kā mūsu laikā Latvijas armijā var būt neformālās attiecības. Es uzskatu, ka tas ir kauns Latvijas virsniekiem. Ja mēs varējām izskaust šo pazemošanu padomju armijā, tad kāpēc gan pie mums tā vēl pastāv?

- Vai uzskatāt, ka katram jaunietim ir jāiegūst armijas rūdījums?

- Es visiem puišiem iesaku iet armijā, arī tolaik man bija šī pārliecība, ka čalim tas ir jāpiedzīvo, jo armija ir tā vieta, kur jaunietis paliek par vīrieti. Daudzi uzskata, ka tie ir lieki pazaudēti divi gadi, bet es tā nedomāju.

- Vai tagad jūs labprāt atgrieztos armijā?

- Jā, būtu interesanti padzīvot kopā ar kareivjiem, iet kopā mācībās. Es, spēlēdams futbolu, visu laiku esmu dzīvojis vīriešu kolektīvā, tas ir interesanti. Ja jau pats esi normāls vecis, neviens tevi neaiztiks. Ja tu spēsi uztaisīt rīta rosmi, kādas piecpadsmit reizes pievilksies pie stieņa, tad neviens tev īpaši nevēlēsies tuvoties. Arī tāpēc es uzskatu, ka vīrietim jāmāk par sevi pastāvēt, kā jau minēju, fiziskā sagatavotība armijā ir diezgan švaka. Zēniem vajadzētu spēcīgi pie tā piedomāt, vajag sevi sagatavot. Tas, ka tu esi fiziski attīstīts, vēl nenozīmē, ka nevari strādāt pie datora vai vadīt uzņēmumu un tamlīdzīgi. Bet tas, ka vīrietis māk par sevi pastāvēt un piedevām ir vesels, ir tikai un vienīgi pozitīvi. Armija ir tā vieta, kur gribot negribot ir jāstrādā sevis pilnveidošanā. Gadās, ka reizēm ir vai nu slinkums, vai laika trūkums, lai aizietu uz sporta zāli, bet armijā tā nevar.

- Jūsu kolēģi izteikušies, ka nepārtraukti tiecaties pēc kaut kā jauna. No kurienes jums šis entuziasms?

- Es nezinu, no kurienes. Bet kaut ko jaunu, vēl nebijušu man gribas ieviest. Kad strādāju Sporta nodaļā, ieviesām Liepājā florbolu, arī šautriņu mešanu esmu ieviesis. Tas viss tikai tāpēc, lai būtu papildu iespējas, ar ko nodarboties, lai veicinātu aktīvo atpūtu. Kad strādāju skolā, pasniedzu arī atklātās stundas beisbolā. Pats biju izdomājis kādus trīs variantus šai spēlei - lai tā visiem būtu pieejama. Tad izveidojām arī sporta klubiņu. Man tas viss patika. Savam darbam es varēju pieiet radoši, un šī daudzpusība tikai piesaista arvien jaunus cilvēkus.

- Kādas atmiņas ir par darbu skolas laikā?

- Tas bija diezgan interesanti. Tā kā biju saistīts ar sportu, saņēmu piedāvājumu strādāt Liepājas 10.vidusskolā kopā ar Gunti Jēkabsonu, kas ir sava darba fanātiķis. No viņa arī es daudz mācījos pedagoģijas jomā. Vispār man vienmēr ir patikuši bērni, jo visapkārt ir jaunieši, visu laiku ir jābūt formā, nevar pārāk daudz ieiet sevī. Visu laiku ir dzīvība, kustība.

- Vai kāds no jūsu audzēkņiem ir kļuvis par nopietnu sportistu?

- Man tagad ir patīkami satikt savus audzēkņus. Esmu bijis skolotājs Mārim Verpakovskim, kas tagad spēlē "Skonto" sastāvā, ir arī citi futbolisti, kas spēlē Latvijas klubos. Lai arī neesmu bijis viņu treneris, vienīgi skolas mačos esmu vācis visus kopā, ir prieks, ka jaunieši tālu tikuši.

- Vai esat piedzīvojis arī kādu skolēnu nedarbu?

- Jā, protams, atceros, ka Guntis Jēkabsons bija mazliet asāks par mani, tāpēc man bija jāmāca arī meitenes. Bija vingrošanas stunda, atnāk vienpadsmitās klases meitenes. Man bija jāiemāca tiltiņš un kā pareizi stāvēt aizsardzības pozā, izpildot šo vingrinājumu. Meitene bija atliekusies, un, kamēr es rādīju, kā aizsargāt muguru, viņas sporta krekliņš noslīdēja nost. Izrādījās, ka krūšturi viņa šoreiz nav uzvilkusi. Es gan nezinu, vai tas bija speciāli, vai netīšām, bet tad es paliku pavisam sarkans, un mēs izlikāmies, ka nekas nav noticis.

- Kā jūs sākāt strādāt Sporta pārvaldē?

- Mani tur 1993.gadā uzaicināja Eniņa kungs, toreiz gan tas vēl bija Liepājas Pilsētas domes Fiziskās kultūras un sporta sektors, ko vēlāk pārdēvēja par nodaļu. Sākumā es biju vienīgais darbinieks šajā sektorā, bet, laikam ritot, viss attīstījās, un mēs jau bijām četri.

- Jūsu ideja bija arī izveidot klubu sistēmu Liepājā. No kurienes šī pārliecība?

- Deviņdesmito gadu sākuma bija tāda situācija, ka trenēties varēja galvenokārt tikai sporta skolās, bet, ja man, piemēram, nepatika kāds no treneriem, nebija nekādas izvēles. Atlika vienīgi vai nu trenēties, vai netrenēties. Dažādu klubu izveidošana veicinātu demokrātiskāku iespēju nodarboties ar sportu brīvajā laikā vairumam cilvēku. Vēl sporta skolām bija raksturīgi bērnus jau no mazotnes mācīt profesionāli, bet kur lai paliek visi tie, kam sports ir vajadzīgs tikai sevis uzturēšanai formā?

- Vai izdevās īstenot šo ieceri?

- Grūti spriest, kaut kas jau, protams, ir mainījies, bet varbūt ne līdz galam tā, kā varētu vēlēties. Starp citu, tagad es jūtu - fiziskais stāvoklis zēniem ir diezgan švaks. Tas ir tieši tāpēc, ka par maz ir sporta. Esmu pārliecināts, ja mēs tagad vairāk tērēsim sportam, tad vēlāk būs mazāki ārstēšanas izdevumi. Tas attiecas arī uz valdības izstrādāto budžetu. Ja tiks radīta iespēja un vēlme cilvēkiem sportot, tad mēs visi būsim veselāki un nevajadzēs izgāzt tādas summas, lai uzturētu medicīnu.

- Kas jums pašam šķiet nozīmīgākais, ko esat paveicis, strādājot Sporta nodaļā?

- Par to nu gan es negribētu spriest. Tas ir jāvērtē citiem, mans uzdevums ir strādāt un panākt, lai cilvēkiem būtu iespēja piekopt veselīgu un aktīvu dzīvesveidu.

- Kā pavadāt savu brīvo laiku?

- Man pašam patīk aktīvā atpūta. Ļoti reti ir tā, ka es vienkārši iegāžos dīvānā un nedaru nekā. Reizēm izeju no rītiem paskriet kādu krosiņu, apmeklēju svaru zāli. Nekādus kalnus jau negāžu, bet vienkārši uzturu sevi formā. Bieži vien mēs ar halles kolektīvu aizejam uzspēlēt boulingu vai piedalāmies kādās citās sportiskās aktivitātēs. Arī darba laikā man ļoti nepatīk uzturēties kabinetā. Es lielākoties visu laiku uzturos pie saviem kolēģiem. Arī darbā es cenšos neko nenolemt viens pats. Ja savā kabinetā esmu pavadījis vairāk nekā piecpadsmit minūtes, tad tas jau ir daudz.

- Jūsu tēvs bija zvejnieks, vai pats arī nodarbojaties ar makšķerēšanu?

- Makšķerēšanu es varētu saukt par savu hobiju. Man ļoti patīk kopā ar draugiem izbraukt uz ezeru vai upi, ieirties ar laivu ūdenī un vienkārši pavadīt tur savu laiku. Pats svarīgākais ir laba kompānija. Reiz kāds vecs zvejnieks Andrejs, kas savulaik bija mana tēva kolēģis, piedāvāja ar airu laivu izbraukt jūrā. Zināju, ka tas ir diezgan bīstami, bet paļāvos uz vecā vīra pieredzi un nenožēloju, jo brauciena laikā varēju daudz atcerēties no savas bērnības. Tas ir viens no maniem lielākajiem makšķerēšanas pārdzīvojumiem.

- Kāds ir bijis jūsu lielākais loms?

- Ar lieliem lomiem nevaru lepoties, protams, ir bijušas reizes, kad izvelku vairākas līdakas, bet savu guvumu parasti nemēru un nesveru. Man makšķerēšana ir vairāk atpūta. Tiesa gan, pēdējā laikā neesmu pircis ne gaļu, ne zivis, man pilnīgi pietiek ar paša noķerto.

Vai jūs arī ceļaties agri, lai paspētu vēl izmest makšķeres?

- Jā, tas man ļoti patīk. Reizēm ceļos jau pirms pieciem, izbraucu ezerā, kādas pāris stundas pasēžu, sagaidu savu lomu. Tad braucu mājās, eju uz darbu, un neviens pat nenojauš, ka man ir bijusi rīta cope. Bet pēc šādiem pasākumiem es jūtos možs un gatavs strādāt.

- Kas pēc tam pagatavo jūsu guvumu?

- Tikai un vienīgi es pats. Man ļoti patīk darboties virtuvē, īpaši tad, ja ir jāpagatavo zivis. Agrākos laikos, kad tēvs nesa mājās savu lomu, es skatījos, kā mamma tās pagatavo, tā es iemācījos, un tagad man patīk cept, savu reizi izvārīt zivju zupu vai uztaisīt kotletes. Kad ieeju kafejnīcā, ļoti reti pasūtu zivis, jo man šķiet, ka tās nav īsti pareizi pagatavotas, zivis ir mans mīļākais ēdiens, tāpēc tās labāk gatavoju pats. Reizēm, ja gaidāmi viesi, varu pagatavot arī kaut ko citu. Man ir savas keksa un bezē cepumu receptes, ar ko varu iepriecināt savus viesus.

- Ko esat ieplānojis paveikt tuvākajā nākotnē?

- Ir jāpilnveido ledushalle. Gribētu piesaistīt augsta līmeņa ārzemju komandas dažādām treniņnometnēm. Vajadzētu ierīkot trenažieru zāli, atklātu basketbola laukumu tepat pie halles. Jārada tādi apstākļi, lai viņi varētu pirms treniņiem kārtīgi iesildīties, jo viņiem tas patīk. Vēl ļoti svarīgi būtu izveidot žāvētavu, lai hokejisti, kuriem treniņi reizēm notiek divas reizes dienā, paspētu pa dienu izžāvēt savus treniņtērpus. Pats galvenais, lai viesi pie mums justos ērti, ir radīt viņiem pietiekami ērtas ģērbtuves, nodrošināt labu viesnīcu un kvalitatīvu ēdināšanu.

- Bet personīgajā dzīvē?

- Grūti teikt, neko tādu neesmu ieplānojis. Pirms nedēļas apprecējās mana meita, par to man tagad ir ļoti liels prieks. Patiesībā es visvairāk priecājos par saviem bērniem, kuri tagad ir izauguši. Pirms pāris gadiem mans dēls piedalījās konkursā "Misters Liepāja". No sākuma gan man šī ideja ļoti nepatika, taču, kad es redzēju, kā šis konkurss iemācīja viņam brīvāk paust savu viedokli un kustēties, paliku apmierināts. Man ir neizsakāms prieks, ka bērni ir labi iekārtojušies Rīgā. Galvenais, ka viņiem iet labi.