Kurzemes Vārds

22:23 Trešdiena, 16. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pilsētā kurā piedzimst ne tikai vējš

Sveķu pārkausēšanas salidojums

Vincents Krēsliņš

XVII

"Aizbrauksim ar stopiem līdz koncertestrādei, padauzīsim bumbierus un varbūt arī knaušus, uztaisīsim kādus podus, iedzersim alu un varbūt arī ko niknāku, uzkodīsim krizdoles, ja izdosies, - izmīlēsim meitenes, un, visbeidzot, ja sanāks, paklausīsimies arī mūziku," aizlavījies aiz zilā ekrāna, skanot "Domix" melodijai par pilsētu vējaino un kādu tik vēl ne, mudināja omulīgi lādzīgais Džons Ķipkevics. Un viņa šarmantajam aicinājumam bija grūti nepakļauties, jo kurš gan nezināja, ka reizi gadā vasaras nogalē netālu no jūras notiek sveķu pārkausētāju salidojums, kurā visbiežāk tiek veiktas tās darbības, par kurām ekrāna lūriķus apvārdoja Džons. Viņš pats labāk par reizrēķinu zināja, ko nozīmē būt šā dīvainā nosaukuma sarīkojuma aculieciniekam, jo reiz tālajos gados, kad Džons vēl uzdrošinājās atklāt savus izteiksmīgos sejas pantus raidījumā "Labrīt!", viņš pats bija gatavs uz lapas ilgi un dikti skribelēt, kas ir knauši un kā ar tiem cīnīties, tāpēc tagad Ķipkevics darbojās kā kārdinātājs.

Kā jau tapa sacīts, tas bija tikai aicinājums, tāpēc bija lietas, par kurām Džons savā iedzimtajā kautrīgumā un labi audzināta cilvēka inteliģencē noklusēja. Viņš taču nevarēja stāstīt, ka, lai nokļūtu šajā sarīkojumā, šogad bija jāpiedalās tādā rotaļā kā krievu rulete ar braucamrīkiem. Atrakcija slēpās niansē, ka katrs, kurš nav kājāmgājējs, līdz sarīkojumam ar savu spēkratu varēja nokļūt tikai tad, ja pilnā ātrumā bez apstāšanās spēja izbraukt Peldu un K.Ūliha ielas krustojumu. Dažiem tas izdevās, citiem - mazāk pieredzējušiem svešzemju īpašniekiem - ne visai, bet tādi nu bija vēju pilsētas satiksmes un sabiedriskās uzvedības noteikumi.

Šķietami mazāk riskanta bija pārvietošanās kājām. Tieši tā arī, pārkāpis savas jubilejas slieksnim, darīja pazīstamais aktieru dīdītājs Aļģimants Skroders. Īstenībā gados cienījamais, bet gaitā mundrais Skroders bija mazliet savādnieks. Sarunās ar sava talanta cienītājām Aļģimants neizsīkstoši filozofiski runāja par tādu aktiermeistarības virsotni kā stāvēšanu. Viņš zināja, kam stāvēt, kur stāvēt, kāpēc stāvēt un ko nozīmē pa pusei stāvēt. Daudzām šādi atklājumi bija interesanti, jo stāvēšana pa pusei bija visai neparasta nozare, ko nevarēja taču pat salīdzināt ne ar gulēšanu, ne sēdēšanu vai, teiksim, peldēšanu.

Bet, ja mēs turpinām par pārvietošanos, tad kājāmiešana, kā jau sacījām, gan bija mazāk riskanta, toties arī estētisma šajā procesā bija krietni mazāk. Pilsētas ainavu īpaši disharmonizēja kādas vārsmotājas vārdā nosauktais laukums netālu no veikala "Pie vilkačiem". Tur dīvaini atsprākleniskā gaitā pārvietojās nevērti puiškāni un meitulēni. Mātes piens viņiem vēl bija aiz ausīm, toties pāri lūpām kopā ar slienām nāca putas, vaigos zaļganums mijās ar nedabisku bālumu, un ne viens vien pēc obligātās procedūras, kuru veicināja tuvākajā apkārtnē iegādātie šķidrumi, atstāja sava kuņģa saturu kādā no laukuma malām. "Tā nelāgi sanāk," no malas vērojot redzēto, rokas kabatās sabāzis, sacīja vēju pilsētas virsvadonis Ulafers Sekss. "Derētu kaut ko darīt." - "Derētu gan," viņam piekrita kārtībnieku virsvadonis Naramejs Dīķēns. "Eu, šef, varbūt ejam vārsmotājas pēdās un saceram katrs pa aicinājumam?" Abi sarunu biedri labi zināja parunu, ka īsti vīri nerunā, bet dara, un tāpēc tūlīt pat nevilcinoties ķērās pie rakstu darbiem.

Tikmēr Peldu ielas galā kādā iežogojumā, kas nesa nosaukumu "Dzen laiviņu!", brieda sveķu pārkausēšanas sarīkojuma atklāšanas ceremonija, kurā galvenā rīkotāja lomā bija profesionālais stīgu raustītājs Atvars Germanisovs. "Sveķi ir bizness," pravieša tonī lietišķi sacīja šis galvenais producents. "Vajag menedžēt mārketingu un globalizēt menedžmentu, tad nav problēmu." Šajā brīdī atzinīgi galvas māja visi klātesošie, un sevišķi intensīvi to darīja pilsētas vadoņa labā roka - padomnieks Vladis Sjukiņš, kamēr Germanisovs izbaudīja sacītā efektu, ar nevērīgu eleganci aizkūpinot savu pastāvīgo pavadoni pīpi. Tiesa, sarīkojuma teritorijā ļaudis nebūt nesteidza pulcēties desmitiem tūkstošu lielos pūļos, bet tam neviens nepievērsa īpašu uzmanību, jo lokālās izklaides industrijas metra sacīto šajos platuma grādos nebija lemts apspriest. Nu vismaz skaļi nē, jo kaktos vēju pilsētas iemītniekiem allaž bija savs īpašais viedokli, kas gan tālāk par kaktiem tā arī neatbalsojās.

Tomēr šoreiz kaktos čukstēties nevienam arī nebija vaļas, jo sveķu pārkausēšanas ceremonijas atklāšanā uz tāda kā paaugstinājuma parādījās iesirms vīrs acenēs. Pēc tā, kā viņš, lietišķi un profesionāli lauzot rokas, tuvojās kādam agregātam, pat aklais varēja saprast, ka priekšmets ir taustiņiem klāts instruments, bet viņa vārds nereti tiek piemirsts un tā vietā skan pagodinošā uzruna - Orkestro. Vīrs pēc savas dabas bija ironesku meistars, kas dažkārt sacerēja parodijas par itāliešu kinofilmām, citkārt par dažu pilsētu himnām, un arī pēc vārda kabatā viņam nebija jālien. "Esiet stipri!" viņš it kā starp citu strupi izmeta. Publika ievirmojās. "Esiet vareni!" - sanākušie iešalcās vēlreiz, un tagad jau ikviens saprata, par ko runā Orkestro, jo nebija taču noslēpums, ka šim sava aroda meistaram nepatīk, ja kāds cits sēžas tajā krēslā, kurā iecerējis sēdēt viņš, un nebija nekādas nozīmes tam, ja krēsls nebija īsti parocīgs viņa sēžamvietai. "Esiet tikli!" tēmu gatavs bija mainīt Orkestro un uzsita dinamisku akordu pa taustiņiem. Atskanēja melodija par teātri, kuru klausoties atmaiga Aļģimanta sirds, un arī publika plaukšķināja labprāt un daudz. Taču, tā kā beidzās visas pasakas, gals pienāca arī Orkestro spēlei. Ļaudis, dzirdētā pārņemti, izklīda no sveķu pārkausēšanas salidojuma, un tikai retais pamanīja apkārt notiekošās dabas pārmaiņas.

Bet notika patiešām šis tas neparasts. Jo apklusa jūras šalkas, pierima vējš, zāles stiebri iztaisnojās miera stājā, bet pilsētas centrā kādā namā peles norāpās no galdiem un veči ar grūtsirdīgu nopūtu pēdējo reizi salāpīja to, ko viņi vairākas nedēļas pēc kārtas ik rītus bija pieraduši salāpīt, savukārt dāmas sakārtoja savu make-up, kamēr apkopēja savāca tukšās pudeles un centās - no sirds un vaimanādama centās - no grīdas izberzt izsmēķu pēdas. Tas viss nozīmēja tikai vienu - no atvaļinājuma spirgts un mundrs, saulē iededzis, pēc kārtējās jūras peldes ar darba dunai koncentrētu skatienu atgriezās Viņš Pats - laikraksta "Kurzemes Vārds" redaktors Andžils Remess.

(Turpinājums, visdrīzāk ticams, tomēr sekos.)