Kurzemes Vārds

05:40 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dzīvesstāsts

Vai viegli būt savādākai, turklāt Liepājā?

Sarmīte Pelcmane

Nē, nav viegli. Nav viegli būt ne krietni garākam, ne īpaši mazam, ne stipri resnākam, ne izteikti kaulainākam, ne kā citādi savādākam. Jo vienmēr būs ļaudis, kas norādīs uz šo atšķirību ar pirkstu un labākajā gadījumā pazobosies, sliktākajā - apcels un apsaukās, pielipinot nelaimīgajam palamu uz visu mūžu. Nē, nav viegli būt citādākam. To labi zina arī piecus gadus vecā Viktorija, kurai liktenis lēmis būt ar tumšāku ādas krāsu nekā pārējiem šejieniešiem, jo viņas tēvs ir no Ganas Āfrikā. Protams, skatot filozofiski, atšķirīga viņa ir tikai šeit, bet citur situācija būtu savādāka, tur varbūt gaišās meitenītes, kas melnmataino sprogainīti tagad apceļ, pašas būtu apsmiekla objekts savu rudo cirtu un mūsainā deguna dēļ.

Bet Viktorija vēl ir pārāk maza, lai īpaši ņemtu pie sirds zobgalības, viņa ir atklāta un draudzīga, labprāt dalās visā, kas viņai ir, nes mantas un saldumus draugiem, kaut arī pašai to nemaz nav tik daudz. Vairāk šī ķircināšana aizskar vecmāmiņu, kura jūt lielu atšķirību, salīdzinot situāciju Liepājā ar attieksmi Rīgā, no kurienes abas tikai nesen ieradušās. Turklāt ģimenei šobrīd ir ļoti grūti laiki arī pārējās jomās. Tik grūti, ka jābaidās, kā viņas izturēs.

Jāatzīst, ka arī es ar Viktoriju un viņas vecmāmiņu iepazinos tādēļ, ka meitenīte atšķiras no pārējiem. Vienkārši jūrmalā starp vairāk vai mazāk brūni nodegušajiem bērneļiem jautri skraidīja kāda pavisam tumsnēja meitenīte, kuras ādas krāsa komplektā ar sīki čirkaino, ogļu melno, kuplo matu kodaļu neradīja šaubu, ka bērnam ir kāds sakars ar Āfriku. Izdzirdot turklāt, ka vecmāmiņa ar mazo sarunājas skaidrā latviešu valodā, piegāju un uzsāku sarunu. Kaut arī vecmāmiņa, ko mazā mīļi sauc par omīti, bet mēs sauksim par Veltu, jo uzvārdu viņa nevēlas afišēt, sākumā pretojās sarunai ar korespondentu, jo negribēja stāstīt par savām nedienām, tomēr galu galā izdevās vienoties par tikšanos vēlāk.

Tā kādā vakarā apciemoju abas viņu vienistabas dzīvoklītī "Laumas" rajonā. Izrādās, omīte ar mazmeitiņu no Rīgas, kur nodzīvojušas piecus gadus, tikai šopavasar ieradušās uz dzīvi Liepājā. Pirmais, kas te nepatīkami pārsteidzis, bijis tas, ka šeit pret melnīgsnējo bērniņu izturas pavisam citādāk. Varbūt, ka mazpilsētā tāds ir viens no pirmajiem, nevis kā Rīgā, kur dažādu tautību cilvēki un viņu atvases vairs nevienam nerada izbrīnu. "Ak, Dievs, kā viņu sākumā te apsaukāja! Tikko atbraucām, bija pavisam traki. Peciņa ieskrien no sētas raudādama, kāpēc citi bērni viņu saucot par nēģerieti? Tagad gan vietējie bērni apraduši, spēlējas visi kopā, turklāt Viktorija ir ļoti aktīvs bērniņš. Bet, izejot pa pilsētu vai uz jūrmalu, uzreiz rodas kāds, kas mazo apsaukā," stāsta omīte. Veltai tādās reizēs sirds neiztur, un viņa dodas pie resgaļiem tos sarāt. "Prasu, kāpēc apsaukājaties? Ar ko viņa ir sliktāka, ja viņa ir tumšāka, vairāk saulītē nodegusi nekā jūs? Tad it kā sakaunējas. Bet vispār bērni ir ļoti nežēlīgi," atzīst Velta.

Pašai Viktorijai neesot citiem nevienas mantiņas žēl. Viņa visu nes draugiem. Kaut arī dzīves apstākļi tagad abām ir ārkārtīgi grūti, omīte dodot mazajai kādus trīs santīmus dienā, lai viņa varētu aiziet uz veikalu un nopirkt konfekti. Taču mazā pamanās arī par šo pašu mazo naudiņu nopirkt kaut ko draugiem. Viņai ir plaša sirds.

Viktorijas vecāku dzīvesstāsts veidojies gluži kā populārajos romānos. Veltas meita Nana savulaik devusies uz Rīgu mācīties, kur iepazinusies ar simpātisku puisi, vārdā Džuts, no Ganas, kurš Rīgā arī bija ieradies mācīties - Aviācijas institūtā. Pēc vētrainas pazīšanās laika piedzima meitiņa, kuru nosauca par Viktoriju. Velta devās uz Rīgu auklēt mazmeitu. Tēvs par mazo atvasīti ļoti priecājies, un abi vecāki kaluši nākotnes plānus. Par toreizējām laimīgajām dienām liecina neskaitāmās lielās krāsainās fotogrāfijas, ko, izrādās, bildējusi vecmāmiņa pati, jo fotografēšana esot viņas aizraušanās. Fotogrāfijās fiksēts laimīgais, smaidošais tēvs ar mazulīti, visi kopā, ģimenes svētki, mazulītes kristības utt. (Šogad gan, kad tikko jūnijā Viktorijai bija piecu gadu dzimšanas diena, pirmo reizi tik nozīmīgā brīdī nav uzņemts foto, jo nav bijis naudas, lai nopirktu filmiņu.) Jauno cilvēku laime nevaldīja ilgi, jo pēc Latvijas valsts iekārtas maiņas pēkšņi izrādījās, ka personas, kas caur Maskavu bija ieradušās Rīgā mācīties, arī Džuts, te atrodas nelegāli. Pēc dažādiem gan legāliem, gan nelegāliem mēģinājumiem palikt Latvijā pie jaunizveidotās ģimenes, Džutu tomēr izsūtīja no valsts, kad mazajai vēl nebija gadiņš.

Veltas meitai tagad ir cita dzīve, bet vecmāmiņa turpina rūpēties par mazo, kuru, tā kā auklējusi kopš pirmajām viņas dienām, uzskata gandrīz vai par pašas bērnu. Finansiālajiem apstākļiem sarežģījoties, Velta sapratusi, ka jāatgriežas Liepājā, kur viņai vismaz ir dzīvoklis, jo kāpēc maksāt naudu par īri Rīgā? Tā arī abas te nokļuvušas.

Jāteic, ka mazā Viktorija šķiet dzīvespriecīgs, drošs bērniņš, kuram nekā netrūkst. Zināmā mērā tā tas arī ir, jo vecmāmiņa velta viņai visu, tomēr patiesībā ģimenē apstākļi ir ļoti drūmi, par ko pašlaik Viktorija vēl nenojauš. Diez vai viņa pamanījusi, ka viņas mīļā omīte kļuvusi tik vāja, ka, salīdzinot ar nesen uzņemtajām fotogrāfijām Rīgā, gandrīz vairs pazīt nevar. Mazajai jau nav jāzina, no kā vecmāmiņa viņas dēļ atsakās. "Peciņa man dzīvē ir galvenais, viņai jāaug, jāmācās," saka Velta. "Man neko nevajag." Viņa pati ēdot tikai tad, ja kas paliek pāri. Un, šādā veidā dzīvojot, Veltai ēdiens pat esot kļuvis vienaldzīgs. Skatoties uz visām tām garšīgajām lietām, ko dažkārt izdodoties mazmeitiņai sagādāt, pati vairs nemaz to negribot. Viņa esot gluži vai aizmirsusi par ēšanu.

Sākumā meitenīte gājusi Kristīgajā bērnudārzā, bet, kad vecmāmiņai aptrūka līdzekļi, vajadzēja to pamest. Šobrīd Velta cer nokārtot aizbildniecības dokumentus, un, ja saņems nedaudz naudas, tad arī varēs atsākt sūtīt mazo bērnudārzā. Jo galu galā strauji tuvojas skolas laiks, meitenei vajag apgūt galvenās iemaņas. Aizbildniecība ir vienīgā cerība, jo citādi šobrīd izveidojies tāds kā apburtais loks, no kura nav iespējams izrauties. Vecmāmiņai nav naudas, par ko sūtīt mazmeitu bērnudārzā, bet tas, ka mazā nav iekārtota šajā iestādē, neļauj omītei atrast darbu. Kā nav darba, tā nav naudas bērnudārzam, ja nav bērnudārza, nav darba un naudas. "Kas mani ņems vienu ar bērnu," nopūšas omīte. "Tikko man bija iespēja pa vasaru pastrādāt Nīcā pie zemeņu novākšanas, bet saimnieks atteica, jo strādnieci ar bērnu viņam nevajagot."

Velta joprojām pelna iztiku tikai ar gadījuma darbiem, cik var, atbalsta arī draudzenes. Ja laimējas, Velta palīdz paziņām sakārtot māju, apvākties pēc remonta un par to saņem piecus latus nedēļā. Vai ar to var iztikt? Protams, ne. Meitenītes kostīmiņš, rūpīgi mazgāts, vienalga kļūst arvien mazāks. Sandalītes, kas pirms divām nedēļām nopirktas par 3,5 latiem, izrādījušās nevērtas, jo jau pēc pāris dienām atlekusi pazole. Kā lai visu no jauna nopērk? Nemaz nerunājot par to, ka arī pašai omītei vajag līdzekļu, lai sakārtotu veselību. Ja nebūs veselības, nevarēs nopelnīt to pašu mazumiņu, un kā tad viņas dzīvos tālāk?

Lai arī kādreiz pašas Veltas remontētais dzīvoklītis pašlaik izskatās visai pieticīgs, var manīt, ka ģimene savulaik dzīvojusi labi. Ne jau tā, lai sauktu par bagātu, bet vismaz pārtikusi. Tagad vērtīgākās mantas nodotas lombardā - putekļsūcējs, citas ierīces. Bet visvairāk Veltai žēl par televizoru, jo mazā vairs neredz savas iemīļotās multiplikācijas filmas. Videokasetes vien palikušas. Jautāta, kāpēc nevēršas Sociālās palīdzības dienestā, Velta atsaka, ka tur jau bijusi, bet viņai, izrādās, nepienākoties palīdzība, jo dzīvoklī pierakstīta meita, kas ir darbspējīgā vecumā. Diemžēl meitas sen vairs te nav un diez vai būs, tikmēr omītei ar mazmeitiņu tomēr jāizdzīvo. Par dzīvokli arī nav samaksāts, iekrājies vairāk nekā 200 latu liels parāds. Bet ko lai maksā? Elektrība jau reiz bijusi atvienota, laime, ka izdevies to nokārtot, citādi nebūtu vairs arī elektriskās plītiņas, uz kuras tiek gatavotas pieticīgās maltītes. Žēl, ka Veltai grūtajā brīdī nepalīdz arī brālis, kas ir visai ietekmīgs cilvēks Liepājā, bet viņa vārdu māsa negribēja publiskot.

Šogad paiet pieci gadi, kopš Džuts izsūtīts no valsts, un rudenī viņam atkal būs tiesības iebraukt te ciemos. Vai viņš to darīs, kas to lai zina. Savulaik, kad Rīgā vairākkārt mainīti dzīvokļi, kontakti ar meitenītes tēvu pazaudēti, bet ne jau tur vien tā vaina - Nana uz viņa vēstulēm pārstājusi atbildēt. Tomēr cerība paliek, ka tēvs varbūt tomēr meklēs savu meitiņu, par kuras nākšanu pasaulē tā priecājās. Turklāt mazā tumšmatainā Vika tik tiešām ir sprigans un apdāvināts bērniņš. Viņa ne tikai labi runā latviski, bet, tā kā Rīgā gājusi krievu bērnudārzā, prot arī krievu valodu. Turklāt, kad vēl bija līdzekļi, meitenīte mācījusies arī angļu valodu. Tagad finansiālo iespēju dēļ mācības pārtrauktas, bet bērns labprāt demonstrē iegūtās zinības, nosaucot tik daudz vārdu un teikumu angliski, kā reti kurš mūspuses piecus gadus vecais bērns.

Vai nu tāpēc, ka Viktorijas dzīslās rit dienvidnieku asinis, vai arī tāpēc, ka viņa pēc horoskopa ir aktīvais Dvīnis, mazā esot ārkārtīgi temperamentīga. Omīte saka: mazmeita esot vadonis bērniem, vienmēr gribot būt pirmā. "Šausmīgs temperaments, kā dzīvsudrabs," pasmaida vecmāmiņa. "Un kā viņa dejo un dzied, visas dziesmas zina, ko pa radio atskaņo! Kādreiz Vika gāja mākslas vingrošanas pulciņā, gribēju, lai arī dzied kādā ansamblī, bet tagad šīs domas jāatmet." Muzikalitāti, iespējams, meitene pārmantojusi no vecmāmiņas, kura pati savulaik desmit gadu dziedājusi restorānā "Jūra", tad restorānā "Liepāja", visbeidzot dziedājusi jau ansamblī "Stroncijs" kopā ar tagad slaveno Mitrohinu.

Jautāju Viktorijai, vai viņa grib iet skolā. "Jā," viņa droši atsaka. Un vispār viņai Liepājā patīkot labāk nekā Rīgā. Kāpēc? Tāpēc. Te esot jūra, draugi arī labi.

Bet vecmāmiņa zina, ka būs ļoti grūti, ja abām būs jāpaliek Liepājā. Un, kas to zina, kā Vikai ies skolā, kā tālāk dzīvē. "Bet nekā nevar darīt," atzīst Velta. "Katram savs krusts jānes. Ar laiku cilvēki jau apradīs, ka daži var būt arī savādāki. Tas tikai sākums. Varbūt tagad tāpēc tik grūti, ka Vika ir viens no pirmajiem tumšādainajiem bērniņiem pilsētā." Cerēsim, ka laiki mainīsies un uzskati arī.