Kurzemes Vārds

16:25 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

"Nespēju iedomāties, kā ir, kad nav ko darīt!"

Andrejs Rjabcevs

- Steidzīgi jāmaina uzvārds, jo reti kurš vispār kaut ko tādu var pareizi uzrakstīt, - iepazīstoties smejas Maija. Nu jau pusgadu viņa ir pilntiesīga liepājniece, bet līdz tam viņa dienas vadījusi Durbē. Tur arī, protams, izietas pirmās skolas gaitas, bet jau kopš pamatskolas laikiem viņa, kā pati saka, bijusi ar vienu kāju Liepājā, ar otru - Durbē. Katru dienu brauca uz Liepāju, jo mācījās bērnu mūzikas skolā. Kā jau vairumam bērnu, toreiz mūziķes gaitas aizaākušās pie klavieru taustiņiem. Tagad viņa nonākusi līdz tik smagam instrumentam kā ērģeles, ko profesionāļi ne velti dēvē par mūzikas instrumentu karalieni. "Aptuveni vienpadsmit gadu vecumā mamma mani aizvilka uz Durbes baznīcu, un tur tad es pirmo reizi iepazinos ar šo mūzikas instrumentu." Kā jau mazā pilsētiņā, visi cits citu pazīst, un nevienam nav bijis arī noslēpums, ka Maija spēlē klavieres. Un, tā kā toreiz Durbes baznīcā ērģeles spēlēja liepājniece Monika Breča, kurai vajadzēja speciāli braukt uz katru dievkalpojumu, Maija uzrunāta kā iespējamā aizvietotāja.

- Piekritu. Sākumā gan bija šausmīgi bail, un vispirms dievkalpojumu laikā vienkārši sēdēju baznīcā, klausījos, kas notiek, un ļoti rūpīgi sekoju līdzi notīm, lai pierastu. Man vajadzēja pilnībā pārzināt dievkalpojuma secību, jo mācītājs taču neteiks: "Un tagad, ērģelniec, spēlē!" Tas vienkārši jāizjūt. Un tad vienu reizi Monika no Liepājas nevarēja atbraukt, un viņas vietā iesēdināja mani. Bet visam jau ir sava pirmā reize.

No sešpadsmit gadu vecuma Maija kļuva par ērģelnieci Durbes baznīcā. Jau pēc dažiem gadiem izmēģinātas Annas baznīcas ērģeles, un jau pavisam nesen viņa piedalījusies arī šā gada solokoncertu cikla "Liepājas ērģeļu vasara" otrajā koncertā Sv.Trīsvienības baznīcā. Studējot Mūzikas koledžā, Maija nopietni apguvusi mūzikas teoriju un fakultatīvi padziļinājusi savas zināšanas ērģeļspēlē. Vēl tagad Maija mācās privātstundās pie Lotara Džeriņa.

Viņa atzīst, ka nav viegli spēlēt ērģeles, bet tāda jau esot dzīve - kas tad tajā vispār ir viegli? Viņa kā klavierspēli apguvusi mūziķe var salīdzināt šos abus instrumentus - klavieres un ērģeles. "Vienīgais, kas šiem instrumentiem ir kopīgs, ir taustiņi, kaut gan ērģelēm tos sauc par manuāļiem. Bet tas arī ir viss, jo klavieres ir klavieres un tām ir pilnīgi cits piesitiens, cita muzicēšana un cita klausīšanās." Viņai kā teorētiķim koledžā nav bijušas problēmas, bet pianisti, kas arī bija izvēlējušies fakultatīvo kursu, lai apgūtu ērģeļspēli, sūdzējušies, ka nevar apvienot vienā personā pianistu un ērģelnieku - pārāk nesaderīgas esot šīs divas lietas. "Ērģeles nevar spēlēt tikai ar rokām, galvu un ausīm, liela nozīme ir arī kājām, bet beigu beigās no tā cieš mugurkauls."

Kādām tad jābūt cilvēka īpašībām, lai kļūtu par ērģelnieku? "Pēc koncerta Trīsvienības baznīcā secināju, ka ērģelniekam noteikti jābūt fiziski labi norūdītam un izturīgam. Nav jau tā, ka katra diena jāpavada trenažieru zālē, bet izturība gan ir vajadzīga liela. To ir grūti saprast, ka tik lielā baznīcā līst sviedri, bet pēc trīs stundu ilga mēģinājuma es biju pilnīgi slapja. Tajās nedēļās es pat nokritos svarā," atceras Maija Ernstsone. Ne velti ērģeļspēles profesors Tālivaldis Deksnis ir atzinis Sv.Trīsvienības baznīcas ērģeles par sievietēm nepiemērotām. Bet Maija jau apradusi, ka tāda ir ērģelnieku profesijas specifika - klausītāji pat nespēj iedomāties, cik smaga ir šī nodarbe. "Es nežēloju sevi, bet vienkārši saku, kā ir," ar tādu kā skumju nopūtu balsī saka jaunā ērģelniece. Turklāt ērģelnieks parasti ir tas, ko klausītāji nemaz nepamana - tikai pēc koncerta pie milzīgām ērģelēm balkona malā parādās maza galviņa, kas nemanāmi paklanās. Bet Maija par to tik atsmej, ka ne jau atpazīstamība ir būtiskākais - galvenais, ka pēc dievkalpojuma vai koncerta pati jūtas gandarīta.

Beidzot Mūzikas koledžu, viņai šķitis, ka dzīves ceļš pilnīgi dabiski vedīs tālāk pa mūzikas taciņu uz Mūzikas akadēmiju Rīgā. Pilnīgi skaidri jau bijis nosprausts mērķis - studēt ērģeļspēli un kļūt par profesionālu ērģelnieci. Bet nav jau cilvēka spēkos paredzēt, kādus pavērsienus liktenis paredzējis. Toreiz uz šādu programmu Mūzikas akadēmijā stājušies seši vai septiņi ērģelnieki, kuru vidū Maijai pašai šķitis, ka viņa nobāl - lielākā daļa reflektantu ērģeļspēli bija apguvuši kā specialitāti piecus, septiņus gadus, bet Maija tikai divus gadus mācījusies fakultatīvo kursu un dažas reizes spēlējusi. "Bet tas nebija rādītājs, es izgāzos savā specialitātē, neieguvu vajadzīgo punktu skaitu mūzikas teorijā. Tas bija kauns un negods, bet vismaz tāds neliels mierinājums bija tas, ka daudz punktu man bija par ērģeļu spēlēšanu - tikpat daudz un pat vairāk nekā tiem, kas spēlēt bija mācījušies gadiem ilgi," tagad atceras Maija. Un varbūt, ka tas pat ir bijis labāk, ka toreiz nav iekļuvusi Mūzikas akadēmijas studentu saimē. Tagad atrast darbu specialitātē neesot nopietni, turklāt, ja vēl vēlas kaut nedaudz nopelnīt, tad ar ērģeļu spēlēšanu vien neiztikt. Toreiz tīri negaidīti dzīve piespēlējusi iespēju izmēģināt spēkus, stājoties Liepājas Pedagoģijas akadēmijas jaunatklātajā studiju programmā "Tūrisma menedžeris".

- Pilnīgi sveša šī lieta man nebija, jo tēvs kādreiz bija šoferis tūrisma firmā, un Lietuva un Igaunija ir izbraukāta krustām, šķērsām. Tāpat arī Latvija un Krievija. Gandrīz katru nedēļu vasarās kaut kur braucām. Atceros, sēdēju tēvam aiz muguras, un gids blakus kaut ko ļoti aizrautīgi stāstīja, bet no stāstītā, protams, nekas nav palicis atmiņā.

Šis Maijai ir pēdējais gads Pedagoģijas akadēmijā, pēc dažiem mēnešiem viņa būs viena no pirmajiem tūrisma speciālistiem, ko sagatavojusi augstskola. "Ļoti daudz pirmo kursu studentu neapzinās, ka nu vairs nav vidusskola, te pašam ir jāgrib mācīties. Manuprāt, pasniedzējs var dot tikai kaut kādu ievirzi, pamatu, bet, ja ir interese par šo tematu, tad tev pašam jāiet uz bibliotēkām un jārokas pa grāmatām," uzskata Maija. Un tieši tāpēc viņa nevar saprast tos, kas saka: "Ā, te jau nekā nav, te neko neiemāca!" Protams, esot dažas lekcijas, kurās gūt var ļoti maz, bet galvenais ir pašam gribēt un strādāt arī individuāli.

Paralēli studiju procesam tagad Maijai radusies iespēja sevi apliecināt arī praktiskajā darbā. Viņa ir viena no tām, kas pašlaik vada tūristu grupas projekta "Tiksimies Rožu laukumā!" ietvaros. Arī šo ideju par ekskursiju rīkošanu ieteicis Maijas minētais sargeņģelis - draugs, Kanādas latvietis, kas tikai pusgadu dzīvo Latvijā. Ļoti daudzi sākumā teikuši, ka šī ideja esot neperspektīva, nekas no tās neiznākšot, bet Maija nav padevusies. Un tagad varam katru dienu pulksten 14 vērot, kā šis projekts darbojas dzīvē. "Cilvēki nefiksē, ka ekskursijas notiek katru dienu. Dažiem no tūrisma sfēras tas pat šķiet neiespējami - dabūt tik daudz klientu, bet mums ar to problēmu pašlaik nav. Pirmo mēnesi gan bija pagrūti, bet jūlijā un augustā gandrīz katra diena bija aizņemta."

Maija atzīst, ka nemaz nav tik grūti aizsākt jaunu projektu. Tas, protams, prasa milzīgu atbildību un spēju koncentrēties, bet viss ir pa spēkam. Galvenais, ko viņa novērojusi, ir veidot reklāmu masu saziņas līdzekļos. "Nu kāda nauda var būt studentam. Tieši tāpēc sākumā mēs vienkārši gājām uz Liepājas laikrakstu redakcijām un radio studijām, aicinot atbalstīt. Tas palīdzēja, un, kad reklāma jau šur tur parādījās, sāka nākt arī vairāk klientu."

Ērģeļu spēlēšana Maijai paliks aizraušanās un brīvā laika aizpildījums, bet tūrisms ir tā nozare, kurā arī turpmāk viņa nolēmusi palikt, bet vēl tikai jāizlemj, kādā statusā: gide vai varbūt kas vairāk. Studiju laikā viņa apguvusi arī ekotūrismu, un tagad padomā ir arī viens neliels projekts saistībā ar dzimto Durbes pusi. Maija vēlētos gar Durbes ezeru izveidot tūristu dabas taku, jo šī vieta atpūtniekiem būtu interesanta ar ezera krastu un zivjgārņu ligzdošanas vietām, kas atrodas augstu koku galotnēs. "Šis projekts nav paredzēts, lai tur vestu milzīgus tūristu barus, bet individuāli vai nelielās grupiņās tur būtu labi." Taču tagad tas vēl tādā kā idejas stadijā.

Tā vien šķiet, ka Maija nevarētu vienkārši sēdēt mājās un neko nedarīt. "Visu laiku man vajag kaut ko darīt, kaut vai ērģeles spēlēt. Pat nespēju iedomāties, kā tas ir, kad nav ko darīt. Labi, viena lieta ir, kad gribas pilnīgu mieru, bet tas ir absurds, ja cilvēks man saka: nav ko darīt, jāiet mājās gulēt. Es traka varu palikt, ja vienkārši bezdarbībā jāsēž."

Bet vienu gan spilgti var pamanīt Maijā - viņa ir Liepājas patriote. "Man patīk tūristiem atklāt Liepāju kā kaut ko īpašu, lai mainītu priekšstatu, ka mēs te esam kaut kādi lauki, Latvijas nostūris. Labi, Liepājā laiks varbūt rit lēnāk nekā Rīgā, kur, pat gribot pa ielu iet lēni, tas nekādi neizdodas, jo tur ierauj straujā plūsmā. Te dzīve ir lēnāka, mierīgāka!"