Kurzemes Vārds

20:36 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Drūzmēšanās pie starta līnijas vai došanās trasē?

Andžils Remess

Kaut arī aizejošā vasara vēl vilina izbaudīt savus jaukumus, kaut arī līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl vairāk nekā gads, tomēr politiskās kaislības cīņā par varu jau uzsitušas augstu vilni, un tā vairs nav tikai drūzmēšanās pie vēlēšanu maratona starta līnijas cerībā iegūt izdevīgāku pozīciju, bet varbūt jau došanās šajā maratona trasē. Tāpēc arī augusta pēdējā nedēļā mūsu uzmanību saistīs gan no jauna uzliesmojusī cīņa par ietekmi Rīgas domē, gan skandalēšanās sociāldemokrātu partijā, gan jaunās partijas pieteikums, tātad viss, kas saistīts ar nākamā rudens vēlēšanām.

Dīķī iepeld līdaka

Kas to lai zin, vai Latvijas bankas prezidents Einārs Repše ar to gribēja mest sabiedrībai izaicinājumu, vai legalizēt naudas lielo nozīmi politikā, taču viņa pieteikumā par jaunās, labēji orientētās partijas veidošanu vislielāko rezonansi izraisīja paziņojums par honorāru, kādu viņš sev prasa, stājoties partijas galvgalā, - viens miljons. Kaut arī nav skaidrs, vai domāti lati, vai dolāri, mulsina pats princips, izteikts kategoriskā formā - dodiet man naudu, tikai tad es mēģināšu sakārtot valsti.

It kā atklāta valoda, nosakot pašam sev vērtību, it kā loģisks pamatojums, ka kaut ko nopietnu var izdarīt tikai tad, ja nopietni maksā, taču aizdomāties liek pamatojums, ka tādā gadījumā, lūk, partija nebūšot atkarīga no sponsoriem un tai nevajadzēšot īstenot naudas devēju intereses. Kaut arī partijas vadītāji būtu savos uzskatos un darbībā kristāltīri un aizmirstu, kas viņiem ziedojis naudu, un kaut arī ziedotāji būtu tik nesavtīgi un tāpat aizmirstu, kam viņi ziedojuši, tomēr aizdevumu ēna neglābjami gultos pār šo partiju, liekot uzskatīt to par tā vai cita ekonomiska spēka interešu atbalstītāju. Jo mūsu valstī politika ar ekonomiku sapinušās tik cieši, ka diez vai reāli iespējams tās atdalīt, un jābūt vai nu naivam, vai ideālistam, lai tādu iespēju pieļautu.

Lai nu kā, bet aiz partijas līdera prasības maksāt miljonu paliek nozīmīgākas lietas. Skaisti skan Eināra Repšes pasludinātie jaunā politiskā spēka pamatprincipi - godīgums, profesionalitāte, atklātums, birokrātijas un korupcijas izskaušana, panākšana, lai valsts strādā cilvēka labā, nevis otrādi. Tikai - kas būs tie, kuri palīdzēs virzīties pretī šiem visnotaļ cēlajiem mērķiem? Jācer, ka Repše izvēlēsies jaunus, vēl nēsasmērējušos cilvēkus, jo gadījumā, ja viņš orientēsies uz populārām personībām, tad šāda partija gan mazinās "Latvijas ceļa" un Tautas partijas lomu, taču pēc būtības kļūs tikai par šo politisko spēku aizstājēju, nekas vairāk.

Katrā ziņā līdaka dīķī ir iepeldējusi, citas zivis ir kļuvušas tramīgas, un pagaidām arī tas nav slikti.

Kas nav ar mums, tas ir pret mums

Var piekrist sociāldemokrātu līdera Jura Bojāra uzskatam, ka labējās partijas attapušās pēc zaudējuma Rīgas domes vēlēšanās un tagad mēģina gremdēt sociāldemokrātus, taču nevar pievienoties viņa teiktajam, ka šīs partijas organizējušas visu to jezgu, kas atkal uzvirmojusi sociāldemokrātu vadītajā Rīgas pašvaldībā un skandālus partijā pašā. Drīzāk liekas, ka labējās partijas veikli izmantojušas gan sociķu neprasmi rīkoties ar Rīgā iegūto varu, gan šīs partijas iekšējās pretrunas, un ja nu kas mazina sociāldemokrātu cerības tikt pie teikšanas visā Latvijā, tad tā ir šī partija pati.

Ne jau kņada ap Maskavas delegācijas atteikšanos ierasties Rīgas jubilejas svinībās, krievu popmūzikas zvaigžņu koncerta izgāšanās Doma laukumā, Pētera I skulptūra vai kazahu tautas tērps bija tas, kas sakāpināja politisko spriedzi Rīgas pašvaldībā tik tālu, ka "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK aizgāja no koalīcijas un saļodzījās Rīgas galvas Gundara Bojāra krēsls. Iemesls bija cits. Tēvzemieši juta, ka galvaspilsētas nemākulīgā, neizlēmīgā vadīšana, varas grožu atdošana kreiso spēku rokās met ēnu arī uz viņiem un var atsaukties Saeimas vēlēšanās, un izmantoja sociāldemokrātu minēto sīko kļūdiņu un citu kļūdu virkni, lai radītu viņiem vēl grūtāku situāciju. Un sociāldemokrāti uzķērās uz to, turpinot zāģēt zaru, uz kura paši sēž. Jo sāktā tēvzemiešu padzīšana no posteņiem Rīgas domē un pašvaldības struktūrās demonstrē nesimpātisku iezīmi - izrēķināšanos ar politiskiem pretiniekiem pēc boļševiku principa: kas nav ar mums, tas ir pret mums.

Var jau būt, ka pēc amatiem tik kārie tēvzemieši nebūtu izšķīrušies par šo demaršu, ja būtu zinājuši, ka sāksies tādas tīrīšanas akcijas, taču tas tikai ātrāk salika visu savās vietās, labējās partijas vairāk vienojot, bet sociāldemokrātus satuvinot ar Rubika un Jurkāna partiju, ar kuru tā gatavojas parakstīt koalīcijas līgumu Rīgas domē, bet nākotnē arī apvienoties.

Taču Rīgas domē tikai atbalsojas attālināšanās no demokrātijas principiem, kas notiek sociāldemokrātu partijā, liekot tai šķelties un pakāpeniski zaudēt vēlētāju uzticību. Var jau pasmaidīt par to, cik amizanta izskatās sociāldemokrātu līdera Jura Bojāra veiktā ārējo un iekšējo ienaidnieku tēlu radīšana, kā arī mēģinājumi iznīdēt oponentus un vēršanās pret citādi nekā viņš domājošajiem. Taču šī līdera nesavaldība, augstprātība un vadonības tieksme diemžēl rada iespaidu par atteikšanos no sociāldemokrātijas idejām un par partijas boļševizāciju.

Pilnīgi iespējams, ka to acīgi uztvēra politiskie sāncenši, sakāpinot kaislības sociāldemokrātu rindās un padziļinot domstarpības, taču, sākoties netīrās veļas mazgāšanai, izrādījās, ka sociķiem nebūt nav tik tīras rokas un metodes, kā viņi sludināja. Un arī tas izrādījās, ka Jurim Bojāram savā partijā nebūt nav tik stipras pozīcijas, kā viņš bija pārliecināts vai vismaz kādu pārliecību centās radīt.

Nav runa par to, ka sociāldemokrāti būtu norakstāmi, gluži pretēji, šī partija nepieciešama, jo bez tās Latvijas politika sašķiebsies, un pilnīgi iespējams arī tas, ka sociāldemokrātijas idejām pieder nākotne. Bet tad jābūt tādai partijai, kas attaisno vārdu demokrātija tās nosaukumā. Pašreizējā sociāldemokrātu partija tāda nav.

Vairs nav uzticības jauniem miera plāniem

Šajā nedēļā vajadzētu izšķirties, kā pavirzīsies notikumi vienā no pasaules pēdējā pusgada karstākajiem reģioniem - Maķedonijā, kur albāņu nemierniekiem jāsāk nodot ieroči NATO spēkiem. Ja tas notiks bez pretošanās, situācija ievirzīsies mierīgā gultnē, ja kaut daļa nemiernieku nepakļausies un turpinās pretoties, Ziemeļatlantijas alianses pārstāvji droši vien atstās reģionu, un tad vārti lielam karam būs vaļā. Jo NATO karavīri albāņiem ieročus neņems nost ar varu, bet tas varētu iedrošināt izprovocēt sadursmes tos kaujiniekus, kuri jebkuru brīdi no Kosovas gatavi ieiet Maķedonijā.

Reālāks gan šķiet pirmais variants, proti, ka viss notiks bez lieliem sarežģījumiem, ka ieroči tiks nodoti un tos varēs iznīcināt tam paredzētajās piecpadsmit vietās Grieķijā, tāpat jācer, ka pusgadu gruzdošais kara ugunskurs būs bargs brīdinājums Rietumiem turpmāk nepieļaut ieroču nokļūšanu albāņu nemiernieku rokās un Krievijai nepiegādāt bruņojumu Maķedonijas valdības spēkiem. Un tomēr tas nelikvidēs pašu būtiskāko - šķelšanos šajā reģionā starp tautām, kas jebkuru brīdi draudēs ar incidentiem.

Ja Maķedonijā tomēr ir panākts kaut kas, kā saka, taustāms - apslāpēta kara sākšanās, tad Tuvie Austrumi joprojām balansē uz kara robežas un ir pat uzskats, ka karš ir jau sācies.

Plānu par Izraēlas un palestīniešu samierināšanu bijis tik daudz, tos izstrādājušas gan abas puses, gan lielvalstis, gan starptautiskās institūcijas, ka jauniem scenārijiem vairs nav ticības. Tāpēc arī skeptiski jāraugās uz šonedēļ Berlīnē paredzēto Izraēlas ārlietu ministra Šimona Peresa un palestīniešu līdera Jasira Arafata tikšanos, kurai iniciators bija Vācija. Un ticības nav jau daudzkārt pieminētā iemesla dēļ - palestīniešu radikālie grupējumi negrib mieru, bet Jasiram Arafatam par viņiem vairs nav nekāda teikšana. Palestīniešu līderis to apzinās, tāpēc arī cenšas panākt starptautisku uzraudzības spēku ievešanu reģionā, savukārt tam pretojas Izraēla, un arī ASV uzskata, ka tas varētu izprovocēt vēl plašākas sadursmes. Bet Telavivas priekšlikumam stingri atdalīt Izraēlas un palestīniešu apdzīvotās teritorijas nepiekrīt palestīnieši, jo šāda atdalīšana sagrautu viņu ekonomiku pilnīgi.

Kamēr politiķi spriež, ieroči neklusē. Palestīniešu teroristi spridzina Izraēlā, uz ko Izraēlas karaspēks atbild ar iebrukumiem palestīniešu apdzīvotajās teritorijās, gan spridzināšana, gan iebrukumi notiek arvien biežāk, un notikumi kuru katru brīdi var pārvērsties īstā karadarbībā.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Jukas un skandāli plosa sociāldemokrātu partiju.

Izjūk koalīcija Rīgas domē.

Latvijas neatkarības faktiskās atgūšanas 10.gadadiena.

 

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Latvijas bankas prezidents Einārs Repše paziņo par gatavību veidot jaunu partiju.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

NATO nolemj sākt albāņu kaujinieku atbruņošanu Maķedonijā.

Pēc Izraēlas un palestīniešu vienošanās sākt sarunas reģionā pastiprinās vardarbība.

ASV paziņo par izstāšanos no pretraķešu aizsardzības līguma.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Meitene ar vētrainu pagātni Mēta M.T.Hoibija kļūst par Norvēģijas princesi.