Kurzemes Vārds

03:57 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Jūriņ prasa smalkus tīklus un godaprātu

Pēteris Jaunzems

Trīs uzdevumu pakete

Baltais kuteris "Ekologs", ko liepājnieki ieraduši redzēt, pietauvotu Tirdzniecības kanālā blakus Tramvajtiltam, pieder Jūras vides pārvaldei, un Liepājas Jūras kontroles daļas darbinieki to izmanto jūras piekrastes joslas apsekošanai, sākot no Ulmales ziemeļos, līdz Nidai mūsu rajona dienvidos. Tas ir vairāk nekā simts kilometru garš posms. Kā teica inspektoru dienesta vadītājs Ainars Priediens, viņu pienākumus varot nosacīti iedalīt trīs, kaut gan diezgan nevienlīdzīgās, taču savstarpēji cieši saistītās daļās. Pirmā no tām esot jūras ūdens tīrības kontrole, otrā - zivju resursu aizsardzība, bet trešā - jūras un ostas akvatorijas padziļināšanas projektu īstenošanas uzraudzība.

Apjomu ziņā trešais uzdevums esot vismazāk darbietilpīgs. "Katru dienu jau jūras padziļināšana nenotiek," sprieda Ainars Priediens, bet kontroles daļas speciālistiem jāuzrauga tikai tas, lai kuģu ceļos izraktā grunts netiktu izbērta dzelmē, kur pagadās, bet gan nonāktu šim nolūkam speciāli izraudzītā jaunā izgāztuvē, kas atrodas prāvu gabalu vēl aiz Ziemeļu mola. Tur spēcīgā jūras straume, kas plūst gar mūsu pilsētu, gruntij vairs neļaus atgriezties agrākajās vietās.

Taču patlaban ir tieši tā reize, kad pieejā mūsu ostai padziļināšanas darbi notiek pilnā sparā. Nespējot pārvarēt pirms pāris gadiem rekonstruētā Dienvidu mola pretestību, prāvi smilšu sanesumi izveidojušies lejpus Liepājas jūras vārtiem. Saskaņā ar SEZ pārvaldes pasūtījumu tur šobrīd strādā zemessūcēja "Astra" komanda. Tas nozīmē, ka "Ekologa" kārtējā izbraukumā, kurā bija izdevība piedalīties arī "Kurzemes Vārda" korespondentam, jūras vides darbiniekiem bija jāpārbauda visa savu uzdevumu pakete, un viņi to arī darīja.

Zvejnieki ceļas agri

Kad atstājām Liepājas ostu, apkārtne vēl tinās rīta krēslā. Tomēr "Ekologa" bārdainais kapteinis Ivans Kozlovs teica, ka izraudzīts pats piemērotākais brīdis, jo īstie zvejnieki jau esot kājās. Un tiešām, kamēr citi uzņēmēji vēl, iespējams, dusēja saldā miegā, ostā un tās tuvākajā apkārtnē jau manīja rosību. Arī pāris makšķernieku enerģiski vicināja savas bada pātagas abos kanāla krastos, bet tie, kas bija aizgulējušies, pasteidzināja soli, lai drīzāk tiktu pie ūdens.

Tāpat lielākajā daļā no piestātnēm pietauvoto kuģīšu jau no iluminatoriem spīdēja gaisma. Tas rādīja, ka tur darbojas ļaudis. Selgā doties posās tie, kas nakti bija pavadījuši pie ģimenēm. To redzot, Ainars Priediens teica, ka tagad, kopš blakus kanālam visā garumā atvērta brauktuve, jūrniekiem visai ērti ar automašīnām piebraukt pie saviem peldlīdzekļiem. Bet norādot uz akciju sabiedrības "Kursa" muliņu, viņš piebilda, ka vismaz divas trešdaļas no flotes kuģiem šo nakti nemaz nav pavadījušas ostā, bet darbojušās dažādos zvejas plačos. "Kuru nu katra no komandām izraudzījusi par zivīm bagātāko," vides sargs sacīja.

Kārtību nosaka licences

Arī vairākus piekrastes zvejniekus jau sastapām selgā. Izbraucis kuteri cauri jūras vārtiem, kapteinis to diezgan strauji pagrieza dienvidu virzienā. Tas nozīmēja, ka apmēram kilometra attālumā no krasta dodamies uz Bernātiem, Jūrmalciemu un arī Papi. Tādu maršruta izvēli komentējot, Ainara Priediena tēvs Guntars, kas šoreiz arī bija piebiedrojies kontrolieriem, teica, ka kādreiz piekrastē no Liepājas uz Lietuvas pusi dzīvojuši un darbojušies tikai vieni vienīgi piekrastes zvejnieki.

Taču arī tagad, kad apstākļi būtiski mainījušies, zvejas aroda veicēju šajā posmā līdz robežai esot ievērojami vairāk nekā, ja mēs meklētu ziemeļu virzienā no pilsētas, kurā piedzimst vēji. Ainars Priediens parādīja dokumentu, ka pavisam licences darbam jūras piekrastē mūsu rajonā šogad iegādājušies vairāk nekā deviņdesmit cilvēku. Ja rēķinot kopā ar zinātniskās pētniecības mērķiem atvēlētajiem, tad zvejnieku rīcībā esošo tīklu skaits sanākot vairāk nekā simts. Tas nav sevišķi daudz. Pirms diviem gadiem bijis vismaz par kādiem divdesmit zvejniekiem vairāk.

Maluzvejniecība kā asaka rīklē

Ir aprēķināts pieļaujamais licenču daudzums, un likumīga zvejošana zivju krājumiem nekādu kaitējumu nodarīt nevarot. Pavisam cita runa esot par maluzvejniecību. Ainars Priediens atzina, ka zivju krājumi piekrastē gadu no gada tomēr samazinās. Tāpēc nav brīnums, ka krietnie zvejnieki, kas darbojas saskaņā ar likuma prasībām, ir ļoti nemierā ar negodīgajiem, kas viņiem ir kā asaka rīklē, jo ne tikai traucē strādāt, bet reizumis arī nodara postījumus, nozogot tīklus. Pēdējo gadu laikā tā gadījies vairākiem godājamiem piekrastniekiem. Tāpēc vīri nereti norādot kontrolieriem pat virzienus, kur viltīgos likuma pārkāpējus meklēt.

Piebildīšu, ka arī šā reida laikā tā notika. Tāpēc bez lielas piepūles četrus nemarķētus tīklus, kuru kopgarums sasniedza puskilometru, atradām jūrā iepretī Ķupes kāpai. "Ekologa" komandai iznāca vaiga sviedros pastrādāt, līdz tos izcēla uz kutera borta. Kamēr tas notika, krastā ar diviem suņiem pastaigājās kāds cilvēks. "Nebūtu brīnums, ka tam izrādītos saistība ar pašreiz jūrā notiekošo," prātoja kontrolieri. Nekādu lomu garajos linumos nebija. Tur spārdījās tikai viena maza akmens butīte, kurai inspektori dāvāja brīvību. Tas lika domāt, ka negodīgie zvejotāji tīklus jau centīgi pārcilājuši pirms saules lēkta. Tagad viņiem vajadzēja atvadīties tikai no saviem zvejas rīkiem. Ja tīkls bija noenkurots tik tuvu krastam, ka sekluma dēļ kuteris bojai nevarēja piepeldēt, to nācās ar dzinēja palīdzību nežēlīgi noraut no bojas.

Ainars Priediens paskaidroja, ka atsavināto mantību īpašnieki katrā laikā varot saņemt atpakaļ. Taču tad viņiem jāatnāk uz Jūras kontroles daļu un jāsamaksā diezgan prāvs naudassods. Parasti notiekot tā, ka pēc tīkliem ierodas tikai apmēram kāda puse no nedarbos pieķertajiem pārkāpējiem, jo pieredze rāda, ka maluzvejnieki prot izrēķināt, kas viņiem izdevīgāk.

Kaut gan savā postenī Ainars Priediens strādā jau desmito gadu, asas sadursmes ar pārkāpējiem viņam līdz šim neesot atgadījušās. Zvejnieki ar viņu satiekot labi un neturot ļaunu prātu pat tad, ja kādreiz pieļautas paviršības dēļ vajadzējis ciest un maksāt sodu. Tāda attieksme, jādomā, pastāv tāpēc, ka jūras kontrolieru vadītājs nav bargs, bet saprotoši izturas pret tīklu licējiem, prot novērtēt, cik plāns ir piekrastes zvejnieku maciņš un cik grūti viņiem atjaunot savu zvejas ekipējumu.

Kaitē arī naftas piesārņojums

Jūras kontroles daļas vadītājs uzskata, ka lielu ļaunumu faunai un florai nodara arī no tankkuģiem vai Būtiņģes termināla jūrā izplūdušie naftas produkti. Kā nesen varēja lasīt laikrakstos, liela daļa no šā gada pavasarī notikušā izplūduma pēc tam nogrima jūrā. Ainars Priediens ir pārliecināts, ka zivju krājumiem tāda rīcība par labu nenāk. Viņaprāt, būtu pareizāk, ja piesārņojumam, ko jūrā neizdodas savākt, ļautu tomēr nonākt krastā. Liedaga smiltīs smirdošos pikučus var salasīt un neitralizēt. Arī nelaime, kas var notikt, nav tik liela. Ja kāds darvā nosmērē kājas, tās var nomazgāt.

Ainars Priediens pastāstīja, ka augusta gaitā viņiem Liepājas ostā notikušas mācības par piesārņojuma savākšanas un iznīcināšanas paņēmieniem. Nākotne šajā jomā neko labu nesolot, tāpēc gan prasme, gan zināšanas par ļaunu nenāks. To dzirdot, vides sarga tēvs pastāstīja, ka Mosēdes akmeņu muzejā esot savāktas un izstādītas apskatīšanai smiltis no daudzu jūru liedagiem. "Mūsējās tur ir pašas baltākās," sirmgalvis palepojās, "un ļoti daudzi ciemiņi tās apbrīno. Bet cik ilgi tā vēl būs?"

Krietnu zvejnieku netrūkst

"Ekologa" ceļā pirmā no rīta dūmakas iznira zvejas laiva. Rāmi šķetinot tīkla linumu, tajā sēdēja trīs vīri. Guntars Priediens vienā no viņiem tūdaļ pazina dzintarnieku Ilmāru Dēzi. Laikam jau bizness ar saules akmentiņiem nevedoties pietiekami labi, vai citādi rotu darināšanas meistars būtu ķēries pie smagajiem jūras laivas irkļiem un piebiedrojies zvejnieka Tomeļa komandai? Runājot, ka arī iespēju piedalīties medībās mākslinieks nelaižot garām. Tomēr, neraugoties uz pazīšanos, Jūras kontroles daļas vadītājs laivas īpašniekam palūdza uzrādīt zvejas atļaujas dokumentus. Tie bija kārtībā, tādēļ devāmies tālāk, novēlējuši zvejniekiem veiksmi.

Pārbaudīt ūdenī iemērkto tīklu piederību nolēmām atpakaļceļā, jo iepretī Bernātiem, attālāk no krasta, pamanījām arī prāvāku zvejas kuģi. Kam tas varētu piederēt? Varbūt lietuvieši iebraukuši mūsu ūdeņos? Arī tā reizumis gadoties. Cik zināms, Pērkonē un Bernātos taču nevienam tāda kuģeļa nav. Ainars Priediens pastāstīja, ka piekrastniekiem zvejot esot atļauts divas jūdzes no krasta vai arī līdz tai vietai, kur dziļums nepārsniedz 20 metru. No šo prasību viedokļa raugoties, miglā tītā kuģa kapteinis nekādu pārkāpumu nebija pieļāvis, taču neizpratni radīja tā atrašanās šajā zvejas rajonā.

Tomēr drīz vien noskaidrojās, ka brīnuma nekāda nav. Pietuvojušies kuģim, uz tā borta ieraudzījām brāļus Ziemeļus. "Kaijas" kapteinis paskaidroja, ka devies no Jūrmalciema šurp tāpēc, ka zivju te esot vairāk. "Patlaban, izņemot vimbas, gan nekas cits neķeras," viņš teica, norādot uz pāris kastēm, kuras pildīja spožām zvīņām klātās zivis.

Braucot tālāk, pie jūrā ieliktajiem tīkliem satikām arī Modra Unta zvejas laivas "Banga" komandu. Arī tai gūtais loms nebija liels. Kaste reņģu, dažas vēja zivis, pāris brekšu un vimbas. "Vēja zivs ir vairāk forma nekā saturs," komentēja Ainars Priediens, piebilstot, ka piekrastē tomēr dzīvojot prasmīgi meistari, kas šīs jūras veltes piepildot ar dillēm un tad kūpinot. Tā apstrādātas, tās esot īsta delikatese.

Putna uzticēšanās

Šoreiz atceļā uz ostu nelikumīgi ieliktus tīklus neatradām, kaut gan inspektori rūpīgi pārbaudīja katru boju. Ainars Priediens teica, ka tas ir tikai labi, jo nekāds prieka darbs tā ārā ņemšana neesot. Labāk būtu, ja visi strādātu godīgi. Tomēr pagaidām vēl bez vides sargiem iztikt nav iespējams. Maluzvejniecība turpina pastāvēt. Un nekas nerāda, ka tuvākajā nākotnē viņi kļūs lieki.

Gluži neparastu gadījumu piedzīvojām, ienākot pa jūras vārtiem. Kur gadījies, kur - ne, Guntara Priediena sirmajos matos ielidoja un apsēdās mušķērājs. Droši vien bija nolēmis tādējādi atpūtināt nogurušos spārnus. Putnēns nepretojās, kad vecais vīrs to paņēma uz plaukstas. Visā ceļā līdz pat piestātnei mazais lidonis nosēdēja uz izstieptā rādītājpirksta. Arī krastā putniņš negribēja šķirties no sava drauga. Pat pāris reižu uzsviests gaisā, tas nosēdās atpakaļ uz sava labvēļa pleca. Tikai trešoreiz palaists brīvē, putns izmantoja iespēju, lai ielidotu tuvējās liepas lapotnē. Tur arī palika, kamēr uzkavējāmies pie "Ekologa", vēlreiz pārrunājot brauciena rezultātus.