Kurzemes Vārds

04:31 Sestdiena, 4. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Via Roma! Jeb (pēc Marka Tvena) Jauno svētceļnieku gaitas ārzemēs

Sarmīte Pujēna

Ceļojumi mēdz būt dažādi - laikā un telpā, izklaides un studiju nolūkos utt. Ceļotāji arī mēdz būt dažādi - komfortu cienoši, piedzīvojumus alkstoši, zinātkāri un tādi, kam viss vienalga. Šajās slejās aprakstītais ceļojums bija gandrīz nejaušs, galvenokārt divu apsvērumu diktēts - redzēt Mūžīgo, Svēto utt. pilsētu, pasaules valdnieci Romu un vēlreiz sastapties ar neparastāko no pasaules pilsētām - Adrijas jūras karalieni Venēciju (tagad gan skaidri zinu, ko darīšu, kad trešo reizi būšu Venēcijā!).

Cienījamā amerikāņu rakstnieka Marka Tvena pirmā lielā grāmata saucas "Vientieši ārzemēs jeb Jauno svētceļnieku gaitas". Nezin kādēļ no attāluma (brauciens notika augusta otrajā pusē) skatoties uz mūsu ceļojumu Romas virzienā, prātā nāk tieši šis darbs. Varbūt tāpēc, ka Marka Tvena apskaužamā humora izjūta ne reizi vien bija vajadzīga arī mūsu "vientiešu" pulciņam? Tvena aprakstītie varoņi gan ceļoja ar kuģi, mēs - ar vecu scania autobusu, taču amerikāņa Eiropas atklāšana 19.gadsimta beigās neko daudz neatšķiras no austrumeiropiešu tūristu pūļu iebrukuma Eiropas svētākajās un ievērojamākajās vietās šodien. Mūsu piedzīvojumu ģeogrāfija gan saskan tikai pa daļai, un tā ir Milāna, Piza, Roma, Florence un Venēcija. Taču visu pēc kārtas.

Priekšnoteikumi

Lai aizbrauktu uz Romu, šā gada augustā sākotnēji bija nepieciešama tikai 165 latus liela summa. Pirms tam gan vēl vajadzēja nejauši satikt kādu pazīstamu cilvēku no kora "Līva", kurš laipni piedāvātu doties līdzi ceļojumā ar visai kārdinošu maršrutu, jo, lūk, autobusā ir brīvas vietas. Tieši tā arī gadījās - satiku savu paziņu Lidiju Gūtmani brīdī, kad manā rīcībā akurāt bija nepieciešamā naudas summa un liela vēlēšanās vēlreiz būt Itālijā, turklāt ar nebijušu iespēju redzēt Romu un virkni citu, pirms tam neredzētu pilsētu.

Vēl šādam ceļojumam vajadzīgs autobuss (derēs arī 20 gadu veca scania) un divi pārgalvīgi šoferi (ja tādu nav Liepājā, tad Aizputē un Pāvilostā noteikti atradīsies). Jā, un, protams, vitāli nepieciešams šādā braucienā ir vismaz viens Fergusons jeb gids. Marks Tvens, aprakstot savu Eiropas apceļošanu, visus gidus, neatkarīgi no tautības un citām pazīmēm, sauc par Fergusoniem. Jo savā ziņā visi gidi ir līdzīgi. "Neizbēgamais ļaunums" - arī tā gidus raksturo Tvens, jo viņu lielākais talants parasti ir nogurdināt ekskursantus ar savu neizsmeļamo zināšanu krājumiem. Mūsu Fergusons bija viens no kora "Līva" dziedātājiem Andrejs Jaunzems, un nevarētu teikt, ka viņš būtu mūs pārāk nogurdinājis ar skaitļiem un faktiem par Itāliju. Toties mūsu Fergusons jebkurā pilsētā, arī tajās, kur iebraucis pirmo reizi, nemaldīgi prata atrast labu vietiņu, lai nobaudītu kādu vietējo gastronomijas brīnumu un iztukšotu kausu alus vai vīna.

Vēl būtu vēlams bruņoties ar pacietību, izturību un neizsmeļamiem humora krājumiem. Jāpiebilst, ka dažiem maniem ceļabiedriem šie krājumi kādā brīdī bija izsīkuši.

Maršruts

Maršruts ir kaut kas tāds, kas plūst un mainās, atkarībā no apstākļiem. Piemēram, no šoferu un gidu prasmes aizbraukt no punkta A līdz punktam B, ja ne pa īsāko, tad vismaz pa kādu no pareizajiem ceļiem. Tas atkarīgs arī no tā, cik daudz naudas esat ieplānojis (varat atļauties) tērēt benzīnam. Un tas atkarīgs vēl no tā, cik ļoti jūs mīl vai nemīl kādas valsts muitnieki un robežsargi: ja viņi jūs ne visai mīl, tad robežas šķērsošanas procedūra var ievilkties un jūs zaudēsiet, teiksim, četras stundas, kā tas gadījās arī mums.

Maršruts, kas mūsu grupai tika piedāvāts pirms izbraukšanas, bija šāds: Liepāja - Lietuva - Polija - Čehija (astoņas stundas Prāgā) - Vācija (Heidelberga, brauciens ar kuģīti pa Nekāras upi, Švarcvalde, Freiburga) - Šveice (Berne, Lugāno, Alpi) - Itālija (Milāna, Dženova, Piza, Orbetello, divas dienas Romā, Florence, Venēcija) - Austrija (Villaha, Zalcburga), un tālāk, apgrieztā secībā, ceļš cauri Lietuvai, Polijai un Čehijai uz mājām.

Dažādu apstākļu dēļ sākotnējais maršruts izmainījās. Pabraucām garām Lugāno un Aspazijas un Raiņa trimdas vietai Kastaņolai, ko no Lugāno faktiski šķir tikai viena iela, izkrita "lieliskā piļu pilsēta" Dženova. Atpakaļbraucot savukārt izpalika Villaha un Zalcburga, to vietā dažas stundas pavadījām Lincā - acīm redzami pārtikušu, labi ģērbtu cilvēku pilsētā. Esmu bijusi Lugāno un Kastaņolā, taču labprāt būtu novēlējusi saviem ceļabiedriem prieku redzēt šīs burvīgās vietas - par tādu trimdu gandrīz varētu apskaust mūsu dižgarus.

Ceļabiedri

Pavisam esam četrdesmit. Kompānija ir visai raiba. Manuprāt, no kora te ir labi ja trešā daļa. Jauki cilvēki, vecāko kundžu izturība ir patiesas apbrīnas vērta. Kad drasējam pa Romu (daži aprēķinājuši, ka pirmajā dienā ap 40 grādu karstumā esam norikšojuši savus 15 kilometrus), viņas nebūt nav tās, kas sūdzas, ka autobuss atstāts pārāk tālu no pilsētas centra. Tā runā, ka Itālijas satiksmes noteikumus normālam cilvēkam izprast esot gandrīz neiespējami, tāpēc otrajā dienā šoferi atrod savu Fergusonu - kāda laipnu vietējo kungu, kas, braukdams pa priekšu melnus dūmus veļošajam autobusam, ieved mūs pazemes garāžā, kas ir gluži blakus Vatikāna sirdij Sv.Pētera katedrālei.

Tikpat jaukas kundzes ir Mūzikas koledžas pedagogu kompānija, kurā iekļāvusies arī Simfoniskā orķestra direktore Vija Feldmane. Ir gados jaunāku cilvēku kompānija, ko dēvēju par kultūristiem - Māris Šveiduks ar sievu un dažiem kolēģiem. Mūsu pulkā ir pāris dakteru, pāris skolotāju, pārdevēja, viens policists, divas žurnālistes. Visi esam jauki cilvēki. Dažreiz arī ciešās kopdzīves mazliet nogurdināti. Latviski kautrīgi, kas liedz, teiksim, traucēt šoferi vai gidu un lūgt kādu ārpuskārtas zaļo pieturu, bet neliedz iegriezties autobusa tualetē. Jā, ja būtu zinājuši, ka pēc tam tās saturu tik ilgi vadāsim līdzi.

Tā kā ar savu blakussēdētāju Ināru Trūbu pamanāmies okupēt arī vienu brīvo solu, tad par manu tuvāko ceļabiedru, vismaz braucot cauri vienmuļajiem Polijas plašumiem, kļūst žurnāla "Rīgas Laiks" jaunākais numurs, kas - tavu brīnumu! - ārkārtīgi sasaucas ar manu ceļojumu. Nu kaut vai Igora Šuvajeva "Heidelbergas Sokrats". Tagad zinu, ka Heidelberga ir ne tikai studentu pilsēta un senās Vācijas galvaspilsēta, ko apmeklē 3,5 miljoni tūristu gadā (tāpēc mani nemaz nepārsteidz fakts, ka, Heidelbergas pilsdrupas apskatot, saskrienos ar savu kolēģi Daci, kura šeit ieradusies kopā ar grupu, kas apceļo Bavāriju), bet ka šeit dzīvo arī 101 gadu vecais Hans Georgs Gadamers - 20.gadsimta platoniķis, slavenā Heidegera ievērojamākais skolnieks. Mēs gan atšķirībā no Igora Šuvajeva viņu nesatiekam. Arī intervija ar slavenāko mūsdienu kalnos kāpēju Reinholdu Mesneru iederas mūsu ceļojuma kontekstā, jo viņš dzīvo Austrijas Alpos, kurus atpakaļceļā sturmēsim arī mēs. Mesners saka: "?ir vērts tikai tas, ko es izdaru, nevis tas, kas man ir." Vai - "Es esmu tas, ko es daru." Nav slikti teikts. Izlasu arī Šlāpina sagatavoto pamācību "auglīgai tekstu lasīšanai". Šīs senās gudrības nav domātas "pašapmierinātiem aristokrātiem, bagātniekiem un dieviem. Jo "viņu eksistence ir pārliekas labklājības aizēnota un izrauties no tās ir praktiski neiespējami". Uldis Tīrons savukārt ir pabijis Venēcijā, kur joprojām skatāma Venēcijas biennāle. Tajā piedalās arī latvieši, bet neviens no mums tā arī neuzskries virsī Sv.Lio baznīcai, kurā atrodas Latvijas ekspozīcija. Toties Tīrona pieminēto ukraiņu paviljonu ar plastmasas saulespuķēm vismaz divi no mūsējiem ir redzējuši. Intervijā ar Krievijas TV zvaigzni Leonīdu Parfjonovu arī atrodu domu, kas saista. Viņš saka tā: "Nu, šodien Ēģiptē dzīvo ēģiptieši, ja? Bet tas nenozīmē, ka Mubaraks ir Tutanhamona lietas turpinātājs. (..) Ja uz izkārtnes rakstīts "Jeļisejevs", tas veikals vēl nekļūst par Jeļisejeva veikalu. (..) Ir bijis pārrāvums, ko neizdosies vairs gludi sašūt kopā."

Pat rubrikā "Viņi ēd" publicētie Rīgas restaurācijas biroja direktora Vello Remerta izteikumi netieši sasaucas ar ceļojumu: "Es labāk dienu pagaidīšu, kad būs iespēja ēst to, kas garšo, nekā ēdīšu to, kas negaršo, bet ir tajā brīdī pieejams." Mēs gan ir rītā, ir vakarā ēdam to, kas ir dabūjams, proti, Latvijas makaronus ar "Tūristu brokastīm", griķus ar "Tūristu brokastīm", rīsus ar "Tūristu brokastīm", Latvijas šprotes un konservētu pastēti. Bet žurnālā publicētais tests "Vai esat gatavs iestājeksāmeniem?" atgādina faktu, ka Marks Tvens ne tikai piedzima, bet arī nomira, kad pie debesīm bija redzama Haleja komēta.

Par ceļabiedriem varētu uzskatīt arī Čelentano un Entoniju Kvinnu, kuri mūs pavada caur videokasetē ierakstītās filmas "Blefs" kadriem. Tāpat arī filmas "Mūzikas skaņas" varoņus, kas papildina mūsu zināšanas par Austrijas vēsturi.

Pilsētas

Mūsu pirmā lielā pietura ir Prāga, kurā daudzi jau bijuši. Toties ne visi droši vien izbaudījuši prieku izpeldēties kādā no milzīgā baseinu kompleksa vaļējiem baseiniem pēc diennakti gara pārbrauciena. Mums tas izdodas. Secinu, ka pat visvieglākajam no čehu aliem "Gambrinus" ir 10 grādu.

Heidelberga ir skaista un sena pilsēta. Acis priecē gan arhitektūra, gan dabas skati. Kas pabijis 15.gadsimtā celtajā Heidelbergas pilī, noteikti nofotografējies pie vislielākās alus mucas pasaulē. Tūrisma informācijas un valūtas maiņas birojā, acīmredzot kādas sestās sajūtas vadīts, mani krievu valodā uzrunā viens no klerkiem. Izrādās - armēnis. Vācijā dzīvojot jau deviņus gadus. Zina, ka Latvija nav Lietuva, bet nav drošs, kura tad īsti ir Latvijas galvaspilsēta. Zina arī Liepājas vārdu. Izbrauciens ar kuģīti pa Nekāru ir patīkama pārmaiņa pēc sēdēšanas ne gluži pēc franču parfīma smaržojošajā autobusā.

Švarcvaldē secinām, ka tur dzīvo īsti balkonu puķkopības virtuozi. Un dzegužu un visādu citādu pulksteņu cienītāji. Daži laikrāži ir pat mājas lielumā.

Šveices galvaspilsētas Bernes centram izstaigājam cauri agrā rīta stundā. Nav karsti, nav daudz cilvēku. Pie namu durvīm vēl stāv melnie atkritumu maisi. Uz katra no tiem uzlīme, cik jāmaksā par atkritumu kilogramu. Kafejnīcas un veikali vēl slēgti. Un labi, ka tā. Tie nav mums domāti.

Izbraucot no Bernes, jau var saskatīt sniegotās Alpu virsotnes. Tieši turp mēs dodamies. Lai pēc tam pa kalnu serpentīnu brauktu atkal lejā. Ap pusdienlaiku jau ausis sāk krist ciet - jo augstāk kalnos, jo citāds atmosfēras spiediens. Ceļa zīmes brīdina, ka skolas brīvlaiks Šveicē jau beidzies. Augstākā virsotne, ko todien sasniedzam, ir 2264 metri virs jūras līmeņa. Lai gan saule karsē pamatīgi, ja ļoti grib, tad sniegu var grābt saujām.

Drīz vien pēc tam, kad esam pabraukuši garām Lugāno, sasniedzam Itālijas robežu. Jāvelk laukā visi slepenie krājumi, jo itālieši vēlas pārliecināties, ka neiebraucam viņu zemē tukšām kabatām. Milāna. Tikai divarpus stundu, bet, ja labi grib, var pagūt apskatīt daudz ko. Laikam ievērojamākā celtne tomēr ir doms - brīnišķīga balta marmora katedrāle, "Akmenī izdziedāta himna, marmorā sastingusi dzeja" - tā Marks Tvens, un gluži bez ironijas. "Vienalga, no kurienes skatāmies uz katedrāli, tā vienmēr ir cildena un skaista! Vienalga, vai atrodamies Milānā, vai septiņu jūdžu rādiusā no Milānas, katedrāle visu laiku ir redzama, un - kad redzama, neviens cits objekts vairs nespēj pilnā mērā piesaistīt jūsu uzmanību." Tas atkal ir Tvens, un viņam atkal ir taisnība. Esmu laikam vienīgā no mūsu grupas, kas ziedo trīs latus, lai uzbrauktu augšā uz katedrāles jumta. Ir vērts. Pusstundā pagūstu tikai izskriet cauri šim baltā marmora torņu un statuju mežam. Skaisti!

Turpat blakus domam ir slavenais Milānas tirdzniecības centrs. Kaut kas līdzīgs Parfjonova pieminētajiem Jeļisejeva veikaliem. Vienā no skatlogiem modes nams "Prada" demonstrē rudens aktualitātes brūnos toņos - no bēša līdz tumšai šokolādei. Izejot cauri tirdzniecības centram, ar roku var aizsniegt slaveno operteātri "La Scala". Tā kā esmu muzikālu cilvēku kompānijā, tad pievienojos slavenā operteātra muzeja apmeklētāju pulciņam (biļete maksā tikai 1,50 latu). Izrādās, ieeja muzejā dod iespēju ne tikai apskatīt Ferenca Lista klavieres, mazā Mocarta statuju ar vijoli rokā, Eleonoras Dūzes portretu un milzum daudz citu slavenību bistu, portretu, skulptūru utt., bet arī ieiet operas ložā un palūkoties zālē. Izskatās maziņa, tāpat kā pati ēka. Taču vietu sešos balkonos pietiekami - 1700. Varu droši apgalvot, ka Liepājas teātra skatītāji var būt ekstāzē par mūsu teātra tualetēm, jo operā "La Scala" tās ir maziņas un ļoti vienkāršas. Protams, sienas un grīdas ir marmorā, kā viss Itālijā, taču tas ir jau krietni novalkāts.

Kioskā par divarpus latiem nopērku žurnāla "Vogue" septembra numuru un varenu porciju garšīga saldējuma par 90 santīmiem.

Automaģistrāle stiepjas gar Grande Canale, bet tas ir pilnīgi sauss - kanāla gultnē var saskatīt tikai akmeņus. Dženova paliek aiz muguras neredzēta. Mūsu nākamā pieturvieta - Piza. Uzmanību tūlīt piesaista slavenais 700 gadu vecais šaujamtornis, kas patiešām ir tieši tik šķībs, cik biju iedomājusies. Tikai daudz lielāks - tas slejas deviņstāvu mājas augstumā. Kompleksā ietilpst arī krāšņs doms un baptistērija. Jā, un milzīgs suvenīru tirgus. Pizā pirmo reizi sastopamies ar Otello pēctečiem, viņi te pārdod Āfrikas suvenīrus - var iegādāties pat pamatīgas bungas.

Ceļš uz Romu nav tik skaists - viss apkārt dzeltens, izdedzis, pat palmu zaru gali nodzeltējuši. Drasējot no viena slavenā Mūžīgās pilsētas objekta uz otru, piefiksējam, ka netīrības ziņā Roma noteikti sit pušu Liepāju. Gadās arī nepatīkami piedzīvojumi - burzmā divām mūsu dāmām veiklas rokas izvelk no somas maciņu.

Romai un Vatikānam atvēlētas divas dienas. Otrajā dienā ap pusdienlaiku mūsu Fergusons paziņo, ka vēl solis un viņu ķers trešais infarkts. Mums tiek dots brīvsolis līdz vakaram. Karstums ir pamatīgs - ap 40 grādiem, un runā, ka visur citur Itālijā to kaut kā vēl varot paciest, bet Romā esot visgrūtāk. Šķiet, tā arī ir. Kaut gan - es nesūdzos, man patīk. Kolizejs, šī cepuru kārba ar vienu izgrauzto sānu, kā teiktu Tvens, laikam vislabāk liecina gan par Romas diženumu, gan tās sabrukumu. Gar Kolizeju ganās labi noauguši butaforiski gladiatori, un tūristes labprāt fotografējas kopā ar šiem brašuļiem. Kad darbs apnīk, gladiatori nomet zobenu reizē ar savu brašuļa imidžu, un aizpīpē cigareti, kurai nav nekāda sakara ar seno Romu.

Panteons, Trevi strūklaka, Spāņu kāpnes, Navona laukums un arī viens supermārkets ir mūsu kontā, Romas ievērojamākās vietas apmeklējot. Tomātus, nektarīnus un persikus var mierīgi pirkt, tie noteikti nav dārgāki kā Liepājā. Sapērkamies arī itāļu pastu, ko mēs saucam par makaroniem, olīveļļu, vīnus, sierus - ko nu kurš kāro un var atļauties.

Vatikāns, šī pasaulē mazākā valsts - pilsēta, kristietības galvaspilsēta, ir arī mūsu svētceļojuma mērķis. "Man uznāk reibonis, tikko iedomājos Vatikānu - tā visu veidu un visu laikmetu statujas, gleznas, relikvijas. Vecmeistari (īpaši tēlniecībā) tur mudžēt mudž" - tā Tvens. Jāteic, Vatikāna muzejs ar savām bagātībām, Siksta kapelu ieskaitot, mums nedraud - tas šajās dienās ir slēgts.

Vatikāns atrodas vietā, kur mūsu ēras 1.gadsimtā Kaligula uzcēla cirku, bet Nērons vēlāk mocīja kristiešus. Tagad tur slejas Sv.Pētera varenā katedrāle, mainās šveiciešu goda sardze pie pāvesta apartamentiem un plūst nebeidzamās tūristu straumes. Sv.Pētera katedrāles apmēri ir milzīgi, iekšpusē tā stiepjas vismaz divu pilsētas kvartālu garumā. Apstājos pie slavenās Pietas - Mikelandželo to veidoja, kad viņš bija tikai 25 gadus vecs. Kādreiz kāds dīvainis, kuram šķita, ka Marijai ir pārāk smagi turēt klēpī milzīgo Jēzu, metās statujai virsū ar āmuru. Tagad tai priekšā bieza stikla siena.

Florence, Dženova un Venēcija savulaik bijušas Itālijas trīs bagātākās pilsētas. Florence ir ne tikai neizmērojamu mākslas bagātību krātuve, bet arī banku dzimtene, slavenas ir tās akmens mozaīkas un mozaīku skolas. Šo pilsētu postījis gan Otrais pasaules karš, gan 1966.gada milzu plūdi. Taču Piti, Ufici galerijas joprojām glabā Džoto, Botičelli, Leonardo da Vinči, Rafaela, Mikelandželo, Ticiāna, Rubensa, Goijas, Dīrera, Velaskēza, Veronēzes utt., u.t.jpr. darbus. Mums gan par laimi vai nelaimi "nogurdinošās jūdzes pa gleznu galerijām" iet secen, jo uzkavējamies visās vietās pārāk īsu laiku. Šķērsojam arī slaveno Ponte Vecchio - tiltu, kura abas puses tagad aizņem juvelieru veikaliņi, bet savulaik tur atradušās gaļas tirgotavas. Baznīcā Santa Croce Florencē atrodas arī Galileja un Dantes kaps, bet līdz tiem mēs netiekam. Ar Mūzikas koledžas pasniedzēju Sandru pusstundā mēģinām izskriet cauri slavenajiem Boboli dārziem pie Piti pils - izdodas tikai daļēji, turklāt dārzs izskatās tāds paputējis un nekopts. Toties skats uz Florenci no Boboli pakalna ir pirktās biļetes vērts.

No visiem slavenajiem itāļiem sevišķi ražīgs šķiet bijis Mikelandželo. "Mikelandželo Buonarroti - vienīgais vārds, ko dzird no gidiem Dženovā, Milānā, Veronā, Venēcijā, Boloņā, Florencē, Pizā," - žēlojas Tvens. Viņam netiek piedēvēts vienīgi Pizas tornis - laikam tāpēc, ka padevies tik šķībs, spriež rakstnieks. Viens no viņa stāsta varoņiem pat secina: "Dievs radīja Itāliju pēc Mikelandželo rasējuma!"

Pēc Florences mūs gaida vairs tikai Venēcija. Kaut gan - ja cilvēks pirmo reizi dodas uz šo pilsētu, tad vārds tikai nepavisam nebūtu vietā. Kad šo pilsētu apmeklēja Marks Tvens, tur esot valdījis sabrukums un nabadzība, varbūt tāpēc viņš gondolu salīdzina ar zārku. Jā, pēc Senāta rīkojuma tās kopš seniem laikiem tiek krāsotas melnā krāsā, bet zārks... Tagad gan citi laiki, un Venēcija ir krāšņa arī dienā, ne tikai naktī, kad arī Tvenam tā šķitusi skaista. Tā kā Venēcijā esmu jau otro reizi, tad secinu, ka tā nebūt nav tāds labirints, kā man šķita pirmajā reizē. Šoreiz visinteresantākais piedzīvojums ir brauciens ar kuģīti uz Murano salu, kas pazīstama kā Venēcijas stiklinieku centrs. Tikko mūsu kuģītis pietauvojas, tā divi veikli zeļļi mūs aizrauj uz vienu no stikla pūtēju darbnīcām - jo tur tūlīt tikšot vērta vaļā krāsns un mums tas noteikti jāredz. Klausam arī, un nožēlot nenākas. Gaisīgs stikla zirdziņš tiek izcepts mūsu acu priekšā dažās minūtēs. Starp citu, arī Sv.Marka katedrāli Venēcijā rotā trīs savulaik no Konstantinopoles atvesti skaisti zirgi, līdzīgi šim. Tvens raksta, ka šie trīs arī esot vienīgie zirgi, ko venēcieši jelkad redzējuši, - dzīvu zirgu viņu acis neesot skatījušas.

Nakšņošana

Kāds vārds jāsaka arī par nakšņošanu, kas mūsu grupai bija paredzēta kempingos Vācijā, Šveicē, Itālijā. Pa vienai naktij prom un atpakaļceļā bija plānots pavadīt autobusā. Gandrīz tā arī viss notika. Ja neskaita, ka Itālijā, Orbetello kempingā, kas saucas "Ideāls", vieta atradās tikai pāris teltīm. Pēc tam daži smējās, ka tagad zināšot, kas ir ideāls, un ka pēc tā nevajag tiekties. Taču tieši šī nakts palikusi atmiņā kā visromantiskākā. Tie, kuri atzina, ka pavadīt nakti autobusā, kas nebūt nesmaržo pēc vijolītēm, ir pilnīgs neprāts, ņēma savus guļammaisus un devās... uz pludmali, kur gaiss smaržoja pēc jūras un pīnijām - mūsu priedes diemžēl netur līdzi šo Itālijas priežu varenajam smaržu mākonim. Tirēnu jūras bangas nemaz nešķita tik varenas, bet troksnis, ar kādu tās saplīsa krastā, bija milzīgs. Tam līdzināties spēja tikai pludmales atpūtas kompleksā skanošā mūzika, kas tomēr nespēja aizgainīt ceļinieku nogurumu. Vienā brīdī nez kāpēc tomēr pamodos. Blakus manam galvgalim rēgojās divas kājas, turpat blakus zemē bija nolikta alus pudele, kurai līdzās sēdēja vēl viens vietējais. Nekas nenotika - mēs turpinājām gulēt, viņi - priecāties. Interesanti tikai, par ko mūs noturēja. Varbūt par kurdu bēgļiem? No rīta metāmies sāļajos (nogrimt gandrīz nav iespējams) un siltajos Tirēnu jūras ūdeņos. Burvīgi!

Par kempingiem runājot, dzīvošana tajos ir labu labā. Galvenais, ka visur tiek dota iespēja noskaloties siltā dušā, kas, ceļojot 35-40 grādu karstumā, ir vitāli nepieciešams. Humānākajā no kempingiem žetons atļāva zem dušas pakavēties 7 minūtes, "Ideālā" - 3, bet vidēji 5 minūtes ir jūsu rīcībā. Padoms ceļotājiem: nekad neizvēlieties gulēšanu autobusā, ja ir iespēja izstiepties - kaut vai zālītē pie benzīntanka, kā mēs to darījām Čehijā. Tāpēc guļammaiss un kāds paklājiņš vienmēr jāņem līdzi.

Nobeiguma vietā

Lai cik aizraujošs būtu ceļojums, pienāk brīdis, kad jūs neizbēgami sākat ilgoties pēc mājām. Un tad vienaldzīgas kļūst visas piedzīvotās ķibeles un nebūšanas, jo svarīgākais jūs gaida mājās. Paiet vēl dažas dienas, un jūs jau sākat atcerēties savu ceļojumu kā vienu patīkamu piedzīvojumu, pēc kura gribas sev jautāt: vai patiesi es tur biju un vai tiešām tas notika ar mani? Un galu galā, kā saka mūsu Fergusons Andrejs Jaunzems, katram ir dotas izvēles tiesības. Arī uz vienu vai otru ceļojumu. Un jebkurā gadījumā visvairāk atkarīgs no katra paša, ko un cik viņš gūs, ceļodams pa pasauli. Tāpēc - laimīgu ceļu!