Kurzemes Vārds

10:31 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ar lēmumiem caurumus neaizlāpīsi

Kirils Bobrovs

Par jaunajām apsaimniekošanas formām namos, kas saistīti ar privatizācijas procesu, runāts visai daudz. Bijuši semināri un pieredzes apmaiņa. Taču uz priekšu nekas gandrīz nevirzās. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuriem tas nemaz nerūp. Un tomēr no problēmām mums vaļā netikt. Un, ja risināt tās iespējams tikai vienkopus, tad arī diskusijas paredzamas visai garas. Šodien dažās savās pārdomās ar lasītājiem dalās lielākās namu pārvaldes "Vecliepāja" direktors AIVARS PRIEDOLS.

- Kādēļ tomēr neizdodas iekustināt dzīvojamo namu apsaimniekošanas biedrību izveidošanu?

- Dažos vārdos uz šo jautājumu atbildēt nevaru, iemeslu ir daudz. Minēšu tikai dažus. Privatizācija zināmā mērā notika piespiedu kārtā. Tagad atskan aicinājumi apvienoties. Tie tradicionāli tiek uztverti kā politika, kā lozungi. Ja šī problēma ir atrisināta Lielā ielā 12, tad lieta tāda, ka šajā namā privatizēti visi dzīvokļi. Vieta ir prestiža, galvenokārt tur dzīvo nodrošināti ļaudis. Ir plašas iespējas iznomāt telpas pirmajā stāvā, tātad var rēķināties ar zināmiem ienākumiem. Jo iespēja plānot līdzekļu izmantošanu ir ļoti svarīgs saimnieciskās darbības faktors.

- Ja reiz ir piemērs, tad jābūt arī sekotājiem.

- Viena lieta ir pilsētas centrs, cita lieta Ezerkrasts ar tā bloknamiem. Tek ne tikai jumti, bet arī sienas. Nesenās lietusgāzes uzskatāmi to parādīja. Šajos namos ir arī daudz citu celtniecībā pieļautu nepilnību. Pilnīgi loģiski, ka neviens negrib uzņemties šīs problēmas. Un pat tad, ja rodas enerģisks iniciators, ne vienmēr izdodas organizēt vienaldzīgos kaimiņus. Laikrakstā bija minēts piemērs par Siguldas ielas 17.namu. Daudz pūļu biedrības izveidošanā tur ieguldīja Biruta Skujiņa. Taču diemžēl tikai daļa īrnieku piekrita iestāties organizācijā.

- Kas konkrēti par lietu?

- Inertums, neuzticība, sak, viss kaut kā nokārtosies pats par sevi. Taču šāda tipa namos, kas pastāv ap trīsdesmit gadu, jau nepieciešams pilnībā nomainīt visus cauruļvadus, kanalizācijas stāvvadus. Un šeit vajag, kā mēdz teikt, samest. Bet pamēģini pārliecināt visus iedzīvotājus, kaut arī tie būtu biedrības biedri, ka to vajag izdarīt jau šodien, vai, teiksim, pēc gada vai diviem. Jums pateiks: ja reiz vakar nekas nenotika, tad arī šodien izdzīvosim. Bet tie, kuri domā reāli, negrib maksāt par kaimiņiem. Likumīga, tā sakot, psiholoģija.

- Tātad problēma jaušama vēl arī kolektīvisma vai, vienkāršāk sakot, kaimiņattiecību trūkumā.

- Šīs jūtas arī veidojas no vairākiem saskaitāmajiem. Vispirms no kultūras. Piemēram, tie, kuri pauž sašutumu par netīrību kāpņu telpās, paši vien piemēslo, bet savākt aiz sevis nevēlas. Kultūras trūkums manāms arī attiecībās pret bērniem vai mājdzīvniekiem, kas piemēslo kāpņu telpas. Jo šur tur uz palodzēm stāv puķpodi, bet citur izsisti visi stikli, svilpo caurvējš. Ar šādiem kaimiņiem pat nama vecāko neievēlēsi, principiālu cilvēku var arī neatbalstīt. Bet ceļš uz biedrībām jāsāk tieši ar namu vecākiem. Arī ceļš uz namu pārvaldēm.

- Ja mēs visi būtu kaut nedaudz bagātāki?

- Sabiedrībā daudz spriež par dārdzību. Protams, algas faktors un darba vietu esamība ir ārkārtīgi svarīga. Daudzi taču tik tikko savelk galus. Taču es gribu uzsvērt ko citu: bieži vien nepietiekamās nodrošinātības izraisītās emocijas traucē izprast citas neapstrīdamas patiesības. Piemēram, šodienas dzīvokļu uzturēšanas izdevumu pamatotību. Šeit arī speciālistam grūti orientēties. Par vienu esmu pārliecināts: kad pilsētā uzcels pirmo kvalitatīvo daudzdzīvokļu namu un pirms īrnieku iemitināšanas parādīsies visi nepieciešamie un precīzie aprēķini, tikai tad mēs uzzināsim, cik pašreiz maksā dzīvoklis un tā ekspluatācija.

- Taču arī tagad jācenšas panākt pilnīgu apmaksu.

- Jā. Kaut arī 97-98 procenti ir pieņemami. Lai lasītājs mēģina iedomāties šādu situāciju: pēc spēcīgas lietusgāzes kādā no Ezerkrasta namiem lūgums pēc palīdzības saņemts no puses dzīvokļu, turklāt šaha galdiņa kārtībā. Kādēļ? Atbilde izrādījās vienkārša: pacietīgi klusēja nemaksātāji. Taču tad, ja lieta saistīta, teiksim, ar jumtu, tad tas jāremontē uz visiem. Jā, mēs iesniedzam prasības tiesā, un izliek parādniekus. Taču ar lēmumu nevar aizlāpīt caurumus. Ar parādiem ne vienmēr var arī aizbildināties. Pieņemsim, cilvēks nopērk labu dzīvokli, nezinādams, kādi būs viņa kaimiņi; viņš maksā regulāri, bet pārējo parādu dēļ gan remonts kavējas, gan siltumu rudenī pievieno ar aizkavēšanos. Protams, šādos gadījumos es arī jūtos nelāgi. Bet ko lai dara?

- Pie kādiem secinājumiem tagad nonāksim?

- Kamēr nebūs ekonomiskā pamatojuma, politiskā ceļā neko nevarēs izdarīt. Aicinājumi paliks aicinājumu līmenī. Piemēram, pašreiz izstrādāts lielisks siltināšanas projekts Lielās ielas pirmajam namam. Ja to realizētu, tad biedrībai tur būtu viegli darboties. Taču tam vajadzīga liela nauda. Daudz kas vispār ir nepārdomāts. Piemēram, vecajos namos īres maksa ir tīri simboliska, bet to uzturēšanas izdevumi - augstāki par vidējo.

Pašreiz mūsu apkalpošanas sfērā ir 640 namu. Par spīti visām problēmām, "Vecliepāja" gatava turpināt šo darbu. Mēs labi pazīstam gan fonda stāvokli, gan īrniekus. Tiesa gan, pastāvošie telpu īres un privatizētā sektora apkalpošanas līgumi vēl atspoguļo padomju laika prasības. Šeit daudz kas jāmaina, ieskaitot pat to, ka ievērojami var izmainīties arī paši pakalpojumi. Iespējams, ka kaut kur būs vajadzīgs tikai mūsu sētnieks vai kāpņu telpu apkopējs, bet kaut kur vēlēsies saņemt garantijas kosmētiskajam remontam. Lūdzu! Iespējams, mūsu sanitārtehniķi kvalitātes ziņā pārspēs konkurentus. Pieļauju pat nepieciešamību sniegt grāmatvežu pakalpojumus. Tātad iespējas, bez pārspīlējuma, ir neierobežotas.