Kurzemes Vārds

11:10 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

"Man patīk visas pasaules cilvēki!"

Līvija Leine

BARBARAS STEGMANES pastāvīgā mājvieta ir Amerikas Savienotās Valstis. Koloradospringsas pilsēta. Tā pati, kuru Latvijas seriālu cienītāji atceras no romantiskā, pasakai līdzīgā seriāla par labsirdīgo un pašaizliedzīgo amerikāņu dakteri Kvīnu. Bet nu jau otro gadu Barbara kopā ar savu vīru Veinu dzīvo un strādā Liepājā. Viņi ir Amerikas Miera korpusa brīvprātīgie. Barbaru var sastapt Liepājas nevalstisko organizāciju Atbalsta centrā, bet Veinu - Pedagoģijas akadēmijā, kur viņš mūsu studentiem māca angļu valodu.

- Būt Amerikas par ASV Miera korpusa brīvprātīgo esmu gribējusi visu savu mūžu, - atzīstas Barbara Stegmane. - Vēl būdama bērns, esmu darbojusies baznīcas aprūpes darbā, esmu strādājusi bērnudārzos, palīdzējusi slimiem cilvēkiem iepirkties. Manī vienmēr ir bijusi vēlme palīdzēt citiem. Tāpēc arī pēc koledžas studēju par medicīnas māsu.

- Kā jūsu vīrs Veins attiecas pret šo jūsu aizraušanos?

- Šajā ziņā esam vienisprātis. Mēs apprecējāmies drīz pēc studijām. Un drīz vien pēc tam nolēmām iestāties Miera korpusā un doties uz kādu Āfrikas valsti. Bet tajā valstī, kuru izvēlējāmies, tā bija Ziloņkaula Krasta republika, bija nesen beidzies karš. Un mūs turp nelaida. Sacīja, ka mēs varam iestāties Miera korpusā, bet uz tādām tālām un bīstamām vietām gan mūs laidīšot tikai tad, kad kļūsim vecāki un pieredzes bagātāki. Tad iesaistījāmies tajā darbā, ko Miera korpusa brīvprātīgie dara Amerikā. Tur arī pagājis viss mūžs. Tā nu iznāca, ka Latvija ir pirmā valsts, kurā esmu ieradusies kā Miera korpusa pārstāve.

- Ko jūs tādu īpaši aizrautīgu saskatījāt Miera korpusa darbā, ka savus nodomus nemainījāt visu dzīvi?

- Mani vilināja iepazīt svešas zemes, to dažādās kultūras, iepazīt dažādu valstu ļaudis. Manī agri nobrieda pārliecība, ka patiesībā cilvēki visā pasaulē ir vienādi. Un par šo patiesību man bija iespēja pārliecināties, apceļojot pasauli. Visi cilvēki mīl vienādi. Visiem ir dārgas viņu ģimenes. Visur cilvēki ir lepni par savu zemi. Visur cilvēki interesējas par citām zemēm. Vienalga vai biju Polijā, vai Krievijā, vai kur citur - visur cilvēkiem ir svarīgas vienas un tās pašas lietas. Lai arī cik atšķirīgi viņi neliktos no pirmā acu uzmetiena.

- Cik valstīs jūs esat bijusi?

- Esmu apceļojusi ļoti daudz zemju. Ap trīsdesmit. Esmu iepazinusi visu Ziemeļameriku, visu Eiropu, Atlantijas un Klusā okeāna salas. Bet tas tikai Miera korpusa organizētajos ceļojumos. Manam dēlam gan izdevās kā Miera korpusa dalībniekam tikt strādāt ārzemēs ātrāk. Viņam kā brīvprātīgajam pirmā darba vieta bija Āfrika, Ganā. Nu viņam šī zeme tā iepatikusies, ka vairs Amerikā nav atgriezies. Pašlaik viņš dzīvo Ganas galvaspilsētā, kur strādā ANO pakļautībā, vada AIDS apkarošanas projektu. Arī mana mamma strādāja par brīvprātīgo, gan Amerikā, sociālajā jomā. Viņai ir jau astoņdesmit četri gadi, un šo darbu viņa pārtrauca tikai pirms dažiem gadiem.

- Kādas ir lielākās problēmas, ar kurām jāsastopas Miera korpusa brīvprātīgajiem, nokļūstot svešās zemēs?

- Valodas mācīšanās. Lai strādātu ar cilvēkiem, ir jāzina tās valsts valoda, kurā esi ieradies. Vismaz jāsaprot, ko cilvēki saka.

- Tas nozīmē, ka jūs zināt ap trīsdesmit valodu?

- Nē, tik daudz ne. Taču daudzu tautu valodas saprotu tik daudz, lai varētu aiziet uz restorānu vai veikalu un tiktu galā ar citām nepieciešamākajām sadzīves lietām un, protams, veiktu man uzticēto uzdevumu šajā zemē. Pamatīgāk zinu tikai franču un vācu valodu. Bet mūsdienu pasaulē cilvēki arvien vairāk zina angļu valodu, tāpēc īpašas grūtības valodas dēļ nekur neesmu sastapusi.

- Un kā ar latviešu valodu?

- Mazliet pamācījos, pirms ierados Latvijā. Man, atklāti sakot, šķiet, ka latviešu valoda ir ļoti sarežģīta. Runāto saprotu, ja jārunā, mazliet satraucos. Grūti izrunāt dažas jūsu valodas skaņas: piemēram, "ie", "o", arī mīkstinātās skaņas. Grūti tikt galā ar tagadnes un pagātnes darbības vārdu formām. Bet ir patīkami, ka cilvēki saprot, ko es saku. Tirgū iepērkos bez grūtībām. Cilvēki ir ļoti laipni, kad cenšos runāt latviski. Viņi palīdz man atrast pareizo vārdu, palabo, ja kaut ko nepasaku tā. Aiznesu kurpes pie kurpnieka, domāju, ka nesapratīšos, bet cilvēks, kas tur bija, bija ļoti pretimnākošs.

Man te patīk. Es katru dienu uzzinu kaut ko jaunu par jūsu cilvēkiem, par valsti. Tas ir aizraujoši.

- Kā praktiski izpaužas jūsu kā ASV Miera korpusa misionāres darbs Latvijā?

- Miera korpusam dažādās pasaules valstīs ir dažādas programmas. Latvijā ir tikai divas: mācības un otra - Nevalstiskās organizācijas un mazais bizness. Mans uzdevums darboties ar otro programmu.

- Jūs darbojaties tikai Liepājā vai arī kur citur?

- Liepājā un visā Liepājas rajonā. Pāvilostā, Sakā, Grobiņā. Un arī Bulduros. Tur mans uzdevums ir palīdzēt Bulduru slimnīcai. Tā ir daļa no ASV Miera korpusa veselības programmas Latvijai. Tādas programmas ir bijušas daudzās valstīs. Latvijā šī slimnīca, kas saņem mūsu palīdzību, pašlaik ir vienīgā. Tur es medicīnas māsām mācu angļu valodu, lai viņas varētu pēc tam doties papildināt savas zināšanas par slimnieku aprūpi un medicīnas māsu darbu Amerikā. Tas nepieciešams arī tāpēc, ka Latvijā ir arvien vairāk angļu valodā runājošu cilvēku, kam var būt vajadzīga kvalitatīva medicīniskā palīdzība. Tā ir apmaiņas mācību programma. Amerikāņu medicīnas māsas arī brauc uz Bulduriem, lai iepazītos ar slimnīcu sistēmu Latvijā. Bet oktobra beigās pavadīšu Bulduru slimnīcas medicīnas māsas mācību braucienā uz Ameriku.

- Un ko jūs darāt nevalstiskajās organizācijās?

- Mans galvenais darbs ir konsultēt, stāstīt, kā būtu pareizāk jāorganizē darbs, kā jānoformē dokumenti, lai uzklausītu starptautiskās organizācijas, palīdzēt atrast finansējumu. Nevalstiskās organizācijas ir liels spēks, ja tās strādā, kā nākas. Tā ir absolūti nepieciešama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Amerikā nevalstiskās organizācijas ir apvienojušās lielās grupās. Tādējādi tām ir iespējams izdabūt vairāk naudas no municipalitātēm. Lielākām organizācijām arī Amerikā ir lielāks municipalitāšu, sabiedrības un valsts atbalsts. Un tad tās arī var izdarīt vairāk. Daudz vairāk nekā mazas organizācijas.

- Amerikā municipalitātes labprāt dod naudu nevalstiskajām organizācijām?

- Jā. Katrā municipalitātē ir speciāls darbinieks, kura tiešais pienākums ir strādāt ar šādām organizācijām un tās atbalstīt. No nodokļiem, ko iekasē municipalitātes, noteikta daļa tiek atvēlēta tieši nevalstisko organizāciju darbam. Tas ir iekļauts municipalitāšu budžetos kā viena no prioritārajām nepieciešamībām.

- Kāda virziena nevalstiskās organizācijas jūsu valstī tiek visvairāk atbalstītas?

- Tās, kuras nodarbojas ar bērniem, ar sabiedrības veselības kopšanu, sportu, vides aizsardzību, veco ļaužu kopšanu, rokdarbiem. Atbalstāmo darbības virzienu ir daudz.

- Kāpēc ASV pašvaldības šādām organizācijām pievērš tik lielu uzmanību?

- Pie mums pastāv pārliecība, ka NVO dara cilvēkiem labu. Palīdz izpildīt viņu vēlmes, palīdz dzīvot. Palīdz risināt daudzas problēmas, kuras šā vai tā jārisina pašvaldībai.

- Pie mums pavisam nesen parādījies tāds jēdziens kā ielu bērni. Tā ir problēma, kurai vēl īsts atrisinājums nav atrasts. Daudzus cilvēkus uztrauc ne tikai šo bērnu liktenis, bet arī tas, kāda būs viņu pašu bērnu nākotne. Viņi uzskata, ka šodienas ielu bērni būs viņu bērnu biedri lielajā dzīvē. Un tas, kādi viņi būs, kāda būs viņu ietekme sabiedrībā, ietekmēs arī labos ģimenes apstākļos augušo bērnu likteni.

- Jā, ielas bērni ir arī Amerikas problēma. Lielajās pilsētās, kā Čikāga, Ņujorka, Vašingtona, kur ir daudz bezpajumtnieku, ir arī ielas bērni. Un tāpēc arī pie mums izveidojušās daudzas NVO grupas, kas ar viņiem strādā.

- Pie mums gadiem ilgi bija priekšstats, ka Amerika ir absolūtas labklājības zeme. Tas, ka padomju avīzēs tika publicēti attēli ar ubagojošiem cilvēkiem un graustu rajoniem, lielākoties tika uztverts kā propagandas triks. Kāpēc tomēr tādā augsti attīstītā, demokrātiskā sabiedrībā pastāv tādas pretrunas?

- Es īsti nezinu atbildi uz šo jautājumu. Tas ir jautājums, kāpēc vieni cilvēki ir bagāti, bet citi nav. Jā. Amerikā ir arī tādi rajoni kā Liepājas Karosta. Mums ir rajoni, kur valda nabadzība. Un ir rajoni, kuros bīstami uzturēties. Tādas vietas, es zinu, ir arī Rīgā.

Amerika ir ļoti, ļoti liela zeme, un cilvēki tajā ir ļoti dažādi, un ļoti dažādas ir viņu problēmas. Pie mums visaugstāk vērtē demokrātiju un brīvību. Katram ir tiesības izvēlēties tādu dzīvesveidu, kāds tam patīk. Ir cilvēki, kam patīk dzīvot uz ielām. To bieži var redzēt arī Āfrikā. Ir tādi ļaudis, kuri nemaz nevēlas citu dzīves veidu. Kuriem pietiek ar nakts patversmi. Vai autovagoniņu. Daudzi dzīvo mašīnās. Tā ir katra cilvēka brīva griba - izvēlēties veidu, kā dzīvot. Un mēs to respektējam.

- Kā jūsu nevalstiskās organizācijas palīdz ielas bērniem?

- Gādā par bezpajumtnieku patversmēm, zupas virtuvēm, mums ir arī veikali, kuros par taloniem viņi un viņu vecāki var iegādāties apģērbu vai ēdienu, ir iekārtotas speciālas vietas, kur var nakti pārlaist un dušā nomazgāties. Ar ielas bērniem un viņu vecākiem nodarbojas speciāli sociālie darbinieki, kas mudina viņus mācīties un strādāt kādu nebūt darbu. Bet pierunāt strādāt cilvēkus, kuri par savu dzīves veidu izvēlējušies ielu, ir ļoti grūti. Tā ir ļoti smaga problēma. Bet risinājumu tai es nezinu.

- Pie mums nereti atskan runas, ka labāk bija sociālisma laikā. Visiem bija darbs. Visi bija daudzmaz paēduši. Lai arī reizēm jutāmies kā kazarmās ieslēgti, ielas bērnu tomēr tikpat kā nebija. Kā jums šķiet, vai mūsu vecā sistēma tomēr nebija labāka?

- Nē, es domāju gan, ka nē. Kazarmas nav izeja. Brīvību es vērtēju augstāk par visu. Es labāk esmu ar mieru būt nabadzīga, bet brīva. Es gribu pati izlemt savu dzīvi, pati izvēlēties, ko darīt un kā darīt, pati domāt, runāt, ko gribu. Tās ir lielas vērtības. Un, esot šo gadu Latvijā, esmu ievērojusi, ka arī jūs pie tā jau esat pieraduši. Latvijas ļaudis savās izpausmēs, uzvedībā ir kļuvuši daudz brīvāki un, šķiet, prot to novērtēt.

- Šā gada laikā jūs Latviju esat jau pamatīgi iepazinusi?

- Esmu apmeklējusi vairākus novadus. Esmu bijusi Latgalē, Krāslavā. Esmu dzīvojusi Valmierā, kur bija izveidota skola, kurā es mācījos latviešu valodu. Esmu apceļojusi Vidzemi. Arī Kurzemi. Latvija jau ārēji visai maz atšķiras no ASV rietumkrasta vidienes. Tādi paši koki, mājas, fermas, tāpat govis pļavās ganās. It kā pazīstama un savā ziņā tuva ainava.

- Bet dzīves līmenis taču te cits.

- Jā. Bet mums nav tādas vēstures kā jums. Esmu runājusi ar latviešiem, kuri ļoti lepojas ar savas zemes vēsturi. Man tas šķiet brīnišķīgi. Jums ir vecas ēkas, piļu drupas. Jums pieder jūsu zemes vēsture kopš tiem laikiem, kad te vēl līvi dzīvoja. Es ar aizrautību lasu visas grāmatas par Latvijas vēsturi, kādas vien nonāk manās rokās. Es jūs apskaužu jūsu senatnes dēļ. Tā ir brīnišķīga.

- Kura pilsēta jums patīk vislabāk?

- Kura pilsēta? Ja man būtu jāizvēlas viena Latvijas pilsēta, es izvēlētos Liepāju. Kad braucu no kaut kurienes šurp, man ir tāda sajūta, ka es braucu uz mājām. Tā ir pilnīgi reāla izjūta. Man patīk arī citas jūsu pilsētas. Īpaši Kuldīga. Bet nepatīk Ventspils.

- Kāpēc tā? Tā taču ir tik jauki saposta!

- Es nezinu kāpēc. Tur ir par daudz visa jaunā. Spožā. Man patīk vecas un īstas lietas. Man patīk arī Jūrmala. Patīk Rīga. Valmiera. Citas vietas, kur dzīvo mūsu korpusa brīvprātīgie. Bet Liepāja vairāk par visu citu, ko esmu Latvijā redzējusi. Man patīk šīs pilsētas tramvajs, man patīk ar to pabraukāt un vērot pilsētu. Es mīlu jūru, es nevaru dzīvot tur, kur nav ūdens. Te ir ļoti jauka pludmale. Man ļoti patīk sestdienās iet uz tirgu. Satikt tos laipnos cilvēkus, kurus es tur jau pazīstu, apstāties, parunāties. Man ir tāda sajūta, ka šī ir mana vieta zem saules. Man būs ļoti skumji, kad tas viss būs jāatstāj. Mans vīrs arī saka, ka jūtas tāpat. Mēs satiekamies ar viņa studentiem un kolēģiem, pasēžam kafejnīcās. Mēs jūtamies šai vietai piederīgi.

- Tagad gada laikā jūs jau esat iepazinusi mūsu nevalstiskās organizācijas. Kā jūs tās vērtējat?

- Dažas no tām ir ļoti stipras un jau spējīgas strādāt patstāvīgi. Bet ir arī mazas, un ar grūtībām meklē savu izpausmes formu un iespēju pastāvēt. Latvijas nevalstiskās organizācijas lielākoties varēja attīstīties par Sorosa fonda naudu. Bet tagad, kad šis fonds savu darbību Latvijā izbeidz, mazajām nevalstiskajām organizācijām būs ļoti grūti atrast līdzekļus darbības turpināšanai. Pasaules bankas un fondi, kas atbalsta nevalstiskās organizācijas, līdzekļus cenšas piešķirt tikai ļoti specifiskām programmām un turklāt tādām, kas aptver pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu, programmām, no kurām kāds labums tiek daudziem.

- Kā jūs vērtējat Latvijas likumdošanas attieksmi pret nevalstisko organizāciju atbalstīšanu? Man šķiet, ka pagaidām tā tomēr nav pārāk laipna.

- Jums taisnība. Bet tā ir lieta, ko es nu nekādi nevaru ietekmēt.

Man sirds sāp par Andželas Dolmatovas vadīto organizāciju, kas rūpējas par dzīvniekiem. Viņa patiešām grib darīt labu, reālu darbu, lai palīdzētu suņiem un kaķiem. Un es ar līdzjūtību vēroju, cik grūti te ir veidot sabiedrību, kas ar mīlestību izturētos pret dzīvniekiem. Un ar apbrīnu vēroju, cik neatlaidīgi viņa kopā ar savu organizāciju to dara. Viņai ir sapnis uzcelt Liepājā dzīvnieku - kaķu un suņu patversmi, kurā būtu savs veterinārais dienests. Ja no cilvēkiem vēl var kaut kādā veidā dabūt naudu, lai kaut ko paveiktu citu cilvēku labā, tad dzīvnieku labā, kas ir visneaizsargātākie, to dabūt ļoti grūti. Andželai neklājas viegli, ejot uz šo mērķi. Bet es to uzskatu par ļoti cēlu un iespējamu projektu un ceru, ka atradīsies cilvēki, kuri izrādīs interesi un viņu atbalstīs.

Ļoti labi projekti ir arī biedrībai, kas apvieno Liepājas puses neredzīgos. Tas ir ļoti nozīmīgs darbs, ko veic šās organizācijas biedri, palīdzot saviem cilvēkiem, kuri pilnīgi vai daļēji zaudējuši redzi, mācīties staigāt, iet pa ielu, sevi apkopt, darboties virtuvē, gatavot ēdienu. Ļoti nozīmīgs ir projekts iemācīt šiem cilvēkiem darboties ar Braila datoru. Bet, lai to iegādātu, ir vajadzīgi ļoti lieli līdzekļi.

Tās abas ir samērā lielas organizācijas, bet tik un tā grūti ātri realizēt visu iecerēto. Mazākajām iet un ies vēl grūtāk.

- Ko jūs iesakāt darīt?

- Es ieteiktu Liepājas nevalstiskajām organizācijām kaut kā apvienoties. Kaut vai pa darbības virzieniem. Tad būs vieglāk piesaistīt līdzekļus. Un vēl. Liepājā nav vienas visas nevalstiskās organizācijas apvienojošas organizācijas, kas tās pārstāvētu sarunās ar pašvaldību, ar valsti. Tāda apvienojoša organizācija būtu atbalsts mazākajām. Un tas nevalstiskajām organizācijām pievērstu vairāk uzmanības, to problēmas biežāk nonāktu sabiedrības uzmanības centrā. Ir jāizveido arī datu bāze, lai cilvēki zinātu, ko dara viena vai otra organizācija, kur tās atrast, ar kuru cilvēku kontaktēties, lai tajā iestātos. Noteikti vajadzētu, lai Pilsētas domē būtu darbinieks, kas to visu koordinētu. Tam jāizmanto arī prese. Manuprāt, ik nedēļas pilsētas laikrakstā varētu būt informācija, ko un kā dara viena vai otra biedrība. Lai ieinteresētu cilvēkus tajās iestāties, lai augtu biedru skaits, lai cilvēki saprastu, ka darboties tajās ir vērts, ka tās kaut ko dod pašam cilvēkam un sabiedrībai.

Es ieteiktu NVO plašāk sevi reklamēt, izmantot internetu, ievietot tur datu bāzi par Liepājas NVO. Ja tāda būtu, arī man šodien būtu vieglāk tās atrast un palīdzēt. Amerikā, piemēram, ir daudz organizāciju, kuras palīdz sievietēm vai kuras nodarbojas ar veselības problēmām. Ja būtu tāda datu bāze, varbūt kāda no tām labprāt sadarbotos ar šejienes organizācijām. Tādu datu bāzi varētu izmantot arī jūsu skolas, kurām noteikti būtu interesanti sadarboties ar kādu no jūsu organizācijām. Tas būtu brīnišķīgi.

Man šķiet nesaprotami, ka atvelk nodokļus no naudas, ko Pilsētas dome vai kāds sponsors piešķir kādam labam darbam, projektam. Neredzīgo biedrībai, piemēram, no 7000 latu, kas bija piešķirti neredzīgo apmācībai, lielu daļu vajadzēja samaksāt nodokļos. Un nesaprotami, ka nodokļus par šo pašu summu otrreiz maksā arī uzņēmumi, kas to piešķir. Amerikā lielās kompānijas, kas uztur nevalstiskās organizācijas, saņem lielus nodokļu atvieglojumus. Un tāpēc cenšas tām palīdzēt. Esmu runājusi ar vairāku Rīgas lielo uzņēmumu vadītājiem. Viņi visi kā viens izsaka vēlmi atbalstīt nevalstiskās organizācijas. Viņi teic, ka viņiem ir nauda, ko tām dot. Bet valsts viņiem nepaiet pretim.

Esmu runājusi ar latviešiem, kuri dzīvo Amerikā un kuri būtu ar mieru atbalstīt dažādus Latvijas organizāciju projektus. Bet arī viņiem jāsastopas ar to, ka te nav sakārtota likumdošana. Lai viņi varētu palīdzēt, viņiem vispirms jāatrod kāds fonds Amerikā, kam viņi varētu pārskaitīt naudu, lai tur saņemtu nodokļu atlaides, un tad šis fonds var savukārt palīdzēt viņu izvēlētajai biedrībai Latvijā. Tas ir ļoti sarežģīts ceļš. Es zinu veselas latviešu grupas Čikāgā, Nebraskā, Vašingtonas štatā, turklāt lielas grupas, kurām tur ir latviešu skolas un latviešu baznīcas, kas būtu priecīgas palīdzēt, bet viņiem traucē Latvijas nodokļu sistēma. Tā ir liela problēma, kas Latvijas valdībai būtu steidzīgi jārisina.

- Kā praktiski izpaužas jūsu darbs ar mūsu mazā biznesa pārstāvjiem?

- Arī tās ir konsultācijas. Es strādāju vairāk ar tūrisma, lauku tūrisma un sabiedriskās ēdināšanas projektiem. Nu jau ir tā, ka cilvēki mani pazīst, zina, ar ko nodarbojos, un nāk man klāt pat uz ielas vai autobusā, lai pavaicātu kādu jautājumu par savu biznesu. Reiz bija tā. Braucot autobusā no Rīgas, lasīju jaunu brošūru par lauku tūrismu. Te pēkšņi sieviete, kas sēdēja man priekšā, pagriezās un nenocietusies sacīja, ka tas ir tas, kas viņu ļoti interesē, ka arī viņa vēlas ar to nodarboties, tāpēc gribētu ieskatīties brošūrā. Sākām sarunu. Lai arī valodas mums pinās, viņa tad angliski runāja pavāji, un es tādā pašā līmenī latviski, tomēr sapratu, ka viņa Liepājas rajonā grib organizēt velotūrismu. Sapazināmies, palīdzēju viņai izstrādāt biznesa plānu, dabūt starptautisku grantu, lai saremontētu māju, kur uzņemt tūristus. Viņas bizness nu iet. Un pa šo laiku abas arī varam labāk sarunāties. Esmu palīdzējusi arī citiem, kas nodarbojas ar mazo biznesu. Palīdzu izveidot stratēģiskos plānus, biznesa plānus, sameklēt investorus. Man ir prieks, ka veicas cilvēkiem, kam esmu palīdzējusi. Reizēm jau viņiem vajag pavisam maz: tikai vienu mazu pilienu ticības, ka viņi spēj paši organizēt savu darbu un savu dzīvi. Vienu mazu uzmudinošu grūdienu, lai parādītu virzienu, pa kuru iet tālāk. Cilvēki bieži vien nesāk savu uzņēmējdarbību tikai tāpēc, ka padomju varas gados viņiem nav bijis iespējas pārliecināties, ka arī viņi paši kaut ko var. Tad mans darbs ir iedrošināt.

- Kā jūs domājat, vai mums Latvijā drīz būs normāls dzīves līmenis?

- Kas ir normāls dzīves līmenis? Es nezinu. Rīgas cilvēkiem par to ir viens priekšstats, liepājniekiem - cits, krāslaviešiem - vēl cits. Cilvēku prasības ir tik dažādas.

Es, piemēram, par vienu no visjaukākajiem jūsu dzīves līmeņa rādītājiem uzskatu to, ka ģimenes te paliek, ka tās ir tik cieši vienotas. Pasaulē ir tik daudz ģimeņu, kas darba vai citu apstākļu dēļ dzīvo šķirti. Es, piemēram, tik bieži, cik vēlētos, nevaru sastapties ar saviem mazbērniem. Man šķiet brīnišķīgi, ka daudzas Latvijas vecmāmiņas var rūpēties par saviem mazbērniem.

Ja jārunā par finansiālo līmeni, es nevaru jums pateikt, vai nākamajos desmit gados jūs piedzīvosit lielas izmaiņas, dzīvosit labāk nekā šodien. Varbūt jā, varbūt - nē. Jums jāpārvar problēmas, kas radušās līdz ar neatkarības iegūšanu. Jums varētu būt labāka valdība. Labāka izglītības sistēma. Jums jāatrisina problēmas, kas saistītas ar nodarbinātību. Es ceru, ka tas notiks. Bet vispirms tās problēmas ir jāsaskata. Arī vissīkākās. Esmu daudzreiz, nākot uz 1.vidusskolu, paklupusi tajā ietves bedrē, kas tur ir netālu no avīžu kioska Graudu un Jūras ielas stūrī, kur ir tā briesmīgā nojume. Un ne jau es viena. Esmu redzējusi, kā tajā apkrīt jauni cilvēki. Esmu palīdzējusi vecām dāmām no tās tikt laukā. Un neticu savām acīm: tik liela pilsēta, un gadu nevar sakārtot vienu bedri pašā centrā! Bet ceru, ka viss būs labi.

- Jūs esat daudz redzējusi, daudz piedzīvojusi. Kas, pēc jūsu domām, ir laime?

- Tas ir tad, kad man apkārt ir mani bērni un mani mazbērni. Mana ģimene. Man ir dēls, divas meitas un septiņi mazbērni. Dēlam, kas strādā Āfrikā, ir divi puikas. Pēdējo reizi es viņus redzēju 2000.gada Ziemassvētkos, kad visa ģimene bijām kopā. Jūtos laimīga, kad strādāju dārzā. Man Amerikā bija mazs puķu dārziņš. Kad atgriezīšos mājās, tūlīt tur metīšos iekšā. Esmu laimīga, kad varu saēsties daudz svaigu augļu. Tāpēc es ļoti mīlu jūsu tirgu. Tas ir brīnišķīgs. Man šķiet, ka Latvijas ļaudis ēd labāk nekā amerikāņi. Jo jūs tik daudz neēdat konservu. Es šā gada laikā esmu pat sākusi just, ka veselība kļuvusi daudz labāka. Bet, ja nopietni, esmu laimīga, ka varu te būt kopā ar savu vīru. Ka varu kopā ar viņu katru vakaru skatīt saulrietu. Man ir brīnišķīgs vīrs, kam patīk gatavot ēst, viņš man gatavo brīnišķīgas maltītes. Mums ir tik daudz abiem par ko runāt, viņš ir ļoti inteliģents un ļoti rūpīgs. Arī attiecībā pret saviem studentiem.

- Jums patīk arī sportot?

- Jā. Koledžas laikā spēlēju hokeju. Vēlāk mazliet tenisu. Man patīk peldēt. Bet Latvijā nav bijis tādu iespēju. Un, ja būtu, nebūtu arī laika. Mans sports te ir mans darbs. No agra rīta līdz vēlam vakaram. Un staigāšana kājām. Visur eju kājām. Tas palīdz manam ķermenim aizmirst manus gadus un justies tikpat jaunam, cik sirdij.