Kurzemes Vārds

15:02 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pārdomu plaiksnas lasot Olafa Gūtmaņa dzejas grāmatu Visa laba jāņuzāle

Imants Auziņš

Kā nemanot, Olafs Gūtmanis kļuvis par redzamāko Kurzemes, par būtisku latviešu dzejnieku šodien. Nav viņam bijis pelnīti lepnu izdevumu, aptverošas izlases, par rakstu sējumiem nemaz nerunājot. Rīga allaž naski manījusies ievilināt savā klēpī daudzus talantus no mūsu kultūras otrās galvaspilsētas Liepājas. Olafs ir viens no izņēmumiem. Un varam būt droši: kā dzejnieks viņš neko nav zaudējis, drīzāk otrādi.

Spilgta liecība tam ir jaunā dzejas grāmata "Visa laba jāņuzāle" (LPA "LiePa", Liepājā, 2001) ar mākslinieces Ernas Ošeles gobelēnu latviskajiem rakstiem un krāsām. Saskaņa! Retais gadījums, kad gan dzejnieks, gan māksliniece var vienlīdz sacīt: "Vēl zīlēju, vēl zavēju, vēl minu" (57).

Beidzot tapusi Olafa veikumam atbilstoša grāmata.

* * *

Tā ir tā Kurzeme, tā ir tā Latvija, kas cēlās Atmodā: tās mūžīgums un cerības, un rūgtums. Tā ir tā Kurzeme, tā ir tā Latvija, kas nekad nezudīs, lai kādi bēgumi sekotu paisumam. Dzīvīga, dīgtspējīga, krāsu un skaņu pilna. Ar savu senu un jaunu devumu cilvēces pūrā.

Manuprāt, svarīgi paturēt prātā, ka tautasdziesma, dziesma, piejūras daba te nav fons, tā sakot, skatuves dekorācijas dzejnieka vai viņa personāža atrādīšanai, bet dionīsiska dzīves reibuma izpausme, tas pats "ceļojums sevī", ko lirikā meklējam vispirms. Tas ir tas, ko mūžs devis, Kurzeme, Latvija kā liktenis.

Tik senatnīgi atmirdz dzintars,

Tik laikmetīgās drazās jaukts -

Viss, ko par jūras mātes veltēm,

Viss, ko par liktens zīmēm sauc. (105).

Tā ir vārsmās: viss "izlejas liktenī" (87).

* * *

Atsauksmē par Olafa debiju pirms gadiem četrdesmit, vēl gaužām maz zinot par dzejnieka sūrajām gaitām izsūtījumā, tikai pēc dzejas secināju, ka daudzas lappuses ir "ziemeļblāzmas vārtos sašķīdusi poēma". Citā nozīmē šis tēls jāatceras tagad. Olafs Gūtmanis ir labs tēlotājs (to liecina arī viņa proza un publicistika), bet tas ir poēmas priekšnosacījums.

Un ir!

Būtībā visa plašā I nodaļa (5.-101.), apmēram pusgrāmata - varbūt ar dažiem izņēmumiem - ir tāda vārdā nesaukta poēma. Mēs tikai varam mēģināt vārdu dot, piemēram, "Sabalsojoties ar tautasdziesmu" - šā vai tā, paša dzejnieka tēlos var atrast vēl ko līdzīgu vai labāku, bet katrā ziņā tā ir saruna, dialogs, polemika ne tikai ar meitenēm vai sievietēm, bet vispirms ar tautasdziesmu.

Kā dzejnieks apmīļo katru augu, puķi, dienu, vilni! Dzīves dārgums. Poēmas un cikli veido arī grāmatas II daļu: dzejoļu virknes "Liepājai", "Rožu laukums" u.c. Un pa vidu - stipri liriski dzejoļi.

* * *

Olafu būtu viegli citēt. Gandrīz jebkurš pants rosinātu mūsu domjūtas, ļautu izdarīt vērā liekamus secinājumus. Manuprāt, tā tomēr ir monogrāfiju, filologu pētījumu daļa vispirms, dažās lappusēs to neveikt. Lasītājam svarīgāk apjaust mūžības un laikmetu spriedzes līnijas cilvēka liktenī. Tur rodama jebkuras pārdzīvotas dzejas, arī "Visa laba jāņuzāle", izteka. Daži piemēri. Pirmā un visiem kopīgā: starp dzīves bezgalību un cilvēka mūža ierobežotību,

Kad svelmaināka dzīvošana kļūst

Zem saules šīs, kad noziedina

Laiks tā kā liepas arī mūs. (83).

Mūžs ir nemitīga šķiršanās, promeja; mūžs ir arī nemitīgs šurpnākums, tikšanās, piepildījums. Ko nu izvēlamies. Bijība, pateicība Dievam un cilvēkiem par būtmi, par esmi, par iespēju rast piepildījumu zīmogo krājumu,

Kur tavu lūgšanu no kartupeļu vagas

Varbūt šai brīdī uzklausa pats Dievs. (88).

Bet ir arī citas spriedzes līnijas. Neuzmācīgas, bet neizbēgamas. Kā šī (168):

Mans Rožu laukums kāvu spēlēs

Un ziemeļblāzmās spokojies.

Vai - pavisam šodienīga (139) bēda, tverta Liepājas cikla dzejolī "Laukums ar pieminekli Mirdzai Ķempei":

Nekas par mīlestību neliecina,

Kas izšķiesta, šo pilsētu

Tik karsti mīlējot.

Īsuma labad - detaļas iepazīstiet paši.

* * *

Olafa Gūtmaņa dzeja ir stipra, vīrišķīga cilvēka dzeja. Varētu citēt desmitiem vārsmu, kur gluži taustāms ir skarbums, pilnīga ieaugšana Piemarē. Mazs piemērs (175):

Es iederos šai ainavā

Kā cūku priede izlocīta

Uz krantes šīs?

Estētiskā drosme, uzdrīkstēšanās saista grāmatā. Lai nesamelotu. Lai paliktu uzticīgs savai pieredzei. Augsti vērtējot Olafa poēmiskos veidojumus, jāteic, ka grāmatu vainago virkne izcilu, lirisku dzejoļu. Minēšu kaut dažus: "Tik pateicīgs es brīžiem esmu?", "Izgleznoju sevi rudenī?", "Dzīvoš ilgi nedzīvošu?", "Vēl neesmu bijis tik norietošs?", "Viss izdziedāts, izspēlēts - klusums?", lielisko "Pacelsim tostu par airētājiem?"

Jūtu, pārdzīvojumu spirgtums, domājams, ir tas galvenais.