Kurzemes Vārds

09:27 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Kam jāziņo piederīgajiem ja nepilngadīgais nokļūst slimnīcā?

Kristīne Pastore

Uz "Kurzemes Vārda" redakciju liepājniece Ausma Vasiļjeva atnāca nevis tādēļ, lai par kādu sūdzētos, bet gan tāpēc, lai uzticētu savu pārdzīvojumu. Viņasprāt, līdzīgā situācijā, kad pazūd kāds tuvinieks, var nonākt ikviens cilvēks.

Normunds pazuda no autobusu pieturas

Tas notika pagājušās nedēļas sākumā. Ausmas Vasiļjevas 14 gadu vecais mazdēls Normunds, kas dzīvo pie viņas, ierastajā laikā neatgriezās mājās pēc stundām. Vecmāmiņa sazinājās ar klases audzinātāju un dažiem klasesbiedriem. Uzzināja, ka visi izšķīrušies ap pulksten 16 autobusu pieturā pie viesnīcas "Līva". Kur palicis Normunds pēc tam, neviens nezināja: viņš palicis gaidot autobusu, lai dotos uz mājām. Pagāja vairākas stundas, bet no zēna nebija ne vēsts. Ausmas kundze bija satraukusies ne pa jokam - puika nekad iepriekš nebija kaut kur devies, nepasakot, kad atgriezīsies. Līdz vakaram vairākkārt sazinājusies ar audzinātāju, vecmāmiņa gaidīja mazdēlu pārrodamies, taču nekā. Domājusi, varbūt ziņot policijai, taču audzinātāja mierinājusi, ka varbūt vēl nevajag iejaukt tiesībsargājošās institūcijas.

Ausmas kundze gaidījusi visu nakti, no rīta uzzinājusi, ka arī skolā zēns nav ieradies. Nesagaidījusi mazdēlu, viņa nolēma, ka jādodas uz slimnīcu, varbūt viņam kas atgadījies, jo jau iepriekš ar dažādām veselības problēmām Normunds bija tur ārstējies. Dodoties uz autobusu, sastapusi divus Pašvaldības policijas policistus, pastāstījusi viņiem par notikušo, un policisti ieteikuši, lai kundze nekavē laiku ar braukšanu uz slimnīcu, bet tūlīt pat dodas pie nepilngadīgo lietu inspektoriem uz iecirkni Flotes ielā 7. Viņa tā arī darījusi. Tur viņai ieteikts doties mājās un gaidīt, bet, ja trīs diennakšu laikā zēns neatradīsies, doties uz pilsētas un rajona Policijas pārvaldi, ņemot līdzi zēna fotogrāfiju - tad ierosināšot lietu par personas bezvēsts pazušanu.

Kad atgriezusies mājās, vīrs Ausmas kundzei sacījis, ka steidzīgi brauc uz slimnīcu, Normunds esot tur.

Vecmāmiņas stāsts

Normunds slimnīcā nokļuvis ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķu gādību. Kā stāstīja vecmāmiņa, bezsamaņā. Atguvies automašīnā ceļā uz slimnīcu. Normunds lūdzis feldšerei, lai par notiekošo paziņo vecmāmiņai, pateicis telefona numuru. Feldšere apsolījusi, ka viss būšot kārtībā. Puika ievietots Bērnu nodaļā, taču nav varējis saprast, kāpēc ne tajā, ne arī nākamajā dienā neviens no piederīgajiem viņu neapciemo. Viņam bijis noteikts gultas režīms, tāpēc no palātas iziet nav atļauts, lai pats varētu piezvanītu, jo telekarte bijusi, turklāt viņš bijis pārliecināts, ka vecmāmiņa taču zina, kur viņš ir, jo feldšere solījusi paziņot.

Kad neviens no personāla nav redzējis, viņš, nesagaidot divas dienas vecmāmiņu ciemos, aizlavījies līdz telefonam, lai pāris vārdos pateiktu, kas noticis. Savukārt vēl pēc dienas, kad Ausmas kundze gājusi mazdēlu apciemot, viņa liftā satikusi nepilngadīgo lietu inspektores, kuras, kā sacīja vecmāmiņa, tikai tad devušās uzzināt, vai Normunds ir slimnīcā, lai gan viņa jau iepriekš bija paziņojusi pašvaldības policijas dežurantam, ka palīdzība vairs nav vajadzīga.

Amatpersonu stāsts

Kā "Kurzemes Vārdam" pastāstīja Neatliekamās medicīniskās palīdzības galvenais ārsts Aleksandrs Osipovs, viņam bijusi saruna ar feldšeri, kas zēnu nogādāja slimnīcā. Viņa noliegusi, ka Normunds būtu sacījis kādus telefona numuru vai arī lūdzis zvanīt uz mājām, jo bijis pie pilnas apziņas. Tā kā šobrīd ātrajai palīdzībai iegādātas ierakstu iekārtas, kas fiksē katru izsaukumu, lai strīdus gadījumā varētu risināt konfliktu, arī šajā reizē esot iespējams pārliecināties, ka mediķu palīdzību izsaucis Normunds pats, sakot, ka viņam ir kļuvis slikti. Zēns jau iepriekš vairākkārt bijis slimnīcā, un mediķi viņu pazīst. Kā uzskata A.Osipovs, ar piederīgajiem gadījumā, ja pacients pats nav spējīgs kontaktēties, ir jāsazinās slimnīcas Uzņemšanas nodaļas mediķiem. Ja arī kāds pacients ātrās palīdzības mediķiem iedod savas koordinātes, kur meklēt piederīgos, viņi šīs ziņas atstājot kolēģiem Uzņemšanas nodaļā.

Uzņemšanas nodaļas vadītāja Sandra Audere pastāstīja: ja pacients pats nav spējīgs sazināties ar piederīgajiem, lai paziņotu savu atrašanās vietu, nebūtu prātīgi prasīt, lai to dara sanitāres vai māsiņas, kam dienā jāaprūpē ap simts slimnieku. Viņasprāt, pienākums sazināties būtu dežurējošajam ārstam, kas slimnieku izmeklē. Daktere Audere arī sacīja, ka, viņasprāt, 14 gadu vecs pusaudzis nav četrus gadus vecs bērns, kas nevar to izdarīt pats, ja nav bezsamaņā. Viņa arī teica, ka Normunds taču, nesagaidot savējos, varējis palūgt nodaļas māsiņām atļauju, lai piezvanītu.

Kā pastāstīja Bērnu nodaļas vadītāja Guna Heidemane, Normundam nebūt nebija gultas režīms vai aizliegums iziet no palātas, kā arī viņš zinājis, ka gadījumā, ja nav telekartes vai naudas, lai piezvanītu, ir iespējams uzgriezt numuru 116, lai pieteiktu sarunu, ko apmaksā zvana saņēmējs. Tāpēc, viņasprāt, šajā gadījumā problēmām nevajadzēja rasties. Normunda ārstējošā ārste Solvita Buša apgalvoja, ka zēnam nav bijis nekāda aizlieguma iziet no palātas. Daktere Heidemane arī skaidroja, ka ārstu praksē netrūkstot gadījumu, kad ir jāsniedz palīdzība nepilngadīgajiem, kas ir bez samaņas un slimnīcā nonākuši bez piederīgajiem. Tādā gadījumā tiekot ziņots policijai.

Kā paskaidroja slimnīcas galvenais ārsts Egils Freidenfelds, nevienā normatīvajā aktā neesot teikts, kurā posmā un kuram mediķim šādos gadījumos jāsazinās ar piederīgajiem. Viņš skaidroja, ka pastāv Labklājības ministrijas un Iekšlietu ministrijas metodisks norādījums, kā rīkoties gadījumos, ja slimnīcā nogādātā persona ir nekontaktējama. Tādā gadījumā tiek ziņots policijai, kā arī visus šos gadījumus reģistrē speciālā žurnālā. Tādu neesot mazums. Runājot par šo un līdzīgiem gadījumiem, E.Freidenfelds sacīja, ka, viņaprāt, ja puika nebūtu pats spējīgs sazināties ar piederīgajiem, tas būtu jādara ārstam, kas nolemj viņu ievietot slimnīcā. Ja ārstam nav laika, to varētu izdarīt arī māsiņa.

Nobeiguma vietā

Iedziļinoties situācijā, šķiet, nevar piesieties, ka būtu pārkāpts kāds svarīgs likuma pants vai punkts. Nav. Bērns palīdzību ir saņēmis, viņa dzīvībai un veselībai briesmas nedraud. Taču ar cilvēciskumu tomēr, šķiet, ne viss ir tā, kā vajadzētu. Kā sacīja kāda cita māte, varbūt katram, kas šajā lietā iesaistīts, būtu vērts iedomāties sevi vecmāmiņas vietā. Un tad padomāt, vai viņš rīkotos tieši tāpat? Tomēr nenoliedzami ir arī tas, ka droši vien vecmāmiņai būtu vajadzējis jau tajā pašā vakarā, kad jaunietis nepārradās mājās, meklēt policijas palīdzību, nevis gaidīt rītu.

Ja daudzi mediķi sarunās ar žurnālistiem ir atzinuši, ka viņiem ne īpaši patīkot filmas par mediķiem, jo tur viss tiekot pārspīlēts un dzīvē tā nenotiekot, tad šī gadījuma sakarībā ļoti gribu cerēt, ka varbūt mums tomēr ir vajadzīgs kāds eņģelis Stefānija. Varbūt šo funkciju uzticēs sociālam pedagogam, kura algošanai dome ir piešķīrusi naudu un kurš jau sāk strādāt.