Kurzemes Vārds

10:17 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Ir tāds vārds - patriotisms

Līvija Leine

Svētdien Liepājas Latviešu biedrības namā atklās izstādi, kas būs veltīta "Kaujas organizācijas Latvijas atbrīvošanai" (saīsinājumā - KOLA) piemiņai. Par šo jauniešu kopu, kura bija viena no patriotiski noskaņoto jauniešu organizācijām, kas Latvijā izveidojās 1940.gadā pavisam drīz pēc padomju okupācijas, mūsu pusē dzirdēts mazāk. Tās centrs bija Rīgā, bet ir liecības, ka jaunie liepājnieki pretošanās kustībā iesaistījušies ne tikai pēc Otrā pasaules kara. Jau pirmajā padomju varas gadā arī Liepājā ir bijuši jauni cilvēki, kas atbalstījuši pretošanos savas valsts okupācijai. Viņu vārdi gan pat vēsturniekiem vēl ir noslēpums. To atklāšana varētu būt vēl viena lappuse Liepājas cilvēku patiesā patriotisma izzināšanā. Jo šo jauno cilvēku drosme patiešām ir apbrīnas vērta.

Novembra sākums vispār ir laiks, kad biežāk nekā citkārt tiek minēts vārds patriotisms. Runā par varoņdarbiem, ko paveica tie, kuri izcīnīja un aizstāvēja Latvijas valsts neatkarību, runā par cilvēkiem, kas savu dzīvi vai vismaz daļu no tās ziedoja savas dzimtenes labā. Šajās dienās uz skolām aicina nacionālos partizānus, "Daugavas vanagu" pārstāvjus, lai par to laiku patriotismu pastāstītu jaunākajām paaudzēm.

Taču šajās dienās jādomā arī par ko citu: par to, ko šodien cilvēki saprot ar vārdu patriotisms un kāds ir tā piepildījums.

Pirmais, kas, šādu jautājumu uzdodot, cilvēkiem nāk prātā, ir Atmodas gados tik populārais sauklis: "Kaut vai pastalās, bet brīvi!" Un tūlīt tiek minētas pretrunas: kam nu patiešām ir tikušas tikai pastalas, kam - spožās svešzemju smalkādas kurpes. Par to, kā tautas ticība svētām lietām, svētiem vārdiem tiek sabradāta, cik pazemojošs, piemēram, būtībā ir varbūt pat labi domāts priekšlikums minimālo pensiju palielināt līdz 45 latiem, zinot, ka pats šā priekšlikuma autors publiski paziņojis, ka viņa ģimenes minimālā iztika ir 2000 latu mēnesī. Ka īsti patriotisku cilvēku mūsdienās tikpat kā nav.

Vai patiešām rūgtums par zemo dzīves līmeni spēj izdzēst tādas jūtas kā savas dzimtenes mīlestība? Varbūt, ka arī var. Ierakumos un barikādēs, kur esi vienots ar pārējiem, kur skaidri zini, ka visiem ir viens mērķis un viens ienaidnieks, būt patriotiskam ir daudz vieglāk. Nesalīdzināmi grūtāk ir paturēt svētu šo jēdzienu ikdienā, kas nāk ar rūgtumu par komunālajiem un īres maksājumiem, kas ir nesamērīgi lieli salīdzinājumā ar algu vai pensiju, ejot gar tagad tik pilnajiem veikalu plauktiem un meklējot kaut ko saviem pēdējiem pirmspensiju dienas santīmiem cenā atbilstošu, lai varētu apmierināt izsalkumu.

Bet varbūt mēs vienkārši nepamanām tos cilvēkus un tos viņu darbus, kuru pamats ir patriotisms?

"Savādnieki!" - tā nereti labākajā gadījumā dzird sakām par "Optimistu pulka" cilvēkiem, kuri pulcējas kopā, lai tālu no mājām brauktu un koptu svešus kapus, pilskalnus un latviskās svētvietas. Tērē tam savas brīvās dienas un līdzekļus. Un neko par to neprasa pretī. Arī tad ne, ja kādas nelietīgas kājas viņu veikumu sabradā vai rokas iznīcina.

Tāpat nereti saka arī par "Daugavas vanagiem" un vanadzēm - vīriem un sievām, kas meklē un atrod to cilvēku piemiņas vietas, kas atdeva dzīvību par Latviju, vāc un gādā līdzekļus, lai šajās vietās tiktu uzstādītas piemiņas zīmes.

Tā - par zaļajiem, kas reizēm, tiesa, pat pārspīlēti cītīgi aizstāv kādu pilsētas koku vai krūmu.

Un tomēr - vai tad ir tik retas tās reizes, kad dvēselē, par optimistiem un viņiem līdzīgajiem domājot, nokņud kaut kas lepnumam līdzīgs: "Tie ir mūsējie! Liepājnieki."

Vēl līdz galam nav izrisinājies problēmu samilzums, kas radies akciju sabiedrības "Baltic ACCU" ražotnē, kur strādnieki saindējās ar svinu. Arī Liepājas Arodbiedrību centra un tā priekšsēdētāja Jāņa Neimaņa nostādnes un aktivitātes, šos cilvēkus aizstāvot, šad tad dzird dēvējam par savādnieka cienīgām. Bet viņš ir panācis, ka vismaz Dānijas varas iestādes un arodbiedrības sāk nopietni sekot savu tautiešu darbībai Latvijā, un par rūpēm par Latvijas strādnieku veselību viņš saņēmis Dānijas vides fonda prestižo balvu.

Vai rūpes par savas valsts cilvēku labklājību arī nav patriotisma vārda cienīgas? Vai mūsu dzīve nekļūtu daudz gaišāka, ja būtu vairāk tādu cilvēku, kuri darbos, nevis tikai vārdos, gādā par citiem cilvēkiem. Un to varētu būt vairāk, ja vien mēs prastu nomazgāt no savām dvēselēm ikdienas sarūgtinājumu, rūpju un raižu apsūbējumu un apjaustu, ka īstenībā mēs mīlam gan šo zemi, gan savu tautu un, ja vajadzēs, atkal iesim uz barikādēm.