Kurzemes Vārds

12:05 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Nobela prēmijai 100 gadu

Visvaldis Vilemsons, mūsu korespondents Stokholmā

Katru gadu 10.decembrī akadēmiskā pasaule pievērš uzmanību Zviedrijas galvaspilsētai Stokholmai, kur Koncertnamā svinīgi tiek pasniegtas balvas kārtējiem Nobela prēmijas laureātiem.

Šogad 10.decembris būs jo svinīgāks, jo Nobela prēmijai paliek 100 gadu. Visi agrāk apbalvotie laureāti ielūgti piedalīties šā gada svinībās, kas ilgs visu nedēļu.

Kā radās Alberts Nobels

Alfrēds Nobels dzimis 1833.gada 21.oktobrī, Stokholmā. Kad viņam bija deviņi gadi, ģimene izceļoja uz St.Pēterburgu. Tēvs Imanuels Nobels piederēja tai jaunajai zviedru uzņēmēju grupai, kas 19.gadsimta vidū Krievijā saskatīja plašas darbības iespējas. Pie šīs grupas pieskaitāms arī Augusts Vikanders, kuram tolaik piederēja fabrika arī Liepājā.

Imanuels Nobels bija izgudrotājs, veidoja uzņēmumus tvaika un citu mašīnu izgatavošanai. Viņa dēli St.Pēterburgā ieguva labu izglītību. Alfrēds specializējās ķīmijā, bet Roberts un Ludvigs vairāk nodarbojās ar mehāniku. Alfrēds brīvi runāja piecās valodās, viņu interesēja arī literatūra. Savā laikā viņš šo to sacerēja arī pats.

Krimas kara vilnis 1854.gadā atvēlās arī līdz Baltijas jūrai. Imanuels Nobels tajā laikā bija konstruējis jūras mīnas un tās tagad piedāvāja Krievijas ķeizariskajai flotei. Darījums bija veiksmīgs. Admiralitāte iepirka vairākus tūkstošus mīnu un solījās arī turpmāk no viņa iegādāties jaunus ieročus.

Kad cars Nikolajs I mira un viņa vietā nāca Aleksandrs II, tas valsts naudu gribēja izmantot labākām vajadzībām nekā militāriem pasākumiem. Agrākie solījumi nebija vairs spēkā. Tas Imanuelu Nobelu noveda finansiālās grūtībās.

Jaunais Alfrēds Nobels, kas šajā laikā bija jau beidzis studijas, tika sūtīts uz Franciju un Angliju meklēt ekonomisku atbalstu. Taču ārzemēs neviens nevēlējās investēt Krievijas uzņēmumos. Alfrēds atgriezās tukšām rokām.

Pēc 22 gadiem galīgi sagrauzts un noplicināts Imanuels Nobels ar sievu un jaunākajiem dēliem Alfrēdu un Emīlu atgriezās Stokholmā, bet Roberts un Ludvigs palika Krievijā, lai mēģinātu atjaunot to, kas bija palicis no tēva rūpnīcām.

Imanuels, atgriezies Zviedrijā, turpināja eksperimentus ar ieročiem. Tie sagādāja ģimenei lielas bēdas - jaunāko brāli Emīlu nonāvēja eksplozijā. Taču iesāktais pārtraukts netika, Alfrēds, kas arī bija sācis šajos eksperimentos piedalīties, daudzējādā veidā piemērojot pavisam citas, no tēva atšķirīgas metodes, vēlāk atzinās, ka brāļa Emīla nāve gulst uz viņa sirdsapziņas.

Viņš tālāk attīstīja tai laikā jau zināmās sprāgstvielu izgatavošanas metodes un to pielietošanu ieroču rūpniecībā.

1867.gadā Alfrēds Nobels ieguva patentu dinamītam. Vienlaikus viņš sāka izgatavot arī sprāgstvielu aizdedzes kapseli. Tai laikā viņš jau bija iekārtojis fabriku Hamburgā. Drīz sekoja ražotnes Ardierā Skotijā, Parīzē, Karlskūgā Zviedrijā un Sanremo Itālijā.

Alfrēds Nobels pats intensīvi strādāja savās laboratorijās. Neskatoties uz vairākiem nelaimes gadījumiem, kas prasīja arī daudzu strādnieku veselību, viņš pamazām guva panākumus sprāgstvielu ražošanā. Viņš nodarbojās arī ar sintētiskās ādas un gumijas izgatavošanu.

Alfrēds Nobels atvēra ap 90 uzņēmumu divdesmit valstīs. Viņam piederēja 355 patenti. Daudzas no viņa rūpnīcām kļuva par milzīgiem uzņēmumiem, kuri joprojām nosaka toni pasaules ekonomikā, piemēram, "Imperial Chemical Industries" (ICI) Anglijā, "Dynamit Nobel" Vācijā un citi.

Alfrēda Nobela panākumi balstījās uz asprātīga zinātnieka un tālredzīga rūpnieka un veikalnieka prasmes. Viņa īpašumu un krājumu kopējā vērtība bija vairāk nekā 33 miljoni kronu.

Alfrēds Nobels mira 1896. gada 10. decembrī, Sanremo, Itālijā.

Kad atvēra viņa testamentu, izcēlās apjukums, izmisums un dusmas vienā piederīgo daļā, bet galvenokārt zviedru sabiedrībā, t.s. dziļi zilajās aprindās, kas savā tuvredzībā un šovinismā nesaskatīja Zviedrijas vietu pasaulē. To starpā bija pat karalis Oskars (Zviedrija toreiz bija ūnijā ar Norvēģiju).

Alfrēds Nobels savā testamentā norādīja:

"Visa mana bagātība jāievieto fondā, kura augļus katru gadu izdala tiem, kas iepriekšējā gadā cilvēcei darījuši labāko pakalpojumu - fizikā, ķīmijā, medicīnā, literatūrā un tam cilvēkam, kurš vislabāk darbojas tautu brālības labā, esošo armiju samazināšanai un miera kongresu sarīkošanai."

Šajos pēdējos vārdos daudzi saskatīja Alfrēda Nobela draudzenes Betas fon Sutneres domu izpausmi un ietekmi.

"Četras pirmās balvas jāizdala Stokholmā, miera prēmija - Norvēģijas galvaspilsētā Oslo."

Ar laiku zviedru sabiedrības sašutums pierima. Skopā Nobela nezviedriskā rīcība aizmirsās. Pēc četriem gadiem nāca jauns gadu simts, sāka piešķirt prēmijas ar Nobela vārdu. Izcēlās jaunas diskusijas, prieki un bēdas. Dzīve ritēja tālāk!

Vai šī kritika ir bijusi objektīva?

Ne vienu vien reizi laika gaitā Nobela prēmija tikusi kritizēta gan pašu mājās, Zviedrijā, gan Eiropā, bet visvairāk ASV, valstī, kuras zinātnieki un rakstnieki saņēmuši visvairāk šo prēmiju.

Divi krievu zinātnieki - Nikolajs Basovs un Aleksandrs Prohorovs līdzās amerikānim Čārlzam Taunam 1964.gadā dalījās godalgā par "kvantelektronikas atklāšanu, kas dod iespēju izmantot lāzera tehniku". Sākumā pat speciālisti, kas saprata tehnikas principus, neticēja atklājuma praktiskai pielietošanai un ironizēja, ka lāzers ir atrisinājums problēmai, kura neeksistē! Šodien lāzera staru lieto veikalu kasēs, preču svītru koda nolasīšanai un mūzikas CD disku atskaņošanai. Teletehnikā lāzera stars ar šķiedroptikas palīdzību var vienlaikus pārraidīt tūkstošiem telefona sarunu. Lāzera stars ar absolūtu precizitāti mēra attālumu starp diviem punktiem. Ar lāzera staru operē acis un cilvēka iekšējos orgānus, piemēram, saskalda nierakmeņus. Arī rūpniecībā griež un urbj ar lāzera palīdzību.

Starp profesoru Rentgenu un viņa atklātajiem stariem piešķirto pirmo prēmiju 1901.gadā un šīgada britu laureātu prof. Pola Nārsa un Tima Hanta atklājumiem par cilvēka šūniņu dalīšanos, atjaunošanos un pieaugšanas ciklu ir pagājuši 100 gadu. Manuprāt, tie ir svarīgākie atklājumi šajos simts gados, kas palīdzējuši un palīdzēs apkarot postošas slimības.

1952.gadā divi amerikāņi, Harvarda universitātes profesors Edvards Parsels un Stanfordas universitātes profesors Fēlikss Bloks saņēma Nobela prēmiju par "kodolmagnētiskiem" pētījumiem,proti, par radioviļņu atskaņas izmantošanu, kā rezultātā tika konstruēta magnetorezonanses kamera. Magnētiskā tomogrāfija mūsdienās ir neatvietojams palīglīdzeklis pārmaiņu, piemēram, audzēju diagnosticēšanā cilvēka ķermenī.

Es nevaru arī nepieminēt Gabrielu Lipmani, francūzi, kam piešķīra prēmiju 1908.gadā par atklājumu, balstītu uz ilggadīgiem un pamatīgiem eksperimentiem - metodi, kā izgatavot krāsu fotogrāfijas, proti, šajā gadījumā, ar gaismas interferenci, t.i., ar gaismas viļņu pastiprināšanos vai pavājināšanos un tiem savstarpēji pārklājoties. Metode deva milzīgus rezultātus un tai paredzēja plašas iespējas, sevišķi medicīnā. Bet tā izrādījās dārga un sarežģīta, kādēļ netika praktiski izmantota un pamazām grima aizmirstībā. Diemžēl!

Bet turpat simts gadu vecās krāsu fotogrāfijas, izgatavotas ar gaismas viļņu metodi, šodien izskatās kā nupat darinātas! Šodienas krāsu fotokartiņas izbāl desmit gadu laikā.

Alfrēda Nobela dzīve bija kā melni balta pasaka

1876.gads Alfrēda Nobela dzīvē tādēļ atzīmējams, ka viņa ikdienā starp dinamītu, nitroglicerīnu un aizdedzes kapselēm ienāca jauns elements - sievietes, dažbrīd ne mazāk bīstamas kā iepriekš minētās lietas.

Pirmā bija komtese Berta fon Kinska, piederīga austro-ungāru augstmaņu dzimtai.

Dzīvodams Parīzē, Alfrēds Nobels laikrakstā ievietoja sludinājumu, ka meklē kvalificētu sekretāri, kā arī mājsaimniecības vadītāju. Pieteicās 33 gadus jaunā Berta fon Kinska. Viņa savus pienākumus veica lieliski. Un ne tikai. Alfrēds Nobels ar neslēptu sajūsmu devās ar Bertu izbraukumos un ieturēja maltītes Parīzes villas ziemas dārzā. No tā laika skopajām piezīmēm lasāms, ka tā Alfrēds Nobels varētu iedomāties kopdzīvi ar mīļoto sievieti.

Bet šai pasakai bija sliktas beigas. Nobelam Parīze bija jāatstāj, lai dotos uz Skotiju. Kad viņš pēc neilga laika atgriezās, Berta viņa namu un Parīzi bija atstājusi. Vēlāk Berta paskaidroja: viņa bija jutusies viena Parīzē un Vīnē viņai bijis mīļš cilvēks, ar kuru viņa neilgi pēc atgriešanās apprecējās. Berta fon Sutnere, kā viņu tagad sauca, kļuva pasaulslavena ar grāmatu "Nost ar ieročiem" un kā miera cīnītāja.

Ar Alfrēdu Nobelu viņai visu mūžu saglabājās dziļa draudzība. Viņi bieži diskutēja par miera un bruņoto konfliktu jautājumiem. Alfrēds pilnīgi piekrita draudzenes Bertas uzskatiem un centieniem miera saglabāšanā. Lai arī daudzi valstsvīri uzskatīja, ka Nobels vēlas karus, lai veicinātu savus ienākumus.

Berta viņam reiz jautājusi, vai viņu nemoka sirdsapziņa par dinamīta izgudrošanu. Alfrēds Nobels atbildējis: "Tad, kad es būšu izgudrojis pietiekoši briesmīgu ieroci, pasaule to baidīsies lietot!"

Deviņus gadus pēc Alfrēda nāves Bertai piešķīra Nobela miera prēmiju.

Neilgi pēc Bertas aizbraukšanas no Parīzes Alfrēds Nobels Vīnē nejauši iepazinās ar skaistu žīdieti - Sofiju Hesi un - iemīlējās.

Sofija nāca no vienkāršas ģimenes. Ka Alfrēds Nobels plānoja kopdzīvi ar viņu, liecina tas, ka viņš mudināja Sofiju censties runāt un rakstīt pareizā valodā un ar apdomību izturēties, tiekoties ar cilvēkiem. Sākumā viņa mēģināja Alfrēdam izdabāt šajā ziņā, bet pamazām Sofiju Hesi vairāk interesēja, cik naudas viņai iespējams iegūt no 23 gadus vecākā mīļākā. Viņa lietoja Nobela kundzes vārdu, bieži apmeklēja labākos Vīnes modes namus, laiku pa laikam atpūšoties labākajās kūrortvietās. Alfrēds Nobels to visu pacieta. Bet Sofijas prombūtnes kļuva aizvien ilgākas un kārtējie lūgumi pēc aizvien lielākām naudas summām sāka līdzināties izspiešanai.

Kad Sofijai Ungārijā piedzima meitiņa, Alfrēds Nobels viņai uzdāvināja 300 tūkstošu ungāru kronu lielu pensiju. Pēc Alfrēda nāves Sofijai Hesei par lielu naudu izdevās pārdot testamenta izpildītājam 216 viņai rakstītās Alfrēda vēstules.

Neskatoties uz šīm divām sievietēm, lielo draugu pulku un piederīgajiem, Alfrēds Nobels visu mūžu palika vientulis, nereti mocījās ar depresijām.

Visvaldis Vilemsons, Stokholmā