Kurzemes Vārds

15:26 Pirmdiena, 30. marts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Vēstule

Piedzērušies bērni

1943.gads. Vāciešu okupētā Liepāja. Padomju karavīru ģimenes atradās vietējās policijas uzraudzībā. Vācieši atļāva iekārtoties darbā. Bērniem izveidoja krievu skolas. Atceros, ka ābecē bija Hitlera bilde. Nodarbības sākās ar ticības mācību. Pusdienās deva asinsdesu. Mācījos ne visai ilgu laiku. Mātei ar trim bērniem vajadzēja no kaut kā pārtikt, un pavasarī līdz ar pirmo zālīti mani nosūtīja ganos.

Kad ierados lauku sētā, tur bija klāts galds, notika jaunā darbinieka apmazgāšana. Arī mani nosēdināja pie kopējā galda, deva iedzert pašbrūvēto. Kad sākās pīppauze, deva pamēģināt pašaudzēto. Neatceros, kā es to smēķēju, taču pēc šīm dzīrēm man sākās tādas galvassāpes, kas turpinājās ilgus gadus. Saimnieki, redzot, ka man kļuvis slikti, vairāk nekad neko tamlīdzīgu nepiedāvāja. Acīmredzot pēc šī gadījuma man uz ilgiem gadiem zuda vēlēšanās smēķēt, un jo vairāk dzert alkoholu. Būdams pieaudzis, es bieži vien domās atgriezos pie ganu gaitām un vienmēr uzdevu sev jautājumu, kādēļ šie ļaudis deva man, toreiz astoņgadīgam puikam, šo draņķi. Acīmredzot Dievam labpatika šādā veidā mani pārbaudīt. Gadiem ilgi mani vajāja ne tikai galvassāpes, bet arī spilgti izteikti sapņi. Es agri sapratu, ka ārpus zemes materiālās dzīves ir vēl kāda cita, kas noris it kā citā dimensijā. Brieduma gados ar mani mēdza gadīties arī tā, ka es varēju iziet no sava ķermeņa un kaut kur lidot, kaut ko redzēt. Atgriešanās ķermenī bija saistīta ar pamošanos. Līdz 30 gadu vecumam es nesmēķēju un praktiski nedzēru, tas sākās vēlāk, kad mani nomāca dzīves apstākļi. Ja man suslas degustācija beidzās ar mistisku laikaposmu, tad dažiem bērniem, pēc maniem novērojumiem, tā beidzās traģiski, ziedošā vecumā.

Reiz man gadījās būt kāzās pie kāda augsti stāvoša padomju ierēdņa, kur es redzēju, kā pie kopējā kāzu galda sēž divi desmitgadīgi puikas un dzer šņabi kopā ar citiem. Kad es norādīju uz to svinību saimniekam, viņš filozofiski atbildēja, ka tas esot sīkums, nekā briesmīga, jo tas, kurš dzīvē vēlāk negribēs dzert, tas arī nedzers. Vēlāk es pavēroju šos puikas, viņi bija krīta bālumā, streipuļoja un dzert vairs nevarēja. Uzzināju, kas ir viņu vecāki. Šo puišu dzīve beidzās traģiski - viens agri nomira, otrs degradējās.

Nākamais gadījums saistīts ar divām normālām ģimenēm. Vienā no tām laimīgās padomju dzīves apstākļos tecināja pašbrūvēto. Divi puikas no šīm ģimenēm, kuri savā starpā draudzējās, labprāt našķojās ar saldo brāgu, kura bija bez kontroles. Kaimiņš man pastāstīja, ka tad, kad viņš pamanījis dēla dīvaino uzvedību, bijis jau par vēlu. Dēls pārstāja apmeklēt skolas orķestri, pameta mūzikas skolu. Galu galā šie puiši kļuva par dzērājiem. Bet kad viena bērna tēvs pārmeta kandžas tecinātājai, sak, kā tad tā, viņa atbildēja: "Vai tad jūs domājat, ka pati viņiem mutē lēju!" Lūk, kāda maita.

Reiz mans pirmsskolas vecuma mazdēls lielīgi paziņoja: "Vecotēv, bet es dzēru šampanieti!" Kas tad tevi, vaicāju, cienāja. Nojautis ko nelāgu, bērns izvairījās no atbildes uz šo jautājumu. Un tā es arī neuzzināju, kurš labdaris cienāja mazdēlu ar saldeno dziru. Taču esmu pārliecināts, ka bērnus uz dzeršanu, bet vēlāk uz smēķēšanu vienmēr provocē tikai pieaugušie. Padomju mietpilsoņi blefoja, kad apgalvoja, ka padomju laikā nebija bērnu alkoholisma problēmas. Viss bija! Šī problēma samilza pakāpeniski un vēl turpina augt. Es uz to raugos globāli. Cilvēks jau kopš agras jaunības grib kaifu, grib aiziet no sevis, no saviem fiziskajiem un garīgajiem trūkumiem. Cilvēks, protams, radīts pēc Dieva līdzības, taču viņš jau no sākta gala ir bijis grēcīgs. Strādājot kādu laiku bērnudārzā, es vēroju mazos cilvēciņus un redzēju viņos bezgalīgu alkatību un agresivitāti. Sadzīves līmenī cilvēks varētu atrisināt tās vai citas sociālās problēmas, taču garīgā nepilnvērtība diemžēl pastāvēs mūžīgi.

Aleksejs Stankevičs