Kurzemes Vārds

20:46 Otrdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

AKTRISE

Roze ir aizgājusi

Sarmīte Pujēna

No enciklopēdijas "Teātris un kino biogrāfijās":

Jaunzeme Aina (dz.Gaile;1942.18.V Kuldīgas apr.Kuldīgas pag.) - aktrise. Dzimusi skolotāja ģimenē. Beigusi Saldus vsk. (1961), LVK Teātra fak. (1965), Liepājas t-tra aktr. (kopš 1965). Radošās darbības sākumposmā spēlējusi meitenes un jaunas sievietes - Elza (E.Zālītes "Agrā rūsa", 1965) , Džemma (I.Turgeņeva "Palu ūdeņi", 1966), Rasma (V.Lāča "Pūļa elks", 1967). Turpmākajās lomās iezīmējušās aktrises talanta dramatiskās un traģiskās stīgas - Beatrise (J.Gruša "Mīla, džezs un velns", 1967), Lizija (R.Neša "Lietus pārdevējs", 1974), Irēna (Dž.Golsvertija "Forsaitu teika", 1. un 2.d., 1976 un 1979). Nozīmīgu vietu Ainas Jaunzemes daiļradē ieņēmuši stipri un valdonīgi raksturi ar lielām kaislībām. Lomas: Ebija (J.O'Nīla "Mīla zem gobām", 1972), Guna (Aspazijas "Sidraba šķidrauts", 1973), Aspazija (Z.Skujiņa "Sveiks, mīļais Blaumani!", 1978), Serafina delle Roze (T.Viljamsa "Tetovētā Roze", 1980), Ogudalova (A.Ostrovska "Līgava bez pūra", 1982), Ģertrūde (V.Šekspīra "Hamlets", 1984). Raksturlomās, īpaši latviešu dramaturģijas iestudējumos, improvizējusi dažkārt izmantojot grotesku. Nozīmīgs sasniegums - Trīne (R.Blaumaņa "Trīnes grēki", 1983). Citas lomas: Stefānija (H.Gulbja "Olivers", 1985), Pēterene (J.Janševska "Dzimtene", 1986), Bišera kundze (A.Eglīša "Par purna tiesu", 1990), Sausiņa (T.Banga "Septiņas vecmeitas"), Mīle (V.Grēviņa "Gaisa grābekļi", abas 1991), Živka (B.Nušiča "Ministrienes kundze", 1992), Paulīne (V.Belševicas "Tās dullās Paulīnes dēļ", 1994), Luize (P.Šeno "Uz veselību", 1997). Izmisums ar cerībām mijies Osienes lomā (A.Upīša "Zaļā zeme", 1987), dusmas ar maigumu Ozes tēlā (H.Ibsena "Pērs Gints", 1997). Iejūtība un labsirdība caurstrāvojusi lomas - Mammīte (M.Mičelas "Vējiem līdzi", 1987), Lūvise (A.Lindgrēnas "Ronja - laupītāja meita", 1990), Agate (J.Žukovskas, M.Astrahanas "Pifa piedzīvojumi", 1993), mājas gariņš Kuš (G.Šnipkes "Brīnums", 1996). Epizod.lomas f-ās "Kļūstiet mana sievasmāte!" (1977), "Pavasara ceļazīmes"(1978), "Kurpe" (1998). LPSR N.b.s.m. (1985).

Virkne lomu palikušas ārpus enciklopēdijas, arī Ainas Jaunzemes pēdējās lomas - izrādēs "Kaupēn, mans mīļais!" (1999) un "Precību viesulis" (2000).

Šodien aktrisei AINAI JAUNZEMEI ir apaļa jubileja - 60. Viņas kolēģi bija gatavojušies jubilārei piezvanīt, aizsūtīt ziedus - kā nu kurš. Bet nokavēja.

Ziedi būs. Tikai ne jubilāres rokās. Uz kapa. Tā nu tas ir - Ainas Janzemes mūsu vidū vairs nav. Un tieši tajā pašā datumā, kurā Aina Jaunzeme dzimusi, viņu guldīs zemes klēpī. Aktrises cienīgs dzīves noslēgums.

Ikdienas steigā uz brītiņu apstājušies, daži no Ainas Jaunzemes kolēģiem, viņas teātra krustbērni apsēdās, atcerējās, mēģināja pateikt - kāda tad viņa bija.

Aina Karele: - Mēs ar Ainu esam vienā gadā dzimušas, bet viņa ienāca teātrī gadu ātrāk - es vēl mācījos. Visu šo milzu laiku mēs teātrī esam bijušas blakus - vienā grimētavā, vienas lomas spēlējušas. Ainas ceļš uz Liepājas teātra skatuves bija gaišs un skaists, atveidotās lomas - spēcīga, vitāla rakstura sievietes. Ainu mīlēja un cienīja skatītāji. Viņa bija laba padomdevēja jaunākajiem kolēģiem, jauka, sirsnīga kolēģe grimētavā. Bija...

Nav svarīgi, kas to ir teicis, bet es atradu tādus vārdus: "Mēs viens otram esam dāvāti, uzticēti tikai uz kādu brīdi, un diemžēl ne ar vienu, pat sev garīgi vistuvāko un visdārgāko cilvēku, mēs kopā nevaram aiziet līdz ceļa galam. Mēs katrs tiekam apstādināti savā ceļa līkumā."

Zigurds Akmentiņš: - Toreiz, kad Aina ienāca teātrī, sākās tā sauktais murmulējošais reālisms, kad aktieris, lai tikai nepārspīlētu, murmuļoja kaut ko sev zem deguna. Bet, ja mums dzīvē gadās kaut kādas sarežģītākas situācijas, mēs esam desmit reizes aktīvāki. Un lugās taču nerāda tos sīkos ikdienas gadījumus, nerāda, ka mēs ejam uz tirgu pirkt sviestu, bet to, ka kāds iebraucis ar savu roku mūsu somā un izvilcis maku! Un kā tad es viņam dzīšos pakaļ un kā tad es kliegšu! Un, ja es to maku atdabūšu, kā es pēc tam par to stāstīšu! Aina to ļoti prata.

Aina Karele: - Mēs daudz braukājām apkārt ar "Tetovēto Rozi". Parasti ir jāgatavojas savam uznācienam, un mēs ļoti maz kulisēs vērojam kolēģus, bet vienu reizi es ļoti labi atceros. Redzu Ainu profilā - viņas stāja, krūtis, seja, un uz vaiga - asara. Aktrise! Un tiešām - aktrise!

Zigurds Akmentiņš: - Visspilgtāk es viņu atceros kā Osieni. Mēs visi pirmajā ainā stāvam uz skatuves, kad uznāk Aina ar savu sāpi, ar savu spēku. Es domāju, kaut varētu ielīst zemē, ātrāk tīties prom, jo viņa bija tik spēcīga, ka tu nevarēji viņai līdzināties...

Aina Karele: - Viņa bija tik spēcīga, ka ar savu temperamentu, savu enerģiju, lomas enerģiju viņa parāva partneri līdzi. Un aiziet skats! "Sidraba šķidrautā" viņa uz skatuves aizmirsa tekstu un pati sadzejoja. Uzreiz. Tūlīt. Aspazija...

Zigurds Akmentiņš: - Guna "Sidraba šķidrautā" Ainai bija viena no skaistākajām lomām. Aspazija to lomu ir drusku tā pa gaisu uzrakstījusi, bet Aina mācēja viņu nolikt pie zemes. Lai gan tā lielā kaislība, lielās, dziļās jūtas - tas viss tur bija.

Inese Kučinska: - Abas Ainas - Jaunzeme un Karele - man ir tādas nekristītās krustmātes teātrī. Kad es tikko sāku darboties teātrī, Aina manus centienus ļoti atbalstīja, daudz labu vārdu teica. Aina teica: ej un strādā! Tev rokā ir tavs lugas eksemplārs, tev ir tava loma un režisors. Un, kad tu staigā pa teātrī, tad ej tā, it kā tev vate būtu ausīs sabāzta - neklausies nevienu! Tikai strādā, dari savu darbu.

Viņa bija ļoti smējīga. Tāpat kā es. Un, ja mums komēdijās iznāca kopā spēlēt, mēs viena uz otru neskatījāmies, jo citādi tas beidzās diezgan traki.

Manuprāt, viņā apvienojās kaut kas dievišķs un sātanisks vienlaicīgi.

Jānis Kuplais: - Tā ir!

Inese Kučinska: - Un patiesībā tās ir īpašības, kas aktrisei ir ļoti nepieciešamas. Ka tu zini gan dzīves gaišās, gan tumšās puses. Bieži jau tā nemaz nav, ka veiksmīga karjera apvienojas arī ar veiksmīgu ģimenes dzīvi. Ainai blakus vienmēr ir bijuši tuvi cilvēki, kas viņu atbalstījuši. Varbūt tāpēc viņa man ir atstājusi par sevi tādu stabilu iespaidu - kā par cilvēku, kas vienmēr stāvējis ar abām kājām uz zemes. Varu pateikt tikai to, ka man viņas pietrūks...

Juris Bartkevičs: - Teātrī pēc pirmizrādēm - agrāk tas bija izteiktāk - kultivējās tādas pasēdēšanas, saviesīga dzīve, runāšanās. Un, cik es metu skatu atpakaļ, tad arī Ainas vīrs Gunārs vienmēr piedalījās visos teātra saietos, vienmēr atrada būtiskus un humora pilnus vārdus par to, kas notiek teātrī. Arī skarbākos gadījumos tie bijuši pateikti apmēram tā, ka dzīve rit tālāk - mēs esam tādi, šajā brīdī mēs varam to, un varbūt rīt mēs varēsim labāk. Gunārs un Aina vienmēr bijuši klāt arī tad, kad teātrī ir bijušas lielas veiksmes. Viņiem bija divas ģimenes: mājās un teātrī, un abas šīs ģimenes saāķējās kopā.

Tas, ko Inese teica par Sātanu un par Dievu... Teātrī ir viss, kas vārās ap cilvēku - gaišais un tumšais, te tas tiek nepārtraukti grozīts un malts.

Vēl gribētos teikt: ja nu teātrī bija kāda sieviete - huligāns, kas gatava uz visādiem neordināriem gājieniem, tad tā bija Aina. Tāpēc arī viņas lomas bija ļoti lielas veiksmes, ļoti augsta profesionālā līmeņa izpildījums. To zina Liepājas publika, Latvijas teatrāļi, mēs paši. Par Ainu var teikt - zupīga. Teātrī ir tāds termins, kas nozīmē, ka cilvēks ar visu savu miesu, asinīm, ķemeni - piedalās. Un es gribu akcentēt tieši šo piedalīšanās momentu gan dzīvē, gan mākslā. Tad rezultāts vienmēr ir pilnasinīgs, tad ir vienalga, vai tu spēlē modernā dramaturģijā vai klasikā, visur rezultāts ir dzīvīgs. Ainai tas bija.

Tāpēc tas skaitlis sešdesmit liek notrīcēt jebkuram cilvēkam, jo tu nesaproti, kā Dievs reizēm tomēr var būt nežēlīgs gan pret šiem cilvēkiem, gan pret līdzbiedriem, kas dzīvojuši ar viņiem kopā.

Aina Karele: - Tas ir tas, ko es sākumā teicu... Edžīt, Aina jau tev arī bija krustmāte...

Edgars Pujāts: - Nu, ja. Bija mums viena noruna, kas palika neīstenota un vairs arī nepiepildīsies... Mēs abi, kā divu paaudžu aktieri, kas nākuši no tās puses, gribējām aizbraukt uz Saldu ar koncertu.

Mani viņā saistīja... Aina bija vienkārša, smeķīga aktrise, kas uznāk uz skatuves un piesaista gan aci, gan dvēseli. Ko es vairāk varu pateikt...

Jānis Kuplais: - Vai tas ir Dievs vai Sātans, nezinu, bet kaut kas viņā bija no Viedā... Savu duci pirmā plāna mīlētājus nospēlēt ar viņu kopā man bija tas gods. Dažreiz par pavisam vienkāršām lietām runājot, pavisam vienkāršu teikumu pasakot, viņa to izdarīja tā, ka šermuļi pa kauliem noskrēja. Viņa bija baltā ragana.

Juris Bartkevičs: - Kau kas izaicinošs viņā bija.

Jānis Kuplais: - Šokējošs! "Mīla zem gobām". Pavedinoša ārprātā. Fantastisks humors. Zupīgums. Temperaments. Tas viss gāja blakām. Momentāla atdeve. Paskatoties atpakaļ, tā pamale dikti gaiša rēgojas, jo ar Ainu bija baigi viegli. Tagad bez Ainas nebūs viegli. Jo Aina bija vesels posms teātrī.

Mēs ar viņu nekad neesam strīdējušies. Nekad. Diskutējuši līdz baltkvēlei, bet nekad neesam pārkāpuši robežu, saplēsušies.

Zigurds Akmentiņš: - Ainas pirmā īstā loma, ja neskaita to meiteni "Indulī un Ārijā", bija "Agrajā rūsā". Es biju viņas tēvs. Atceros skatiņu, kā Aina uzņēma to, ka esmu atbraucis mājās un atvedis kūkas. Tas, ko tās kūkas mums nozīmēja, visa mūsu dzīves nabadzība parādījās caur to, kā viņa paņēma un kā viņa iekoda tajā kūkā! Viņa prata. Prata būt uz zemes un reizē pacelt to skatuviskā augstumā. Viņa nekad nebija sīka. Nekad sīka...

Juris Bartkevičs: - Viss teātris, protams, zināja par Ainas slimību, bet nebija nekādas falšas līdzjūtības, nekas tāds. Jo viņā bija kaut kas veselīgs, ārkārtīgi dzīvelīgs. Pēdējos gados Aina daudz runāja, viņai patika runāt, un galvenais, ka viss, ko viņa teica par teātri, par izrādēm, viss bija gaišs, ar perspektīvu, ar domu, ka visam ir jāiet tālāk.

Zigurds Akmentiņš: - Cik reižu viņa man nav piezvanījusi uz māju un runājusi par teātrim būtiskām lietām. Viņa to prata tik labi...

Inese Kučinska: - Tāpēc, ka viņai gribējās te būt, zināt...

Aina Karele: - Tāpēc, ka tā taču ir visa dzīve...

Zigurds Akmentiņš: - Kad Aina pēdējo reizi saslima, vajadzēja piezvanīt, bet man nepietika spēka to izdarīt. Domāju, nu, 18.maijā es viņai piezvanīšu. Še tev bija!

Inese Kučinska: - Mums ar Herbertu arī bija tāda doma - aizvest viņai puķes 18.maijā. Tā sagadījies, ka tad, kad Ainai ir dzimšanas diena, man ir vārda diena, un, kad Gunāram ir vārda diena, Herbertam - dzimšanas diena, tāpēc mēs vienmēr centāmies atcerēties...