Kurzemes Vārds

05:29 Otrdiena, 14. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Stāsts tomēr nav tik vienkāršs

Līvija Leine

Lai tiktu dzīvoklī, jāuzlauž durvis?

Kad tika saņemta ziņa no Pilsētas domes Dzīvojamā fonda nodaļas, ka J. daudzbērnu ģimenei, kura ar tiesas lēmumu tika izlikta no dzīvokļa, piešķirts cits dzīvoklis, šķita, ka stāsts par šo ģimeni un problēmām ap to varētu arī beigties.

Taču šo pārliecību pātrauca jau otrā rītā redakcijā atskanējušais zvans šā raksta autorei. Sieviete, kura neatļāvās izpaust savu vārdu un uzvārdu, izteica asus pārmetumus, ka raksta autores dēļ nu viņa nesaņems dzīvokli, kas viņai Pilsētas domē esot apsolīts, pirms diviem mēnešiem viņa pat iesniegumu uzrakstījusi. Dzīvoklī pirms tam ilgus gadus dzīvojusi viņas māte, tātad tas pienākas viņai. Nelīdzēja iebildumi, ka raksts publicēts jau pēc tam, kad Dzīvokļu komisija dzīvokli J. ģimenei piešķīrusi. Tāpat viņa negribēja dzirdēt, ka šoreiz gan būtu tā reize, kad vajadzētu piekāpties bērnu priekšā, kas spiesti mitināties šaurā, dzīvošanai nepiemērotā būdā.

Vēl vairāk pārliecību, ka viss ir kārtībā, saārdīja telefona zvans, kas redakcijā atskanēja otrdien. Zvanītāja bija J. ģimenes māte O. Izrādās, divu nedēļu laikā ģimenei nav izdevies tikt pie piešķirtā dzīvokļa atslēgām. Tās paņēmusi kaimiņiene, kura bija iecerējusi iegūt šo nelielo dzīvoklīti sev un atteikusies atslēgas atdot. Kad O. aizgājusi uz namu pārvaldi vaicāt, ko darīt, tur teikuši, kā jāiet pie meistara, kam esot atslēgas atdotas. Taču izrādījies, tas nav tiesa. Lai it kā nomierinātu O., piešķirtā dzīvokļa durvīs bija atstāta zīmīte, ka atslēgas to turētāja nevar namu pārvaldei atdot, jo darbā nav kāds īpašs darbinieks, kam tās būtu jāsaņem.

- Vai tiešām maniem bērniem būs zem laivas jādzīvo? - viņa vaicāja.

Neatlika nekas cits, kā vaicāt bezpeļņas organizācijas "Vecliepājas" direktoram Aivaram Priedolam, kas īsti notiek viņa saimniecībā, kāpēc tik grūti tikt pie atslēgām, ja cilvēkiem orderis piešķirts jau pirms divām nedēļām. Priedola kungs bija atsaucīgs un bija ar mieru pats braukt un noskaidrot šo sarežģījumu. Un tā kopā ar citiem namu pārvaldes darbiniekiem, kurus viņš bija aicinājis līdzi, un arī ar O. kundzi pašu devāmies uz piešķirto dzīvokli. Atslēgas, kā jau tas bija sagaidāms, namu pārvaldē nebija. Tika atsaukta vēl kāda darbiniece, tad izsaukta atslēdznieku brigāde, un beidzot dzīvoklīša durvis tika atdarītas.

Dzīvoklis, kuru J.ģimene bija ar mieru pieņemt, bet kaimiņiene - neatdot, izrādījās divas iegarenas istabiņas ar šauru mezonīnā iebūvētu lodziņu vecā, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados celtās ēkas mansarda stāvā. Jumta pamatslīpnē - virtuve. Logi, durvis savā vietā. Kosmētiskais remonts gadu desmitiem nav bijis. Tumši mitrie plankumi vairākās vietās griestos liecināja par cauru jumtu. Bet apkārt vēdījošais aromāts lika domāt, ka arī ar kanalizāciju viss tur nav kārtībā. Taču O. kundze bija apmierināta ar to. Un ar saimnieces skatu jau samēroja, kā šajā šaurībā sadzīvot viņas astoņu cilvēku ģimenei.

Pašiem tomēr vairāk jācīnās

Tā ir nejauša un nelaimīga sakritība, ka tieši šai ģimenei iznāca aizķeršanās ar atslēgu, apgalvoja Aivars Priedols. Taču, viņaprāt, ir labi, ka ģimene pēc visa pārdzīvotā nav nolaidusi rokas un gatava par sevi cīnīties. Arī tas ir svarīgi, ka ģimenes galvam ir pastāvīgs darbs. Bet viņam arī esot zināmi cilvēki, kas pārtiek no tā, ka ķer uz mola zivis, lasa skābenes, pin un tirgo grozus. O. kundze sacīja, ka arī viņas bērni tā darot. Viena no meitām, kurai tikai četrpadsmit gadu, ar makšķerēm un citiem zvejas rīkiem protot rīkoties kā vīrietis, un ģimene no tā arī lielākoties pārtiekot. Lai iegūtu papildu iztikas līdzekļus (no vīra algas uz visiem astoņiem cilvēkiem paliek tikai 35 lati, jo jāmaksā arī parāds par iepriekšējo dzīvokli), arī O. kundze kopā ar bērniem braukusi uz laukiem, lai piepelnītos, malku kraujot. Lai arī tie bijuši tikai daži lati, tomēr atspaids.

Pilsētas domes sociālo lietu padomnieks Visvaldis Gūtmanis uzskata, ka pirmais, kas šādās krīzes situācijās nonākušajiem cilvēkiem jādara, ir meklēt palīdzību Sociālās palīdzības centrā. Taču ar varu nevienu nevar piespiest to darīt. Ir vajadzīga paša nelaimē iekļuvušā cilvēka līdzdarbība.

Viņš nepiekrīt tam, ka par šādām bēdu ģimenēm Liepājā nedomā. Patlaban tiek izstrādāta Liepājas pilsētas sociālās drošības attīstības programma desmit gadiem. Arī tajā ir ietvertas sadaļas, kā palīdzēt dažādām sociālā riska grupām, kā sniegt finansiālo palīdzību, palīdzēt atrast darbu, nodrošināt viņus ar sociālajiem mājokļiem. Programmu ir izstrādājis Sociālās palīdzības centra direktors Alfrēds Drozda, un pašlaik tā tiek izvērtēta darba grupā.

Visvaldis Gūtmanis arī uzskata, ka gadījumā ar J.ģimeni lielāku aktivitāti varējušas izrādīt pilsētas bērnu tiesību aizsardzības instances. Liels cilvēks var izvēlēties, kur dzīvot - laivu būdā vai zem laivas, bet nekādā gadījumā to nedrīkst attiecināt uz bērniem.

Kā varēja no lielā parāda izvairīties

Kad J. ģimenes četristabu dzīvoklis nonācis bezpeļņas organizācijas "Vecliepāja" pārvaldījumā, parāds par īri un komunālajiem pakalpojumiem sasniedzis jau ap 1600 latiem. Taču pēc līdzatbraukušo speciālistu domām, tas varējis būt mazāks, ja vien būtu domāts, kā ekonomēt tos mazos līdzekļus, kas ģimenei bija. Piemēram, uzstādot ūdensskaitītājus. Tas četristabu dzīvoklī bijis uzstādīts tikai siltajam ūdenim. Pagājušā gada sākumā namu pārvaldes skaitītājus iedzīvotājiem pārdevušas pat uz nomaksu. J. ģimene šo priekšrocību nav izmantojusi. Kā trūcīga daudzbērnu ģimene tā būtu varējusi tos pat dabūt par brīvu. Diemžēl ģimene jau bijusi tādā depresijā, ka vairs nav mēģinājuši kaut ko darīt. Lai līdzīga situācija neatkārtotos jaunajā dzīvoklī, namu pārvaldes speciālisti solīja palīdzēt ūdensskaitītājus uzstādīt vismaz ģimenes jaunajā mītnē. Taču, sacīja Aivars Priedols, katrai ģimenei, kam būs līdzīgas problēmas, šefu klāt nepieliks. Ja cilvēks lūdz palīdzību, viņam namu pārvaldē pastāstot, kādas formalitātes jākārto, visu darāmo pat izdrukājot kā recepti uz lapas, lai kaut ko nesajauktu, bet viss tomēr jākārto pašam.

"Vecliepājas" menedžeris Uldis Vārna ir tas cilvēks, kurš šajā namu pārvaldē lielākoties nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem. Darba esot gana. Pērn ar tiesas lēmumu no dzīvokļa šajā namu pārvaldē izliktas 200 ģimenes, šogad gaidāmi 70 līdzīgi spriedumi. Uldis Vārna saka, ka viņš gan saskaras tikai ar dziļām krīzes situācijām. Lielākais uzsvars viņa darbā - palīdzēt cilvēkiem atrast ceļu uz Sociālās palīdzības centru.

Taču, lai kāda nebūtu attieksme pret šo konkrēto - J. ģimeni, viņaprāt, parādu piedziņa, pat izlikšana no dzīvokļa tikai nodrošina godīgu attieksmi pret kaimiņiem, kuri par īri maksā kārtīgi. Lai arī no vienas puses pret krīzes situācijā nonākušajām ģimenēm tas var likties nežēlīgi. Ja cilvēki patiešām gribot savas dzīvesvietas saglabāt, esot iespējams namu pārvaldē saskaņot parādu atmaksas grafiku, lai nebūtu jānonāk līdz galējam līdzeklim - tiesai. Bet, ko gan var saskaņot tāda ģimene, kur ir viens pelnītājs un tas pats pat ģimenes cilvēciskai iztikšanai nevar nopelnīt?

Uldis Vārna apgalvoja, ka namu pārvaldē ir divi speciāli darbinieki, kuri iet pie parādniekiem uz mājām, runā par iespējām slēgt līgumus par sadarbību, par parādu atmaksu. Ja ir nonākts līdz tiesai, tas nozīmējot, ka visi citi paņēmieni jau esot izmantoti.

Uldis Vārna izteica cerību, ka J. ģimene maksās vismaz par jauno mītni. Eventuāli tas varētu būt ap pieciem latiem mēnesī, bez elektrības un ūdens. Vārnas kungs ir arī pieredzējis, ka cilvēkiem, kuri ilgstoši nav maksājuši par dzīvokli, esot psiholoģiski grūti atsākt regulāri maksāt. Pašlaik viņš regulāri strādā ar pārdesmit līdzīgām ģimenēm.

Bezpeļņas organizācijas "Vecliepāja" apsaimniekošanas daļas vadītājs Normunds Reinholds gan atzīst, ka visas ģimenes, kas tuvojas krīzes situācijai, pat neesot iespējams apzināt. Esot daudz arī ļaunprātīgu nemaksātāju, kuri pārceļas no cita dzīvokļa uz citu, un katrā nākamajā vietā problēma atkārtojas. Pie tam lielai daļai no šīm ģimenēm neesot tādi apstākļi, lai viņi iekļūtu maznodrošināto ģimeņu sarakstā. Bet, uzsvēra Normunds Reinholds, namu pārvaldes ir saimnieciskas organizācijas, un tām nevajadzētu ar iedzīvotāju sociālo problēmu risināšanu nodarboties. To darbinieki gan ziņojot Sociālās palīdzības centra darbiniekiem, kuri darbojas namu pārvalžu telpās, par ģimenēm, kam draud izlikšana, kuras iesūdzētas tiesā. Taču neesot bijis gadījumu, kad sociālie darbinieki ietu pie namu pārvalžu speciālistiem un painteresētos par šādām ģimenēm. Savukārt Aivars Priedols piedzīvojis vairākus gadījumus, kad cilvēki, izlasījuši paziņojumus, ka tiek izvirzīta prasība tiesā, uzreiz samaksā visu parādu. Tāpēc ar nemaksātājiem ir jācīnās enerģiskāk.

Protams, tie dzīvokļi, ko piedāvā no labiekārtotajiem dzīvokļiem izliktajiem cilvēkiem, nav tie labākie. Normunds Reinholds saka, ka agrākajos gados visas īres naudas tikušas novirzītas jaunu māju celtniecībai. Līdz ar to vecās mājas palikušas pabērna lomā. Lai tagad tās sakoptu, nepieciešami ievērojami līdzekļi. Piemēram, nama, kurā tagad ierādīts dzīvoklis J. ģimenei, īres maksas iekasējumi pat desmit gados neatmaksātu jumta un fasādes kapitālo remontu. Tāpēc jumtu mēneša laikā viņš sola tikai pielāpīt. Tāda ir reālā situācija. Un tādu remontējamu namu ir apmēram puse no visām bezpeļņas organizācijas "Vecliepāja" pārvaldījumā esošajām mājām. Vissliktākie nami esot aiz Ganību ielas ezera pusē, kur ir augsts gruntsūdens un lielākoties ir tikai koka ēkas, un to konstrukcijas ir sapuvušas.

Kādi esam šajā pilsētā?

Mēdz jau sacīt, ka krīzes situācijas ir tās, kas parāda, kas mēs esam par sabiedrību un cik katrā no mums ir cilvēcības, līdzjūtības. Daļai ārkārtas situācijā nonākušās ģimenes likstas ir vienaldzīgas, taču netrūka arī to, kuri zvanīja redakcijai, lai paustu savu attieksmi. Lielākā daļa juta līdzi. Taču bija arī tādi, kuri atļāvās pārmest ģimenes tēvam neapdomību, laižot pasaulē savus bērnus. Bet, paldies Dievam, ka tik klajas cietsirdības teorijas atbalstītāju mūsu sabiedrībā nav daudz. Daudz vairāk ir to, kuriem sirds sāp par nelaimē nokļuvušu cilvēku.

Kāds cilvēks drīz vien pēc raksta publikācijas ienāca mūsu redakcijā un piedāvāja šai ģimenei dzīvot viņa lauku mājās, nekādas nomas maksas par to neprasot. Ar Bāriņtiesas starpniecību par to ģimene tika informēta. Taču pēc O.kundzes domām, tas neesot iespējams. Vienīgā strādātāja tad tur būšot tikai viņa. Bērniem jāiet skolā, vecākie bērni uz laukiem neiešot, bet vīram negribētos zaudēt darba vietu, kurā viņš strādā jau vairākus gadu desmitus.

Palīdzību ģimenei - vienistabu dzīvokli uz gadu bez maksas - piedāvāja arī dominikāņu mūki. Vēl kāda sieviete zināja stāstīt par kādu māju Jaunliepājā, kas būtu piemērota šās ģimenes vajadzībām, un aicināja cilvēkus kopējiem spēkiem palīdzēt to iekārtot.

Zvanīja cilvēki, kuri bija gatavi vismaz morāli atbalstīt šos cilvēkus, aicināja aizlūgt par viņiem.

Var uzrakstīt vislabākās programmas, kā radīt sociālo drošību, bet, kamēr mūsu ekonomiskā situācija neatļaus palīdzēt visiem, kas nevar vai neprot sevi aizstāvēt un savu dzīvi sakārtot, līdzīgas situācijas kā ar J. ģimeni var atkārtoties. Un vienīgais viņu glābiņš var būt tikai aktīva līdzcilvēku iejaukšanās, sapratne, atbalsts.

Aivars Priedols mums, šķiroties pēc garās dzīvokļa atvēršanas procedūras, sacīja, ka ar redakcijas palīdzību šī ģimene ir izglābta. Bet vai to darīt būtu tikai redakcijas darbinieku pienākums? Cik tālu mēs varam aiziet savā vienaldzībā pret tiem, kuriem nav paveicies dzīvē, kuri nav spējīgi sevi atrast jaunajā realitātē?