Kurzemes Vārds

03:45 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

PAKĀPIENI

Nataļja, kuru Dievs laikam mīl

Sarmīte Pujēna

NATAĻJA VECVAGARE, dzimusi Asmikoviča, ir 23 gadus jauna sieviete, kura pirms nedēļas saņēma diplomu par Pedagoģijas akadēmijas tūrisma menedžeru studiju programmas beigšanu. Cik viegli vai grūti tas nācis, zina tikai viņa pati un viņas vistuvākie cilvēki. Paralēli studijām Nataļja visu laiku strādājusi Lejaskurzemes Tūrisma informācijas birojā, kur veido iknedēļas izdevumu "Liepāja šonedēļ" un vada ekskursijas, ja tas nepieciešams. Bez tam viņa ir pusotru gadu vecās Aleksandras mamma un Vilmāra Vecvagara sieva.

Nataļja un Karosta

Nataļja jeb Natašiņa (ar uzsvaru uz pirmās zilbes), kā viņu sauc darba kolēģe Monta, par sava diplomdarba tēmu bija izvēlējusies Karostu. Tādai jaunai, trauslai būtnei, manuprāt, varētu būt citas intereses. Taču viņai tā ir Karosta. Kāpēc?

- Tad jāsāk no paša sākuma, - saka Nataļja, - no 1999.gada, kad sāku strādāt Lejaskurzemes Tūrisma informācijas birojā. Vai no 1998.gada, kad apprecējos un atbraucu dzīvot uz Liepāju. Vīrs man parādīja Liepāju un arī Karostu. Kad ieraudzīju Svētā Nikolaja katedrāli - ak Dievs, kā man tā patika! Kad iegāju iekšā - raudāju. Skaists ir arī pats Karostas rajons. Sapratu, ka gribu par to vairāk zināt. Man vispār ļoti patīk cara laiki, Krievijas impērijas un armijas vēsture - jau koledžā valsts eksāmenā rakstīju darbu par Krievijas pēdējo caru. Starp citu, arī mans vīrs ir saistīts ar armiju, viņš ir zemessargs. Augstskolā savukārt Gunārs Silakaktiņš ar savām lekcijām par Karostu ieinteresēja mani. Jau no 1999.gada lēnām sāku krāt materiālus par Karostu, vadīt ekskursijas. Beigās jau bija tā, ka Natašiņa ir vienīgā, kas no gidiem svešvalodās var sakarīgi izstāstīt par Karostu. Otrajā kursā rakstīju kursadarbu par Karostas vēsturiskajiem objektiem, trešajā kursā par tūrisma mārketingu, un es atkal pievērsos Karostai. Tā gluži loģiski nonācu pie diplomdarba "Liepājas Karosta kā patstāvīgs tūrisma piedāvājums šodien un perspektīvā". Sakārtoju visu, kas man bija savākts, pieliku klāt statistiku par Karostu - tūristu atsauksmes, un iznāca diplomdarbs. Tā recenzents Juris Raķis saka, ja par visiem Liepājas rajoniem būtu izstrādāti tādi paši darbi, tad par pilsētas tūrisma attīstības koncepciju nebūtu jābēdā.

Par Karostas iespējām nākotnē Nataļja nešaubās.

- Ja būs sadarbība ar pašvaldību un valdību, jo tur ir daudzi objekti, kas pieder Aizsardzības ministrijai, tad Karostai ir izredzes. Ja Speciālā ekonomiskā zona turēsies pie tā, ka uzņēmējiem, kurus viņi aicinās tur apmesties, būs jāsakopj arī apkārtne, vēsturiskās celtnes, tad ieguvēji būs visi, arī uzņēmēji, jo vēsturiskā vide saistīs interesi arī par viņu biznesu. Arī armijas klātbūtne nevarētu būt traucēklis, jo pat NATO centrā Briselē taču ekskursijas notiek! Un tūristi interesējas gan par Karostas virsnieku pili, gan jauno ūdenslīdēju centru.

Nataļja un Liepāja

Ja nebūtu satikusi Vilmāru, droši vien uz Liepāju nekad neatbrauktu, spriež Nataļja. Nataļja ir dzimusi Dobelē, tur arī skolā gājusi, bet pēc tam iestājusies Jelgavas Mūzikas koledžā. Mācoties koledžas pēdējā kursā, viņa iepazinās ar savu nākamo vīru. Līdz tam Nataļjai bija pilnīgi skaidrs - Rīga. Kaut kas saistībā ar tūrismu.

- Tas man tāds sens sapnis - vienmēr esmu gribējusi būt gide un vadīt ekskursijas grupām, kas brauc uz ārzemēm.

Tagad gan Nataļja uz ārzemēm vairs neraujas. Jo viņai ļoti patīk Liepājā. Un ļoti patīk vadīt ekskursijas te iebraukušajiem tūristiem. Un patīk būt kopā ar vīru un bērnu.

Kad kļuva skaidrs - būs kāzas, vajadzēja meklēt, vai kaut ko atbilstošu savām vēlmēm nevar atrast Liepājā. Tā sagadījās, ka togad tieši pirmo reizi Pedagoģijas akadēmija uzņēma studentus tūrisma menedžmenta specialitātē. Nataļja iesniedza dokumentus, iestājās, apprecējās.

- Tas viss notika apmēram nedēļas laikā.

Nataļja saka - par Liepāju ir divi viedokļi: vai nu šo pilsētu nemīl, vai arī tā ārkārtīgi patīk. Mans pirmais iespaids bija - cik skaista pilsēta, kā man viņa patīk! Tagad Nataļjai ir divas mājas - Liepājā un Dobelē.

Nataļja un Tūrisma informācijas birojs

Mācoties pirmajā kursā, studenti aizvesti ekskursijā uz Lejaskurzemes Tūrisma informācijas biroju.

- Monta pamanīja, ka es ar kursabiedreni sarunājos krieviski (mēs sarunājamies latviski, un Natašai ir pavisam niecīgs akcents - S.P.). Tieši tajā laikā viņai bija radusies ideja par izdevumu "Liepāja šonedēļ", un viņa man piedāvāja patulkot krieviski. Tā kā zinu arī angļu valodu, tad galu galā man arī piedāvāja veidot šo izdevumu. Laikam jau arī tāpēc, ka pamanīja manu interesi par Liepāju un ka biju gatava mācīties.

Tieši tāpat Nataļja iekļuva gidu kārtā.

- Kādu dienu man pateica - Natašiņ, tu proti angļu valodu, te ir iebraukusi viena zviedru grupa - novadi viņiem ekskursiju! Trīcošām kājām un trīcošu mēli es to izdarīju. Ar to arī sākās.

Angļu valodu viņa nekur tā īpaši mācījusies nav, tāpat kā latviešu valodu, un jāpiekrīt Natašai, ka acīmredzot viņai ir ķēriens uz valodām.

- Es vienkārši nekad nekautrējos, runājos, jo zināju, ka bez kļūdām jau neiztiks. Ja braucu uz ārzemēm, vienmēr izmantoju iespēju runāt. Un jau 12 - 14 gadu vecumā man bija ļoti daudz draugu ārzemēs, ar kuriem es sarakstījos angliski. Pēdējā izdevība papildināt angļu valodas zināšanas man bija 2000.gadā, kad mans vīrs bija uz pusgadu aizsūtīts uz mācībām Amerikā.

- Bija Ziemassvētki, kad man uznāca tāda handra, ka es pametu visu, pāris mēnešus nemaksāju par dzīvokli, sakrāju naudu, lai tikai tiktu uz Ameriku un būtu kopā ar vīru. Pavadīju kādu mēnesi Amerikā, un tur es sapratu, ka patiesībā labi runāju angliski.

Skolas laikos Nataļja mācījusies arī franču valodu, un viņas skolotāja reiz pat aizvedusi viņu uz Franciju.

- Laikam kopš tā laika es sāku sapņot par gides profesiju.

Strādājot Lejaskurzemes Tūrisma informācijas birojā un veidojot izdevumu "Šonedēļ Liepājā", Nataļja ir apguvusi vēl vienu - maketētājas - profesiju.

- Kad nevadīju ekskursijas, sēdēju birojā, čikājos ar koreli ("Corall Draw" - S.P.) un visām grafiskajām programmām, kamēr palēnām skatos - kaut kas sāk padoties. Starp citu, tie, kuri visus trīs gadus seko līdzi izdevuma "Šonedēļ Liepājā" pārmaiņām, būs pamanījuši, ka tas izskatās arvien labāk. Nataļja lepojas ar šo izdevumu, jo tāds patiesi nav nevienai citai Latvijas pilsētai. Vēl ir tikai izdevums "Riga this week", un tas ir pavisam kas cits. Paldies par to pienākoties arī domei, kas sapratusi izdevuma lietderību un atbalsta to.

Nataļja un senči

Interese par cara laikiem nav tāpēc, ka Nataļjai senčos būtu caram tuvu stāvoši cilvēki, vismaz viņai par to nekas nav zināms.

- Patiesībā es tikai par vienu ceturtdaļu esmu krieviete, lai gan pasē rakstīts, ka esmu krieviete. Trīs ceturtdaļas manī ir baltkrievu asiņu, jo tēva ģimene nāk no Baltkrievijas un arī pa mātes līniju vecmāmiņa ir baltkrieviete, bet vectēvs nāk no Pleskavas. Tālākos senčos nav īstas skaidrības - viena līnija ir tāda, kas varētu būt saistīta ar poļiem vai ebrejiem, diemžēl vecmāmiņa par to klusē, bet dokumenti kara laikā ir pazuduši.

Nataļjas vīrs ir latvietis, un viņa saka, ka esot pārintegrējusies latviešu vidē, kaut gan dziļi sirdī jūtot - kaut kas jau no tās lielās tautas manī ir. Nataļja skumst, ka pašlaik Krievijā notiek tā, kā tur notiek, bet, kas attiecas uz veciem laikiem, tad lielā valsts ar dižo caru un ietekmīgo galmu viņu vienmēr valdzinājusi.

- Nevaru teikt, ka jūtos piederīga tieši krievu tautai, bet slāviem gan, un mani vairāk interesē nevis Rietumeiropa, bet Austrumeiropa.

Par saviem vecākiem Nataļja runā tā, ka nav šaubu - cik ļoti viņi mīlējuši savu meitu, tik ļoti meita mīl viņus.

- Vienmēr vīram saku - kad pelnīšu daudz naudas, pirmais, ko izdarīšu, aizsūtīšu mammu un tēti kaut kur uz ārzemēm, jo viņi man ir zelta vecāki, viņi man ir tik daudz palīdzējuši, ka es jūtu to kā lielu un neatmaksājamu parādu. Un tagad vecāki strādā, lai palīdzētu iegūt izglītību manai jaunākajai māsai.

Nataļja saka - viņai esot ļoti daudz paziņu un labas attiecības ar daudziem cilvēkiem, bet labākā draudzene ir tikai viena - viņas mamma. Ja ir grūti un vajag parunāties ar kādu, tad Nataļja zvana mammai uz Dobeli.

Nataļja un akordeons

- Mana pirmā profesija ir akordeona mūzikas skolotāja. Žēl atzīties, bet akordeons ir pārdots. Man bija briesmīgi dārgs akordeons tiem laikiem. Vecāki palīdzēja to nopirkt. Tētis vienmēr teica: manai meitai jābūt visam tam labākajam, un, ja koledžā teica, ka parastais veltmeisters, ko spēlēja bērnu mūzikas skolā, vairs neder, tad arī tika nopirkts īstais, smukais koncerta akordeons. Tagad tas ir atgriezies atpakaļ pie manas skolotājas, no kuras mēs to nopirkām. Ļoti vajadzēja naudu dzīvokļa remontam - negribējās vest bērnu mājās, kamēr tur viss nav kārtībā.

Kad redzu klavieres vai akordeonu, rokas kņud joprojām, kā gribas spēlēt. Kad vadu ekskursijas un ieeju Trīsvienības baznīcā, kamēr gaidu grupu nokāpjam lejā no torņa, paspēlēju klavieres. Klusībā ceru, ka kādreiz uz dzimšanas dienu saņemšu dāvanu - sintezatoru.

Nataļja un Aleksandra

- 2000.gadu es kopā ar vīru sagaidīju Amerikā, un tas bija ļoti labs gads. Pirmo reizi es Jauno gadu sagaidīju baznīcā. Palūdzu Dieviņam, lai šajā gadā man būtu bērniņš - vienalga kādā stadijā. Tajā gadā man arī bērniņš piedzima.

Man ir maza meitiņa ar lielu vārdu, saka Nataļja. Aleksandra, jo tieši tādu vārdu Vecvagari devuši savai pirmdzimtajai, piedzima gan visai negaidīti. Trīs mēnešus pirms noliktā laika. Nataļja ir pateicīga dakterēm Vēverei un Medveckai, bez kurām viss varēja beigties pavisam ļauni - gan bērna, gan viņas pašas dzīvība toreiz karājās mata galā. Četrus mēnešus uz savu bērnu Nataļja skatījās caur inkubatora stiklu. Un visas problēmas jau vēl nav beigušās. Taču Nataļja nesūdzas.

- Laikam Dieviņš mani mīl... Jo man dzīvē tomēr vienmēr ir ļoti veicies, - saka Nataļja.

2000.gada beigas gan bija tādas, atceras Nataļja, ka licies - viss brūk.

- Ļoti gribējies būt pirmajā izlaidumā, bet es sapratu, ka netikšu ar visu galā. Kad bērns piedzima sešos mēnešos un bija skaidrs, ka slimnīcā jāpavada vēl četri mēneši, samierinājos, ka būšu otrajā izlaidumā, un paņēmu akadēmisko atvaļinājumu.

Taču, kad četri mēneši bija pagājuši un situācija uzlabojās, visi mudināja viņu iet un likt eksāmenus - nu, tu taču vari! Un Nataļja pārtrauca savu piespiedu atvaļinājumu un patiešām nokārtoja visus eksāmenus.

- Nu laikam taču Dievs man stāv klāt, - viņa atkal piebilst.