Kurzemes Vārds

03:25 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Labs cilvēks. Tikai krāpnieks

Daiga Mikuļska

Viņam vēl nav trīsdesmit. Izskatīgs, uzmanīgs, izdarīgs, prot veikli risināt sarunas pavedienu, radīt gudra, pieredzējuša un uzticama cilvēka iespaidu. Apsola, ka viņa spēkos izdarīt visu, ko vien klients vēlēsies. Sākot no dzīvokļu, citu īpašumu pirkšanas un pārdošanas lietu nokārtošanas līdz viltotu dokumentu sagādāšanai. Protams, par naudu. Jo nekas, nu gandrīz nekas šajā pasaulē nenotiek bez naudiņas starpniecības. Dīvainākais, ka ir ļaudis, kas, daudz nedomādami, velk ārā savus maciņus un jaukajam, izdarīgajam, uzmanīgajam vīrietim dod tik, cik viņš arī prasa. Abas puses šķiet laimīgas un saņēmušas to, ko vēlas. Bet līdz zināmam brīdim.

Kad uz redakciju atnāca Dzintras kundze, viņa sacīja, ka gribot brīdināt citus cilvēkus no kāda veikla krāpnieka izdarībām. Viņa neesot vienīgā, ko trīsdesmit gadus vēl nesasniegušais vīrietis vārdā Saša veikli aptinis ap pirkstu, paliekot parādā 300 ASV dolāru. Iepazinusies ar viņu, kad radiniecei Saša palīdzējis nopirkt dzīvokli. Tad teicis, ka esot no kādas nekustamā īpašuma aģentūras. Pēc neilga laika arī Dzintrai ievajadzējies gudra cilvēka palīdzības un viņa sazvanījusi šo starpnieku. Par 100 dolāru lielu priekšapmaksu vīrietis solījis sagādāt viltotu izziņu no kādas darba vietas, tad palūdzis aizdot 200 dolāru. Tikai pēc tam vairākus mēnešus nācās pacietīgi gaidīt, cerot, ka solītais tomēr piepildīsies. Dzintra vīrieti meklēja gan dzīves vietā, kur viņš nedzīvoja, gan zvanīja uz mobilo telefonu, kas parasti bija izslēgts. Saša viņas sirds mierināšanai uzrakstīja tā saucamo parādzīmi, kuras saturs un izpildījums diemžēl nedod lielas cerības parādu piedzīt tiesas ceļā. Ne jau katru aprakstītu lapiņu tiesa var uzskatīt par dokumentu.

Vissāpīgāk, bet visefektīvāk vienmēr bijis mācīties no savām kļūdām. Uzmanīties no krāpniekiem, neuzticēties, neaizdot savu naudu svešiem cilvēkiem, neizmantot nelicencētu darbā iekārtošanas firmu pakalpojumus, neļaut uz ielas satiktajiem bulgāriem šiverēt pa savu maku kā pa savām mājām - cik par to nav rakstīts un runāts! Taču atkal un atkal viss atkārtojas no jauna. Juristi, padzirdot par tik veikliem darboņiem kā Saša, patiesā nesapratnē groza galvas un nebeidz brīnīties par ļaužu lētticību. Parasti, izvēloties izpalīgu Sašu, bet nevis licenzētu firmu vai zvērinātu advokātu, galvenais arguments ir nauda. Kādēļ maksāt firmai vai advokātam (kuri, starp citu, arī maksā nodokļus), ja visu iespējams izdarīt it kā ātrāk, it kā lētāk, it kā izdevīgāk. Bet galu galā un visbiežāk lielais taupītājs iedzīvojas tādās problēmās, ka par savu Sašam uzdāvināto naudiņu var tikai sapņot mūža garumā. Ja būtu iets godīgs ceļš, vairāk nekā droši, ka samaksāt par nepieciešamajiem pakalpojumiem nāktos ievērojami mazāk.

Dzintras kundze nolēmusi savu naudu atgūt ar policijas un tiesas palīdzību. Tagad, protams, piedzīvojot tik bēdīgu iznākumu, pašai sev jāprasa: kādēļ gan vajadzēja būt tik lētticīgai un ļauties krāpnieka talantīgajai prasmei dabūt tieši to, ko viņš bija iecerējis? Vai šis brīdinājums kādam noderēs? Mācīties no savām vai tomēr arī citu kļūdām - tas jāizlemj katram pašam.