Kurzemes Vārds

05:46 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

ŠĀS NEDĒĻAS NORISES

Šaubu mākoņi virs Eiropas savienības

ANDŽILS REMESS

Birzīs vēl saglabājušās līgodziesmu atbalsis un kaut kur vēl plēn Jāņu ugunskuru pelni, bet jūnija pēdējā nedēļa sākusies, un tas nozīmē, ka dabas procesi jau sāk ripot pretī rudenim. Šim virzienam šonedēļ pieskaņojušās arī politiskās norises, jo rudens un Saeimas vēlēšanas prātā politiķiem, kuri arvien niknāk ecēsies savā starpā, bet Eiropas savienības valstu līderus māc šaubas, vai izdosies iecere rudenī teikt izšķirošo vārdu par savienības paplašināšanos.

Dānijas vadītāji gan mierina, ka viņu valsts, pēc nedēļas pārņemot uz pusgadu Eiropas savienības prezidēšanu, tā teikt, stāvēs un kritīs par to, lai paplašināšanās notiktu paredzētajā laikā. Un tomēr arvien biezāki kļūst šaubu mākoņi, vai oktobra pēdējās dienās Briselē notiekošajā Eiropas savienības valstu vadītāju sanāksmē būs atrisinātas visas pretrunas, lai varētu teikt galīgo vārdu. Jo nupat Spānijas pilsētā Seviljā notikušajā Eiropas valstu un valdību vadītāju sanāksmē parādījās visai dziļas plaisas pat dalībvalstu vidū.

Pati nopietnākā ir paplašināšanās finansēšana, jo Vācija, Zviedrija, Lielbritānija un Nīderlande kategoriski iebilst pret viņuprāt pārāk lielo līdzekļu atvēlēšanu jauno dalībvalstu zemniekiem, un, ja pārējās dalībvalstis sliecas tam piekrist, tad kandidātvalstis izrāda lielu neapmierinātību, uzstājot - ja reiz uzņemamies visus Eiropas savienības pienākumus, tad mums jābūt arī visām Eiropas savienības tiesībām.

Vieglāk būs aizbērt otru domstarpību plaisu starp dalībvalstīm, un tā ir nelegālā migrācija, kas it kā pēkšņi kļuvusi par svarīgāko jautājumu Eiropas politikā un sanāksmē Spānijā pat aizēnoja apspriešanu par to, kā visiem kopā vērsties pret starptautisko terorismu.

Iespējams, Eiropas valstu līderus patiešām nobiedējis imigrantu lielais pieplūdums, kas veicina noziedzību, narkotiku izplatīšanos, prostitūciju, jo tagad katru gadu Eiropā no citiem kontinentiem ieplūst ap pusmiljons nelegālo ieceļotāju. Un tomēr liekas, ka Rietumeiropas valstu vadītāji attapās galvenokārt tāpēc, ka šīs problēmas atrisināšanu par savu galveno lozungu bija izvirzījuši viņu politiskie sāncenši vēlēšanās - labējie populistiskie spēki, un ar to ieguva lielu piekrišanu.

Lai nu kāds arī būtu iemesls, šis jautājums kļuvis vēl aktuālāks arī tāpēc, ka pēc jaunu valstu iekļaušanās Eiropas savienības robežas var izrādīties vēl caurstaigājamākas. Tāpēc arī cauri savstarpējiem pārmetumiem par pārāk liberālu apstākļu radīšanu patvēruma meklētājiem skan rosinājums veidot vienotu Eiropas migrācijas politiku, bet praktiski tas acīmredzot izpaudīsies stingrākos noteikumos ieceļotājiem.

Ja ne aizkavēt, tad vismaz nedaudz sarežģīt Eiropas savienības paplašināšanos var Krievijas saprotamā vēlēšanās iegūt sev lielāku labumu no šī procesa, un tāpēc jārēķinās ar to, ka Maskava arvien vairāk uzsvērs gan minoritāšu tiesību ievērošanu Baltijas valstīs, gan jautājumu par Kaļiņingradas apgabalu, un gan jau izdomās vēl kaut ko.

Tiesa, minoritāšu tiesību ievērošana ir pārāk nodeldēta tēma, un Krievijas pārmetumus Baltijas valstīm pasaulē vairs ne visai uzklausa, it sevišķi pēc tam, kad Latvija, kaut arī ar novēlošanos, tomēr izpildīja starptautiskās prasības. Tāpēc arī nekāda svara nebija Krievijas kārtējam paziņojumam par minoritāšu tiesību pārkāpumiem Latvijā, un par atbildi tam var uzskatīt ASV Kongresā atzinīgi vērtēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sasniegto šajā jomā.

Taču jautājums par Kaļiņingradas apgabalu gan ir ļoti svarīgs trumpis Krievijas rokās. Nupat Maskava to aicināja apspriest četrpusējās sarunās - Eiropas savienībai, Krievijai, Polijai un Lietuvai, taču Varšava un Viļņa negatavojas mainīt vīzu politiku, bet Eiropas savienība nevar piedāvāt tādu risinājumu, kas apmierinātu visus.

Protams, īsti loģiski tas nav, ja Kaļiņingradas apgabala iedzīvotājiem jākārto vīzas, lai nokļūtu pašiem savas valsts citā daļā, taču nevar gribēt arī to, lai Polija un Lietuva ļautu citas valsts pilsoņiem braukt cauri savas valsts teritorijai bez attiecīgām atļaujām.

Nekā citādi kā tikai par māžošanos var nosaukt Krievijas Valsts domes deputāta, kādreizējā Latvijas interfrontes aktīvista Viktora Alkšņa priekšlikumu atcelt PSRS un Vācijas 1939.gada augusta līguma slepeno daļu par Baltijas reģiona sadalīšanu un pārdalīšanu, ar kuru Polija un Lietuva ieguva teritorijas, kas tagad varētu pienākties Baltkrievijai, un tātad tai būtu robeža ar Kaļiņingradas apgabalu.

Tas nav nopietni kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka runā pretī Krievijas pašas principiem nepārskatīt robežas, bet ķeršanās klāt PSRS un Vācijas līgumam nozīmētu, ka Krievija atzīst Baltijas valstu nelikumīgo pakļaušanu 1949.gadā un uzņemas visu atbildību par to.

Tagad, tuvojoties NATO un Eiropas savienības paplašināšanai, starptautiskās politikas ledus kļūst pārāk plāns, lai varētu atļauties mētāties tik riskantiem un slideniem priekšlikumiem, un tāpēc saprotams arī mūsu Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas brīdinājums Saeimai nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus, kas varētu negatīvi iespaidot Latvijas ārpolitiku, tāpat prezidente ieteikusi attiecības ar Krieviju veidot bez priekšnoteikumiem.

Tas nav nekas jauns, tikai aktualizējas šajā lielo pārmaiņu laikā, kad Rietumi uzsver Baltijas valstu lomu būt tiltam ar Krieviju, bet ASV atklāti pasaka, kādēļ tām ir svarīga Baltijas valstu iekļaušana NATO. Viņuprāt, tas ne tikai izbeigtu aukstā kara laika dalījumu, bet arī saglabātu ASV ietekmi drošības nostiprināšanā Eiropā, citiem vārdiem sakot - Savienoto Valstu pozīcijas šajā kontinentā, kuras pēc Vašingtonas domstarpībām ar Eiropas savienību sākušas nedaudz ļodzīties.

Brīdinot Saeimu nepārsteigties ar lēmumiem, Valsts prezidente droši vien bija domājusi arī Igaunijas parlamentā šajās dienās nolemto, proti, nosodīt savas valsts okupāciju režīmus, padomju režīmu pielīdzinot nacistu režīmam, bet tas izraisīja vispirms lielu pārsteigumu, bet pēc tam neapmierinātību Krievijā. Tas jebkuram skaidrs, ka abu režīmu mērķi pēc savas būtības bija vienādi, var runāt tikai par atšķirībām izpildījumā un par sekām, un jautājums vienīgi par to, vai pašlaik ir piemērotākais brīdis to aktualizēt. Un ne jau tādēļ, ka nevajadzētu celt gaismā pārinodarījumus pagātnē, ka labāk samierināties ar tiem, bet cita iemesla dēļ. Nevaru spriest par Igauniju, bet Latvija nav tik sagatavota tā sauktajam informācijas karam, un jāapzinās, ka kopš deviņdesmito gadu sākuma vairākkārt esam zaudējuši šajā karā, ļaujot Krievijai pārliecināt Rietumus un likt tiem izdarīt spiedienu uz mūsu valsti jautājumos par pilsonību un valodu, kuram spējam likt pretī tikai emocijas, nevis pārliecinošus argumentus.

Ja mums pat prātā nevarētu ienākt latviešu leģionārus nosaukt par cīnītājiem par Lielvāciju un nacisma idejām, tad baidos, vai to tik vienkārši izprast ir ne tikai Krievijā, kuru vēl īpaši uztracina propaganda, un ne tikai antihitleriskās koalīcijas valstīs ASV, Anglijā un Francijā, bet arī tajās valstīs, kuras nacistiskā Vācijas bija ieņēmusi.

Ar to tikai gribu teikt, ka mums jābūt gudrākiem un mūsu rīcībai pārdomātākai, lai atkal neiekrītam uz vienkāršām lietām, jo tas, kas mums liekas pats par sevi saprotams, vēl nebūt nenozīmē, ka tā tas liekas arī citur pasaulē, bet nerēķināties ar to nozīmētu ar savu tuvredzību kaitēt pašiem sev. Jo mēs nedzīvojam izolēti no pasaules.

Kas vēl gaidāms šonedēļ?

Mūsu valstī pieņemsies spēkā tas, ko sauc par cīņu par vēlētāju balsīm. Partiju pozīcijas joprojām nemainās, priekšgalā pārliecinoši esot Eināra Repšes "Jaunajam laikam", bet par otro vietu spēkojoties "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" un "Latvijas ceļam", savu popularitāti tikai bīstami zaudē sociāldemokrāti. Taču pašreiz visvairāk aktivizējusies "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā", piesaistot savai kustībai populāras personības. Tikai bailēs no tā, ka citi politiskie spēki it kā mēģinot sadrupināt rubikiešu - jurkāniešu piekritējus, šī kustība izdarījusi lielu kļūdu, sadalot vēlētājus pēc tautības un uzsverot, ka cīnīsies par krieviski runājošo cilvēku balsīm. Jāšaubās, vai cilvēka piekrišanai tai vai citai partijai galvenais kritērijs ir tas, kādā valodā viņš runā, un mēģinājums šādā veidā nostiprināt divkopienu sabiedrību vēlāk var atspēlēties "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" pašai.

Bet pasaulē, nomierinoties stāvoklim uz Indijas un Pakistānas robežas, priekšplānā atkal izvirzās Tuvie Austrumi. Palestīniešu radikālo grupējumu terora akti Izraēlā atkal lika Telavivai meklēt jaunas, iedarbīgākas atbildes metodes, un kārtējo reizi apmulsināja vidutājus ASV, jo prezidentam Džordžam Bušam atkal nācās atlikt paziņojumu par plānu, kā izveidot Palestīnas valsti. Taču par vienu gan šie teroruzbrukumi pārliecināja - ne visi Palestīnā ir ieinteresēti izveidot savu valsti, un pasaules simpātijas atkal nosveras Izraēlas pusē.

Tā šie svaru kausi Tuvajos Austrumos svārstās, te liekot par cietējiem uzskatīt vienus, te otrus, un tā droši vien tie svārstīsies vēl ilgi.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Nesaskaņas Eiropas savienības dalībvalstu vidū apdraud paplašināšanos un tātad arī Latvijas ātrāku iekļaušanos savienībā.

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizīte ASV un Kanādā.

Mediķu streiks.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Uldis Grava sāk pildīt Latvijas televīzijas ģenerāldirektora pienākumus.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Eiropas valstu un valdību vadītāju apspriede Seviljā.

Jauns saasinājums Tuvajos Austrumos aizkavē Palestīnas valsts izveidošanu.

Pāri Eiropai veļas streiku vilnis.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

ASV gaisa ceļotājs Stīvs Fosets sesto reizi mēģina vienatnē ar gaisa balonu aplidot pasauli.