Kurzemes Vārds

23:32 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

"Ja pārbaude beigsies sekmīgi, koncertzāle pastāvēs ilgi"

Kirils Bobrovs

Pēdējā laikā firmas "Lumi‚re" nomātajā "Kursas" klubā notiekošais pelna vislielāko sabiedrības uzmanību. Vai atspirgs tur veidotais kultūras centrs, vai arī tam vēl nav pienācis laiks? Vai aizies pagātnē ilgās konservācijas gadi? Par šo tēmu notika saruna ar firmas prezidentu DMITRIJU JARCEVU.

Šķiet, ka vecais labais klubs jau atdzīvojies un atgūst bijušo popularitāti.

– Jā, koncertzāli es nomāju kopš janvāra. Un gribu pateikties akciju sabiedrības vadītājiem, kā arī Andrim Tammem par to, ka klubs tika saglabāts. Piemēram, krēsli un viss pārējais. Taču mēs to pārņēmām bez jebkādām štata vienībām, varētu teikt, kailas sienas. Nebija apkures, tagad sabiedrības valde palīdzēja to ierīkot. Protams, ar teātra telpām zāli salīdzināt nevar, tam neatbilst ne skatuve, ne lustras, taču koncertzāle ir lieliska. Un lielu mākslinieku viesizrādēm tūdaļ bija piekrišana – nevis vienkārši kaut kādas tur ballītes. Minēšu kaut vai baltkrievu Jautro un asprātīgo klubu, Klāru Novikovu, Zinčuku, Bičevsku, Zadornovu. Cilvēkus piesaista dzīvās tikšanās, tā vairs nav televīzijas bildīte. No dzīvā aktiera mēs diemžēl esam paguvuši atrast. Sekmīgi noritēja arī sporta deju festivāls.

Bet kas klubā notika pirms tam?

– Diskotēkas. Turklāt ar lielām vaļībām. Kāda no politiskajām partijām pasūtīja mūziku un it kā nodrošināja kārtību. Es nevienu no šiem cilvēkiem redzējis neesmu, taču uz mūsu nākamajiem vakariem daudzus iepriekšējos apmeklētājus nevarējām ielaist, kaut gan pie mums dežurē arī policisti. Man teica, ka iepriekšējie saimnieki ļāvuši zālē gan dzert, gan smēķēt, iznācis uzklausīt pat draudus. Arī internetā esot parādījusies lappusīte, kurā rakstīts: "Neapmeklējiet "Kursu"!" Taču viņi aizgāja. Lai arī mūsu diskotēkās būs mazāk publikas, taču būs vairāk kārtības.

Un ar ko tomēr jānodarbojas visvairāk?

– Darbu ir vesels lērums. Piemēram, es centos saņemt atļauju foajē ierīkotajā bārā pārdot alkoholiskos dzērienus, jo teātris sākas ne tikai ar ģērbtuvi, bet arī bufeti. Taču mūsu činavnieki saka: nevar. Biju vairākkārt daždažādās instancēs. Piemēram, bārs jāierobežo ar sienu, bet tajā pašā laikā citām firmām atļauts ierasties un nodarboties ar tā dēvēto izbraukuma tirdzniecību. No malas raugoties, iespējams, tas nešķiet tik svarīgi. Taču, ja mēs kaut ko nopelnīsim, tad varēsim to virzīt attīstībai.

Naudas, protams, vienmēr pietrūkst. Kā tiek uztverti lūgumi sponsorēt tos vai citus pasākumus?

– Vidusmēra pilsoņiem šķiet, ka ar viesaktieriem var labi nopelnīt. Diemžēl tas tā nav. Katram populāram aktierim ir savs zināms reitings, un par uzstāšanos viņš prasa attiecīgu summu, reizēm visai prāvu. Ne visas viņu likmes ir pieņemamas. Turklāt vēl gadījumi, kad visas biļetes pārdotas, ir visai reti, pat Rīgā. Pēdējā laikā tā tas bija tikai ar Rozenbaumu. Bet nauda vajadzīga arī reklāmai, jāmaksā biļešu izplatītājiem, apkopējai jāmaksā, garderobistēm. Reizēm jāizdomā kāds rekvizīts. Es nemaz nerunāju par viesu atgādāšanu no Rīgas un atpakaļ, par ēdināšanu. Skatītāju ērtības labad tagad ieviesti bezmaksas maršruta taksometru reisi – arī izdevumi. Tagad visi saka: "Ved šurp Ļeontjevu!" Nav taču mums tādas naudas!

Naudu sponsoriem mēs arī nelūdzam. Pirmais variants – kaut ko izdarīt zāles labā. Tagad man radusies cerība saņemt jaunus aizkarus. Paredzams remonts tualetēs. Otrais ceļš – nenodrošināto skatītāju grupu atbalstīšana, tas nozīmē, biļešu iegādi skolēniem, piemēram, internātskolas audzēkņiem vai pensionāriem. Šeit plašas iespējas sevi parādīt ir gan lielām firmām, gan pašvaldībai. Protams, arī aktieri nāk pretī, dod atlaides, taču pastāv kāda zināma robeža, citādi viesizrādēm zūd jēga. Bet, kad ierodies televīzijā un lūdz pastāstīt par notiekošo, kā atbilde skan: maksā ragā!

Paniku celt, protams, nav vajadzīgs, taču arī lielīties nevajag. Kā tad varētu raksturot situāciju?

– Es gribētu salīdzināt klubu ar kuģi, kas bijis iekonservēts un kam tagad jāiekļaujas flotes sastāvā. Tam vajadzīga gaitas pārbaude. Ja tā beigsies sekmīgi, tad koncertzāle pastāvēs ilgus gadus. Nomai es savulaik piekritu ne tikai tādēļ, lai turpinātu rīkot diskotēkas, bet tieši tādēļ, lai izveidotu vēl vienu kultūras centru. Lai varētu uzaicināt visu žanru aktierus, izveidot savu teātri, rīkot festivālus, konkursus, dot iespēju uzstāties vietējiem ansambļiem, izveidotu pulciņus. Galvenās priekšrocības ir tādas, ka nav vajadzīgi kapitālieguldījumi, pilsētai nav jātērē nauda celtniecībai. Bet ēkā taču ietilpst pusotrs tūkstotis cilvēku! Faktiski pagaidām klubs dzīvo nevis pēc komercijas likumiem, bet pēc izdzīvošanas principiem. Taču noslīdēt līdz kāzu rīkošanas līmenim tomēr nevar.

Atrašanās vieta, šķiet, ne visus apmierina?

– Tie ir visīstākie maldi! Tas atrodas tikai piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no "Līvas"! Līdz Ūliha ielai var aizbraukt ar autobusu. Kā jau minēju, izmantojam arī maršrutu taksometrus. Vecākās paaudzes cilvēki atceras klubu pēc kādreizējiem pilsētas mēroga pasākumiem. Taču bija arī gadījumi, kad daži no tiesas brīnījās: "Kur tad atrodas tā Zvejnieku aleja? "Boļševiks" – vai tad tāds pie mums bija?" Tā ir jaunatne. Bet pēc tam ar izbrīnu saka: "O, jums ir klavieres! Un pat palma aug!" Visu, manuprāt, izšķir ieradums.

Tad novēlēsim kuģim nemainīgu kursu!