Kurzemes Vārds

10:40 Ceturtdiena, 21. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mani ciemiņi

Otrajā dzimtenē pēc 57 gadiem

Kristīne Pastore

Tas notika pirms aptuveni desmit gadiem, kad liepājniece Inga Lapiņa (tolaik vēl Ķibēna) pēc augstskolas beigšanas strādāja starptautiskā autonomas tīkla "Hertz" birojā lidostā "Rīga". Pie Ingas tieši no lidmašīnas ieradās kāds kungs, stādījās priekšā kā Heincs Hāse no Berlīnes un sacīja, ka vēloties noīrēt automašīnu, lai dotos meklēt vietas Liepājā un tās apkārtnē, kur viņš sagaidījis Otrā pasaules kara beigas un no kurienes nosūtīts tālāk gūstā uz Zaporožji. Inga, kas bija no Grobiņas, atjokoja, ka tādā gadījumā viņai jādodas līdzi, lai palīdzētu viņam šīs vietas atrast, jo tā taču ir viņas dzimtā puse. Toreiz gan no līdzbraukšanas nekas nesanāca, taču sākās divu ģimeņu – Ingas (tagad Pedagoģijas akadēmijas Pieaugušo izglītības centra vadītājas vietnieces) un Jāņa ("Hansabankas" Uzņēmumu apkalpošanas nodaļas Liepājas reģiona direktors) Lapiņu un Heinca un viņa sievas Ingeborgas draudzība. Īsi pirms Jāņiem viņi abi otro reizi apmeklēja Liepāju un tās vietas, kur Heincs ārstējis ievainojumus, Heincs arī atcerējās, kā Liepājā sagaidījis kapitulāciju un kur viņa gaitas veda tālāk.

Heincs un viņa sargeņģelis

Šobrīd Heincam ir astoņdesmit divi gadi, un viņš ir pensionēts ārsts. Tikko vidusskolu beigušu astoņpadsmit gadus vecu jaunekli viņu iesauca dienestā, drīz sākās karš, un mājās viņš atgriezās tikai pēc vienpadsmit gadiem, kad laimīgas sagadīšanās dēļ tika atbrīvots no gūsta. Citus viņa likteņa biedrus notiesāja uz 25 gadiem, un mājās vairums tā arī neatgriezās. Heincs saka: man dzīvē ir bijis ne mazums tādu brīžu, kad tikai par mata tiesu esmu no nāves un tomēr dīvainā kārtā izglābjos. Acīmredzot kāds sargeņģelis sargā. Par šiem brīžiem arī runājām. Starp citu, viens no Heinca sargeņģeļiem ir arī viņa sieva Ingeborga. Mana sapņu sieviete, tā par viņu saka Heincs.

Redakcijā, skatoties fotogrāfijas, kurās redzama karā izpostītā Liepāja, viņš saka: man gan toreiz nešķita, ka pilsēta ir tik briesmīgi izpostīta. Par mūsu pilsētu un šejienes cilvēkiem viņam esot vislabākās atmiņas. Īpaši jau par jaunajām un skaistajām latviešu māsiņām, kas ievainotos aprūpējušas. Māsiņas dzīvojušas turpat pretī hospitālim, kas atradās Kuršu ielā. "Viņas bija tik jaunas un skaistas, bet mūsu bučas bija tik nevainīgas un šķīstas," Heincs kļūst mazliet sapņains. Un atceras arī kādu krievieti Zinu Kušnarenko, ar kuru karš viņu saveda kopā Krievijā. Tā patiesi bijusi īsta mīlestība. Bet karš viņus atkal izšķīra.

Berlīne kritusi. Tas nevar būt!

Latvijā Heincs nonāca 1944.gada septembrī ar kuģi. Viņu kopā ar daudziem citiem vācu armijas virsniekiem izsēdināja Rīgā, lai tālāk katrs dotos uz savu karaspēka daļu. Heincam bija jānokļūst Cēsīs, taču karadarbības dēļ tas vairs nav bijis iespējams. No to dienu virsbriesmīgākajiem notikumiem viņš atceras, kā padomju armija ieņēmusi Rīgu. Heincs devies Liepājas virzienā, un pie Priekules viņu ievainoja kājā, tāpēc nosūtīts uz Liepāju ārstēties. Tolaik vāciešiem bijis noteikums – ārstiem ir jāizvērtē ievainojums. Ja tas ir tik smags, ka var ārstēt ilgāk par sešām nedēļām, ievainotais nekavējoties jāsūta mājās. Ja var izārstēt ātrāk, tas jādara turpat uz vietas. Heinca ievainojums novērtēts kā turpat ārstējams, un tā viņam iznācis pa laikam pavadīt dažādos hospitāļos: gan Kuršu ielā, gan tagadējās 5.vidusskolas ēkā, gan arī Karostā. Tur arī viņš sagaidījis kapitulāciju. Atceroties to, Heincs stāsta: "Todien hospitālī par godu kara beigām rādīja kino, un visur dzirdējām saucam, ka Hitlers ir kritis. Lai nu ko, bet tam, ka kritusi Berlīne, mēs neticējām, tomēr tā izrādījās taisnība."

Visgardākā šokolāde mūžā

Atceroties, kā guvis ievainojumu, Heincs atceras arī kādu jauku brīdi. Tas noticis netālu no Priekules. Viņa kāju apkopis vienkāršs latviešu sanitārs. "Ieraudzījis manus dzimšanas datus, viņš redzēja, ka nākamajā dienā man aprit divdesmit četri gadi," stāsta Heincs. "Un sanitārs man uzdāvināja divas šokolādes tāfelītes. Tā ir gardākā šokolāde, kādu savā mūžā esmu ēdis!"

Ar zagtu motociklu mēģina glābties

Kad pirmie prieki par kara beigām bija norimuši, Karostas lazaretē pie ievainotajiem vācu kareivjiem ienācis galvenais ārsts un sacījis: "Jums ir divas iespējas: tūlīt pat doties prom, kur acis rāda, un varbūt kaut kā nokļūt savā dzimtenē vai arī gaidīt, ka kuru katru brīdi ieradīsies padomju armija un savāks jūs. Tad jūsu likteni paredzēt nevaru."

Heincam bija skaidrs – jābēg. Izgājis no lazaretes, viņš nokļuva līdz jūrai, diemžēl visi peldlīdzekļi, ar kuriem vēl bija iespējams mēģināt bēg, jau bija prom – pēdējā laiva devās ceļā īsi pirms viņa ierašanās. Turpat netālu viņš ieraudzīja kādu pamestu motociklu, ar kuru cerēja tikt līdz Skrundai, kur atradās viņa daļa. Motociklam gaismas nebija, iestājās tumsa, bet viņš turpināja ceļu. Jau ticis aiz Grobiņas, sastapis vairākus vācu karavīrus, kuri brīdinājuši, lai tālāk nebraucot, jo padomju armija ir klāt. Šo satikšanos Heincs uzskata par vienu no laimīgajām nejaušībām, jo ir pārliecināts: ja nebūtu viņus sastapis, ieskrietu krievu zaldātiem tieši rokās, un dzīvs nebūtu palicis. Tā viņš atgriezās lazaretē un gaidīja savu likteni.

Vērtīgie zābaki

Pēc divām dienām padomju kareivji bijuši klāt un vispirms atņēmuši gūstekņiem visu, kas vērtīgs. Pistoli Heincs bija paspējis izmest, bet pulksteni noslēpt aiz cepures atloka – vēlāk tas viņu glābis no bada nāves. Viens no padomju armijas virsniekiem runājis vāciski. Viņš sacījis: esiet mierīgi, ar jums nekas slikts nenotiks. Ar to gan rēķinieties, ka viens vai divi gadi būs jāpavada gūstā, bet tad jūs atbrīvos. Tagad Heincs saka: tas gan bija melots, es gūstā Zaporožjē pavadīju līdz pat 1949.gada beigām, bet citi palika uz mūžu.

Bet vēl pirms tam bija kāds gadījums, kad Heincs atkal tikai par mata tiesu izspruka no nāves. Tas notika pa ceļam no lazaretes uz staciju. Pretim kolonnai ar sagūstītajiem vāciešiem nāca divi padomju armijas kareivji. Ieraudzījuši, ka Heincam kājās ir ļoti labi zābaki, izrāva viņu no ierindas, nogāza gar zemi un novilka zābakus. Bet tad sāka kauties paši savā starpā, lai guvumu sadalītu. Viens no viņiem, lai būtu vieglāk kauties, nometa arī savus zābakus. Attapies no pirmā izbīļa, Heincs paķēra tos, uzrāva kājās un, cik vien ātri kājas nesa, joza pakaļ ierindai, lai gan zābaki bija vismaz trīs izmērus par lieliem un skriet nebija viegli. Viņš ir pārliecināts: izkāvušies zagļi noteikti viņu būtu nogalinājuši. Bet, nonācis stacijā, viņš nekavējoties nočiepto zābaku stulmus sagriezis stērbelēs, lai arī tos kāds neiekārotu.

Ziemassvētku vakarā – ceļš uz mājām

Lai gan bijusi vienošanās, ka līdz 1947.gadam visi vācu gūstekņi būs atbrīvoti, tā tomēr nav noticis. Tie, kas sākuši protestēt, nekavējoties pazuduši bez vēsts. Zaporožjē, kur bija arī Heinca nometinājums, bija daudz dažādu radošu profesiju vācu gūstekņu, tāpēc tur notikusi arī plaša kultūras dzīve: gūstekņi uzveduši teātra izrādes un pat operas. Tur arī Heincs sācis domāt, ka vēlas studēt medicīnu. Kādam likteņa biedram bijušas vairākas medicīniska rakstura grāmatas, tās viņš brīvajos brīžos lasījis. Bet bada laikos izdevīgi pārdevis savu pulksteni, un tas palīdzējis izdzīvot.

Tomēr atbrīvošana nenāca. Pēc dažiem gūstā pavadītiem gadiem Heincam izvirzīta apsūdzība, ka viņš pirms kara esot bijis hitlerjūgenda vadītājs (Heincs saka: bet tam es tolaik biju par jaunu), tad meklētas dažādas citas apsūdzības, lai tikai nebūtu jāatbrīvo. Pēdējo gadu vajadzējis pavadīt pat stingrā režīma nometnē. Un atbrīvošana atkal esot viens no viņa dzīves brīnumiem. Kādu brīdi Heincam iznācis karot kopā ar kādu virsnieku, kas bijis izteikts antifašists. Laimīgā kārtā viņam ar dokumentiem izdevies to pierādīt, un tas bijis iemesls viņa atbrīvošanai. Jau dodoties prom, stacijā viņš sastapis ap 250 savējo. Tas bija 1949.gada Ziemassvētku vakars. Viņš redzējis, ka tie rāda ar rokām, ka viņiem piespriesti 25 gadi ieslodzījuma. "Es taču arī varēju būt viņu vidū, tikai brīnums mani no tā paglāba," saka Heincs.

Vai sajucis prātā?

Māju Berlīne, kur atgriezties, Heincam vairs nebija. Viņa vecākiem pirms kara piederēja neliels gaļas veikals. Par to viņa tēvs nomocīts padomju koncentrācijas nometnē, bet māte bija kļuvusi par vienkāršu fabrikas strādnieci. Heincs apmeties pie onkuļa, kas prasījis: ko nu tu domā darīt? Viņš sacījis: gribu studēt medicīnu. Pavisam nopietni onkulis teicis: laikam jau esi sajucis prātā. Onkulis spriedis ļoti reāli – Heincam nav ne naudas, ne kur dzīvot, turklāt medicīnas studijas ir tik ilgas. Viņaprāt, tas nebija iespējams. Tomēr Heincs pierādījis, ka ir gan. Savu pirmo ārsta algu viņš saņēmis 38 gadu vecumā.

Liepāja – otrā dzimtene

Pirms septiņiem gadiem Heincs un Ingeborga pirmo reizi atbrauca uz Latviju. Šoreiz viņš saka: Liepāja ir ļoti pārvērtusies, kļuvusi skaistāka. Viņš to sauc par savu otro dzimteni. "Varbūt ir par skaļu teikts, bet toreiz, kara laikā, man bija tāda sajūta, ka mēs, vācieši, cīnāmies par Latviju," teica Heincs. "Un es nezinu, ko par mums domāja un sacīja paši latvieši, bet mēs sadzīvojām ļoti labi."