Kurzemes Vārds

05:53 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Ar kustībām pret slimībām

Kristīne Pastore

Iepazīstināšanai
DACE NIĶELE
Fizioterapeite, strādā Centrālās slimnīcas Fizikālās terapijas nodaļā,
beigusi 10.vidusskolu,
Fizkultūras institūtā ieguvusi fiziskās kultūras pasniedzējas specialitāti, Latvijas Sporta akadēmijā – fiziskās rehabilitācijas specialitāti, Medicīnas akadēmijā – Fizioterapijas pasniedzējas kvalifikāciju,
specializējusies ārstnieciskajā fizkultūrā, apguvusi masiera prasmi, pie dakteres Aijas Kauliņas mācījusies Vojta terapijas pielietošanu zīdaiņu ārstēšanā, apguvusi manuālo un šogad arī viscerālo manuālo terapiju.
Pagājušajā gadā apbalvota ar Pilsētas domes Atzinības rakstu par pašaizliedzīgu darbu liepājnieku veselības labā.

Savu profesionālo ceļu DACE NIĶELE ir gājusi ļoti mērķtiecīgi un apzināti. Lai gan, tāpat kā jebkurai meitenei, skolas laikā arī viņai domas par nākamo profesiju diezgan bieži mainījušās, augstskolas laikā ātri vien izkristalizējušās pamatintereses. Un tām tad viņa arī sekojusi, kļūstot par diplomētu fizioterapeiti, kura turklāt apguvusi un turpina apgūt dažādas citas ar pamatprofesiju saistītas specialitātes. Dace saka: šis ceļš patiesībā ir nebeidzams, jo strauji nāk klāt aizvien kas jauns. Cita lieta – vai visus šos jaunumus ir iespējams izmantot fizioterapeites darbā slimnīcā. Fizikālās terapijas nodaļas vadītāja Mirdza Grīnfelde neslēpj, ka Dace nodaļā ir ļoti vērtīga speciāliste, ar kuras palīdzību un neatlaidību (kas, viņasprāt, nozīmē arī darba mīlestību) daudz smagi slimu pacientu atguvuši veselību.

Fizioterapija – ārstēšana bez zālēm. Arī ar kustībām

Fizioterapijai veselības atgūšanā ir aizvien lielāka vieta. Dace saka: vismaz pēdējo desmit gadu laikā noteikti. Ja līdz tam daudzu slimību ārstēšanā par galveno uzskatīja zāles un mierīgu gulēšanu, tad tagad taktika mainījusies – svarīga vieta atveseļošanās procesā ierādīta kustībām. Un tas ir darbiņš Dacei, jo tur sākas fiziskā rehabilitācija, tātad vingrošana, kas sākumā var būt pat pavisam elementāras kustības. Viņa ir tā, kura slimniekiem pēc pārciesta insulta palīdz celties un kustēties, daudziem pat no jauna staigāt. Viņa teic, ka tas ir ļoti smags un fiziski grūts darbs, kurā būtu vajadzīgs kārtīga vīra spēks, jo iesākumā trauslajai Dacei bieži vien šie slimnieki ir jācilā gandrīz vai uz rokām. Līdzīgi ir arī ar slimniekiem, kas atveseļojas pēc dažādām traumām. Bet viņa to dara, zinot, ka šī darbošanās var palīdzēt. Tikai nereti to negribot saprast pats pacients. Tad atveseļošanās ceļš ir daudz garāks nekā tad, ja pašam ir gribasspēks sev palīdzēt. Neiroloģijas un Traumatoloģijas nodaļas ir tās, kur Dace ik dienas darbojas ar slimniekiem, lai palīdzētu viņiem atgriezties iepriekšējā dzīves ritmā. Un vēl viņa darbojas ar jaundzimušajiem bērniņiem Perinatālās aprūpes centrā. Starp citu, pie Daces apgūt iemaņas brauc arī topošās fizioterapeites no Medicīnas akadēmijas.

Dace saka: ar pareizām kustībām, pareiziem vingrojumiem ir iespējams ārstēt neskaitāmas slimības un vainas. Piemēram, arī dažādas hroniskas saaukstēšanās slimības, kas īpaši raksturīgas bērniem. Vai atkal muguras sāpju gadījumos un pēc muguras operācijām. "Tikai atkal – fizioterapeits ir tas, kurš var tikai palīdzēt, būt klāt ar padomu un parādīt pareizos un noderīgākos vingrinājumus, bet īstais melnais darbs, ikdienas vingrojumi ir jāizpilda pašam slimniekam, turklāt tas ir jādara regulāri, lai būtu rezultāts," stāsta Dace. "Jo es ar katru slimnieku esmu kopā tikai piecpadsmit minūtes dienā. Viss pārējais laiks ir viņa paša rīcībā, un tas, vai viņš izvēlēsies pats sev palīdzēt, vai visu gaidīs tikai no manis, ir atkarīgs no katra paša. Tāpēc ir ļoti labi, ja šādā reizē slimajam cilvēkam ir klāt tuvinieki, kas viņu uzmundrina un arī palīdz."

Profesijas izvēli noteica sports

Fizkultūras institūtu par savu nākamo mācību iestādi pēc vidusskolas beigšanas Dace izvēlējas likumsakarīgi. Viņas tēvs Ēriks bijis kaislīgs ūdenstūrists, un līdz ar to šis vaļasprieks skāris visu ģimeni. Dace stāsta, ka visi kopā ar citiem tādiem pašiem fanātiķiem izbraukājuši dažādas upes un ezerus, Ļenu un Baikāla ezeru ieskaitot. Tas bijis patiešām aizrautīgi. Dace tolaik spēlējusi basketbolu, bet, kad veselības problēmu dēļ viņai tas aizliegts, tēvs viņu aizvedis uz smaiļošanas nodarbībām. Tas bijis ļoti interesanti, lai gan sākumā Dace bijusi vienīgā meitene, pārējie visi zēni.

Sporta nodarbības arī bijušas tās, kas noteikušas Daces tālāko izvēli – Fiziskās kultūras institūtu. Un jau pavisam drīz viņa sapratusi, ka, lai arī tur mācās, par sporta skolotāju diezin vai vēlēsies strādāt. Izvēli par labu medicīnai izdarījusi, mācību laikā dodoties praksē uz ārstniecības iestādēm. Ārstnieciskā fizkultūra populāra bijusi jau tolaik, bet nākamajā gadā pēc tam, kad Daces kurss beidza augstskolu, nu jau tajā pašā, bet par Sporta akadēmiju pārdēvētajā mācību iestādē uzņemts pavisam jauns kurss – fiziskās rehabilitācijas speciālisti. Tā kā skolā īpaši jaunos fizkultūras skolotājus nav vajadzējis, Dace izlēma turpināt izglītību, kas jau pavisam nopietni deva iespēju strādāt ārstniecībā. Un jau pavisam skaidri apzinājās savu ceļu, kuru arī turpināja.

Kā jaunā fiziskās rehabilitācijas speciāliste Dace atgriezās Liepājā un iestājās darbā sanatorijā, kas diemžēl pēc trīs mēnešiem pārstāja darboties. Palikusi bez darba, viņa sāka strādāt Bērnu namā, bet jau pavisam drīz paralēli tam – arī Centrālajā slimnīcā. Tagad tur aizvadīti septiņi gadi, un Dace joprojām saka: profesijas izvēle bijusi pareiza! Viņai šis darbs patīk, jo neviena diena nav līdzīga iepriekšējai, katru dienu ir kas jauns, un turklāt vēl prieks par tiem cilvēkiem, kam esi varējusi palīdzēt. Prieks pat arī tad, ja cilvēks, kurš līdz tam ir bijis piekalts gultai, var jau piecelties sēdus un pārvietoties kaut vai ar speciālajiem ratiņiem. Arī tas ir liels sasniegums un dod cerības, ka cilvēks atveseļoties pavisam. Tikai jācīnās, jākustas, jāvingro.

Lai gan nopietni par citiem piedāvājumiem attiecībā uz darbu viņa neesot domājusi, Dace tomēr ļoti cer uz pamatīgām izmaiņām veselības aprūpes finansēšanā. Tūlīt gan viņa piebilst, ka cenšoties šīm problēmām neļaut aptumšot savu dzīvi, jo, būdama nikna un saīgusi, viņa diezin vai spēšot palīdzēt slimajiem. Tāpēc Dace prot pasmaidīt gan par sevi, gan par dzīvi vispār un priecāties par to, kas ir, nevis bēdāties par to, kā nav. Kā tas izdodas? Viņa saka: tāds man raksturs!

Pēdējais jaunums – viscerālā manuālā terapija

Dace neslēpj: šobrīd, ja vien ir vēlēšanās, iespējas papildināt zināšanas un apgūt kaut ko jaunu ir daudz. Cita lieta, ka visi šie kursi ir ļoti dārgi un pašam par to ir jāmaksā, tāpēc ne visu var atļauties. Tomēr savu iespēju robežās viņa cenšas to darīt. Pēdējais jaunums, ko Dace apguvusi šogad, ir viscerālā manuālā terapija. Viņa skaidro: vienkāršā valodā runājot, tā ir iekšējo orgānu ārstēšana ar rokām, stiepjoši un dažādi citādi iedarboties uz tiem. Lai būtu vieglāk šo jaunumu saprast, viņa precizē: pēc dažādām operācijām, kaut vai apendicīta, izmainās arī citu iekšējo orgānu stāvoklis, un tāpēc tie jaunajā situācijā var sākt sāpēt, lai gan tajos nav nekādu bojājumu. Tā ir smalka metode, kuru vismaz pagaidām Dace savā darbā nepielieto un, kā pati prognozē, diezin vai arī pielietos, jo tā nav domāta akūtu slimības uzliesmojumu ārstēšanai. Taču esot izmēģinājusi, palīdzot draudzenēm un arī kolēģiem. Metode darbojoties.

Varbūt privātbiznesu?

Par to gan Dace šaubās – diezin vai viņa būšot tā, kas sāks privātu biznesu savā specialitātē. Lai gan tā būtu iespēja likt lietā un piedāvāt arī savas prasmes ne tik tradicionālajās prasmēs. Kāpēc Dace to nevēlas? Viņa saka: dažādu sporta klubu, kur darboties un sportot veseliem cilvēkiem, pilsētā netrūkst. Viņas specialitāte esot palīdzēt tiem, kam veselība klibo. Tikai to vidū lielākoties ir cilvēki ar zemāku maksātspēju, un tāpēc diezin vai varētu samaksāt privāti praktizējoša speciālista pakalpojumus. Tādēļ viņa no visas sirds cenšas to darīt slimnīcā.

Vai stāsts par kurpnieku bez kurpēm?

Par sevi Dace saka: jā, man pašai sev arī vajadzētu veltīt vairāk uzmanības un pievērsties kaut vai vingrošanai. Bet tas ir gandrīz kā stāstā par kurpnieku, kam pašam trūkst kurpju. Arī savai deviņus gadus vecajai meitai Danai viņa par visu varu vingrot nespiež. Meitas aizrautība šobrīd esot dziedāšana ansamblī "Gaismiņa". Vienubrīd Dace savā brīvajā laikā braukājusi uz Vērgali, kur vadījusi vingrošanas nodarbības sieviešu klubā "Kates", bet šobrīd vairs ne. Toties viņas aizrautība esot dārziņš. Un vēl grāmatas. Viņa smaidot atzīstas, ka meitas iespaidā arī viņu šobrīd pārņēmusi poteromānija – lasot grāmatas par bērnu mīluli Hariju Poteru visas pēc kārtas.