Kurzemes Vārds

22:20 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Lodes pieklusušas un kritušie apglabāti, taču iedzīvotājiem ticība uz mieru vēl nerodas

Andrejs Rjabcevs

Cilvēki pelēkām sejām un noplukušām drēbēm, absolūta nabadzība un strauji progresējoša noziedzība. Bezcerība dvesmo no katra mājas kakta un katra cilvēka elpas vilciena. Aptuveni tāds bija mans sākotnējais priekšstats par Bosniju - valsti pie Adrijas jūras. Un nav jau arī brīnums, ka šī kādreiz karadarbībā ierautā valsts manā apziņā saistījās ar kaut ko tik negatīvu un pesimistisku - cik vien sevi atceros, priekšstats par šo valsti veidojies no televīzijas pārraidēm, kurās tiek rādīti asiņaini kadri no Sarajevas, Tuzlas vai citām Bosnijas un Hercegovinas pilsētām. Tāpat arī kliedzoši virsraksti no laikrakstu un žurnālu ārzemju ziņu lappusēm par kārtējiem terora aktiem šajā valstī veido viedokli sabiedrībā par Bosniju un Hercegovinu. Kāda tad patiesībā ir šī zeme, cik droši tur var staigāt pa ielām un vai tur katrs parka nostūris tiešām ir mīnēts? Tie bija jautājumi, kas mani tirdīja, pirms jūlija pašā sākumā man un grupai Latvijas krieviski rakstošo žurnālistu gadījās nokļūt informatīvā vizītē Bosnijā un Hercegovinā, precīzāk - Sarajevā.

Tūristu kūrorts bez pašiem tūristiem

Ar mani tā gadās ļoti reti, bet, atgriežoties no Bosnijas, jau nākamajā dienā, pārskatot tur uzņemtās bildes, gribējās tiešām atkal kāpt lidmašīnā un doties vismaz mēnesi ilgā braucienā pa Bosnijas lielākajām un arī ne tik lielām pilsētiņām, iepazīties vēl tuvāk ar vietējiem cilvēkiem, pieņemt viņu ikdienu un iekļauties viņu vidē - tik ļoti šī zeme savaldzina un apbur tūristu. Tiešām savādi, bet valsts ar trijām etniskajām grupām, desmit apgabaliem, 14 parlamentiem, 3 galvenajām reliģijām, 3 prezidentiem, 2 likumdevējvarām un vēl daudzām līdzīgām neparastībām tomēr spēji atgūstas no kara nodarītā posta pavisam. Ainas, ko redzēsit, pastaigājoties pa Sarajevu vai kādām tuvējām pilsētiņām, nebūt neliekas tik šausminošas, kādas tās bija mūsu apziņā pirms tam.

Kad ejam pa vienu no galvenajām ielām, kāds mūsu pavadonis no SFOR (miera uzturēšanas spēki) iejautājas: "Vai esat kaut ko dzirdējuši par šo ielu?" Sākotnēji liekas - tiešām ikdienišķa iela, bez kādām sevišķām iezīmēm. Jā, ceļa malā kaut kur redzamas arī saspridzinātas mājas, ložu caurumu izdangātas sienas, bet ne ar ko īpašāku šī iela neatšķiras. Pavadonis paskaidro, ka tā, izrādās, ir bijusi tā saucamā Mirusī zona vai ieleja, kur deviņdesmito gadu sākumā dzīvu cilvēku nevarēja ieraudzīt. Tas tāpēc, ka abpus ielai ir augstas celtnes, kurās ļoti labi varēja paslēpties snaiperi. Viņu uzdevums bija šaut uz ikvienu, kas parādās uz ielas vai brauc mašīnā, tāpēc arī visiem bija aizliegts tuvoties šai ielai.

Varbūt, ja es Bosnijā būtu ieradies dažus gadus agrāk, tad skats un viedoklis būtu pavisam cits un tad arī vairāk būtu jūtama graujošā kara ietekme, bet šobrīd ar dažādu pasaules fondu piešķirto (militārpersonas gan labprātāk lieto vārdu aizdotā, jo neviena lielvalsts vai starptautiska organizācija nevēlas naudu dāvāt tikai palīdzībai - visi sagaida, ka ieguldītā nauda ar laiku arī atgriezīsies) finansējumu šī zeme lēnām no postažas pārvēršas tūristu kūrortā, kāda tā bija pirms karadarbības uzsākšanas. Tāds priekšstats vismaz palika man - Bosnija ir tūristu kūrorts ar kalniem, arbūziem, melonēm, vīnogām, kuras noplūc turpat no sētas koka vai pakāpjas augstāk kalnos, tikai ar vienu būtisku niansi - šajā kūrortā šobrīd vēl trūkst tūristu.

Varbūt zināmā mērā arī tā varētu būt šīs zemes pievilcība, ka tur joprojām cilvēki ir spējuši pasargāties no amerikāniskuma, kas līdz ar tūristu straumēm ieplūst jebkurā daudz maz interesantā valstī. Katrā ziņā var redzēt stipru atšķirību vietējo attieksmē pret tūristiem, piemēram, tajā pašā Briselē, kur, pa ielu ejot, gandrīz trešdaļa cilvēku runā angliski savā starpā, nemaz neskaitot tos tūkstošus tūristu, kuri, vienkārši apkrāvušies ar fotoobjektīviem un dažādiem suvenīru maisiņiem, klīdīs pa vecpilsētu. Mums pat izdevās Briselē uzdurties virsū vairākām latviešu grupām. Savukārt Bosnijā un Hercegovinā neko tādu tik bieži neredzēsi. Jā, ir arī tūristi, bet tik nožēlojamā skaitā, ka gandrīz nav manāmi. Līdz ar to arī pašiem vietējiem ir lielāks prieks uzzināt par tavu zemi kaut ko vairāk, parunāties.

Nelielajā viesnīciņā kalnos, kurā mēs dzīvojām, saimniece prata katram klientam pateikt kādu uzmundrinošu vārdiņu, centās iepazīties ar katru. Radās priekšstats, ka cilvēki Bosnijā ir daudz krāsaināki un atsaucīgāki nekā lielā daļā Eiropas valstu, kurās esmu bijis. Mēs par šo lietu runājām arī ar mūsu pavadoņiem no SFOR spēkiem, kas atzina, ka tiešām karš un pārciestās bēdas ir izmainījušas vietējos. Viņi grib un aicina arī citus priecāties par katru jaunu dienu, kas tiek pavadīta bez ložu svilpšanas un mīnu sprādzieniem.

Lodes ir pieklusušas, bet cerības vēl nav

Šobrīd karadarbība Bosnijā ir pārtraukta, un NATO miera uzturēšanas spēki SFOR, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas kaujinieki un policija šobrīd situāciju kontrolē. Kad prasām militāristiem, vai tiešām nav šaubu, ka karš te varētu atsākties, viņi neslēpj: ja valsti pametīs starptautiskie miera uzturētāji, karš var sākties vienas dienas laikā. Joprojām visā Bosnijā izvietojušies dažādi radikāli noskaņoti grupējumi, kas joprojām vēlas uzturēt asinsatriebību par kara laikā nogalināto brāli, biedru vai varbūt vienkāršu iedzīvotāju.

Mūsu vizītes laikā Bosnijā dodamies arī uz kādu nelielu ciematiņu pie Dobojas, kurā ir dislocēti Baltijas valstu kaujinieki; šobrīd gan tur ir lietuviešu kaujinieki, un mums izdodas sastapt tikai divus latviešus. "Tā nu ir izveidota struktūra, ka, lai arī šobrīd galvenais sastāvs ir lietuvieši, jābūt pa diviem pārstāvjiem arī no Latvijas un Igaunijas. Tas tāpēc, lai mēs tiešām varētu saukties par Baltijas valstu bataljonu," smejoties skaidroja viens no latviešiem. (Brauciena laikā žurnālistiem gan tika izvirzīts noteikums, ka visas tikšanās un sarunas notiek on-background (šis termins latviešu valodā netulkojas). Tas nozīmē, ka mēs iegūto informāciju drīkstam iegaumēt savai zināšanai, kā arī varam to vēlāk publicēt, tikai tādā gadījumā mums ir aizliegts norādīt informācijas avotu. Tāda nu ir kārtība NATO un SFOR, jo tur pieņemts, ka ar presi drīkst runāt tikai noteiktas amatpersonas).

Tieši tāpēc, lai mazinātu iespēju izcelties atkal jauniem bruņotiem uzbrukumiem un notikt atkal jaunām traģēdijām, SFOR spēki, arī Baltijas grupa, darbojas īpašā programmā "Harvest". No angļu valodas šis vārds tulkojas kā ražas savākšana, un tā tas arī ir - tikai militarizētā izpratnē. SFOR miera uzturētāji ik palaikam veic patruļas pa ciematiņa mājām un aicina iedzīvotājus atdot ieročus. "Mēs vienkārši pieklauvējam pie durvīm un aicinām viņus atdot savus ieročus vai arī pateikt, ja zina, kur tie ir noslēpti," skaidroja viens no militāristiem. Uz mūsu izbrīna pilno jautājumu, vai tiešām iedzīvotāji ir ar mieru tāpat, bez atlīdzības, atdot ieročus un nodot vietas, kurās tie ir paslēpti, virsnieks ar sapratni piebilst: tas tiešām var likties nedaudz savādi, bet cilvēki ļoti labprāt grib atdot ieročus. Tie viņu dzīvē jau ir nodarījuši vairāk posta, nekā viss cits. Viņi ir noguruši no pastāvīgām bailēm, vai nesāksies jaunas apšaudes, viņi ir nomocījušies, nespēdami naktīs normāli gulēt, uztrūkstoties pie mazākā troksnīša. Viņi ĻOTI vēlas, lai šajā zemē kādreiz iestātos miers, tāpēc šāda ieroču atdošana ir solis tuvāk tam. SFOR kaujinieki gan piebilst, ka ar varu nevienam ierocis netiek atņemts - tā ir katra paša izvēle, vai savu šauteni atdot, vai paturēt.

Programmas "Harvest" ietvaros nereti arī paši iedzīvotāji, zinot, ka pie SFOR kaujiniekiem bāzē var nodot atrastos ieročus, un zinot, ka ir šāda ieroču savākšanas programma, reizēm paši nes uz bāzi atrastos lādiņus. "Mums visiem mati bija stāvus gaisā, kad reiz pie mūs vārtiem pienāca bariņš puišu un zemē nometa atrasto munīciju. Tas bija mirklis, mēs visi varējām uzsprāgt, taču paši vietējie tik ļoti jau ir saraduši ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ka tos neuztver vairs tik nopietni un neievēro drošību," sarunā saka kāds mūsu pavadonis no SFOR. Viņš arī piebilst, ka militāristi pat konfekti nevar iedot bērnam, ja viņš uz bāzi ir atnesis atrastu automātu vai lādiņu - to aizliedz reglaments. "Tā ir ļoti dīvaina sajūta, kad desmit gadu vecs puika atnāk un noliek zemē atrastos ieročus, taču mēs neko vairāk par paldies viņam nespējam iedot," pauž militāristi.

Vietējiem tas liekas gluži normāli, bet iebraucējam dažbrīd diezgan pamatīgu apjukumu rada pie mums neierastie skati. Ja pie mums dažviet dzīvojamo māju pirmā stāva dzīvokļu logiem (galvenokārt gan veikalu skatlogiem) priekša ir tādas kā dzelzs nolaižamās žalūzijas - slēģi, kas pasargā no huligāna mesta akmens vai varbūt zagļiem, kas dzīvoklī alkst iekļūt pa logu, tad Bosnijā un jo sevišķi mazākās pilsētiņās, kā Doboja, šādas žalūzijas ir pieliktas pie PILNĪGI visiem mājas logiem. Ja mājai ir pieci stāvi (lielākas celtnes gan tur reti redzamas), tad logi noslēgti no pirmā stāva līdz pat mazākajai bēniņu spraudziņai. Tas nekas, ka ārā ir 35 grādu karstums (mēs vēl trāpījāmies samērā vēsā laikā, jo lija arī lietus, bet ikdienā tur esot vēl karstāks), taču vietējie logus labāk vaļā netaisa un saules gaismu istabās negrib ielaist. Tas nav tikai naktīs - augām dienām logiem priekšā ir metāla plātnes, kas kaut nedaudz iedzīvotājiem liek justies drošāk.

Laikam, ka tā ir viena no retajām pasaules valstīm, kur pilnīgi samainīta visa vērtību sistēma - ja visur citur tūrists viesnīcā par istabiņu ar skatu uz pilsētu vai pludmali maksā vairāk, tad Bosnijā gluži otrādi: ja jūsu istabiņas logs būs uz viesnīcas pagalmu, tad tas tiek uzskatīts par īpašu ekstru, tātad arī vairāk jāmaksā. Bet ja istabiņas logs ir uz ielu, tad tur nakti varot pavadīt bezmaz uz pusi lētāk - lielāki draudi tikt nogalinātam no kāda snaipera lodes.

Ja neesi nolicis, labāk arī neaiztiec

Pa ceļam uz Baltijas bataljona apmešanās vietu pamanām kādu nožēlojama paskata māju. Tajā kādreiz esot dzīvojis kāds serbs. Balta divstāvu mājiņa, kura tagad vientuļi stāv klajā laukā bez jumta, ar ložu saraibinātām sienām, redzamas arī dažādu smagāku lādiņu izrautās plaisas. Bet, neskatoties uz to, mājas priekšā vēl joprojām no zemes pacēlusies iesētā kukurūza un daži ziedi. Viens no mājas logiem pārvilkts ar plēvi - vietējie militāristi saka, ka tur, iespējams, varētu arī dzīvot kāds cilvēks vai vismaz cenšas atgriezties dzīvē šajā mājā. Bet mūsu uzmanību gan vairāk piesaistīja sarkaniem burtiem uz mājas baltās sienas uztrieptais uzraksts "SIGURNO", zem kura mazākiem burtiem jau pazīstamais "OK". Izrādās, ka sigurno nozīmē, ka šī māja ir atmīnēta un droša staigāšanai. Kādreiz te ir bijuši mīnēti lauki, taču sapieri savu darbu ir paveikuši, un vismaz šis zemes pleķītis ir drošs. To gan nevar teikt par nedaudz tālāko teritoriju - tūlīt aiz mājas pļavā vienā līnijā sadurti mieti, uz kuriem piestiprinātas draudīgas zīmītes ar miroņgalvu. Vietējiem jau skaidri zināms, ka šajā teritorijā staigāt ir bīstami, jo joprojām neviens nav pārliecinājies, ka tur nav mīnu.

Paši vietējie un arī militāristi par mīnām saka tā: ja pats neesi nolicis, tad labāk arī neaiztiec. Tas attiecas arī uz dažādām pļavām un laukiem - ja pa šo taciņu nekad agrāk neesi gājis, tad labāk neej arī tagad.

SFOR bāzē iekārtota tāda kā vietējo ieroču krātuvīte, kurā pat tie, kas ne visai labi tic lielajām mīnu briesmām, pilnībā var izmainīt savu viedokli, jo akla naida un kaujinieciskas atriebības vārdā gan serbi, gan musulmaņi cits citam un nereti arī SFOR sagatavojuši dažādas pārsteiguma dāvaniņas. Viena no tām mums tika demonstrēta - ĻTolstoja pasaules slavenību guvušais darbs "Karš un miers", iesiets biezos vākos, nedaudz apbružātām vāku malām. Liekas, nekā bīstama, un, ja ieraugām tādu uz ceļa, tad kāpēc gan nepacelt un nepaskatīties vai arī nepaspert tālāk? Tikai lieta tāda, ka šī darbība varētu būt arī pēdējā - grāmatā rūpīgi izgriezts lappušu vidus un ierīkota neliela slēptuve, tikai viskija blašķītes vai kādu vērtslietu vietā šajā nišā ievietots smalks spridzekļa mehānisms - tikko grāmatas vāks atveras, pašaujas vaļā mēlīte, un jums rokās uzsprāgts "Karš un miers". Tāpat arī mums tiek rādīts kāds telefons, kuram, paceļot klausuli vai iezvanoties, notiek sprādziens. Tāpēc arī vietējie cenšas tik strikti turēties pie galvenā nosacījuma: neaiztiec, ja pats to tur neesi nolicis!

Pēc oficiālām ziņām, mīnas un mīnētie lauki joprojām ir viena no Bosnijas un Hercegovinas lielākajām problēmām. Pēc stipri aptuvenām aplēsēm, šobrīd vēl aptuveni 400 kvadrātkilometru Bosnijas zemes ir noklāta ar mīnām, un neviens arī īpaši nesteidzas tās neitralizēt. SFOR kaujiniekiem tas uzdevumos neietilpst (ja nu vienīgi atmīnēšana ir nepieciešama viņu pašu drošībai vai mīnas atrodas bīstami tuvu ceļam), taču galvenais atmīnēšanas darbs šobrīd ir uzlikts pašiem vietējiem, kas šīs mīnas arī ir izlikuši. Kaujinieki saka, ka tas ir pārāk bīstami, lai viņi ķertos pie katra lauka atmīnēšanas, jo mīnu atrašana un pareiza neitralizācija prasa gan laiku, gan arī cilvēku resursus. Šobrīd Bosnijā ir atmīnēti tikai aptuveni 32 kvadrātkilometri zemes. Tātad palicis tik vien kā 800 000 mīnu, kas joprojām apdraud vietējo drošību.

Kāds vietējais saka, ka sprādzieni ar mirušajiem un cietušajiem nav nekāds retums - vai katru dienu kaut kur kāds uzsprāgst un visbiežāk tieši aiz neuzmanības. Cits saimnieks, vēlēdamies izpļaut zāli grāvja malā, kur agrāk nekad nav gājis, uzduras mīnai, cits atkal nolemj nobraukt no ceļa un brauc pa sev nepazīstamu apgabalu. Tā te ir gandrīz jau ikdiena. Turklāt ne tikai cilvēks ir izmainījis savas paražas un ikdienas ritējumu - pat daba pielāgojas mīnētajam laukam. Mums gan negadījās to redzēt, taču vietējie stāsta, ka pat suņi, kas parasti bija klīduši baros, kā tas ir pie mums, tagad savās gaitās dodas, glīti sastājušies rindiņā cits aiz cita. Ja sprāgs, tad vismaz cerība, ka kāds no dzīvniekiem izdzīvos.

Dzīve kūsā un nerimstas pat naktī

Dzīve Sarajevā tiešām var nedaudz pārsteigt ar savu daudzšķautņainību un neparastumu - no vienas puses skatoties, liekas, ka esam nonākuši kādā spēcīgā padomju atpalicībā, jo daļa veikalu, frizētavu, arī citu iestāžu interjers un piedāvātais sortiments to atgādina. Taču no otras puses liekas, ka esam nonākuši Itālijā vai kādā citā tūristu Mekā. Mazās, šaurās kalnu ieliņas, sarkanie jumta dakstiņi, kas, liekas, ir ar roku aizskarami, melnīgsnēji cilvēki un kalni, pa kuru šaurajiem ceļiem vari iet un ēst tikko uz kāda ielas stūra iegādātu vīģi vai arbūza gabalu - tas viss liekas tik neparasts un skaists ar savu vienkāršību un neskartumu. Cilvēki, liekas, dzīvo savā dzīves ritmā, lēnām no kalna noraugās pakājē izvietotās pilsētas trauksmainajās automašīnu rindā. Tiešām bija nepierasts skats, ka visapkārt pavērās vieni vienīgi sarkani jumtiņi un mazas, baltas mājiņas.

Savukārt, nokāpjot atpakaļ pašā Sarajevā, dzīve pilnīgi izmainās - ielu kafejnīcas, ielu muzikanti, cilvēku straumes un aktīva tirdzniecība. Pat pusnaktī staigājot pa pilsētu, cilvēku nekļūst mazāk. Ja Liepājā dažbrīd jau pēc desmitiem vakarā cilvēkus ielās gandrīz neredzēt, tad Sarajevā pat pašā pusnaktī un divos naktī valda lielākā rosība - bāri, naktsklubi, jaunieši, kas alkst izklaides. Šī pilsēta naktīs elpo ar pavisam citu vērienu, nekā saules nogurdinātajās dienās. Katrā ieliņā par svētu pienākumu, liekas, izvietot kādu kafejnīcu, un, kas jo interesantāk, diezgan grūti atrast arī kādu brīvu vietiņu visā šajā piedāvājumu žūksnī, visapkārt ir pilns ar cilvēkiem (turklāt, kā jau minēju, tie nav galvenokārt tūristi).

Ar rakiju mēles raisās labāk

Šķiet, ik katrā zemē, lai pilnībā izjustu tās ritmu un pulsu, ir nepieciešams kaut uz laiku ienirt vietējo dzīvē un censties pieņemt viņu paražas un noteikumus. Nejaušas sagadīšanās dēļ abi mūsu busiņi apstājās kādā ceļa nomalē pie kādas mājas, lai šoferi savā starpā varētu vienoties, pa kuru ceļu tad vislabāk tālāk braukt. Mēs tikmēr nolēmām doties tuvāk iepazīties ar vietējiem un viņu paražām. Jāsaka gan, nebijām domājuši, ka mūsu iepazīšanās var papildināties arī ar vietējā alkohola lietošanu. Namatēvs bez īpašām ceremonijām, noskaidrojot, kas mēs esam, uzreiz sauca visus viesus savā dārzā, bez īpašiem aizspriedumiem katram neatkarīgi no apņēmības, vēlmes vai pārliecības vajadzēja pacelt pa nelielai glāzītei dzidra šķidruma, ko saimnieks ik palaikam rūpīgi papildināja no divu litru tilpuma plastmasas "Kokakolas" pudeles. Kā vēlāk mums stāstīja pats saimnieks, nacionālā dzēriena nosaukums ir rakija un pēc būtības tas nav nekas cits kā ļerga mūsu izpratnē. Tikai jāpiebilst, ka tur gan pārtvaicēšanas process nav tik vienkāršs, kā pie mums. Tur dzēriena pamatmasa tiek iegūta no vīnogām (vai arī plūmēm un āboliem, bet mums gadījās no vīnogām gatavota rakija). Vīnogas tiek nostādinātas un noraudzētas ūdenī, bet pēc tam seko vairākkārtēji destilācijas procesi, līdz beigu beigās ir iegūts šķidrums ar piecdesmit grādu stiprumu un diezgan īpatnēju garšu.

Nezinu, vai karstā saule bija nokaitējusi mūsu prātus, vai varbūt namatēva straujais un tik sirsnīgais raksturs, bet vismaz man likās, ka šāds, ar rūpību izgatavots dzēriens nelīdzinās ne vienam pie mums nopērkamajam oficiālajam degvīnam - dzēriena asuma fonā joprojām jūtama vīnogu garša bez nepatīkamās smakas. Šādi iepazīstoties ar vietējo tradicionālo dzērienu un vaicājošo sejas izteiksmi saimnieka sejā, mums neatlika nekas cits, kā atbildēt tikai ar vienu vārdu - "Dobro!".

Bosnijai vēl daudz ko mācīties no Latvijas

Vienas nedēļas laikā mūsu nelielā braucēju grupiņa kopumā veica septiņus lidojumus un pārcieta apmēram tikpat daudz arī drošības pārbaužu lidostās, tomēr Latvijas muitnieki un robežsargi Rīgas starptautiskajā lidostā tiešām krasi atgrieza mūs skarbajā realitātē un atsvaidzināja no ceļojuma putekļiem. Jā, izejot lidostas drošības pārbaudi, es tiešām sapratu - nav šaubu: ES ESMU MĀJĀS! Vienkārši kārtējo reizi Latvijas muitas darbinieki un robežsargi pārliecināja, ka pat visnevainīgākais cilvēks pēc dažiem vārdiem jau var sākt justies kā pasaulē visvairāk meklētais noziedznieks, par kuru izsludināta tūkstošiem un miljoniem dolāru liela prēmija. Pat Bosnijā, kur ierocis pie sāniem ir kaut kas tik ikdienišķs kā zobu suka rītos un vakaros pie mums, mēs izgājām saudzīgāku drošības pārbaudi. Tā kā ceļš atpakaļ tiešām bija diezgan grūts un arī dažādi svaigie notikumi vēl centās paši sakārtoties prātā pa īstajiem plauktiņiem, man nebija ne spēka, ne arī vēlēšanās turēt piktu prātu uz kādu vai arī īpaši iebilst. Taču citā situācijā un citā brīdī man noteikti būtu bijis šis tas iebilstams. Sākotnēji jau robežsardzes pasu kontrolē notika ekspresnopratināšana, ko es kā Latvijas pilsonis meklēju tik tālu aiz savas zemes robežām, cik ilgi es tur esmu bijis, un tādā garā vēl kādu laiciņu ņēmāmies, bet pilnvērtīgai vakara izskaņai muitas darbinieki nolēma nedaudz ieskatīties arī tieši mūsu grupas privātajās ceļa somās.

Tad nu ziniet, ka Latvijas pilsoņi,kas vēlas labprāt atgriezties savā valstī, bet ceļo no Bosnijas, ir paši bīstamākie kontrabandisti un narkodīleri. Tāda vismaz man radās sajūta, jo aptuveni stundu, ja ne vairāk, mēs pavadījām, ar kādu muitnieku tērzējot par maniem piedzīvojumiem tālajās zemēs, bet viņš pats tikmēr rūpīgi skatīja vienu manu ceļa somu pēc otras, ik palaikam pievedot arī narkotikas un aizliegtās vielas atrast īpaši trenēto suni. Pēc tam, kad manu kurpju zoles bija izklaudzinātas, visas kabatas izčamdītas un somas izkrautas uz galda, es beidzot jutos kā pilnvērtīgs Latvijas pilsonis.