Kurzemes Vārds

21:53 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Mentalitāte un provinciālisms

Indra Imbovica

Provinciālisma saknes slēpjas domāšanā. Tā ir aksioma. Provinciāli raksturo divas lietas. Viņš nekad neapšaubīs to, ko par pareizu pieņēmis vairākums, un viņš nekad nepieņems to, ko vairākums ir apšaubījis. Šim gadījumam ir trāpīgs sakāmvārds: "Ar vilkiem dzīvojot, kā vilkam jākauc." Provinciāļa dzīves filozofija ir dzīvot tā, kā dzīvo visi, kā kaimiņš, kā eiropieši, vēl labāk – kā amerikāņi. Tas nekas, ka vēl gluži nesen svarīgi un aktuāli bija dzīvot visiem vienādi tā, kā padomju draudzīgās savienības saimē. Tad nosaukumi saimniecībām, veikaliem, mūziķu grupām, uzņēmumiem, iestādēm un, arī pašiem sarunājoties, bija vienā – krievu valodā. Tagad neatkarīgajā Latvijā daudz jau nekas nav mainījies, tikai tagad nosaukumi ir angļu valodā. Turklāt nereti – visai kroplīgā. Visi, šķiet, ir apmierināti, jo visi, šķiet, tā runā. Tas ir stilīgi! Un kas par to, ka tomēr liela daļa tā arī nesaprot, par ko ir runa un ko tas viss nozīmē.

Daži dīvaiņi, kas nedomā tā, kā visi, nezin kāpēc ir satraukušies. Vieni par to, ka no bagātās un skanīgās krievu valodas maz kas pāri palicis, citi par to, ka viena no senākajām indoeiropiešu valodām – latviešu valoda – arī tiek noplicināta un izšķīdināta anglicismu jūrā, bet pati angļu valoda katrā pasaules malā skan citādi, tā, ka pat brits vairs īsti nesaprot, ko runā amerikānis vai austrālietis. Valoda nav mirusi, tā attīstās, tajā ieplūst jauni termini un vārdi, tomēr – pirms runāt svešā mēlē, labi iemācies savu valodu. Stāsta, ka bez valodas nav nācijas, bez gadsimtos koptām tradīcijām nav tautas īpašās mentalitātes – dzīvesziņas, kas to atšķir no pārējiem un dara pievilcīgu, interesantu citiem.

Pašcieņa – tā ir tāda ļoti smalka un reizē slidena padarīšana. Nepaspēsi ne apgriezties, kad tavs pagalms pilns ar plastmasas pudelēm, pliekaniem gardumiem spožos papīriņos, nez no kādas ķīmijas darinātu dzērienu krāsainām pakām, televīzija un video piestūķeti ar amerikāņu trilleriem, grāvējiem un citām pasaulīgām lietām. Stilīgi! Kaifs! Provinciāļa sapnis ir kļūt tieši tādam, kā viņi, citādi mazvērtības komplekss nomocīs beigtu.

Nav runa par apjūsmotiem veco simbolu stereotipiem, kas modernās pasaules kontekstā tiešām izskatās arhaiski. Ir jādomā, kā savienot nacionālo ar pasaulīgo mūsdienīgos modeļos. Tautas mentalitātes nekopšanas sekas būs tādas, ka latvieša mentalitātes noteicošā pazīme būs nekoptība. Es, piemēram, neticu tādiem cilvēkiem, kuri it kā dzīvo pēc garīgiem, līdzsvarotiem dabas likumiem, izrāda vai nu interesi par latvisko dzīves veidu, vai sludina kristietību ar Dieva vārdu mutē ikvienā situācijā, bet ikdienas dzīvē, rīcībā, tiešajā darbā, gluži otrādi, faktiski darbojas tam visam pretī. Traģiski, ja tas ir vadītājs, vienalga kādā līmenī – miesta, pilsētas, novada vai valsts. Nievādami savas tradīcijas, savu valodu, nievājam paši sevi. Tāds provinciālisms ir pat bīstamāks.

Vienmēr un visos laikos, situācijās aktuāli ir līdzsvara meklējumi starp seno un mūsdienīgo. Brīdī, kad, šķiet, vardarbība un nežēlība pārpludinājusi pasauli, atliek iejukt Dziesmu un deju svētku dalībnieku dzīvespriecīgajā burzmā, un viss nostājas savās vietās. Tur valda gan gaišums, gan labestība, tur vienlīdz labi jūtas kā vecie, tā jaunie, tur harmoniski sadzīvo senajās tradīcijās smelta sirmā gudrība ar šodienas moderno intelektualitāti.